— Neatkārtoties. Pieci jautājumi LALIGABAs nominantiem. Dzeja

 

Punctum turpina interviju sēriju ar Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominantiem bērnu literatūras, tulkotās daiļliteratūras, prozas, dzejas un debijas kategorijās. Šoreiz uz jautājumiem atbild dzejas kategorijā izvirzītie autori Arvis Viguls, Liāna Langa, Gunta Šnipke, Inga Gaile, kā arī spilgtākās debijas kategorijā nominētie dzejnieki Dainis Deigelis un Ināra Kaija Eglīte. Diemžēl Uldis Bērziņš veselības dēļ nevarēja sniegt atbildes.

 

Jautājumi:

1. Ko jums nozīmē Latvijas Literatūras gada balvas nominācija?

2. Kādam jābūt dzejoļu krājumam, lai tas būtu pelnījis iegūt balvu?

3. Kas bija jūsu galvenie paraugi vai ideāli, rakstot nominēto grāmatu?

4. Kas ir svarīgākā lieta, ko jūs sapratāt, rakstot nominēto grāmatu?

5. Kā jums visvairāk pietrūkst Latvijas mūsdienu dzejā?

 

Arvis Viguls (Grāmata, izdevējs Orbīta)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Par nomināciju, protams, priecājos. Nezinu, ko šajā sakarā būtu iespējams īpaši vairāk pateikt.

2. Vienas noteiktas mērauklas, protams, nav, tāpat kā nav receptes tāda krājuma uzrakstīšanai. Jāatceras tomēr, ka balvu piešķir noteiktā laika nogrieznī iznākušajām grāmatām, un katrs gads ir unikāls.

Daži iespējamie varianti – krājums, kas piedāvā ko novatorisku latviešu literatūrā vai vismaz rāda jaunus autora meklējumus savas daiļrades ietvaros. Tikpat labi tā varētu būt arī vienkārši labi, gaumīgi un izturēti uzrakstīta grāmata. Kaut kas grandiozs ieceres ziņā vai kaut kas kluss un intīms. Negaidīts pārsteigums vai kaut kas, kas attaisnojis uz sevi liktās cerības. Variantu ir daudz.

3. Ja runājam par grāmatas izkārtojumu, tad mans ideāls vienmēr ir bijuši strukturēti dzejoļu krājumi. Par dažu atsevišķu dzejoļu paraugiem vai iedvesmas avotiem skatīt izmantotās literatūras sarakstu grāmatas beigās.

4. Krājums tapa ilgākā laika periodā, dažādos radošajos posmos, turklāt arī pie lielākās daļas atsevišķu dzejoļu nereti esmu strādājis vairāku gadu garumā, tādēļ rakstīšanas process izvērtās par daudzveidīgu pieredzi, no kuras grūti destilēt kaut ko visvissvarīgāko, ko sapratu. Bija dažas lietas, ko atklāju par savu radošo procesu. Piemēram, ka nav vērts pārdzīvot, ja ilgāku laiku nekas jauns nav uzrakstīts vai ja dzejolim jau divus gadus trūkst divu vai trīs rindu. Visam savs laiks. Jā, varētu teikt, ka, rakstot Grāmatu, es apguvu pacietību.

5. Visticamāk, kādreiz pat esmu centies atbildēt uz šo jautājumu, taču pašlaik spriešana par ko šādu man liekas gana bezjēdzīga. Ja personai A vai B kaut kā ļoti pietrūkst latviešu dzejā, tad ir iespējami tikai divi varianti – šo tukšumu aizpildīt paša/pašas spēkiem vai arī nolīgt kādu, kurš tad rakstīs tieši tādus tekstus, kas atbildīs A vai B vajadzībām. Man latviešu dzejā netrūkst nekā, bet, ja trūktu, tad nu nāktos vien pastrādāt pašam. Kolēģi taču rakstīs to, kas viņiem pašiem liksies svarīgāks, neatkarīgi no manām vēlmēm.

 

Dainis Deigelis (Dievs beidz, izdevējs Valters Dakša)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Apmulsumu, kas izraisa vieglu sārtumu vaigos no pievērstās uzmanības man un manai grāmatai.

2. Nedaudz nekaunīgai, mazliet provocējošai, bet ar lielisku dzejas valodu, kas neatstāj vienaldzīgu.

3. To ir ļoti daudz un, tā kā dzejoļi ir tapuši dažādos laikos, dažādas arī ir ietekmes. Labāk nesaukšu vārdā, citādi kāds vēl apvainosies, ka nav vai, jo sevišķi, ka ir nosaukts.

4. Viss notiks tieši tad, kad vismazāk to gaidīsi, un ne tā, kā biji iecerējis.

5. Uzdzīves un pilnīgas autora provokācijas pret sevi un sabiedrību, bet tā jau, protams, tāda veca sociķa gaušanās.

 

Liāna Langa (Velēnu kleita, izdevējs Neputns)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Lielisku novērtējumu. Bija saviļņojoši un interesanti lasīt žūrijas pārstāvju domas par manu un kolēģu darbu. Gaumīgās LALIGABAs publicitātes kampaņas grāmatām ir otrs reklāmas vilnis pēc iznākšanas gaismā un vēlreiz pievērš tām publikas uzmanību. Katrs nominētais autors ir ieguvējs.

2. Vairākas reizes esmu strādājusi LALIGABAs žūrijā. Balvas piešķiršanu nosaka dažādu subjektīvu un objektīvu apstākļu kopums. Ir diskusijas, kurās izvēlas nominējamos autorus. Tad notiek balsojums, manā pieredzē tas bija aizklāts. Visdrīzāk jau katrs žūrijas pārstāvis nobalso par krājumu, kas viņu visvairāk pārliecinājis, uzrunājis, iespaidojis teksta kvalitātes, formas un satura ziņā. Vienam nozīmīgākā būs dzejoļu aktualitāte, reflektējot par mūsdienām, citam, gluži otrādi, – tā dēvētās mūžīgās cilvēka esības tēmas, kuras katrā laikmetā tiek aktualizētas un risinātas no jauna un ar citiem paņēmieniem. Domāju, ka krājumā, kas saņem balvu, jābūt valodiski pārliecinošam laicīgā un pārlaicīgā sakausējumam, kādu to redzam pasaules labākajā dzejā. Dzejošanas process, dzimtā valoda sniedz unikālas iespējas – būt izziņas horizontālās un vertikālās ass krustpunktā, esot saslēgumā ar bezgalīgi daudzām realitātes dimensijām, būt vienlaicīgi „ārā” un „iekšā”.

3. Man bija svarīgi neatkārtoties, iziet no sava vecā „es”, iepazīt un atrast sevi no jauna, izaicināt valodā un formā, eksperimentēt arī ar saturu, jā, pat apzināti pārkāpt robežas, iespaidojoties no maniem paraugiem. Gandarī, ka ir auditorijas daļa, kurai tas interesē.

4. Ka apjēga, kas ir dzīve, periodiski sašaurinās un paplašinās, bet turpina būt noslēpums.

5. Novatorisma.

 

Gunta Šnipke (Ceļi, izdevējs Mansards)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Padarītā novērtējums un pagodinājums. Manā gadījumā svarīga arī publicitāte, jo, kā izrādās, daudzi mani iepriekš vispār nebija pamanījuši.

2. Literāri pilnskanīgam, cilvēciski uzrunājošam.

3. Rakstīju no sirds, cerot aizrakstīt līdz lasītāju sirdīm.

4. Ja izdošana jāgaida ļoti ilgi, tas nāk par labu tekstiem.

5. Gaiša viegluma un tīru smieklu.

 

Ināra Kaija Eglīte (Kliedziens starp āboliem, izdevējs Neputns)

Foto: Kristīne Madjare

1. Tas, protams, ir jāuztver kā pagodinājums.

2. Jebkurai grāmatai ir jābūt gan teksta, gan noformējuma ziņā saistošai, vilinošai un zināmā mērā ar kādu pārsteigumu, ko lasītāji var izprast dažādi.

3. Tā kā grāmatā ir pirms pussimt gadiem rakstīti dzejoļi, jāsaka, ka esmu daudz lasījusi. Dzeja un literatūra vispār mani turpina aizraut. Cik vien spējusi, esmu lasījusi dažādu literatūru – gan latviešu, gan tulkoto.

4. Kad grāmata iznāca, biju samulsusi un vēl joprojām turpinu mulst. Bet dzīvē man ir bijuši tādi posmi, kad rodas tāda fantastiska iekšējā sajūta (varbūt kādiem dzejniekiem tā ir katru dienu, es nezinu), ka šķiet – pilnīgi viss ir dzeja, dzeja ir visur.

5. Pēdējos gados jaunos dzejniekus esmu maz lasījusi. Mani vairāk saista klasiķi – Skalbe, Bārda. Man nepatīk, ja, izlasot dzejoli, es redzu tikai spēles ar vārdiem un izjūtām, bet nejūtu, ka šī dzeja būtu nepieciešama. Tikai virknējumi, lai paustu kādu domu… Un šī doma man ne vienmēr ir saprotama un skaidra. Bet es noteikti neesmu lietas kursā, runājot par mūsdienu dzeju.

 

Inga Gaile (Lieldienas, izdevējs Neputns)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Tas ir pagodinājums.

2. Es nezinu.

3. Es gribēju, lai dzejoļi tajā ir īsti.

4. Ka es esmu laimīga.

5. Es nezinu.