— Sabiedrība zinās labāk

 

Par Tommi Kinnunena romānu Četru ceļu krustojums (no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Zvaigzne ABC, 2019)

 

Fotogrāfu dzimtas atvase, somu valodas un literatūras skolotājs no Turku Tommi Kinnunens pēc sava debijas romāna Četru ceļu krustojums uzrakstīšanas strauji guvis plašu atpazīstamību. Viņa grāmata izdota vairāk nekā 20 valstīs, saņēmusi dažādus augstus apbalvojumus, pēc darba motīviem veidota opera un teātra izrādes. Arī kritiķi romānam veltījuši atzinīgus vārdus. Viens no popularitātes iemesliem varētu būt autora fantastiskā spēja ļoti ticami un līdz vissīkākajai detaļai attēlot visdažādākās – gan globālas, gan ļoti sadzīviskas – peripetijas, lasītājam liekot izjust plašu emociju gammu, kā arī pārdzīvot līdzi darba varoņiem.

 

Dzīve pēc reglamenta

Romāns ir strukturēts savdabīgi: to veido četras apjomīgas daļas, ko citu pēc citas secīgi lasot, lasītājs vairākkārt tiek pārcelts vienā un tai pašā laika posmā. Tas darīts ar nolūku, lai uz vienu un to pašu notikumu mudinātu paraudzīties no dažādiem skatpunktiem, tādējādi atgādinot veco patiesību, ka cilvēku attieksmi pret lietām un notikumiem veido ne jau objektīvā realitāte, bet gan viņa skatpunkts jeb redzes leņķis, no kura tiek vērots notikums.

Grāmatā atspoguļotā darbība risinās aptuveni 100 gadu garumā: no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta nogalei. Notikumi ris hronoloģiskā secībā, taču rakstnieks pie viena un tā paša katrā no darba četrām daļām atgriežas atkal un atkal. Jāatzīst, lasīšanas gaitā šāda atkārtošanās mazliet pat varētu kaitināt. Nedaudz tiek attēlota arī Somijas vēsture, taču vēsturiskais fons ir sekundārs. Piemēram, karš un tā sekas, kas uz katru no varoņiem, nenoliedzami, ir atstājušas dziļu iespaidu.

Romāna sižetā meistarīgi savīti četru vienas dzimtas pārstāvju likteņi, sākot ar vecmāti (bērnu saņēmēju) Mariju, kam seko viņas ārlaulības meitas Lahjas, pēc tam Lahjas vedeklas Kārinas un, visbeidzot, Lahjas vīra Onni Leitevāra vēstījums. Katrai no četrām daļām autors izvēlējies moto – īsu fragmentu no kāda dokumenta, kas saistīts ar to romāna varoni, kurš atrodas katras darba daļas centrā. Visos četros gadījumos tieši šis dokuments ir tas, kas reglamentē konkrētā varoņa dzīvi. Taču, kā labi zināms, visus noteikumus pieņem vai arī nepieņem sabiedrība, tās pārstāvji. Piemēram, nodaļu par Mariju ievada moto jeb fragments no 1890. gada vecmātes zvēresta, savukārt Onni nodaļas sākumā ir moto, kurā citēti vārdi no 1928. gada karavīra zvēresta. Kādēļ autoram šāda izvēle? Iespējams, lai akcentētu, cik ļoti mēs savā rīcībā esam ierobežoti, cik liela nozīme ir ārējiem apstākļiem, vienalga, vai tie būtu zvērestā rakstīti vārdi vai arī sabiedrības spiediens. Ja pirmais no minētā parasti tiek balstīts loģiskos apsvērumos, tad otrs ļoti bieži līdzinās absurda teātrim.

Grāmatas nosaukumā minētie četri ceļi, kas krustojas, ir šie četri vienas dzimtas cilvēki, kuru izdarītais un arī neizdarītais tik ļoti ietekmē pārējos, ka nereti pat salauž to likteni.

 

Ģimenes modeļi

Romāna sākumā tēlotā gados vēl jaunā vecmāte Marija, kuras palīdzību meklē tikai sarežģītu dzemdību gadījumā, kad dzemdētājai un zīdainim draud nāves briesmas, sabiedrības uzspiestajam rīcības modelim spēj pretoties viegli. Diendienā glābdama jaunas sievietes no kaulainās ķetnām un itin bieži piedzīvodama savu pacienšu vīru diezgan vienaldzīgo attieksmi, Marija atskārš, ka sabiedrības uzspiestais ģimenes dzīves modelis viņas gadījumā neder. Kam vajadzīgs dzīvesbiedrs, kura vienīgais uzdevums būtu pagādāt bērnus, ja iztiku jaunā sieviete sev lieliski spēj nodrošināt pati? Sabiedrībai, precīzāk, atsevišķiem tās locekļiem – ciema iedzīvotājiem –, šāda izvēle nebūt nav pa prātam. Autors vairākkārt netieši norāda, ka Marijas pašapziņu ceļ viņas īpašais statuss (gandrīz vienīgā mediķe ciemā, dzīvības glābēja), kas nodrošina ne tikai neatkarību un daudz plašāku rīcības brīvību, bet arī apskaužamu pārticību. Vai ar to nepietiek? Bērnu saņēmējai pieder lielākais nams apkārtnē. „Vai viss nams, zīme tam, kā Marija jau apmēram četrdesmit gadu tiek galā?” retoriski jautā rakstnieks (76. lpp.). Tā ir ēka, kas nemitīgi (autors to atgādina ik nodaļā) tiek pārbūvēta un paplašināta – pat līdz tādai pakāpei, ka tā iedzīvotājiem nams jau sen kļuvis daudz par lielu. Plašās telpas, iespēja patverties citam no cita stimulē arī garīgo atsvešinātību.

Kā negaidīts pavērsiena punkts šķita vecmātes izvēle laist pasaulē pašai savu bērnu, kas, protams, dzimst ārlaulībā. „Marija ir apmierināta, ka nav apgādājusies ar vīru, toties viņai ir bērns. Doma par to, ka viņu kāds izkomandētu, uzdzen drebuļus. Kāds resnvēders kāptu virsū vienmēr, kad iegribētu, un arī citādi noteiktu, ko darīt un kādā tempā” (65. lpp.). Tā ir pašapzinīgas sievietes drosmīga izvēle. Arī sabiedrības nosodījums vai pat sašutums viņu neskar. Vismaz emocionālajā ziņā ne.

Lasīšanas procesā varētu pārsteigt detalizēti attēlotā dzemdību procesa norise. Pat līdz tādai pakāpei, ka sāk rasties šaubas, vai rakstnieks patiesi ir vīrietis un vai tiešām nav saistīts ar medicīnu. Brīžiem pat šķiet, ka T. Kinnunens, tik smalki attēlodams dzemdību procesu, ir pārcenties. Varbūt autora mērķis bija radīt lasītājā riebumu vai pat šausmas? Ja tā, tad, iespējams, viņam varētu būt izdevies.

 

Dubulta vilšanās

Marijas meitas Lahjas dzīvesstāsts jeb romāna otrā daļa ir turpinājums stāstam par vecmāti, taču tas nekādā ziņā nav līdzīgs. Katrai sievietei savs liktenis, savs dzīves ceļš. Kaut arī Lahjai nākas tikt galā ar tām pašām problēmām, ar ko savulaik saskārās viņas māte, risinājumi kardināli atšķiras, un arī maksa par tiem ir cita.

Neviļus sekodama vecmātes piemēram, Lahja laiž pasaulē ārlaulības meitu, taču vēlāk izlemj par labu ģimenes dzīvei. Tas, ka darba sižets varētu attīstīties šādi, nojaušams, jau izlasot otrās daļas moto – citātu no lotu organizācijas 1936. gada statūtiem. Šaubas par pieņemtā lēmuma pareizību Lahju nepamet pat laulību dienā; jaunā sieviete labi apzinās, ka var dzīvot arī citādi. Marijas dialogs ar meitu pāris mirkļus pirms svinīgās ceremonijas sākuma uzskatāms par kulminācijas punktu – tas palicis prātā arī pēc grāmatas izlasīšanas un nolikšanas plauktā. Pat mazā Anna, dzirdēdama Marijas sarunu ar Lahju, ir izbrīnīta, kāpēc gan mājās vēl būtu vajadzīgs arī vīrietis.

No konteksta secināms, ka Lahja meklē veidu, kā kļūt ne tikai patstāvīgai, bet arī laimīgai. Viņa izvēlējusies tolaik sievietei neierastu profesiju – fotogrāfa asistentes amatu. Tas, cik grūti ir izcīnīt vietu zem saules, viņai labi zināms, jo simtreiz pārbaudīts uz pašas ādas: „Durvis Lahjas priekšā citas pēc citām bija aizvērušās vai tā arī palikušas ciet. Bieži kā iemesls bija minēts miesas vājums vai sievietes nepiemērotība šim amatam. Aiz iemesliem viņa bija saklausījusi tos citus, nepateiktos. Jo nebija ticīga. Jo viņai bija bērns, turklāt ārlaulības. Jo nebija vīra, kas uzturētu. Lahja bija centusies mainīties un pielāgoties, iestājusies lotās, sēdējusi baznīcā un gājusi uz lūgšanu stundām, par spīti mātes nosodošajai burkšķēšanai, un tik un tā darbam bija atrasts kāds cits darītājs, bieži vien – ticības brālis vai māsa” (104. lpp.).

Savādi sanācis: pat pieņemot sabiedrības noteikumus par to, kas ir pareizi un kā vajag, Lahja nespēj un nespēj sakārtot savu dzīvi, nespēj beidzot kļūt laimīga. Lielais sapnis par darbu uz laiku jāatliek malā. Atliek vien ģimenes dzīve, tās sniegtais patvērums. Lahjas domu gājienu, kas ir viņas lielo izvēļu pamatā, T. Kinnunens attēlojis ļoti pamatoti – soli pa solim, kam lasītājs notic bez jelkādas šaubīšanās.

Lahjas un Onni laulības dzīves aizkulisēs rakstnieks ļauj ielūkoties vien uz īsu brītiņu, taču ar to pilnīgi pietiek, lai saprastu, ka kaut kas šajā savienībā nav kārtībā. Lasītājam, ja vien viņš nav attapīgs, jākļūst gandrīz vai par mīklu minētāju, jāmēģina atrast un saprast īstais iemesls, kādēļ laulāto vidū nav saskaņas un mājā regulāri notiek dīvainības. Darba ceturtajā daļā, kad šī pati situācija tiek attēlota no Onni skatpunkta, top skaidrs, ka autors vēstījuma risināšanā diemžēl izvēlējies vieglāko ceļu, līdz ar to romāns pat sāk kļūt neinteresants.

T. Kinnunens Lahju tēlo kā aukstu un nereti pat biedējošu sievieti, lai gan pārvērtības varones raksturā vērtējams kā likumsakarīgas. Kā var justies cilvēks, kurš dzīvē divreiz piedzīvojis smagu vilšanos? Sabiedrība, precīzāk, to laiku darba devēji viņu it kā soda, nevērtēdami Lahjas profesionalitāti, bet gan viņas dzīvesveidu. Lai tā saucamo kļūdu labotu, sieviete, sekodama sabiedrības uzstādījumam, izveido ģimeni, taču šīs attiecības kļūst par elli zemes virsū. Tas gan sabiedrībai šķiet gluži mazsvarīgi…

Rezumējot jāatzīst, ka ir uzteicama autora izvēle savā romānā attēlot situācijas, kad cilvēka pieņemtie svarīgie dzīves lēmumi nav viņa paša izloloti, bet gan citu uzspiesti. Četru ceļu krustojums precīzi parāda, kādas var būt sekas, kad pakļaujamies sabiedrības spiedienam. Jā, protams, lasītājs varētu bakstīt romāna varoņiem ar pirkstu, pārmezdams pašpietiekamības un arī pašapziņas trūkumu, taču ir vērts atcerēties, ka cilvēks ir sociāla būtne un nedzīvo uz vientuļas salas.

Par lielisku atzīstams ir tulkotājas Maimas Grīnbergas darbs. Priecē bagātīgais vārdu krājums, tai skaitā tulkotājas lietotie apvidvārdi un vecvārdi, no kuriem daža nozīmi nākas pat meklēt rakstos.