— Lelles melnais

Par Jeļenas Glazovas dzejoļu krājumu Алчность/Alkatība (no krievu valodas atdzejojis Arvis Viguls; Valters Dakša, 2019)

Šajā dzejoļu krājumā Jeļenas Glazovas pasaule ir pārvērtusies līdz nepazīšanai – tikai iedziļinoties var samanīt zināmas paralēles un līdzības ar pirms pieciem gadiem publicētajiem tekstiem krājumā Transfēri un līdzīgo pārsteidzošā veidā varētu saistīt ar sievišķo. Varbūt par to būtu jārunā citādāk – iepriekšējā krājuma femīnais diskurss šeit nomainīts pret feministisko. Tādēļ varmācība un vardarbība, izviršana un izlikšanās ieņem centrālo vietu spilgti izzīmētajās pasāžās, kuru fantastiskie notikumi šķiet kā norakstīti no popkultūras – kino, televīzijas un komiksu pasaules. Tomēr grāmatas nosaukumā liktais vārds „alkatība” ļauj salikt visu īstajās vietās. Alkatība, šī, ētiski raugoties, sliktā, nosodāmā, amorālā iezīme, kas raksturo subjektu, kas stāv aiz aprautajām replikām vairākos Glazovas dzejoļos un ko, visticamāk, par nosodāmu uzskata autore pati, – alkatība sajūtama kā libido, bet arī kā alkas pēc dzīves, pēc īstuma un brīvības, ko dažādu iemeslu dēļ mūsu neoliberālajā sabiedrībā joprojām nejūtam pilnībā savā rīcībā, – nejūtam nedz brīvību (sieviešu emancipācijas cīņas vairāk nekā gadsimtam par spīti), nedz īstumu (postpatiesības ideja ne tik daudz nopietni satrauc, cik izklaidē un dažādo post- rindā ir tikai kārtējais solis projām no uzticēšanās jebkādiem vēstījumiem), nedz dzīvo (ne-dzīvā dažādie varianti dzejnieces tēlainībā ieņem ievērojamu vietu – no cilvēku radītiem robotiem, briesmoņiem, zombijiem un stāstu un pasaku tēliem līdz izteiksmīgi pasniegtai nedzīvajai matērijai).

Tā ir materiālista urdošā interese par tādiem tematiem kā ķermenis, radība un dzīve. Risinot tos, dzejniece nebaidās būt izaicinoša, paradoksāla, sarežģīta, vismaz mājienos perversa. Dievs krāso lūpas – ne velti šis dzejolis aizsāk krājumu. Vardarbības mērķis tajā ir ķermenis, marķēts kā sievietes ķermenis, pakļauts, izmantots, salauzts, gala iznākumā – nedzīvs. Tāds tas, starp citu, bagātīgi tiek tiražēts popkultūrā, īpaši tādā žanrā kā mūzikas video. Taču tas arī netieši norāda ja ne uz reliģiskās dimensijas klātbūtni, tad vismaz uz reliģiskā teksta vai programmas nozīmi jau nu noteikti dzejoļos attēlotajos notikumos un visdrīzāk arī pašas dzejnieces pasaules uzskatā un aprakstītajā kultūrtelpā. Kāds no pie vārda tikušajiem varoņiem tā arī saka: „у меня вшитый чип / православного всепрощения, / видимо из-за рано сожранного / собрания сочинений достоевского” // „man ir iešūts čips, / pareizticīgo piedošana, / acīmredzot pārāk ātri apriju / dostojevska kopotos rakstus” (0,17/0,29).

Saprotams, tā nav īpaši bijīga pieeja, bet drīzāk alkaina kritika savai sūtībai un pastāvošajai kārtībai. Dievs radījis cilvēku ar brīvu gribu, kas nereti nostājas pret viņu pašu. Un tomēr tas ir viens no paradoksiem, kas sen nodarbinājis dažādu kultūru un reliģiju piederīgos. Jeļenas Glazovas dzejoļos nav Prometeja ciešanu, bet ir sievišķa problēma – viņai ķermenis, Sniegbaltītes ķermenis stikla zārkā izrādās ne vien miris, bet viltots un ne-dzīvs, un liekas nožēlojami neīsti gaidīt princi, kas to it kā iedarbinātu.

Šī sajūta – savas radītības, ķermeņa marķētības sajūta un nespēja vai nevēlēšanās funkcionēt ierādītajās robežās – caurvij dzejoļu tematiku kā sacelšanās, bet tai ir vairāki aspekti. Pirmkārt, tā ir sacelšanās pret tehnokrātisko sabiedrību, kurā ķermenis tiek traktēts kā mašīna ar zināmu ražošanas efektivitāti. Ķermeņa mašīnas posthumāno dabu akcentē neskaitāmi mākslīgie aizvietotāji dzejoļu rindās, bet līdz ar to arī šīs dzejas subjekts redz savu ķermeni kā mašīnu bez dzīvības, kā lelli ārējā manipulācijā.

Uz lellīgumu norāda arī papildu zīmes, ko krājumam piešķir mākslinieciskais noformējums. To noteikti nevar izlaist recenzijā, jo tam ir sava loma kopīgā tēmas atklāšanā, – indīgi rozā ir ne vien vāks, bet arī lappuses, savukārt ilustrācijas, kā vēstī piebilde grāmatas beigās, attēlo dažādu radību ķermeņus no LU Muzeja zooloģijas kolekcijas – ķermeņus, kas pieder ne gluži tām attīstītākajām dzīvajām būtnēm.

Muzejs vai arhīvs ir arī norāde uz krātuvi, kur reģistrē, sakārto un iegrāmato mirušus ķermeņus un kas – abstrakti filozofiski tiem, kurus interesē modernitāte un modernisms, konkrētāk atkal tiem, kas pieraduši pie popkultūras, – liek domāt par spokiem. Hauntoloģiskais elements brīvajā pasaulē – ideja, ko savā lekcijā par marksismu pēc sociālisma sistēmas sabrukšanas ieskicēja Žaks Deridā,¹ – ir ne dzīvs, ne nedzīvs. Sacelšanās pret sakārtotību un dalījumu kā tādu, kas nereti ietver hierarhiju un minoritārā ekspluatāciju, bet neērtā izdzīšanu, ir otrs Jeļenas Glazovas sacelšanās aspekts. Neērtās idejas uzmācas, dzejnieces iztēles pasaulē materializējas, augšāmceļas kā Vorhols vai Merilina (ietekmīgi ar popkultūras kritisko ietvērumu saistīti simboli, kas akcentē vizuālās iztēles nozīmi Glazovas dzejas lasījumā), izaug kā nesaprotami polipi no izzinātās ne-dzīvās ķermeņa matērijas – tas, starp citu, notiek atslēgas dzejolī, polipiem metaforiski (šī neglītā dzenošā kustība?) nozīmējot alkatību. Starp citu, arī rozā lappušu sarkanā numerācija, kas atgādina cenas zīmes pēc kādas ne-sistēmas, pati par sevi ir daiļrunīgs visu šeit aprakstīto tēmu piemērs dizaina valodā.

Treškārt, tā ir sacelšanās pret pašu ķermeni ar tā seksualitāti. Vienā no dzejoļiem (2,67/2,85) arī minēta seksualitātes pārvarēšana kā sava veida evolūcijas rezultāts, skatīts no malas, no dabas. Interesanti, ka šādos dzejoļos vienmēr ir atsauces uz vēsturi, mākslu, kultūru, zinātni. Savijums starp šīm jomām un seksualitāti dod to žilbinošo krāsu spektru, kas lasot liek domāt par nākotni. Lai gan roboti, kas minēti dzejas rindās, ir pārsvarā ginoīdi (tātad marķēti kā sievietes), Glazovas nākotnes vīzijā ķermenis varētu būt androgīns (vai varbūt ginoandrs?). Tāpat ķermenis, visticamāk, būs kiborgs – tiks papildināts ar dažādām protēzēm un tehnoloģiskiem uzlabojumiem – uzlauzts, pārkodēts, pārprogrammēts. Kiberfeminisma skatījumā tas dod atbrīvošanās iespēju, bet vai cena, kas par to jāmaksā, nav pārāk liela?

Tādēļ, ceturtkārt, krājumu iezīmē sacelšanās pret neīstumu. Ne īsti sacelšanās. Drīzāk tās ir skumjas par īstuma izsīkšanu. To itin labi var sastatīt kopā ar benjaminiskām bažām par autentisko un auru. Tomēr sajūta ir citāda. To piešķir ticēšanas (jo tā notiek īstuma atzīšana) tāda kā kristīgā dimensija, kas ļoti dziļi ieausta krājuma pasaules skatījumā. Piemēram, viens no liriskākajiem, varbūt pat elēģiskākajiem dzejoļiem krājumā ir par diviem puišiem, kas sadedzina savas kopijas (1,21/1,37), – un tas beidzas šādi: „парни / падают / буквы / алтарь копии / догорают / скафандры / падают / копии парней / догорают / копии букв / падают / дым” // „puiši / krīt / burti / kopijas altāris / sadeg / skafandri / krīt / puišu kopijas / sadeg / burtu kopijas / krīt / dūmi.” Dzejniece veiksmīgi izmanto prosodiskos līdzekļus – rindu lauzumu pauzes un infonāciju –, lai radītu šo noskaņu.

Piektkārt, tā ir sacelšanās pret varu kā tādu, varu, kas atņem brīvību un gribu un padara ķermeni par lelli. Vara var būt izteikti dažāda, bet tās iedarbība uz ķermeni būs vardarbīga – tādēļ dzejniece nevairās no fizioloģiskiem aprakstiem, kas ietver fantastikas elementus. Šausmu filmu estētika ir hiperbola, ko viņa savai kritikai vēlējusies.

Sestkārt, tā ir sacelšanās pret dzejas instrumentu – valodu – vispār, kas ļauj izteikties, ļauj saprasties, ļauj nocakot skaistu tekstu, iztēloties brīnišķīgu pasauli un vienlaicīgi piedalās pastāvošo sociālo un kultūras netaisnību leģitimizēšanā un normalizēšanā. Varbūt tādēļ Jeļenas Glazovas dzejoļu krājumu lasītāji atkal saņem bilingvālā izdevumā? Daļa no sacelšanās plāna varētu būt arī valodas atmaskošana – krieviski teksti skan daudz skarbāk, savukārt Arvja Vigula latviskojumā iegūst maģisku, tumšu maigumu. Un tikai abās valodās kopā iegūstam stereoefektu, kad teiktā konkrētās kontūras izplūst noskaņās un nojautās.

1. Derrida J. Specters of Marx: The State of the Debt, the Work of Mourning and the New International. Transl. by P. Kamuf. London and New York: Routledge, 1994.  (atpakaļ uz rakstu)