— Lībietis – integrētais elements

 

Latvijas Literatūras gada balvas 2018 žūrija lēma speciālbalvu piešķirt pirmajai lībiešu dzejas grāmatai angļu valodā Trillium, kurā iekļauti triju lībiešu dzejnieku – Baibas Dambergas, Valta Ernštreita un Ķempju Kārļa – darbi oriģinālvalodā un atdzejojumā. Latviešu lasītājs atrodas īpatnējās attiecībās ar šo grāmatu, kas teritoriāli pieder Latvijai, bet lielākajai daļai lasāma ir tikai angļu valodā. Lībieši, protams, ir visur, un visuriene, kā var noģist pēc Valta Ernštreita teiktā, ir krietni plašāka, nekā mēs esam spējuši un vēlējušies aptvert.

                                                                                                Raimonds Ķirķis

 

Alberts Bels romānā Cilvēki laivās, vēstīdams par kuršu izmiršanu, to saistīja ar viņu kareivīgumu un sirošanu un, kad tādēļ viņu bija kļuvis maz, pasivitāti iepretim citu tautu un kultūras ietekmēm. Līdz ar to kurši tajās pilnībā asimilējās. Savukārt, sniedzot ieskatu lībiešu vēsturē, tu mini pirmās rakstiskās liecības par viņiem 13. gadsimtā un tad uzreiz pārmeties uz 19. gadsimtu. Kas tad notika laika posmā pa vidu?

Nē, es tieši mēģinu skaidrot to procesu, jo tā ir viena Latvijas lielā problēma, kas saistīta ar to, kādā veidā latviskā identitāte vispār ir tapusi vai veidota 19. gadsimtā. Arī, teiksim, skolās parasti informācija ir tāda, kur divas „bildes” seko viena otrai, – 13. gadsimts, kad lielā Latvijas teritorijas daļā ir lībieši, tad ir kurši, sēļi, latgaļi, un nākamā „bilde” ir 19. gadsimts un atmoda. Par to, kas notiek pa vidu, netiek runāts. Tāpēc arī lībieši ir svarīgi, jo pa vidu notiek baltu cilšu saplūšana ar lībiešiem, izveidojot to, ko mēs šodien zinām kā latviešus. Šis process ir vēsturiski gana skaidri izsekojams: mums ir trīs dialekti, latviešu valodas pamatā ir vidus dialekts, ir augšzemnieku, kas ir pamatā no Latgales, un ir lībiskās izloksnes – vecās, dziļās lībiešu teritorijas. Vidus dialekts ir kā josta apkārt lībiskajam. Labi var redzēt, ka tas ir veidojies, saplūstot baltu cilšu un lībiešu robežām, tāpēc arī latviešu valoda ir pārpildīta ar dažādām lietām, kas nāk no lībiešu valodas, praktiski tas raksturo visu latviešu valodu kopumā. No jebkuras citas jebkad pastāvējušas baltu valodas tā atšķiras ar Baltijas jūras somu, konkrēti lībiešu, substrātu. Līdz ar to valoda ir ļoti atšķirīga, un to vislabāk definē nevis kādas atsevišķas parādības, bet viss šis lielais bloks. Tas ir arī stāsts par to, ka ne tikai latviešu valoda, bet visa kultūra ir savstarpēji saaudusies. Vēsturiski tas izskatījās tā, ka bija 13. gadsimta „bilde” ar lielajām lībiešu teritorijām Ziemeļkurzemē, Vidzemes daļa no Aizkraukles vairāk vai mazāk taisnā līnijā uz augšu līdz Burtnieka ezeram un jūrai, tālāk te ap Daugavu. Kad pēc vāciešu ienākšanas izveidojās Livonija, sākās konsolidēšanās process, veidojās latviešu valoda. Reģions, kur tā veidojās vai jau bija sākusi veidoties, ir aptuveni Idumeja – Straupe, Cēsis un tālāk uz augšu. 13. gadsimtā varas centri atradās dziļāk iekšzemē, lībiešiem šeit ap Daugavu un Turaidu, zemgaļiem arī tālāk uz leju, bet kuršiem uz rietumiem. Kad izveidojās Livonija, varas centri bija ass Rīga – Turaida – Cēsis – Valmiera, un uz tās jaunā valoda sāka veidoties un plesties. Pirmā teritorija, kur tā iepletās, bija pie Daugavas lībiešiem, kas bija ekonomiski visaktīvākā zona. Viņi principā nomainīja valodu, pārgāja uz jauno formu. Nākamie bija Gaujas lībieši, tad lielākā daļa Metsepoles, un 19. gadsimta beigās bija palicis tikai mazs apvidus ap Svētciemu. Kurzemes pusē savukārt process bija stipri vēlāks nekā Vidzemē. Kad izveidojās latviešu valoda, tā ieplūda tālāk Kurzemē, asimilējot, pirmkārt, kuršus un, otrkārt, lībiešus. Bet Kurzemes lībieši ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Šis ir tāds īsais variants, kā no 13. gadsimta iegūt 19. gadsimtu un jaunlatviešus. Tad, kad es mācījos skolā, man tas viss arī palika ļoti neskaidri: ir 13. gadsimts, reku ir senvēsture, Indriķa hronika, visas ciltis, un nākamā „bilde” – jaunlatvieši un Latvija, bum. Bet, kā mēs dabūjam no viena otru, palika gaisā karājoties.

 

Vai ir kādi vēstures avoti, kuros, kā Merķelis ir aprakstījis latviešus Vidzemē, būtu vēstīts tieši par lībiešiem šajā laika posmā?

Ir, bet laika posmā starp Livoniju un latviešu identitāti mums ir ļoti maz materiālu par vietējiem. Bieži vien hronikas un šāda veida dokumenti runā par valdošām personām, bet nerunā par vietējo publiku. Reti kura vēstures grāmata sākas ar kalēju Jāni, kurš katru dienu gāja uz upi pēc ūdens. Jebkurā gadījumā lībiešu pieminējumi ir 14., 15., 16., 17. gadsimtā. Ir iespējams konstatēt, kad un kur ir runāta lībiešu valoda. Tomēr ir rakstīto avotu problēma, jo ir maz, uz kā varam balstīties. Ir arheoloģiski dati pirms 13. gadsimta, bet tā ir viena medaļas puse. Tad, kad veido starpnozaru pētījumus, liekot kopā valodniecību, ģenētiku, puslīdz sāk veidoties bilde kā tāda. Bet pārējais laika posms pa vidu ir jāsaliek kopā kā puzle.

 

Cits baltais plankums lībiešu vēsturē ir trimda pēc Otrā pasaules kara. Vai tur pastāvēja lībiešu kultūras izpausmes?

Bija. Tādā ziņā, ka lībiešu kopiena vienmēr ir bijusi gana starpnacionāla, bet lībiešu gadījumā ir jāņem vērā, ka viņu nekad nav bijis ļoti daudz. Jau 19. gadsimtā lībiešu kopskaits bija ap 2500, kas sanāk mazāk nekā viena Rūjiena. Bet, jā, bija arī cilvēki, kas dzīvoja ārpus Latvijas – Edgars Vālgamā Somijā bija gana aktīvs, bija cilvēki ASV un Kanādā, un viņi gana daudz sazinājās. Izdevumu gan, protams, nebija. Bet to, ka lībieši arī citviet turpināja attīstīt savu kultūru, pierāda kaut vai Grizelda Kristiņa, kura rakstīja dzejoļus, savā ziņā atrodoties pilnīgā izolācijā. Vai Zelma Belte, gleznotāja, kura savulaik izveidoja logo un atklātnīti Lībiešu savienības dibināšanas 50. gadadienai. Izpausmes bija, bet atšķirībā no latviešu trimdas tās nebija organizētas. Lībiešiem tā ir lielā problēma – kur beidzas viena kultūra un sākas otra? Ņemot vērā vēsturi, šī robeža ir ļoti miglaina. Tāpēc tie, kas atradās ārzemēs trimdas apstākļos, lielākoties integrējās latviešos. Un bieži vien citi latviešu kopienas pārstāvji nemaz nezināja par viņu lībisko izcelsmi un lībiešu valodas prasmi. Grizeldas Kristiņas meita uzzināja, ka māte ir lībiete, kura runā lībiešu valodā, tikai tad, kad Grizeldai jau bija 80 gadu. Te ir tas lībiešu paradokss, ka no piecām 13. gadsimta tautām mūsdienās sanākušas tikai divas – latvieši un lībieši. No visa šī kokteiļa lībieši ir pratuši gan integrēties, gan spējuši saglabāties cauri laikiem.

 

Trillium ievadā tu lībiešus sauc par pirmiedzīvotājiem (indigenous people). Pēdējās desmitgadēs tiek plaši runāts par pirmiedzīvotāju kultūras tiesību aizstāvību. Te lībiešu gadījumā prātā nāk Pūt, vējiņi, kas tagad ir teju latviešu identitātes mugurkauls. Vai tev nešķiet, ka būtu nepieciešams latviešu kultūras mantojumā izšķirt to, kas ir nācis un aizgūts no lībiešiem, lai tas nepazustu viendabīgā masā?

Pamatproblēma arī ir šī ļoti izplūdusī robeža. Ja mums vispār ir jādefinē, kas ir lībietis un ar ko viņš atšķiras no latvieša, no vienas puses, mēs varam teikt, ka ar ļoti daudz ko – cita valoda, cita kultūra –, no otras, ka ne ar ko, jo faktiski lībieši jau ir Latvijas daļa. Tajā, ko pazīstam kā latvisko, jau pamatīgi ir integrēta lībiskā daļa. Bet ir arī tā mazā kopiena, kas paralēli ir spējusi saglabāties un kam ir savas atšķirīgās izpausmes. Pūt, vējiņi ir labs piemērs, jo varianti ir pierakstīti gan latviski, gan – lielākā daļa – lībiski. Bet tā tik ilgi ir bijusi latviešu identitātes sastāvdaļa, ka ne mēs varam, ne arī vajag kaut ko griezt nost. Manuprāt, būtu daudz vairāk jāpēta tas, kas Latvijā ir ienācis no lībiešiem, lai labāk saprastu pašu Latviju. Šāds mērķis stāv aiz Latvijas Universitātes Lībiešu institūta nodibināšanas, lai saprastu, kas ir latviešu valoda, tradīcijas, kā tās ir veidojušās, no kurienes nākušas. Cits piemērs ir Jāņi – visi latvieši zina, ka tie ir latviešu svētki. Cik es zinu, šī tēma nav īpaši plaši pētīta. Kad devos mācīties uz Igauniju, pirmais pārsteigums man bija, ka tieši tādā pašā veidā kā Latvijā Jāņus svin arī Igaunijā. Un arī Somijā. Proti, cilvēki brauc ārā no pilsētas (nav runa par saulgriežiem, kurus svin visā pasaulē un kas ir gada svarīgākie svētki), apmetās kaut kur pie ūdeņiem, kurina ugunskurus, gaida rītu, lec pār ugunskuru, meklē papardes ziedu. Šāda veida Jāņu svinības, cik zinu, ir tikai Latvijā, Igaunijā, Somijā. Vai nu tā ir kaut kāda Baltijas jūras somu tradīcija, kas ir pilnībā iekļāvusies Latvijā, jo, piemēram, Lietuvā to nesvin, vai arī tā ir gājusi pretējā virzienā. Un tāpēc, lai saprastu, kā kultūras ir savstarpēji ietekmējušās, mums ar lībiešu tēmu ir jāstrādā. Problēma, kas Latvijā bijusi un joprojām ir ļoti smaga, – Latvija ir vismazāk homogēnā no visām Baltijas valstīm. Arī 19. gadsimtā, kad sāka veidot latviešu identitāti, mums ar to nebija viss kārtībā, ko eposos ļoti labi var redzēt. Kalevalā ir apmēram 90% folkloras tekstu, Kalevipoegā ir jau stipri mazāk, bet Lāčplēsis būtībā ir autordarbs ar folkloras elementiem. Tas arī parāda, kā faktiski Latvijas identitāte ir veidota. Tās būvēšanai par robežšķirtni pārsteidzošā kārtā tika ņemta tieši valoda, nevis kultūra vai areāls. Neraugoties uz visām milzīgajām lībiešu valodas ietekmēm, veidojot šo identitāti, par latvisku un Latvijai kultūras ziņā piederīgu izvēlējās uzskatīt tikai to, kas attiecās uz Latvijas iedzīvotāju baltu daļu. Līdz ar to, lai cik būtiska būtu lībiešu loma, pirmkārt, jau pašas latviešu valodas veidošanās gaitā, viņu valoda pieder pie citas grupas, tāpēc „viņi uz mums neattiecas”. Kaut laika distancē tas izskatās visai absurdi, šāds princips ir ilgstoši pastāvējis, un tas ir noteicis turpmāko attieksmi pret lībiešiem līdz pat nesenam laikam. Tikai tagad parādās izpratne, ka latvieši neveidojās izolēti no vienas trešdaļas šeit dzīvojošo cilvēku, viņu valodas un kultūras.

 

Tevī pašā nav konflikta starp lībieša un latvieša identitāti?

Katram cilvēkam jau identitāte ir daudzslāņaina. Ja talsinieks atbrauc uz Rīgu, tad viņš ir talsinieks, ja aizbrauc uz Igauniju, tad viņš ir latvietis, ja viņš aizbrauc uz Vāciju, tad viņš ir no Baltijas, Amerikā viņš ir eiropietis. Man konflikti tomēr nerodas, jo (un varbūt to ir nedaudz grūti izskaidrot) lībieši vienmēr ir bijuši integrēti un dezintegrēti vienlaikus. Tas ir arī stāsts par divvalodību, jo arī lībiešu kopiena jau ļoti sen ir bijusi divvalodīga. Domājot par lībiešiem pēdējos 100 vai 200 gados, var ļoti labi redzēt, ka ir divas pasaules, kurās viņi pastāvīgi dzīvo. Ja nezini, ka kāds cilvēks ir lībietis, ne pēc vārda, ne izskata nepateiksi, ka viņš nes kādu citu kultūru. Piemēram, Jānis Princis, kuru lībieši zina kā pirmo lībiešu dzejnieku, kurš darināja pirmos jaunvārdus lībiešu valodā, kurš bija teicējs un tulkotājs, no latviešu puses skatoties, ir cilvēks, kurš Ventspilī izveidoja Ostgalu, apturot kāpas, cilvēks, kurš otrais pēc Neredzīgā Indriķa izdeva dzejoļu krājumu latviski. Tas varbūt savā ziņā ir stāsts par mazajām valodām un mazajām kopienām. Tas, kas lielākām tautām, kaut vai latviešiem, šķiet pats par sevi saprotams, hipermazām tautām kā lībieši vairs nestrādā. Kaut vai pilnīgi elementāras lietas kā dzimtās valodas jēdziens lībiešu gadījumā neder tāpēc, ka ir pārāk mazs skaits un nebija burbuļa, kurā visi runātu vienā valodā. Ļoti bieži bija tā, ka tēvs vai māte bija citas tautas pārstāvji un no bērna kājas bija divas valodas, divas pasaules, kādam pat trīs. Tādā ziņā lībiešu stāvoklis atgādina trimdas situāciju, bet bez zemes, kur vērsties. Piemēram, iedomājies Amerikas latviešu kopienu, bet bez Latvijas.

 

Un, šādā stāvoklī atrodoties, no kurienes tev radās impulss aktualizēt lībisko identitāti savā darbībā?

Man jau kopš bērnības bija kontakts ar lībiešu kultūru, bet reālais impulss radās, sastopoties ar lībiešu materiāliem, kad nonācu robežas otrā pusē. Tas arī kaut kādā mērā sakrita ar atmodas laiku, un tā tas viss arī aizgāja, nonākot saskarē ar vēl vienu pasauli, kas ir mana daļa, bet ikdienā to neredzu.

 

Kā atšķiras pieredze, pieeja, rakstot latviski vai lībiski?

Manā gadījumā šī tēma ir ļoti vienkārša. Lībiešu literatūras tradīcijas ir ļoti senas. Abas literatūras ir atšķirīgas cilvēku skaita dēļ, bet vienalga lībiešu valodā viss ir noticis ļoti intensīvi. Kad rakstu lībiski, daudz spēcīgāk turos lībiešu dzejas tradīcijā. Tas nozīmē daudz vairāk atskaņu, arī tematikai ir sava loma, ļoti spēcīgi tas viss ir iebūvēts valodā. Savā ziņā ir ļoti grūti atdzejot lībiskos dzejoļus latviski, jo tie ir iebūvēti valodas skanējumā, valodas spēlēs un arī ritmikā, kas ir gana atšķirīga. Kad sākas darbs ar atskaņām, ir, ko pacīnīties, lai dabūtu kaut vai daļēji līdzvērtīgu tekstu latviski.

 

Kā izpaužas lībiskā tematika, ar ko tā ir atšķirīga?

Tur daudz vairāk nāk iekšā Lībiešu krasts un lībiešu mantojums kopumā. Kad bija Trillium lasījumi, es izvēlējos nelasīt no Trillium, bet gan jaunos tekstus, kur bija gan atsauces uz Rīgu pirms Rīgas, gan lībiešu folkloru. Pirmais mans lībiski sarakstītais dzejolis, kas tika publicēts grāmatā, tapa 1998. gadā speciāli lībiešu dzejas antoloģijai [Es viltīgāks par tevi, menca!], kam es veidoju manuskriptu, un likās, ka nebūtu īsti pareizi kā redaktoram sevi likt iekšā. Bet tad Gundega Blumberga, Lībiešu kultūras centra vadītāja, kuru Latvijā labāk pazīst kā grāmatu redaktori (atkal tas pats stāsts par divām pasaulēm), teica, ka ir obligāti jāieliek. Es negribēju neko no tā, kas man jau bija, un sarakstīju dzejoli īpaši šai grāmatai, kas noslēdza šo antoloģiju. Tā bija kārtota pēc autoru dzimšanas laika, un es biju jaunākais. Dzejolis saucās Šūpuļdziesma, kopā antoloģijā bija kādas piecas vai sešas šūpuļdziesmas, un tīri tematiski tas bija vēl viens veids, kā tas saslēdzas kopā.

 

Vai atdzejot angļu valodā nebija vēl sarežģītāk?

Ļoti sarežģīti. Raienam [Van Vinklam] kā atdzejotājam ir svarīgi ļoti precīzi saprast dzejoli. Parindenis ir par īsu, tāpēc, atdzejojot Trillium un arī manu jauno grāmatu veidojot, mēs gājām cauri visiem dzejoļiem. Es viņam visus tulkoju burtiski angliski, skaidroju un stāstīju, viņš to visu pierakstīja un tad mēģināja visu izjaukt un sabūvēt atpakaļ. Šajā ziņā tas bija ļoti sarežģīts process, jo, tāpat kā žurnālistam pašam jāsaprot savs jautājums, arī dzejniekam savu tekstu ir jāprot izskaidrot. Protams, vēl ir valodas īpatnības, jo lībiešu valodā nav nākotnes, nav sieviešu un vīriešu dzimtes. Turklāt es pirmo reizi saskāros ar to, cik atšķirīgi ir ne tikai valodas nosacījumi, bet arī dzejas forma, veids, kādā dzeja mūsu reģionā vispār tiek rakstīta, ar to domājot plašāk – Latvija, Lietuva, Igaunija, arī Vācija, zināmā mērā arī Krievija –, un kāda ir britu tradīcija. Teorētiski es par to neko daudz nezinu, bet mana praktiskā pieredze bija tāda, ka mēs daudz brīvāk operējam ar spilgtiem tēliem, kuriem angliskajā dzejas tradīcijā ir nepieciešams konkrēts saturs. Vissarežģītāk bija ar Ķempju Kārli, kuram ir vārdiski sarežģītas un abstraktas lietas, bet Raienam prasījās visu ielikt saturiskos rāmjos. Bet tā, manuprāt, ir dzejas burvība, starptautiskās saskares burvība. Tas varētu būt noderīgi visiem, kuri raksta dzeju, – atvērt savu skatu, iziet ārpus sava klasiskā reģiona, kontaktēties ar tiem, kas brauc un aizbrauc.

 

Latviešu valodā sacerētajos dzejoļos tu raksti par urbānas vides un tehnoloģiju ietekmi uz cilvēku, bet vai tas kaut kā attiecas uz lībiešiem, vai tas ir ietilpināms šajā tradīcijā?

Šo to es esmu izmantojis, bet mani teksti ir ārkārtīgi atšķirīgi. Tāpēc arī mana pirmā grāmata sastāvēja no četrām pilnīgi atšķirīgām daļām, respektīvi, katra bija tapusi citā posmā. Ar grāmatu Dark Energy labā lieta bija tāda, ka rakstīšanas periods bija neilgs, burtiski divi gadi, tāpēc tā ir tekstuāli viendabīgāka, lai gan arī tur ir mētāšanās. Lībiešu gadījumā – jo lielāks laika posms, jo atšķirīgāki teksti. Es ik pa brīdim arī pagleznoju, un ir periodi, kad var gleznot, bet nevar rakstīt, vai arī var rakstīt un nevar gleznot. Ir viens loks, kurā darbojies, un tad ir viena tēma, viena pieeja, pamatritms, kas veido veselumu.

 

Tomēr ir arī kaut kāda robežšķirtne. Iepriekš tu runāji par izplūdušajām robežām, bet tad, kad tev ir jāraksta kāda no savām pieredzēm, identitātēm, tad kaut kas atrodas pa vidu.

Nu, jā, tās ir gan kopā, gan šķirti. Šis duālisms principā izpaužas visur. Dzeja pamatā ir atšķirīga, jo lībiešu gadījumā ir piesaiste vietai, arī pieeja ritmam atskaņu ziņā ir spēcīgāka. Bet man ar atskaņām ir problēmas – es tās dzirdu tur, kur citi ne. (Smejas.)

 

Tagad, kad ir nodibināts Latvijas Universitātes Lībiešu institūts, kādas lībiešu kultūras attīstības iespējas var prognozēt?

Es paņemšu nedaudz plašāk. Jau 1994. gadā izveidojās Lībiešu kultūras centrs kā biedrība. Tā ir arī Trilium izdevēja. Uzreiz 1995. gadā mēs izdevām žurnālu lībiešu valodā, bija arī antoloģija, lībiešu mākslas izstādes. Respektīvi, mums mūsdienu kultūra vienmēr ir bijusi ļoti svarīga, kas varbūt ir manis pašam sev ilgi formulēts princips. Es pats esmu mūsdienu kultūras cilvēks, nav tā, ka esmu iecienījis tradicionālo kultūru, tautastērpa man mūžā nav bijis. Bet mūsdienu pasaulē arvien vairāk notiek orientēšanās uz kultūras mantojumu, par to runā, mēģina apzināt. Ja salīdzina ar  koku – veids, kā strādājam ar mantojumu, parāda, kādas ir mūsu saknes. Bet kokam vēl ir stumbrs un lapotne, ir svarīgi, lai visu laiku tiek radīts kaut kas jauns, citādi pēc četrdesmit, piecdesmit gadiem sēdēsim pie tā paša vecā labā kultūras mantojuma un turpināsim viņu aizsargāt. (Smejas.) Mums allaž ir bijis svarīgi arī iet uz priekšu, veidot kaut ko jaunu, jo, kamēr rodas kaut kas jauns, esošā lieta nevar izbeigties. Tas, manuprāt, ir spēkā jebkurai tautai, jebkurai kopienai. Bet te atkal ir divas pasaules – Lībiešu institūta pamatuzdevums ir pētīt lībiešus kā integrēto elementu, kas ir Latvijas sastāvdaļa. Skaidrs, ka mēs nevaram strādāt mistiskam, ļoti mazam cilvēku lokam – mūsdienu lībiešiem. Katram mūsdienu lībietim pašam ir jāpieņem lēmums, ko viņš dara ar savu dzīvi, ar savu identitāti, kas viņam ir svarīgs, kas nav. Tas ir lēmums, ko nevar uzspiest. Mani tracina, ka cilvēki saka: „Jums, lībiešiem, ir jādara tas un tas, jums ir jārunā savā valodā, jāveido ģimenes, skolas, bērnudārzi!” Katrs latvietis ir tāds, kāds viņš ir, un tas veido Latviju. Līdz ar to Lībiešu institūta pamatuzdevums tomēr ir apzināt lībiešu valodas un kultūras materiālus un padarīt tos pieejamus, jo tas attiecas ne tikai uz lībiešiem, bet uz jebkuru Latvijas cilvēku. Liela daļa Latvijas tādā vai citādā formā ir lībieši.