punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Istabas puķe

Ieva Melgalve

31/07/2019

 

Tu to kalanhoju tātad ieliksi tagad pieliekamajā. Laistīsi reizi mēnesī, nu, es aizmirsu, cik, bet laistīsi tātad reti. Pēc tam izliksi atkal saulē. Un tad viņa uzziedēs, redzēsi. Kā no veikala.

Juta brauca prom, un Maira tātad mēģināja ar to aprast. Viņa jau ilgi bija mēģinājusi ar to aprast. Mirkšķinājusi acis, kā saulē skatoties, kā tad, kad nevari nošķaudīties un tev kāds saka, lai skaties saulē, tad šķaudīsi.

Maira mēģināja izravēt no sevis Jutas mīļākos vārdus un to dīvaino veidu, kā viņa žigli pieskārās Mairas vagīnai, tā, it kā viņai tur būtu kāds darbs darāms, vēsiem pirkstiem. Maira vienmēr strauji ieelpoja kā pārsteigta, lai gan zināja taču, ka tā būs, bet tomēr šo sajūtu nekas cits neraksturoja tik labi kā pārsteigums. Pirms Jutas Mairai bija licies, ka viņai tā kā patīk meitenes, bet tagad bija skaidrs, ka patīk, bet ne tā, viņa ieelsojās, iešņukstējās, muskuļi savilkās ap Jutas pirkstiem, un tas bija padarīts.

Tātad ieliksi to kalanhoju pieliekamajā, Juta atkārtoja. Kad es atbraukšu, tu jau būsi viņu izvilkusi, Juta teica un piemiedza ar aci, ne tīšām, tas bija nervu tiks, un Maira saprata, ka nekur Juta neatbrauks, tas ir viss, un šis ir viss – pēdējās sarunas minūtes, un tad Maira varēs paņemt visas viņu attiecības un savilkt mazā pauniņā, un tajā pauniņā būs viss, ko Maira viņai jebkad ir teikusi un darījusi. Garās sarunas mesendžerī, kuras tagad Juta beidzot pārlasīs, vēlreiz noklausīsies visas dziesmas, kuras Maira viņai ir dzērumā sūtījusi, un apskatīsies visas stulbības, ko pati ir dzērumā rakstījusi, tas būs kā skatīties saulē.

Juta iebrāzās Mairas dzīvē strauja un vēsa, un viņai rokās bija kalanhoja sīkiem, pildītiem ziediņiem, tas tā, lai tu mani atceries, teica Juta un nolika kalanhoju uz Mairas palodzes, un ik reizi, kad ieradās (kas notika reizi nedēļā vai divās), pagrieza puķupodu citādi, lai augs nekļūtu asimetrisks.

Viņas bija kursabiedrenes, Maira bija gandrīz vai pametusi studijas, nenāca uz semināriem un tā, un tad iebrāzās Juta ar rakstiem un grāmatām, stāstīja kaut kādu franču filozofiju, „jo tev nebūs laika viņu izlasīt”, un laiku pa laikam viņas darīja to. Tas Mairu mulsināja visvairāk, jo, viņasprāt, tas nebija sekss un nebija arī mīlēšanās, tas bija kaut kas tāds, ko vienkārši darīja Juta, un Maira reizēm domāja, ka vispār ir kopā – vai kaut kur, kas nebija pat „kopā” – ar Jutu tikai tādēļ, lai saprastu, kas tas tāds ir. Nopietni, kas tas ir, kas tā skūpstās, ka zobi sasitas kopā un noklaudz, kas tā pieskaras, kas tā iesmejas, pēkšņi un strauji, kas tā dara? Juta tā dara.

Ko tu no manis gribi, Maira jautāja, reiz sākusi raudāt. Juta laikam nekad neraudāja, ja nu vienīgi aizgriezusies, skatoties ārā pa logu, šaurie pleci, izcilnās lāpstiņas, gaiši zila trikotāžas jaka, Maira atceras un ieliek savā pauniņā.

Neko es no tevis negribu, Juta atteica un piešķieba galvu, paberzēja ausi pret paceltu plecu, tas bija tāds savāds žests, ko Maira nekad vairs nemanīja. Maira domāja, ka Juta melo, Juta vienmēr kaut ko no viņas gribēja, lai Maira izmācās, lai Maira padomā par savu ēdienkarti, lai Maira kopā ar Jutu iet pastaigā, un Juta vienmēr pavilka tās pastaigas garākas un garākas, vienlaikus soļodama ātrāk un ātrāk, līdz Maira kādā brīdī aptvēra, ka tuntulē viņai nopakaļ tādā pusskrējienā, un pieteica demaršu, viss, viņa teica, pietiks. Un Juta, ne vārda nebildusi, pagriezās un kopā ar Mairu devās atpakaļ, šoreiz pavisam mierīgā solī. Kas tas ir, ko tu no manis gribi, Juta.

Ieliec to kalanhoju pieliekamajā.

Pieliekamajā nevar, tur jau ir lietas, Maira teica, viņa dzīvoja īrētā dzīvoklī, un pieliekamajā bija lietas no iepriekšējās dzīves. Viņa nekad tur nebija skatījusies, Juta gan reiz bija atrāvusi vaļā durvis un nošķaudījusies, Jutai nekad nebija problēmu ar šķaudīšanu.

Viņai ir jābūt tumsā.

Nevienam nav jābūt tumsā, Maira pēkšņi un ļoti mierīgi saka, un ir tā, it kā viņa pirmo reizi visā šajā laikā – visā viņu attiecību laikā – būtu ierunājusies.

Juta pagriežas pret viņu, ieskatās acīs un pamāj, īsi un vēsi. Tad klusēdama aiziet uz priekšnamu, uzvelk zābakus, mēteli, apliek šalli, uzmauc galvā sarkano cepuri un aiziet. Varbūt viņas papēži noskan kāpņu telpā, varbūt viņa elso.

Vai tad tev nevajag, lai viņa uzzied, Maira prātā turpina dialogu, nepateiktā frāze griežas un griežas uz riņķi.

Neko man no viņas nevajag.

Tā puķe vienkārši stāvēs uz palodzes un būs puķe. Maira viņu aplies vai aizmirsīs apliet. Tas nekas, kalanhoja ir sukulents. Tā izstieps garus ziedkātus pret stiklu un piespiedīsies pie tā vēsās virsmas, kā skatīdamās ārā. Tā pamazām nolobīs no sevis visus šos slāņus: kā tai jāzied, kā  jāgriežas, kā jāatgādina Mairai par Jutu. Tā būs istabas puķe.

Un tur, pašā virspusē mazajai pauniņai, kas ielikta pieliekamajā: tas īsais pamājiens ar galvu, tas mirklis, kurā Maira nodomā, nu tas ir padarīts, un Juta sadzird šīs domas.

Un tad nolobīsies arī šis skatiens, un viņa būs tikai istabas puķe.

Dalies ar šo rakstu