— Koraļļu pils

 

Šķirstot ASV rakstnieces Džojas Viljamsas (Joy Williams, 1944) eseju krājumu Sirgstošā daba (Ill Nature), bija prieks starp viņas nesaudzīgajiem tekstiem, kas veltīti dabas aizsardzības jautājumiem, uziet eseju par latviešu emigrantu savādnieku Edvardu Liedskalniņu (Edward Leedskalnin, dzimis 1887. gadā Stāmerienas pagastā, miris 1951. gadā Maiami).

Liedskalniņa dīvesstāstu deformējusi neatbildēta mīlestība. (Precizējumam – tekstā minēto bēgošo līgavu Agnesi Skafsu periodikā sauc arī par Hermīni Lūsi, taču liecības par viņas dzīvi Latvijā ir skopas un pretrunīgas.) Neatradis laimi Latvijā, Liedskalniņš pirms Pirmā pasaules kara emigrējis uz ASV un Floridā pats savām rokām no pārakmeņojušies koraļļiem uzcēlis sev mājvietu, tagad tūrisma objektu – t. s. Koraļļu pili, kuru mēdz dēvēt par inženierijas brīnumu un kuras rašanās iemeslus tradicionāli saista ar Liedskalniņa nepiepildīto mīlestību. Tomēr, cik var spriest pēc esejas, Liedskalniņš bija vēl lielāks savādnieks, nekā pieņemts uzskatīt.

Džoja Viljamsa ir rakstījusi romānus, stāstus, esejas, viņas darbu klāstā ir arī velnišķīgs tūrisma ceļvedis par Floridas Kīzām. 1974. gadā Viljamsas debijas romāns State of Grace tika nominēts National Book Award. Tas piekāpās Tomasa Pinčona Gravity’s Rainbow. Tomēr pazīstamākie no viņas darbiem ir pieci stāstu krājumi, kuri, šķiet, savu artavu parādā Flanerijai O’Konorei. Viljamsa savos darbos pievēršas cilvēka un dabas attiecībām, arī Liedskalniņam veltītajā esejā skarot neizsakāmos – vai neomulīgos, proti, baismos – strāvojumus, kas pamatā cilvēka pieredzei.

Tulkotājs

 

Eds Liedskalniņš bija sīciņš, latvietis un dīvains. Kā stāsta, tālajā 1913. gadā, kāzu dienā vai dienu iepriekš, viņu pameta topošā līgava un viņš devās uz Ameriku, kur trīspadsmit gadu bezcerīgi klejoja, līdz apmetās Floridasitijā. Šeit viņu ieinteresēja vai varbūt nobūra koraļļu kaļķakmens – senais, mirušais rifs, kas ir Floridas Augšējo Kīzu pamatā. Būvējot Henrija Flaglera dzelzceļu uz Kīvestu, šo akmeni lielos apjomos ieguva tiltu un ceļu uzbērumiem, un tas lielā daudzumā mētājās apkārt, saprotams, ka ļoti smags – akmeņi svēra daudzas tonnas. Izmantojot ķēdes, trīšus un vecu mašīnu detaļas, Eds pārvietoja izvēlētos akmens bluķus – izroboti ar polipiem un gorgonas koraļļiem, tie ir patiešām skaisti – un sāka tos pārtaisīt galdos un krēslos, un planētās, un pat kādā mēnesī, lielā, 23 tonnas smagā mēness sirpī. Tad viņš pārvācās, ņemot līdzi savus akmeņus. Viņš iegādājās zemi desmit jūdžu attālajā Houmstedā un visu pārveda ar palienētu kravas mašīnu, kā stāsta, vienatnē un nakts pašā nestundā.

Houmstedā viņš sāka strādāt pa īstam. Veselus divdesmit gadus! Viņš grieza un greba koraļļus, veidoja dīķus un dīvānus, kāpnes, kas ved augšup tukšumā, un kāpnes, kas iestiepjas zemē, torņus un teleskopus, saules pulksteni. Viņš uztaisīja tonnām krēslu, „Mīlas svētku” galdu, saules zvilni no akmens, guļamistabu, pilnu mazām un lielām plātņu gultām, kā arī akmens šūpuli. Viņam būtu labpaticies audzināt bērnus, un viņš cerēja, ka varēs tos sodīt „Nožēlas stūrī”. Ja viņi nerātni uzvestos, viņš liktu tiem noguldīt savas mazās galvas caurumos, kurus bija izgriezis akmenī. Viņu galvas tiktu noturētas nekustīgas ar koka ķīli, un viņš šīs mazās galvas strostētu.

Vairāk vai mazāk pabeidzis darbu, viņš uzbūvēja tam visam apkārt sienu, skaistu, divarpus metrus augstu sienu no perfekti novietotiem koraļļu klučiem un tās pièce de résistance – deviņas tonnas smagus vārtus, kas tik prasmīgi nobalansēti, ka atveras ar pirksta pieskārienu. Viens aiz šīs sienas, viņš dzīvoja mazā istabā, griestos iekārtā gultā no dēļiem, pārklātiem ar raupju audeklu. Viņam ne reizi nebija meitenes. Viņš rakstīja savā dienasgrāmatā: „VIENMĒR ESMU GRIBĒJIS, BET NEKAD NAV BIJIS MEITENES,” – pat tās meitenes, kura viņu pameta pie altāra, sešpadsmitgadnieces, kuru, kā vēsta, sauca Agnese Skafsa. Agnese Skafsa no Latvijas.

Labi vien ir, ka Agnese neapprecēja savu pielūdzēju. Viņas dzīve būtu bijusi tik grūta. Viņa būtu pārtikusi tikai no zaļiem dārzeņiem un savvaļas trušiem. Viņa būtu palikusi augšā visu nakti un ņēmusies ar tiem koraļļu akmeņiem. Liedskalniņš domāja, ka jautri ir aizvērt acis un no sāniem pagrūst acābolu, lai parādītos sīciņas, dejojošas zibens šautras. Varbūt Agnesei nemaz nebūtu licies, ka tas tiešām ir tik jautri. Varbūt viņa nogurtu no Eda nebeidzamās teoretizēšanas un filosofēšanas. Turklāt bija arī magnētu jautājums. Viņai būtu jāsadzīvo ar šiem dievinātajiem magnētiem. Magnēti viņam bija pats galvenais. „PAPILDU MAGNĒTI IR PATIESĀ DZĪVĪBA.” Magnēti esot „KOSMISKAIS SPĒKS. TIE SATUR KOPĀ ŠO ZEMI UN VISU, KAS UZ TĀS ATRODAS, UN TIE SATUR KOPĀ ARĪ MĒNESI.” Magnēti ir vienīgais, kas notur mēnesi debesīs. Lai mēness nokristu, tas vienkārši pa pusei jāpagriež, lai tas vairs nav nostādīts pretī saviem magnētiem. Ja Agnese viņam nepiekristu, viņš teiktu to pašu, ko pārējiem: „JŪS SAKĀT, KA MAN NAV TAISNĪBA, ES SAKU, KA JUMS PAŠIEM NAV TAISNĪBA.” Viņš domāja, ka ķermenis savus magnētus iegūst no ēdiena; kuņģa sulas izšķīdina ēdienu un atbrīvo magnētus, kurus var izmantot citiem mērķiem (viņa gadījumā – lai vienatnē pārvietotu tūkstošiem tonnu akmens). Varbūt tas ir uz labu, ka viņa mīlestība tā arī palika neatbildēta. Katram zināms, ka neatbildēta mīlestība ir stiprākais no magnētiskajiem spēkiem.

Viena no jaukākajām lietām, kas notika ar Koraļļu pili, bija, kad 1963. gadā pasakaini neklasificējamā režisore Dorisa Višmena (Doris Wishman) tur uzņēma vienu no savām agrīnajām nudie filmām – Pa pliko uz Mēness (Nude on the Moon). Šī filma ir labs veids, kā apskatīt pili. Dorisas filmā astronauti nolaižas uz mēness un atklāj, ka šo planētu apdzīvo tikai nūdisti. Kailie aktieri draiskojās starp akmeņiem, juzdamies kā mājās pie troņa un obeliskiem, un 18 tonnu smagiem Marsa un Saturna atveidiem. Nūdisti apspriedās pie koraļļu galda Floridas formā, telepātiski sazinādamies ar sīciņām, drebelīgām antenām uz viņu galvām. Tas ļāva Dorisai pēcāk dublēt skaņu, jo nūdistu lomās bija ne īpaši pieredzējuši aktieri.

Iespējams, ka Eds Liedskalniņš arī bija no Mēness vai varbūt vēl attālākas vietas. Kad viņš runāja par savu „mīļo sešpadsmit” – viņš to darīja bieži –, visi pieņēma, ka runa ir par Agnesi Skafsu no Latvijas. Patiesībā tā nebija. „Mīļais sešpadsmit” bija kosmosa kuģis, kas, kā viņš cerēja, varētu atrast Koraļļu pili un aizvest viņu mājās, mājās pie Mātes Akmens, kaut kur izplatījumā. Taču kuģis pili tā arī neatrada, un, kad viņam bija 64 gadi, viņš pierakstījās kādā Maiami slimnīcā un nomira. Daži saka, ka pie vainas bija nepietiekams uzturs, citi – ka leikēmija. Lai kā tur būtu, magnēti viņam nelīdzēja. Varbūt iemesls meklējams tajā, ka viņš pārstāja pārvietot akmeņus, izgrebis no tiem tik mīkstus un komfortablus krēslus, izmainījis koraļļu akmens cieto, cieto dabu, vilcis un pārveidojis visas šīs mēmi aicinošās lietas. Varbūt akmeņiem nepatika, ka viņš apstājās.

Pāri ielai pie Koraļļu pils tagad ir Pizza Hut. No visiem pasaules Pizza Hut tieši šim varētu būt vistiešākās harmoniskās attiecības ar magnētiskajiem spēkiem. Bet varbūt ne. Neviens no tiem, kas tur paēduši, nav apguvis levitāciju. Tāpat neviens vairs nav manījis maziņo Edu, augumā piecas pēdas un svarā mazāk nekā 100 mārciņas, savā tumšajā uzvalkā un šlipsē. Un kāpēc gan lai manītu? Viņš gribēja tikt kremēts, lai visbeidzot pārvērstos akmenī. Viņš nevēlējās atgriezties kā Eds Liedskalniņš. Stāsta, ka līdz ar viņu gājuši zudībā arī viņa noslēpumi. Tāpat notiks ar mūsējiem.

 

No angļu valodas tulkojis Lauris Veips