— Aizvilkt ūdenskrituma aizkaru

 

Austrāliešu dzejnieks Pīters Boils (1951, Melburna, Austrālija) kopš debijas 1994. gadā izdevis vismaz vienpadsmit dzejas krājumus, atdzejo no spāņu un franču valodas. Viņa dzeja izceļas ar plašu stilistisko un tematisko vērienu, būdama gan liriska, gan vēsturiski precīza, gan rotaļīga. Literārās spēles moments jo īpaši attīstīts pēdējo gadu daiļradē, piemēram, krājumā Apokrifi, no kura nākuši dzejoļi šai publikācijai. Tas ir dažādu nekad neeksistējošu, kā arī reālu autoru „nezināmo” darbu kompendijs, kurā saskatāma gan Borhesa literāro mistifikāciju, gan Itālo Kalvīno romāna Neredzamās pilsētas ietekme. Un šī ietekme labi uzrāda Boila centienus izrauties no anglofonās dzejas tradīcijas, kas lielā mērā noteikusi Austrālijas dzejas virzienu. Savukārt Boila jaunākā grāmata Ghostspeaking ir dzejas antoloģija, kurā apkopotas 11 autoru dzejas kopas viņa paša „atdzejojumā no franču un spāņu valodas”, kā arī sniegtas bagātīgas ziņas par autoru biogrāfijām. Vienīgi neviens no viņiem nekad nav eksistējis, vismaz ne šajā pasaulē.

Atdzejotājs

 

Viljama O’Šonesija apokrifi: I grāmata, XVI

Lielā satricinājuma laikā Enobijs, Palmiras leģionu imperators, tika apsūdzēts nekromantijā un izraidīts otrpus Isteras. Taču labi zināms, ka viņš nesazinājās ar mirušajiem, viņš vienkārši bija vīrs, ko vajāja nākotne. „Lai kur es ietu,” viņš žēlojās, „es redzu vienīgi nākotni.” Izšķirošais atgadījums notika dienā, kad visā impērijā bija iestājies nepieredzēts miers. Ilīrijas krastos uz cietokšņa mūra viņš izdzirdēja eņģelisku garu balsis, skaļākas par visu ļaužu balsīm kopā, skandējam nepanesami spalgas dzejas rindas, kuras, kā viņš zināja, tika diktētas dzejniekam, kurš staigās pa šiem pašiem mūriem pēc tūkstoš gadiem nākotnē. Enobijs dzirdēja vien daļu no eņģeliskajām valodām, taču zināja, ka arī nākotnes dzejnieks dzirdēja tikai mazu daļu. Un nepastāv kāds viens laiks, viņš attapās sakām, kad visi eņģeļu fragmenti būtu dzirdami vienlaikus. Šis vienlaicības trūkums vajāja un mocīja viņu. Viņš nonāca pie aizdomām, ka jebkurš patiess izteikums izslīd starp rēgaino nākotni, ko viņš juta sev visapkārt, un fizisko nākotni, kas pienāks. Pēc šīs atklāsmes Ilīrijas cietoksnī, lai kur viņš ietu, viņš pasāka noglabāt slēptuvēs piezīmes tajās daudzajās valodās, kuras viņš zināja, un tajās, ko iespēja apgūt, kurās pareģoja to, ko teica čukstošās balsis viņam apkārt. Tomēr viņu pārņēma izmisums, kad viņš nonāca pie pārliecības, ka visas šīs pasaules valodas pagaisīs, pirms nākotne spēs pienākt. Kā nomocītam un nogurušam vīram, viņa vienīgā cerība, viņš teica, bija nāve – nāvē, viņš teica, viņš visbeidzot varētu tikt atbrīvots un ielaists pagātnes neierobežotajā svētībā.

(Diogēns Cēzarijs, Aizmirsto imperatoru darbi)

Piezīme: Lielākā daļa no Enobija labākajiem darbiem ir zuduši viņa nerimstošā ieraduma dēļ rakstīt tik daudzās valodās, cik iespējams, – vairums no šīm valodām ir jau sen aizmirstas. Starp papirusiem dažādās Aleksandrijas un Kairas bibliotēkās glabājas fragmenti, kas rakstīti, domājams, kriptodāku, agrīnajā numīdiešu, vidējā akanītu un Ūras slepenajā valodā. Savas dzīves pēdējā gadā Enobijs sacerēja dzejoli, kas sākās ar vārdiem „Kurā no savām valodām es miršu?”, taču tad viņu pārņēma pārliecība, ka nākotnē kāds cits raksta to pašu dzejoli, vien ar viegli zobgalīgu pieskaņu. Izmisis viņš rakstīja: „It viss, ko rakstu, ir nākotnes plaģiāts.”

(Dr. Antuāns Lemesjērs, jaunākais pārzinis, Lejasēģiptes Slepenā bibliotēkas biedrība, 1855)

 

Viljama O’Šonesija apokrifi: II grāmata, XII

Mūsu senajiem hellēniskajā dzimtenē un tās neskaitāmajās kolonijās un māsu pilsētās dzejnieks bija kāds, ko īpaši apbrīnoja un no kura patiesi bijās. Ir labi zināms, ka dzejnieks vienmēr var pārlabot savu dzejoli, un tādēļ vienīgais veids, kā nodrošināt noteikta dzejoļa kanonisko negrozāmību, ir nogalēt dzejnieku. Šī iemesla dēļ dzejnieki dzejoļus rakstīja negribīgi, nemaz nerunājot par to pabeigšanu.

Kad dzejnieks zināja, ka pabeidzis īpaši vērtīgu dzejoli, viņam nekavējoties bija jāpamet savas mājas un pilsēta, pirms tam liekot saviem līdzpilsoņiem ar svinīgu zvērestu apliecināt, ka viņi neizmainīs it neko viņa dzejolī, kamēr viņš būs projām. Viņam atlika vien mirt trimdā – tādējādi viņa ļaudīm uz mūžīgiem laikiem būtu pienākums uzticīgi saglabāt viņa darbu neskartu.

Ebtesā virsroku guva pretēja tradīcija – ka dzejoļi nav jāsaglabā neskarti, bet dzejniekiem nemitīgi jāizdomā jauni dzejoļi. Lai gan dzejniekus tāpat kā mūziķus un dziedoņus dziļi cienīja, viņu vārdi tika pieminēti reti, un vēlāk slepeni sastādītajās grāmatās – tādās kā „Ebtesas melnā grāmata” vai „Ebtesas zaļā grāmata” – darbiem nav norādīta konkrēta autorība. Kad pats viesojos Ebtesā, pēc kāda vakara ar ārkārtīgi aizkustinošu dzeju es pieļāvu kļūdu, pateikdamies un apsveikdams dzejnieku ar viņa darbu. It kā viņš būtu iztraucēts, mulsi ko meklējot starp zudušiem gariem, viņa novecojusī seja lūkojās tālu neaptveramos tālumos. Tad viņš ierunājās valodā, kuru nekad nebiju dzirdējis, tomēr tūlīt pat, nojautas vadīts, spēju saprast. „Lai šie vārdi plūstu caur mani,” viņš teica, „ir svarīgi nekad nedomāt tādas domas kā šī. Vienīgi atmetot jebkādas alkas ko iegūt savā īpašumā, pat tik daudz kā vārdu uz sava kapa, valoda var mani svētīt un tie, kas klusē, – ielaist mani savā namā.”

(No Teofrasta Dzejas prakšu kompendija, kas, visticamāk, sacerēts Teofrasta uzraudzībā laikā, kad pēc Aristoteļa nāves viņš vadīja Likeju, iespējams, to sarakstījis Aristoteļa māceklis Mendrons, kurš daudzus gadus dzīvojis Ēģiptē un plaši apceļojis dažādas karalistes.)

 

Viljama O’Šonesija apokrifi: II grāmata, XX

~o~

Mūsu mājas priekšā ausma
un migla no jūras, kas nokāpj mūsu ielejā.

Uz koku zariem
guļ vēsā ausmas dūmaka:

ziņas no neredzamiem putniem
atdod mirušajiem viņu miegu.

~o~

Taustīdamies ārā vērot ausmu,
aizmirstu savu vientulību.
Divi miljoni sauļu
Joprojām
atstājušas man vietu.

~o~

Vistālākā zeme
ir tagadne uz mana balkona
rītausmā.

(No Ebtesas zaļās grāmatas)

 

Viljama O’Šonesija apokrifi: III grāmata, IX

~o~

No rīta
trīs sievietes, vecs vīrs
ar ratiem, divi bērni.
Vakarā
divas sievietes, divi vīrieši,
puika ar suni.

Šovasar
pagājuši divi gadi.

~o~

Mušas šaudās gaisā;
akmens guļ,
kur gulējis vienmēr;
dūmi kustas
zaļajā telpā starp klusumiem.

Dienas beidzas.

~o~

Šodien, kad raudzījos lejup uz līdzenumu,
kur sastopas trīs ceļi,
balta dūja nosēdās
uz mana pleca.

Ir tikai
viens ceļojums.

~o~

Lietus pār tumšiem ceļiem.
Aiz raupjām, baltām sienām
asarām nav gala.
Sālījumā
olīvas vislabāk saglabā
savu aso, tīro badu.

~o~

Tieši virs koku galotnēm
divi jāņtārpiņi ņirbina savas gaitas.
Dārzā vientuļa svece
rāda man ceļu uz debesīm.

~o~

Ārpus pasaules telpām
gaida tīra gaisma.

(Irēne Filologosa, Desmit gadi Boētijā: poētiska dienasgrāmata)

 

Viljama O’Šonesija apokrifi: IV grāmata, I

Tajos ilgajos laikmetos, kad izzuda grāmatas, kad atmiņa bija vienīgais veids, kā saglabāt ziņas par to, ka zeme (gandrīz leģendāri) atgriezusies atpakaļ tavu vecāku laikā, kad šķita iespējams, ka pilsētas un ceļi, villas, ostas un kuģi, tirgus laukumi un lauku saimniecības ir kāda vēlīga burvja radītas un sākušas eksistēt aptuveni ap tavu dzimšanas laiku. Šajās bezgalīgajās ērās, kad koku sabiedrība, plūstoša ūdens dziļā kritika un ceļmalas akmens teju augstprātīgais atteikums paust savu viedokli likās esam teicami atbilstošs ceļvedis apjukumā. Laikā, kad nakts nekad nevarēja būt droša, ka to nāks iztraucēt rītausma nevis kāds cits notikums, piemēram, izdegušu meteoru lietus, vai varbūt vēlreiz iestāsies pēcpusdiena un izspēlēs pati sevi atpakaļ uz iepriekšējo dienu. Būt cilvēkam nozīmēja elpot, iespējams, ēst, mīlēties, pabarot bērnu. Būt cilvēkam nozīmēja vienmēr doties atpakaļ, pretī mazākajam un vēl mazākajam, pretī nullei. Lija lietus, un pilnīgi neparedzamas lietas zibsnīja pāri tam, kas varētu būt debesis vai, ja ne, tad sapņu ainava aiz kāda aizvērtajiem plakstiem. Meži auga uz leju dziļāk klusumā. Ezeri parādījās kā tukšas rokas, kas piedāvā izzušanas maigās ziedlapas. Un vienmēr tuvu pie miega robežām nāca balsis: „Tev ir desmit minūtes, desmit dienas vai desmit gadi, pirms pasaule izzudīs nāvē, – kas ir tas, ko ir vērts teikt?”

(Fragments no Dažu Leonīda, trimdinieka pēc paša gribas, darbu parafrāzēm, ko sastādījis Omeross Elisejs)

 

Viljama O’Šonesija apokrifi: V grāmata, XXVII

~o~

Es nīstu tevi, taču es mīlu tevi –
kāda velna pēc es to daru?

Es sapņoju par tiem, kas lēni mirst,
inde ar putām nāk pār viņu lūpām,
viņu acis raustās.
Man šis mierpilnais ledus
uz pieres,
šis kliedziens, kas nespēj atrast gaisu,
ir debesis.

~o~

Ja meklē Katullu,
meklē viņu tālu
dūmu mutuļos, kas ceļas
no sārta Gangas krastos,

vai arī tieši tev blakus,
tajā pļāpīgajā ievainotajā putnā,
kas aizmirsis tās dienas,
kad putni brīvi laidelējās starp mums.

~o~

Šī melnā krāsa tev nepiestāv, Katull.
Uzvelc ko spilgti sarkanu,
uzmet mirdzošu brokātu
pār plecu –

dievišķais ir it visā.

~o~

Šis mirdzums, šis ezers, ko noslīpējis vējš

ilgas, iegrebtas laivas priekšgalā

par daudz nāves kaulos

es metu malā gudrelīgos mīlas dzejoļus

tauriņš uzsprāgst siltā ziedlapu virpulī

Sirmiones ezera krastā

(No Katulla Sirmiones piezīmju grāmatiņām: uzmetumi un melnraksti)

 

Viljama O’Šonesija apokrifi: III grāmata, XVI

Kitežā un tuvīnajās karalistēs, lai arī ir pazīstams akmens un koks un pa daļai, ja rodas tāda vajadzība, tas tiek pielietots, ļaudis atzīst par labāku būvēt no ūdens. Visizslavētākajiem namiem izmanto trīs vai vairākus ūdenskritumus sienu vietā, un jumts parasti tiek atstāts atklāts nakts debesīm. Pie slikta laika izmanto noteikta auga lapas, kas nokrāsotas neredzamas. Miegs, viņi saka, vienmēr ir dziļāks plūstoša ūdens ieskautam, un zvaigznes mirdz vismaigāk, kad tās skatītas caur kustīga ūdens griestiem. Kad pāris meklē nošķirtību, tie sevi iejož ar ūdenskritumu – „aizvilkt ūdenskrituma aizkaru” viņu valodā ir bieži lietots izteiciens, lai apzīmētu mīlēšanos.

(Makrobijs, Ceļojums caur Ebtesu, Kitežu un centrālo Āfriku)

Vēstures periodos, kad Eizēbijs piedzīvoja lejupslīdi vai tikko bija izzudis pēc cikliskā tā dažādo izpausmju sabrukuma, attīstījās alternatīvas bagātības formas. Pārāk ilgi vēsturnieki nav pievērsuši uzmanību dzīvīgajai ūdens tirdzniecībai un attīstītajām ūdens tehnoloģijām, kas piedzīvoja uzplaukumu Āfrikā. Šo zināšanu eksportam no Āfrikas uz Eiropas, Arābijas un Ziemeļindinjas reģioniem bija izšķiroša nozīme dvīņu karalistu Kitežas un Ebtesas uzplaukumā. Tāpat tālākas analīzes vērts ir fakts, ka, Eizēbijam piedzīvojot triumfu, tās pasaules daļas, kas bagātas ar ūdeni, kļūst visnabadzīgākās, kas ir tiešs sods, kā uzskata daudzi, par tiem laikmetiem, kad ūdens noteica ļaužu dzīvi. Plašie ūdens izplatīšanas ceļi – romiešu akvedukti ir vien blāva to atblāzma – savienoja daudzas zemes, lai ikviens iepazītu auglīgo mākoņu svētību. Tāpat Kitežas un centrālās Āfrikas amatnieki zināja, kā pielietot ūdens jaudu, lai darbinātu visu veidu mašīnas, lai transportētu preces, lai paceltu lielus smagumus. Daudzi rakstījuši par mūziku, ko radīja īpašas ūdens mašīnas, par ūdens caurviju melodijām, kas tika īpaši cienītas Kitežā.

(Lāertas Diogēns, Komentāri par iegūtajām zināšanām)

 

No angļu valodas atdzejojis Arvis Viguls