— galvas

 

***

nav nekādas lielas idejas
sekundāri gaismas palagi izkārti tumsā
tavas sievišķīgās plaukstas velk ikdienas enkuru
ārpus apkārtējo cīņas lauka
un paša liktajiem soļiem
kā sudraba trompetes nošu traukos
tavi vārdi saskaitīti nosvērti salikti pa plauktiem
izbrāķētie apmainīti
pret ziemeļvēja atripinātām galvām
koka rodeļtrase līdz pavasara satracinātajai jūrai
un viļņu mutes rauj dzīvē
pūš laukā
tu esi aizsargājams visuma aeroplāns
ieķepis sveķos
ar cerību pēc nāves pārtapt dzirdošā redzošā bet
nerunājošā dzintarā
velc iekšā
nāc ārā

 

***

1

pirms uzrāpties decembra mākonī
ar pirkstu skabargām
rūpīgi izķemmē matus

2

divas melnas sejas
apvelk kr barona pieturai
īsu sliedi
apturot dainu skapi
līdz atveras durvju stiklotie aizkari
izkāpj

3

izdalot braukšanas kartes
kaudzītē sakrājas pelēki krusti un vieninieki

4

kad trotuārs pārnakšņoja

5

apsaitējis sagriezto delnu ar lūgšanu
tu pāršķel
1893 gadā uzslietas ēkas čaumalu
kreisās acs zobi
atdara tās kodolu
iztek mazie cilvēki tecēdami

6

barona centrā sazinās kases automāti
ēst dzert priecāties
jo pilsēta ir papēdis
ko sadzels pirmā izzobotā lauska

7

sviests tavu franču bageti aprij

8

trešais siekalu sodrējiem slacītais ģīmis
rada pēc sava tēla un līdzības
tad izvelk no kabatas pasaules pulti
un izslēdz

9

tava roka meklē piedziedājumu
nepacietīgi mīņājas kabatā
atmosfēras spiediens drupina debesu pakāpienus

10

nevainojami balta parādās ceturtā

 

***

nav ne jausmas nedz nojausmas
ko grib dzirdēt no dienvidiem atlidojušie
somu saturs izklāstīts divās četrrindēs uz paklāja
(un paklājs uz zemes)
viss par vienu nabaga eiro
debesu pīkstieni vairākos slāņos
vārdā nenosaukta sieviete no flīzes paceļ nazi un
sagriež
gabalu gabalos kā sekunžu šķēres kalendāru
plīst gaisa molekulas
pavasara nenofokusētajās plaušās
dzirkstelēs sašķīst tavi stikla krusti (tu klibo) no
tukšuma pārsega pierē izirst rieva
tevi taču visus iepriekšējos mūžus skoloja
pirms met dievam ar akmeni
atrauj to no zemes no rokas

 

***

tā rakstīja brodskis un aizgulējusies nakts maiņas pārdevēja
kamēr mēs mizojām kartupeļus
un paralēli tinām pirkstus asos kamolos
ārdot domu cepures
tramvaja pieturas troņos sēdēdami
no sprāgstošiem saulstariem atšķēlās mijkrēšļa auzu pārsla
nomizotie krita kabatās
ar deguna piliena plunkšķa ambientu
izgrūstīja norēķinu kredīt romas pilsoņa un atlaižu kartes
ieņēma savas rezervētās vietas
pirms atnācām apsēdāmies bijām
tā teica arī zaratustra caur liesmām ziediem un vibrējošu
smilšu graudu frekvencēm
bet mēs ieklausījāmies tikai savā vāvuļošanā
lasījām svētos pašu izdotos sējumus
patērējām vienīgi savus no sviedriem iztvaicētos līdzekļus
nopirkuši nopeilētas signalizāciju ilūzijas
atvērām ziņu kanālu lūkas
nokāpām lejā piemīdījām
piespļaudījām ar savām no kodoliem atbrīvotajām čauma-
lām
iegādājāmies vēl dažas hiperboliskas tonnas
un ignorējot apturētos sabiedriskā transporta līdzekļus
pa sliedēm slidinājām kājas uz nākamo pieturu
jaunu podestu
mantiju pašūtu no miglas interneta austa tīmekļa ap mums
tā pērles cūkām kristīgi izdalīja jēzus
tā buda visu mūžu cīnījās ar lieko svaru
un lūpu kaktus bez panākumiem spieda pie zemes pīšļiem
tā nogura mūsu mezglos sasieto vēnu stilbi
mēs apstājāmies
kreisās acs mirklī mirām
bet labās skuju zaļajā baltumā dievs mūs atkal augšā cēla
vēl vienai iespējai
vēl vienai tās neizmantošanai
kārtējai nāvei
ko ierakstīt pavadzīmē jaunai ziedu kioskā noplūktai eksis-
tencei

 

***

iet pirms atkusuši marta purvi
pa savu it kā nejaušas rokas kustības kaleidoskopiski izstrādāto ceļu
acu vīzdegunīgajos strazdu plakstos
skumju mācītāju vīteros
pātaros senos bet ne pārāk salīkušos vārdos
no debesīm izdzītajās un zemes miesās iedzītajās naglās
tev nepieturēt tev neapturēt
sist plaukstas uzšķiļot neplēnēšanas nomāktas dzirkstis stiept dienas
pildījumu no nekropoles
meklēt logos neuziešanai nolemtus spoguļattēlus
raut redzētajam aizkarus
izspārdīt grāmatu ugunskurus
pārgriezt rīkles dzīvajiem pieminekļiem
saputot asinis
un doties līdz galam
līdz malai tā arī neaizsniedzoties

 

***

tikai tava

tikai tava piesmieto dakšiņu polka
slīd fona enciklopēdijā
pelēki gulbji
par ienīstās sekundes simtdaļu vēl nīstamāku
desmito
no grāmatas izrautas lappuses glazē
tekošas galvas sindroma šķīdums
tu palaidi garām devīto
kad sajuki prātā
kad satelīti dziedāja augstu dziesmu projektējot
salīkušas pilis
un savērpās laiks
kā savā nodabā žūstoša koksne
pretēji pulksteņrādītāja virzienam griezi tos kaklus
metot spalvas pret vētru
viņas ausu ļipiņās ierīvēdams dziedinošu klusumu
tikai tava

tikai tava no sudraba dzīslas izšļakstījusies
elektrība