— Kastīte

 

(Sūtījums no sapņa)

 

Viņi visi klīda pa ielām kā nozombēti. Kad ieskatījos tuvāk – katram pie vēdera bija piestiprināta maza kastīte. Piegāju pie sievietes, kura aizvērtām acīm sēdēja parkā uz soliņa. Apsēdos blakus. Viņa uz mani paskatījās, bet tad atkal izjustā mierā pievēra plakstus un iegrima sevī. Arī es aizvēru acis, bet pēc brīža tomēr atvēru. Neuzkrītoši pašķielēju uz viņas pusi. Jā, arī pie viņas vēdera bija piestiprināta maza kastīte. Tā skaidri spīdēja cauri viņas gaiši zilajai blūzītei. Tur, kur naba. Garām skrēja puisis, sportists. Arī viņam bija kastīte. „Kas te notiek?” nodomāju. Pataustīju savu vēderu – parasts vēders. Pabāzu roku zem krekliņa. Naba bija savā vietā. Atkal paskatījos uz sievieti.

„Kāpēc tu skaties?” viņa pēkšņi rāmā balsī iejautājās, acis neatvērusi. Balss bija rupja kā vīrietim, tā spēcīgi disonēja ar viņas sievišķīgo izskatu. 

„Es?” stulbi pārjautāju, labi zinādama, ka uz soliņa esam mēs divas.

Viņa neatbildēja.

„Varbūt tā nav mana darīšana,” es minstinājos, „bet kas tās par kastītēm pie jūsu vēderiem?

Sieviete tūliņ atvēra acis un asi uz mani paskatījās.

„Tev tādas nav?!” viņa pajautāja, piecēlās un aizskrēja.

 

Atvēru acis. Atkal tas pats stulbais sapnis par kastītēm. Jau gandrīz gadu mani bija pārņēmušas šausmu sapņu sērijas. Izkāpu no gultas un izstaipījusies pārbraucu ar roku savām kājām. Spalvas. Nolādētās spalvas. Uzvilku čības un devos uz vannasistabu. Tur novilku drēbes un ieskatījos spogulī. Vēders kā vienmēr ļumēja. Pats gan priecīgs kā buberts, kā tūristu kompānija, kura priecājas, ka nav maz, bet ir daudz. Varbūt uzkāpt uz svariem? Bet tā būtu tīrākā sevis mocīšana – kad vakar vakarā riju kā cūka, tad par svariem nedomāju. Tagad atkal jādomā. Šodien cita diena. Šodien es būšu labāka.

Atvēru duškabīnes durvis un pagriezu krānu. Pirmās ledustērcītes trāpīja tieši matos – kā vienmēr, lai kā es censtos no tā izvairīties. Es tikmēr kaila nepacietīgi mīņājos aiz stikla – lai notek, drīz jābūt siltam. Nekā – tālāk par vidēji remdenu ūdens netiek.

„Piedod, es šorīt jau biju vannā,” negaidīti atsprāga durvis, un tajās parādījās sveša vīrieša galva.

Es sāku kliegt un, paķērusi dvieli, paslēpos tajā.

„Ai, piedod – mani sauc Māris, esmu tavas māsas draugs,” viņš pastiepa roku manā virzienā.

„Tu ko, nopietni? Lasies ārā! Man vienalga, kā tevi sauc un kā draugs tu esi! Ārā, stulbeni!”

Durvis aizvērās, un es gribēju tās aizslēgt, bet diemžēl šajā dzīvoklī tas nebija iespējams. „Idiots,” turpināju domās lādēt viņu. Paraudzīju ūdeni, bet nu jau arī remdenajam vairs jaudas nebija, un tas bija auksts kā ledus. Beidzot atvēru durvis, iegāju dušā un kliedzu. Sākumā ķermenis jutās šokēts. Viņš taču bija sacerējies ielīst siltā ūdenī, atslābt, pamosties, ieiet ritmā, sajusties mīlēts, uzpildīties dienai, bet še tev – ņem, kas ir, un nečīksti. Kā nejūtīga es iespiedu plaukstā šampūnu un sazieķēju ar to galvu. Ūdens turpināja līt un pacietīgi skalot ārā putas. Tās bija mokas, bet es izturēju.

Izkāpu no dušas un sāku slaucīties. Mums mokas ir ieiet aukstā dušā, bet kara laikā cilvēkus plikus nolika pie sienas un nošāva. No tāda skatpunkta man šodien bija ellīgi paveicies. Es biju dzīva.

 

Atvēru vannasistabas durvis un ātri aizskrēju uz savu istabu. Piegāju pie skapja, uzvilku tīras biksītes, balto krūšturi un balto maiku ar melnu putniņu uz krūšu kabatas, tad uzrāvu kājās džinsas. „Nenoskuvu kājas,” es atcerējos. Siltās frotē zeķes bija pirmais patīkamais moments manam ķermenim. Paņēmu dvieli un berzēju matus. Notupos un izvilku fēnu, ko biju pabāzusi zem gultas. Mana zēngalviņa izžuva minūtes laikā, un es biju gatava iet.

„O, tu vairs neesi plika,” man sacīja iepriekš sastaptais stulbenis, kurš bija iznācis no virtuves ar alus pudeli rokā, kamēr es koridorā vilku botes.

„Bet tu joprojām esi idiots,” es atbildēju, paņēmu džinsa jaku un izgāju pa durvīm.

 

***

Nogājusi lejā, izņēmu no mugursomas cigarešu paciņu un aizsmēķēju. Dūmi iegāja manī tik dziļi, kā vēl neviens nav manī iegājis. Dažreiz es iedomājos, ka es taču varētu nomirt no plaušu vēža, tomēr man patika just sevī dūmus. Patika tos lēni ievilkt, mazliet iegūt sev un tad palaist vaļā. Kā mātes bērnus – sākumā tur sevī, muļļā savā miesā, tad muļļā pa savu dzīvi un tad palaiž vaļā – tādus izmuļļātus. Un saka: „Tagad ej, tu esi gatavs lielajai dzīvei! Esmu tevi labi apmuļļājusi!” Tas ir, viņas jau, protams, saka, ka ir labi uzaudzinājušas, skolojušas, mūsu dēļ cēlušās, gulējušas, skrējušas, rēķinājušas, bet bieži vien tā ir bijusi vienkārši muļļāšanās, līdz beidzot bērns tiek brīvs un var pats sākt muļļāties un muļļāt citus.

Iezvanījās mans telefons. Nometu cigareti turpat pie kājām un, uzkāpusi virsū, atbildēju uz zvanu.

„Mīļā, kur tu esi? Vakar visu dienu centos tevi sazvanīt!” klausulē priecīgi sprakšķēja māte. Kā popkorns, kuru jau laiks izņemt no mikroviļņu krāsns.

„Man bija darīšanas.”

„Kādas darīšanas?”

„Parastas.”

„Nu kas tās atkal par atbildēm?” viņa nopūtās. „Es uztraucos par tevi. Iedod parunāt ar māsu.”

„Māsa nevar atbildēt, viņa drāžas ar Māri,” es pateicu un nospiedu sarkano klausulīti, pieliekot punktu mūsu sarunai. Noņēmu telefonam skaņu un ieliku to somā. Paņēmu vēl vienu cigareti, aizsmēķēju un pārgāju pāri ielai. Baltās botes uz pelēkā asfaltā izskatījās lieliski. „Varētu nofočēt,” sarkastiski iesmējos, iedomājoties par visām tām stulbo kāju bildēm, kuras var redzēt sociālajos tīklos.

 

***

Es spiedu 34890, bet durtiņas negribēja atvērties. Spiedu vēlreiz.

„Atvainojiet, bet varbūt jūsu sūtījums ir tajā aparātā, kas blakus šim?” teica meitene, kura nepacietīgi mīņājās, kamēr es netiku galā ar šo vienkāršo uzdevumu.

„Varbūt…” es pateicu un piegāju pie blakus pakomāta.

Viņai izrādījās taisnība. 34890 – un dzelzs durtiņas atsprāga vaļā ar skanīgu klikšķi. Piegāju klāt un ielūkojos dzelzs krātuvē. Tur jau tā stāvēja – balta paciņa, uz tās mans vārds un telefons. Es nedomāju, ka tā būs tik liela. Varbūt tikai tā iesaiņota. Paņēmu to un ieliku mugursomā. Paskatījos telefonā – māte bija zvanījusi vēl trīs reizes, bet kvēles kulmināciju bija sasniegusi īsziņā.

Zini, man ir vienreiz pieriebies, ka tu pret mani tā izturies. Atradusies princese! Ja vēlies, es varu tev vairs nezvanīt un par tevi neinteresēties. Neiešu jau lūgties, nepateicīgā!

Dievs mīļais, kaut viņa vienreiz to domātu nopietni. Bet ne, vakarā viņa atkal zvanīs un uzdos savus gādīgos jautājumus.

 

***

Karīna kavēja jau desmit minūtes. Bijām runājušas satikties uz Stabu un Barona ielas stūra. No Mēness aptiekas iznāca divi aizdomīgi džeki melnās kapucēs un demonstratīvi pagāja garām tik tuvu, ka viens no tiem ar elkoni gandrīz ietriecās man sānā. Ignorēju viņus.

„Čau! Piedod, aizkavējos darbā,” Karīna sauca, skrienot pāri ielai pie sarkanā luksofora, gluži kā gribētu ielēkt garāmejošā vilcienā. Mēs sākām iet Avota ielas virzienā. „Iesim pie manis vai tevis?” viņa vaicāja.

„Labāk pie tevis, man šodien mājās ciemiņi.”

„Atkal māsas drauģeļi?”

„Jap – es stāvēju pie dušas plika, kad pēkšņi atvērās durvis. „Čau! Mani sauc Māris!” Gribējās viņam iesist pa seju.”

„Tas gan būtu labs skats,” viņa teica, un tad jau mēs bijām pienākušas pie viņas mājas. Slaidie pirksti uzspieda durvju kodu, un mēs devāmies iekšā. Viņas kāpņutelpa līdzinājās maniem šausmu sapņiem. Likās, ka vienā no stāviem pēkšņi satiksim kādu pirms simt gadiem noslepkavotu indivīdu, kas mūs sagrābs aiz kājām un aizvilks mirušo pasaulē.

„Tu neesi kādreiz domājusi pārcelties uz piemīlīgāku vietu?”

„Skaistums nāk no iekšām,” viņa pasmējās. „Man ir forši kaimiņi, nav bijis problēmu.”

Trešais stāvs. Čīkstēdamas atvērās durvis, un mēs iegājām viņas dzīvoklī. Vismaz tas bija tukšs un brīvs no svešiniekiem. Pie durvīm luncinājās un ņaudēja melns kaķis. Novilku botes un iegāju viņas virtuvē. Aizsmēķēju un apsēdos uz palodzes.

„Atver logu!” noteica Karīna un aizgāja uz citu istabu. Drīz vien viņa atgriezās pārģērbusies ērtās mājas drēbēs un saņēmusi blondās matu cirtas augstā copē. Viņa izskatījās lieliski. Uzreiz atcerējos savu bubertu uz vēdera. Un neskūtās kājas. Ai, kāda starpība. Neviens to neredz, neviens nezina. Tas nav svarīgi.

„Nu?” viņa teica, arī aizsmēķējot un apsēžoties uz virtuves galda tieši man pretī. „Dabūji?”

„Ko?”

„Ko, ko! Netēlo! Es zinu, ka šodien tam bija jāatnāk,” viņa skatījās uz mani un smaidīja.

„Varbūt…” es pasmaidīju pretī.

Karīna piecēlās un paspēra soli manā virzienā. Uz mirkli aizgriezusies, cigareti viņa atstutēja turpat pelnu traukā, kas bija novietots galda vidū. Tad, pienākusi vēl tuvāk un ar abām rokām satvērusi manus ceļgalus, viņa veikli izkārtoja starp tiem ērtu vietiņu. Karīna bija ļoti pārliecināta par sevi, savukārt mana sirds sāka sisties kā negudra un uz brīdi likās, ka aizmirsīšu elpot. Jau pēc īsa mirkļa viņas slaidie pirksti saskaņoti rotaļājās gar maniem matiem. Kamēr kreisā roka kārtu pa kārtai iepinās manās cirtās, labā intuitīvi meklēja ceļu tālāk – pie kakla, ausu ļipiņām, vaigiem, līdz beidzot viņas rādītājpirksts gandrīz nemanāmi pārslīdēja manai apakšlūpai. Mulsumā, ko šādos brīžos jutu Karīnas klātbūtnē, biju gatava aizbēgt kopā ar skudriņām, kas skrēja man pa muguru.

„Tad nes šurp, ko tu gaidi,” viņa nočukstēja, iepūšot karsto elpu manā ausī un atbrīvojot no gūsta manus matus.

 

Izgāju no virtuves un aizvēru stiklotās durvis. Uz brīdi apstājos un ievilku dziļu elpu. „Man jānomierinās,” domās sev teicu. Es nezināju, vai gribu sūtījumu vērt vaļā tieši tagad. Nolēmu ieiet tualetē, lai iegūtu laiku. Apsēdos uz aizvērta poda vāka un sāku nervozi grauzt labās rokas nagus. Ja atvēršu tagad, man ar to būs jādalās. Ja atvēršu vēlāk – viss paliks man. Kāpēc lai es dalītos ar Karīnu?

„Tu kakā, vai?” viņa pieklauvēja pie manām durvīm.

„Cilvēks vairs pat normāli nevar pakakāt!” māksloti iesmējos, norāvu papīra lēverus, iemetu tos podā un nolaidu ūdeni. Izpūtu atsvaidzinātāju.

Atvēru durvis un tur jau viņa stāvēja.

„Es gaidu!” viņa nokomandēja, demonstratīvi sakrustojot rokas uz krūtīm.

Aizgāju uz koridoru, notupos uz ceļiem un sāku rakņāties pa mugursomu. Somā ieliktais telefons mirgoja. Paņēmu to rokās un tūlīt novērsos, uz ekrāna ieraudzījusi: „MAMMA – NECELT”. Lūk, arī zvanītāja, kura bija solījusies mani nekad vairs netraucēt. Nospiedu sarkano klausulīti un iedomājos, kādā grimasē savelkas viņas seja – kā nejauši piedurot pirkstu gadiem lolotam kaktusam.

„Nevaru atrast,” meloju.

Karīna izrāva no manām rokām somu.

„Ei, ko tu dari!” es iebļāvos.

„Ja nevari atrast tu, atradīšu es!” viņa ķircināja mani kā mazu puņķi no pirmās klases. Pacēla somu gaisā un parādīja man mēli. Bija sajūta, ka tikko pieredzēto tuvību virtuvē biju nosapņojusi. Pieskrēju pie viņas lielā ātrumā, iegrūdu ar spēku sienā, izrāvu no rokām somu un izskrēju pa durvīm. Metos lejā pa trepēm, lecot pāri vairākiem pakāpieniem reizē. Kad tiku uz ielas, ietves vidū kā tikko nositušās gulēja manas baltās botes.

„Kaut ko aizmirsi!” Karīna nokliedzās, izkārusies pa logu. „Nezināju, ka tu esi tāda! Vairs pie manis nenāc!”

Ātri uzrāvu kājās botes un gāju prom. Man trīcēja rokas un acīs sariesās asaras.

„Nepinkšķi!” sev pavēlēju. „Ne ar vienu nedalīšos!”

 

***

Bija auksts, un man sala. Varbūt tāpēc, ka biju izgājusi sniegā ar sandalēm. Man bija tik ļoti auksts. Pēkšņi ap mani bija sastājies prāvs cilvēku pulciņš. Viņu kļuva aizvien vairāk un vairāk. Visi par kaut ko satraukti sačukstējās.

„Bērniņ, tev nesalst?”

„Vai tev nav auksti?”

„Kur ir tavi vecāki?”

„Kur tu dzīvo?”

Pēkšņi pūlim cauri izlauzās kāds vīrietis melnā mētelī un pacēla mani opā. Man mugurā bija viegls pavasara plašķītis smilšu krāsā ar jostiņu, bet ap kaklu aptīta balta zīda šalle kā īstai lēdijai. Galvā balts pižiks, no kura ārā gar ausīm izdīgušas divas draiskulīgas bizes. Tieši tāda es izskatījos fotogrāfijā, kura mammai stāvēja uz galda. Fotogrāfijā mēs esam divas. Es un mamma. Pirmajā mirklī to varēja neievērot, bet viņa bija viegli, gandrīz nemanāmi pieskārusies manai šallei – kā turot pavadā. Vīrietis pacēla mani aiz padusēm un skatījās man tieši sejā. Netālu stāvošās sievietes pēkšņi sāka sačukstēties.

„Paskaties!”

„Nav?”

„Man šķiet, ka nav!”

„Kas nav?”

„Paskatieties uz viņas vēderu!”

„Paskatieties uz viņas vēderu!” visi kliedza.

Kamēr vīrietis mani turēja, sievietes nāca klāt, lai preparētu mani kā tikko nomedītu zvēru. Viņas bija tik tuvu, ka varēju sajust viņu smirdīgās elpas. Viņu raupjās rokas stiepās man pretī, viņu mati līda man sejā. Bailēs aizvēru acis.

 

***

Es atvēru acis. Atkal pretīgais sapnis par kastītēm.

„Jā! Jā! Jā! Man NAV KASTĪTES!” es kliedzu uz griestiem. „Kas man jādara, lai tas smirdīgais sapnis pazustu?!”

Piecēlos sēdus. Nenoskūtās kājas lika man just vainu par nespēju atrast mirkli, lai padarītu sevi kaut nedaudz koptāku, kā sievietei pieklātos. „Bet varbūt tā pat ir labāk,” es nodomāju, pieglaužot spuraino zēngalviņu. Gultas galā mētājās mugursoma. Izkāpu no gultas un apsēdos pie rakstāmgalda. Koridorā izdzirdēju māsas un viņas drauģeļa balsi. Viņi smiedamies iegāja istabā.

„Kniebsies,” es nodomāju.

Kādu laiku skatījos ārā pa logu, it kā mēģinātu atrast, kā ainavā pietrūkst. Tad atcerējos par mugursomu, iebāzu tajā roku un uzreiz izvilku mobilo.

„Labrīt! Kā tu gulēji, peļuk?” mamma mēģināja citu taktiku. Metu telefonu gultā, bet tas ar troksni piezemējās uz grīdas.

 

Iebāzu mugursomā roku vēlreiz un izvilku balto paciņu. Novietoju to galda viducī un kādu laiku vienkārši vēroju. Tad beidzot nolēmu atvērt. Paskatījos uz durvīm – tās vajadzētu aizslēgt, bet māte bija parūpējusies, lai nevienas durvis šajā sasodītajā mājā nebūtu slēdzamas. Palūkojos uz smagnējo kumodi. Jā, tas varētu līdzēt. Piecēlos un, sasprindzinot visus savus muskuļus, aizbīdīju to priekšā durvīm. Tagad man neviens netraucēs. Tagad man neviens to neatņems. Apsēdos pie galda un mēģināju paciņu atplēst. Pamatīgi aizlīmēta, papīrs tik ciets kā ģipsis. Paņēmu šķēres, vienā stūrī uzmanīgi iedūru un tikpat uzmanīgi vienā galā plēsu vaļā. Viss. Man bija izdevies – paka bija vaļā. Pastūmu to tālāk no sevis. Paskatījos ārā pa logu, tad atkal uz paciņu. Tā bija vaļā – man tikai bija tajā jāielūkojas.

„Nu kas ir, tu esi bailule?” es runāju ar sevi. „Trīc lūpiņa? Trīc rociņa?”

Ar kreiso roku pacēlu paciņu un ar labo kā pieredzējusi vecmāte, kura iebāž roku sievietes vagīnā, lai ar saviem pirkstiem pārbaudītu dzemdes atvērumu, droši bāzu roku iekšā sainī. Gandrīz fiziski sajutu sāpes, kurās sievietes lokās šīs pārbaudes laikā. Es jutu! Sāku vilkt ārā. Uzmanīgi, mierīgi, nesteidzoties, lai nesāp, lai nav traumas.

„Sasodīts!” es iekliedzos, nometu sūtījumu uz grīdas un pielecu kājās. Ne to es biju pasūtījusi! Drebošām rokām pacēlu uz galda nokritušo iepakojumu un pavērsu pret gaismu. Kā cenšoties nomaskēties, papīram bija pielipusi uz pusēm pārlocīta balta zīmīte. Izvilku to un nometu uz galda. Kādu laiku blenzu uz to kā uz pārbrauktu kaķi un apsvēru iespēju nemaz to neatvērt. Paskatījos ārā pa logu – viss šķita mierīgi. Tad izstiepu abas rokas un lēni, ar diviem pirkstiem, it kā tā man varētu iekost, atvēru. Turēju to tik tālu no sevis, cik vien iespējams, un  sāku lasīt pazīstamās rokas rakstītās rindas.

Dārgā!

Es zinu, ka mums nav gājis viegli, bet es ļoti centos. Kopš pirmo reizi sajutu tevi kustamies manī – tikai tevis dēļ dzīvoju, ceļos un eju gulēt. Tu esi gaiss, ko elpoju. Kad tu piedzimi, es skatījos, kā starp mums pulsē glumā nabassaite, un izjutu tai lielu pateicību. Mēs esam viena otrai. Es esmu Tu un Tu esi Es.

Mamma.

Saviebos un zīmīte izkrita no manām rokām. Tā planēja lēni kā papīra lidmašīna un tad piezemējās tieši blakus mātes sūtījumam. Blakus kastītei.