— Es neticu ellei, es ticu paradīzei

 

Šajā pavasarī Jāņa Rozes apgādā klajā tika laists krieviski rakstošās armēņu rakstnieces Narinē Abgarjanas romāns No debesīm nokrita trīs āboli (no krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana) – maģiskā reālisma piesātināts stāsts par kāda dabas, dzīves un kara plosīta kalnu ciematiņa Maranas iedzīvotājiem, viņu senajām dzimtām, likteni un dzīves perspektīvu. Pirms grāmatas prezentācijas kopā ar tulkotāju sēdāmies zem ziedoša kastaņkoka un aprunājāmies par Markesu, maģisko reālismu, vecīšiem un rakstīšanu.

Ilze Jansone

 

Viscaur jūsu darbā No debesīm nokrita trīs āboli sajutu nemitīgu reminiscenci par Gabriela Garsijas Markesa romānu Simts vientulības gadi. Vienojošais, protams, ir arī maģiskā reālisma stils, turklāt vienā vietā atsauce ir visai tieša. Gribēju pajautāt, cik apzināta ir šī ietekme un ko autorei nozīmē Markess?

Patiesībā paši pirmie iespaidi, kad sāku lasīt literatūru, bija Markesa stāsts Visskaistākais slīkonis pasaulē, kur cilvēks, kas jau ir miris, tomēr kaut kādā veidā spēj ietekmēt un pārveidot dzīvo cilvēku dzīves. Tolaik man bija kādi četrpadsmit gadi, un tas mani aizskāra līdz sirds dziļumiem. Es lasīju šo stāstu, un man tas likās gandrīz vai neiespējams – kā kaut ko tādu var izdomāt, kāpēc tas kādam vispār ir ienācis prātā.

Viena no manām mīļākajām grāmatām, kuru periodiski pārlasu, ir Markesa Simts vientulības gadi. Kad sāku rakstīt No debesīm nokrita trīs āboli, es vispār nedomāju, ka tā būs atsevišķa grāmata – domāju, ka tas būs stāstu krājums. Darba gaitā noskaidrojās, ka atsevišķi stāsti tie nebūs, ka no šī teksta veidojas kaut kas lielāks. Kamēr strādāju pie šīs grāmatas, nomira Markess, un es ārkārtīgi pārdzīvoju – it kā būtu aizgājis tuvinieks. Nevaru apgalvot, ka būtu rakstījusi tā apzināti un ka ietekme būtu tieša, taču es sapratu, ka rakstās tā, kā rakstās, un tā tapa šis teksts.

 

Man šķiet, interesanta jūsu romānā ir arī mirušo loma – piemēram, gaismas stabi, kas ataino, kā cilvēki nomirst, tas šķita spēcīgi aprakstīts – gribētu zināt, vai tam apakšā arī ir kaut kāda mitoloģija?

Es aprakstīju savu priekšstatu par to, kā cilvēki aiziet. Bērnībā redzēju sapni – un tur cilvēka aiziešana notika tieši tā, kā tas parādās tekstā. Biju šo sapni gandrīz pilnībā aizmirsusi, un tikai rakstīšanas gaitā tas piepeši atausa atmiņā.

 

Otrs spēcīgs tēls, kas saistās ar mirušajiem, ir Vasilija sieva Magtahinē, kas stāv lievenī, sakrustojusi rokas. Lielākoties, kad kādā grāmatā izlasi, ka viesojas mirušais, pārņem baiļu sajūta, bet šajā tas tā nenotiek. Vai mirušie sargā dzīvos ne tikai romāna pasaulē, bet arī īstajā laikā? Kas notiek ar cilvēku pēc nāves?

Es domāju, ka mirušie patiešām sargā dzīvos, un man šķiet, mēs piedzimstam tikai vienu reizi – mēs nepārdzimsim. Un noteikti tad, kad mēs aiziesim, mēs nonāksim tādā vietā, kur mūs gaida tie, kurus mēs mīlam, kuri ir aizgājuši pirms mums. Tur mēs būsim ar viņiem kopā. Es neticu ellei, es ticu paradīzei.

 

Romānā milzīga nozīme ir arī veciem cilvēkiem. Romānā iezīmējas arī sakarība starp vecvecākiem un mazbērniem.

Mēs piederam pie paaudzes, kuru ir uzaudzinājušas vecmāmiņas un vectētiņi, jo mammas un tēti visu laiku bija darbā un ļoti aizņemti. Tāpēc mums ir ļoti spēcīga saikne ar vecmāmiņām un vectētiņiem, un tas atspoguļojas grāmatas tekstā. Es uzaugu ļoti nelielā pilsētiņā, varētu teikt – ciematā, un vecāki tur mēdza palaist savus bērnus uz visām četrām debespusēm, neraizējoties, ka ar viņiem varētu notikt kas ļauns. Un, ja nu tomēr, tad zināja – vienmēr atradīsies kāda sveša vecmāmiņa, kura mūs aiz auss aizvilktu mājās. Ar mums nekas slikts nenotiktu. Redzi, dzīvē tev ir savi sargeņģeļi – tavi vecvecāki. Un tādi viņi arī paliek. Kāpēc manā romānā ir tik daudz vecīšu? Jo tā ir milzīga tēma, tas ir ārkārtīgi būtiski. Domāju, ka tā tas ir arī šeit, Latvijā, – jaunie aizbrauc, un vecīši paliek. Un tas, kas ar viņiem šeit notiek, jau ir atsevišķs jautājums.

 

Ar to ļoti cieši saistās arī mans nākamais jautājums. Kādu vietu jūs redzat vecam cilvēkam mūsdienu sabiedrībā un kādai, pēc jūsu domām, šai vietai vajadzētu būt?

Es uzskatu, ka vecīši ir vienīgie cilvēki, kuru klātbūtnē mēs joprojām vienmēr varam justies kā bērni. Vectētiņi un vecmāmiņas ir arī tie, kas mums palīdz atcerēties par sirdsapziņu, zināmā mērā viņi paši ir sirdsapziņas iemiesojums. Droši vien tā ir viena no svarīgākajām lomām, kāda viņiem šobrīd ir mūsu sabiedrībā. Kas attiecas uz to, ka viņi ir marginalizēti, vientuļi, kādi viņi šobrīd ir mūsu sabiedrībā, nevienam nevajadzīgi – tā ir problēma. Liela mūsu paaudzes problēma – mēs to nesaprotam, mēs to sapratīsim pēc tam. Mūsu attiecībām ar veciem cilvēkiem patiešām vajadzētu mainīties, taču pie tā ir jāstrādā mums un mūsu bērniem.

 

Un kā mēs varētu ar to strādāt?

Tas ir darbs ar sevi, jo mēs bieži ļoti steidzamies dzīvot – mēs neapstājamies, mēs nenovērtējam brīdi, kurā dzīvojam. Tāpēc nemitīgi attālināmies no saviem vecīšiem. Lai kaut kas mainītos, ir jāstrādā ar sevi. Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst saikni, kas mūs – jaunos un vecos – vieno. Vajadzētu biežāk viņus apciemot, biežāk ar viņiem aprunāties, biežāk izrādīt mīlestību. To, ka vecīši eksistē un biedrošanās ar viņiem palīdzētu arī mums, – apzināties mirkli un to, ka mēs esam šeit.

 

Ja reiz esam to pieminējušas, jautājums, kas mani pašu ārkārtīgi interesē, un tas ir jautājums par laiku. Kā jau jūs teicāt, mēs ļoti steidzamies dzīvot, un mēs dzīvojam ārkārtīgi straujā laikā, kura temps ar katru gadu paātrinās. Kā ir iespējams rakstīt, saglabājot tik rimtu plūdumu, kāds ir romānā No debesīm nokrita trīs āboli? Kā iespējams uzrakstīt šādu romānu 21. gadsimtā?

Nav nekādas īpašas tehnikas – tu vienkārši raksti, kā tev sanāk. Diemžēl katram rakstniekam ir savs skatiens, savs ritms. Es varbūt gribētu rakstīt dinamiskāk un straujāk, bet man nesanāk – man sanāk tā, kā sanāk. Tas nav nekāds noslēpums, bet iekšējais stāvoklis – lūk, šādi es jūtu tekstu. Turklāt es rakstu, tikai klausoties džezu. Varbūt arī mūzikas klātbūtne dod kaut kādu plūdumu tekstam. Bez mūzikas es diemžēl nevaru parakstīt – esmu mēģinājusi, mūzika vienmēr ir nepieciešama.

 

Tātad mūzika arī varētu būt tāds sava veida „bloks” pret straujo laiku?

Iespējams.

 

Ja reiz par rakstīšanas tehniku – grāmata ir tulkota no krievu valodas, taču uzaugusi esat citur. Kur ir jūsu saknes, un kāpēc jūs rakstāt krieviski?

Esmu dzimusi Armēnijā un mācījusies armēņu skolā. Jau kopš bērnības mēs runājām divās valodās – krieviski un armēniski. Katra cienījama armēņu ģimene uzskatīja, ka bez dzimtās valodas ir jāzina vēl kāda svešvaloda – visbiežāk tā bija krievu valoda, kas tajos laikos bija visvairāk pieejama. Ja tu runāji divās valodās, tad tas bija tāds padomju šiks, inteliģences pazīme.

Es sāku rakstīt salīdzinoši vēlu. Pirmie mēģinājumi tapa armēniski, un man nekas nesanāca. Taču krieviski sanāca. Varbūt tāpēc, ka ap to laiku jau kādus gadus septiņpadsmit dzīvoju Maskavā, krievu vidē. Bet es mitinos starp abām valodām. Piemēram, ja es sajūtu, ka teksts krieviski neizdodas, es fomulēju šo frāzi armēniski un pēc tam mierīgi pārtulkoju to krieviski. Otra valoda jebkurā gadījumā palīdz strādāt.

 

Romānā ir ārkārtīgi spēcīgas vietas, kas raisa asociācijas ar Bībeli, – sausums, kukaiņu uzbrukums, bada gadi. Vai tam ir kāda saistība ar Bībeli? Kā jūs redzat Bībeli – kā nebeidzamu mitoloģijas avotu, kā iedvesmas avotu?

Īstenībā kukaiņus es pieredzēju pati savām acīm – gados pēc zemestrīces Spitakā kādā gadā Armēnijā parādījās lielu kukaiņu bari. Tie uzvedās diezgan līdzīgi kā grāmatā aprakstītie. Grūtajos kara gados nez no kurienes Armēnijā parādījās šakāļi, un mēs piedzīvojām to uzbrukumu. Mēs pieredzējām to, kā daba mainās līdz ar situāciju, – kad cilvēki piedzīvoja grūtus laikus, šķita, ka arī daba piepeši ceļas un iet uzbrukumā. Tas, kas ir aprakstīts Bībelē, tas patiešām notika – tās nav nekādas pasakas, mēs to esam pieredzējuši savā dzīvē.

Reliģija ir sarežģīta tēma. Mana attieksme pret Bībeli – es esmu Dieva, bet ne baznīcas cilvēks. Es ticu Dievam, bet man ir ļoti daudz jautājumu par reliģiju. Jo īpaši pēdējos gados svētie tēvi ir diskreditējuši baznīcu, un tāpēc ir nepieciešama kāda atjaunošanās kustība, kas ietu abos virzienos – gan no baznīcas uz draudzi, gan no draudzes uz baznīcu.

 

Vai nav tā, ka tīras reliģiozitātes un tīras atjaunošanās ceļš arī sabiedrībai ved cauri senioriem?

Es nedomāju, ka vecīši mums te var palīdzēt. Drīzāk tam vajadzētu notikt otrādi. Ja mēs mainīsim savu attieksmi pret vecīšiem un tā līdzināsies tai, kādu redzam Bībelē. Mums vajadzētu atkal iemācīties cienīt vecīšus un ieklausīties viņos. Drīzāk tas varētu palīdzēt reliģijas atjaunošanas procesā.

 

Rezumējot – veids, kā mēs varētu dzīvot īstāk un varbūt arī reliģiozāk un atjaunoties arī kā sabiedrība, būtu, ja mēs paturētu mīlošā un ieinteresētā skatienā arī vecos cilvēkus un strādātu ar sevi, lai to varētu izdarīt?

Jā, tas ir viens no nosacījumiem, jo vecie cilvēki ir mūsu sirdsapziņa. Mana vecmāmiņa mēdza teikt: sākumā ir bērni, bet galā – vecīši. Viss pārējais ir garš ceļš, un tas ir jānoiet, cik vien iespējams, godīgi. Vajadzētu iemācīties šo ceļu noiet tā, lai, vecumā atskatoties uz savu bērna esamību, ir gandarījums un prieks par to, ka ceļš ir labi noiets.