punctum

Literatūra un kultūra

Vai Dievs ir vīrietis?

Iļja Marija Boļšakovs

05/08/2019

 

Eseja par vīrišķību, dzimumu un teoloģiju rakstu sērijā Vīru lietas”.

 

Rokas ja vēršiem būtu un lauvām,
Viņi ja varētu gleznot un attēlot spētu kā ļaudis,
Protams, tie dievus tad savus tēlotu izskatā tādā,
Kāds ir raksturīgs pašiem ikvienam no minētiem lopiem:
Zirgi lai līdzīgi zirgiem, vērši lai būtu kā vērši.

Ksenofans1

 

Pasaule vienmēr ir pārmaiņu pilna. Mainās arī attiecības starp dzimumiem, izpratne par to lomu, aicinājumu un vietu sabiedrībā. Šīs izmaiņas vienus iedvesmo un iedrošina, bet citus baida un spiež aizstāvēties. Un, aizstāvoties vēsturē, dabā un reliģijā liek meklēt pamatu saviem uzskatiem un pārliecībām. Bieži tas tiek atrasts tieši reliģijā, tās autoritātē, iracionalitātē, spējā vienmēr pareizi atbildēt uz jautājumu, pat ja nekāds jautājums netiek uzdots. Mūsu sabiedrībā reliģija, kurā nereti tiek meklēts pamats, ir kristietība. Kristietība ir bijusi par pamatu daudziem sociālajiem institūtiem, kultūras fenomeniem un pasaules uzskatiem. Tomēr kristīga baznīca ir arī viens no pēdējiem patriarhāta cietokšņiem. Tā māca, ka dievs izveidoja dzimumus, svētīja atšķirības starp tiem, norādīja vīrietim viņa vietu un sievietei viņas vietu pasaulē, dabā, sabiedrībā un baznīcā. Patriarhāts ir dieva gribas iemiesojums, un pats dievs to veido, sargā un uztur. Jo izskatās, ka pats dievs ir vīrietis.

Kādreiz Dievs radīja pasauli. Un Dievs valdīja pār pasauli. Tad Dievs radīja vīrieti pēc sava tēla un līdzības, un vīrietis kļuva līdzīgs Dievam. Dievs nosauca sevi par Tēvu, jo viņam bija Dēls, bet nebija sievas. Vīrietis deva vārdus visām dzīvām radībām. Dievs nodeva vīrietim pasauli, lai vīrietis valdītu pār to. Dievs radīja sievieti, jo, tāpat kā vīrietis bija Dieva palīgs, arī vīrietim kā Dieva līdzībai vajadzēja savu palīgu. Un tad Dievs radīja sievieti un nosauca viņu „no vīra ņemtā”. Dievs bija varens, un vīrietis bija varens. Dievs bija gudrs, un vīrietis bija gudrs. Dievs visu kontrolēja, un vīrietis visu kontrolēja. Dievs bija taisnīgs, un vīrietis arī bija taisnīgs. Vīrietis bija mazais dievs, bet Dievs – lielais vīrietis.

 

Senie dievi

Dievus grūti ieraudzīt uz ielas, tādēļ nepieciešams dievu materiālais atveids. „Vai Zevs bija vīrietis?” Uz šo jautājumu var atbildēt dažādi. Var atbildēt, ka Zevs nekad nav eksistējis. Bet jautājums jau nav par to, vai Zevs ir eksistējis. Senie grieķi dzīvoja pasaulē, kurā Zevs eksistēja, dzīvoja Olimpā un pārvaldīja zibeņus. Senie grieķi varēja atšķirt Zevu no viņa sievas Hēras. Zevs bija dievs vīrietis, Hēra bija dieviete sieviete.

Šodien senos dievus var redzēt kinoekrānos. Nīla Geimena grāmatas Amerikas dievi ekranizācija skatītājam dod iespēju paskatīties uz dieviem, kas pārvācas dzīvot uz Ameriku kopā ar migrācijas plūsmām. Odina dēls Tors, nokļūstot lielajā ekrānā no komiksu lappusēm, kļuva zināms daudz plašāk nekā laikos, kad viņu pielūdza ticīgā tauta.

Vizuāli dievu tēliem vienmēr ir bijusi konkrēta forma un izskats. Lielākajā daļā seno dievu var atrast noteiktas dzimuma pazīmes. Cilvēki uztvēruši dievus kā būtnes ar noteiktu dzimumu, kā dievus vīriešus un dievietes sievietes. Par dieviem tiek runāts noteiktajā dzimtē, lūgšanā tie tiek saukti vīriešu vai sieviešu vārdos, pie tiem vēršas kā pie noteikta dzimuma būtnēm.

 

Zem krusta zīmes

Seno dievu laiks ir beidzies, lielākā daļa Eiropas un pasaules vēstures pagājusi zem krusta, kuru jūdu augsnē iestādīja romieši. Kristietībā (jūdu tradīcijā) Dievs ir gars, tātad Dievam nav dzimuma. Dzimumu iedalījums ir domāts radītām būtnēm, cilvēkiem un dzīvniekiem. Dievs nav cilvēks, Dievs ir cilvēku radītājs. Par šo Dievu Radītāju viņa radītās būtnes domā, runā un sludina. Šajā gadījumā vienalga, vai dievs ir vai nav. Dieva „ideja” tiek uztverta cilvēku prātos. Ticīgais nevar pielūgt abstrakciju, viņa prāts ir savā ziņā intencionāls, tas vēršas uz pazīstamo un saprotamo. „Dievs” tiek personificēts, bet cilvēks savā apziņā ikvienu personu ieliek vienā vai otrā dzimumu grupā, tādējādi projicējot uz to arī noteikto dzimumu un šim dzimumam raksturīgas maskulīnas2 vai femīnas īpašības. Kristietībā par Dievu tiek runāts kā par vīrieti, valodā tiek izmantota vīriešu dzimte, Dievs ir Viņš, vīrietis.

 

Trīsvienība

Kristietībā Dievs tiek uztverts kā trīs dievišķo personu noslēpumaina vienība. Pirmā persona ir Dievs Tēvs, kas ir tēvs Jēzum Kristum un tēvs visai cilvēcei, lūgšanas „Mūsu Tēvs debesīs…” adresāts. Tieši Dievu Tēvu bieži uzskata par Vecās Derības Jahvi. Dievs Tēvs tiek uztverts kā dievs vīrietis, maskulīnais dievs. Otrā persona ir Dievs Dēls – Jēzus Kristus, kurš vienlaicīgi ir gan Dievs, gan cilvēks. Jēzus Kristus ir gan Dieva dēls, gan vīrietis pēc savas cilvēciskās dabas. Trešā dievišķā persona ir Svētais Gars, bet par ceturto personu var uzskatīt Trīsvienību. Trīsvienību veido Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara kopība, kas tiek uztverta kā atsevišķa dievišķa entitāte. Svēto Garu un Trīsvienību var uzskatīt par dzimumneitrālām personām. Kad Svētais Gars tiek priekšstatīts kā spēks (enerģija, gars, uguns mēles), tad dzimuma īpašības uz to netiek attiecinātas, jo enerģiju, garu vai uguns mēles grūti uztvert kā personu, kur nu vēl ar konkrētā dzimuma īpašībām. Bet lūgšanas Svētajam Garam latviešu, krievu vai latīņu valodā ir adresētas kādai vīriešu dzimtas būtnei.3

 

Marija

Marioloģiskais kults ir plaši izplatīts katoliskajā baznīcā, bet Jaunava Marija nav daļa no kristīgo dievu panteona. Tomēr praktiskajā dievbijībā Marijai tiek piedēvēta dievišķība. Pēc savām īpašībām viņa līdzinās Dievam: no dzimšanas bijusi svētā, dzemdēja Dieva dēlu, lūgšana „Esi sveicināta, Marija” seko uzreiz pēc tēvreizes, bet rožukronis kļuva par katolicisma simbolu. Daudzi katoļi nēsā kaklā iekarinātu nevis krusta zīmi, bet medaljonu ar Marijas attēlu. Daudzi baznīcas svētki ir veltīti notikumiem, kas saistīti ar Mariju. Plaši apmeklētas svētvietas (Francijas Lurda, Portugāles Fatima, poļu Čenstohova, Meksikas Gvadelupa un mūsu Aglona)  ir saistītas ar Marijas parādīšanos, tās ir kļuvušas par svētceļojuma vietām, kuras apmeklē miljoniem cilvēku. Lai kontrolētu vienu no saviem galvenajiem resursiem – sievietes –, baznīcai bija nepieciešams arī sievietes tēls, femīnā „dieviete”. Marijas femīnajā tēlā tika sakoncentrētas patriarhālajā sabiedrībā sievietes nozīmīgākas īpašības. Marija ir nevainīga jaunava, kas vienlaicīgi ir māte, kura dzemdēja dēlu, bet tomēr tā arī palika jaunava (katoliskajā interpretācijā). Tas ir svarīgi – viņai ir vīrs, bērns, bet viņa paliek seksuāli šķīsta. Divas sieviešu īpašības, kuras visaugstāk tiek vērtētas patriarhālā sabiedrībā  – jaunavas šķīstība un mātes gods. Tas dievmātes tēlā veido dialektisku spriedzi. Litānijā, kas viņu godā, var izlasīt, ka Marija ir visskaidrākā, visšķīstākā, neaizskārta un nevainīga māte. Viņa ir paklausīga, viņa paklausīja Dievam, un no viņas paklausības bija atkarīga cilvēces pestīšana. „Lūk, es esmu Kunga kalpone.” Marija ir otrā Ieva. Pirmā Ieva nepaklausīja, un pasaule krita grēkos. Sievietei svarīgi ir paklausīt. Paklausība ir viena no galvenajām sievietes īpašībām. Šķīstība, bērnu dzemdēšana, pazemība, paklausība.

 

Dievs kā spogulis

„Nomira pāvests, bet pēc kāda laika viņu palaida ekskursijā uz zemi. Tur pāvestu sagaidīja bīskapi un kardināli, kas viņam prasīja: „Pastāsti mums, kā tad Dievs Tas Kungs izskatās!” Pāvests paklusēja un tad atbildēja: „Nu, sāksim ar to, ka Viņa ir melnādaina…”

Īstā patriarhālā maskulinitāte pamatā balstās uz tradicionālo Dieva tēlu. Jūdu kristīgais Dievs tika un tiek uztverts kā vīrietis. Jautājums ir tajā, kas ir cēlonis un kas ir sekas. Varbūt īstās vīrišķības ēna krīt no debesu Vīrieša uz zemes vīriešiem. Bet varbūt debesīs atspoguļojas zemes vīriešu izpratne par sevi un savu vietu sabiedrībā. Vācu filozofs Ludvigs Feierbahs pētīja reliģiju tieši tās kristietības formā.4 Viņa izpratnē reliģija ir spogulis, kurā cilvēce skatās uz sevi, redzot sevī to labāko, gudrāko un taisnīgāko. „Kristīgajā reliģijā izpaužas cilvēka attieksme pret sevi pašu, vai, precīzāk, pret savu būtību, kuru viņš uztver kā kaut ko ārpus sevis esošu”.5 Viņa izpratnē viss, ko mēs saskatām Dievā, ir atrodams starp mums, Dieva tēlā cilvēks saskata sevi. „Visas dievišķas būtības definīcijas attiecas arī uz cilvēka būtību”.6 Šis uzskats nav pretrunā ar reliģiju. Teoloģija vienmēr centusies saprast atšķirību starp Dievu sevī un Dievu, ko uztvērām. Būtnes cilvēciskums nosaka mūsu īpašo skatījumu uz Dievu. „Vai mēs varētu  radīt dievus savādākā, ne cilvēciskā formā? Mēs paši – lēca, caur kuru mēs saprotam Visumu un visu, kas ir tajā.”7 Dieva uztveri ierobežo ne tikai cilvēka daba kā tāda, to ietekmē arī iepriekšējā pieredze, vēsture un kultūra. Tajā skaitā sabiedrības varas sadales struktūras. Ikvienam cilvēkam ir uzliktas arī dzimuma brilles, caur kurām nākas skatīties uz pasauli un Dievu.

Teologs Karls Barts rakstīja: „Kad Svētie raksti un arī baznīcas ticības apliecība nosauc Dievu par Tēvu, tad tiek apgalvots, ka Dievs vispirms ir Tēvs. Tāds viņš ir pats par sevi. Tāds viņš ir pēc dabas un no mūžības gala, un pēc tam arī priekš mums, savām radībām. Lietas iekārtotas nevis tā, ka vispirms eksistē cilvēciskā tēvišķība un pēc tam tā sauktā dievišķīgā tēvišķība, bet pilnīgi otrādi: patiesā tēvišķība ir pie Dieva, un tad jau no tās izriet tas, kas mums ir zināms kā tēvišķība. Dievišķīgā tēvišķība ir ikvienas dabiskās tēvišķības avots.”8 Tāds uzskatīja K. Barts, teologs, kas vienlaikus mācīja par neaizsniedzamo bezdibeni starp Dievu un cilvēci. Bet vai patiešām cilvēciskā tēvišķība izriet no dievišķās tēvišķības? Vai dievišķā tēvišķība, kas nav saistīta ar bioloģiju, dzimumu, bērnu radīšanu un audzināšanu, un vispār ne ar vienu no radībām, var būt pamats visām dabiskajām tēvišķībām? Ja Bartam ir taisnība, tad šis dievišķās tēvišķības jēdziens ir paslēpts aiz dažādām cilvēciskām tēvišķībām, un Dieva tēvišķība tiek skatīta caur zemes tēvišķīguma prizmu. „Nav grūti saprast, ka no šīs dabiskās vēlmes cilvēciskot dievišķo izriet noteiktas sekas. Jo, kad mēs piešķiram Dievam  cilvēciskas īpašības, mēs pēc būtības dievišķojam tās tādā veidā, ka viss labais  un sliktais, kas ir mūsu reliģijā, tikai atspoguļo to labo un slikto, kas ir mūsos pašos.”9 Teoloģijas uzdevums ir šī cilvēciskā attīrīšana un mēģinājums vismaz apjēgt dievišķo, ja tas vispār ir iespējams.

Maskulīnais Dievs – Dievs vīrietis – ir patriarhālās sabiedrības pamatotājs un sargātājs. Vīrieša tēva tēls tika projicēts uz debesīm un no turienes kā ēna krita atpakaļ uz zemi, pamatojot sabiedrības dzimumu hierarhiju un varas sadali. Cilvēkiem gribas zemes lietām atrast dievišķo pamatojumu. Piemēram, mīlestību vai skaistumu, vai augstākā labuma ideju. Bet varbūt Dieva ideja ir varas ideja un maskulīnais Dievs ir varas un kontroles iemiesojums. „Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam, jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva… Bet kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās” (Efeziešiem 5:22–24). Hierarhijas struktūra ir šāda: Dievs Tēvs, kuram paklausa Dievs Dēls, kuram paklausa vīrs, kuram paklausa sieva. Sieviete, pēc viena no 1. Mozus grāmatas stāstiem, tika izveidota kā vīrieša palīgs. Bet pēc grēkā krišanas sievietes pakārtotais stāvoklis tika leģitimēts: „tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi” (1. Mozus 3:16).

Svētās vēstures stāstījums ir vīriešu stāstījums. Sievietes visā Svētas vēstures norisē ar centrbēdzes spēku tika virzītas prom no stāstījuma centra. Šajā pasaulē vīrieši pat dzemdē viens otru: „Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla, cilts grāmata. Ābrahāms dzemdināja Īzaku, Īzaks dzemdināja Jēkabu, Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņā brāļus” (Mateja 1:1–2). Sievietes mācekles un Kristus sekotājas kā pirmās Kristus augšāmcelšanās liecinieces tika izspiestas no Svētajiem rakstiem. Apustulis Pāvils izdarīja visu, lai sievietes pakārtoto stāvokli, kas eksistēja sabiedrībā, eksportētu baznīcā un leģitimētu kā Dieva gribu. Visu – gan rietumu, gan austrumu – baznīcu hierarhiskās struktūras kontrolēja vīrieši. Sievietēm baznīcā bija atņemta jebkāda hierarhiskā vai sakramentālā vara. Vēlāk, reformācijas laikā, protestantisms pasludināja ticīgās tautas vispārējo priesterību, bet vispārējās priesterības robežas beidzas ar vīriešu dzimuma robežām. Īsta sievietes garīgā atbrīvošana un līdztiesības sasniegšana nenotika.

Mūsdienu jautājumi par sieviešu ordināciju tiek saistīti ar to, ka pasaulē, kur Dievs tiek uztverts kā vīrietis, sievietes tieši sava dzimuma dēļ nevar būt priesteri vai mācītājas. Priesteris brīnumainā veidā attēlo Kristu, kas bija vīrietis, un pašu Dievu, kas tiek uztverts maskulīnās kategorijās. Tāpēc sievietei tur nav vietas. Vara ir Dievam, vara ir vīrietim, vara ir priesterim. Dievišķā vīrieša vara projicējas uz zemes vīriešiem gan sabiedrībā, gan reliģijā.

20. gadsimta beigās F. Nīče pasludināja, ka „Dievs ir miris”. Grūti pateikt, vai tā bija nāves konstatācija vai tikai prognoze. Pats Nīče ir miris, bet Dievs un Dieva ideja turpina eksistēt joprojām. Vajadzētu pajautāt: „Kāds Dievs ir miris?” Vai tas bija lielā metafiziskā stāstījuma dievs, kam veselību iedragāja Jaunie laiki un apgaismība? Vai klasiskā teisma dievs? Vai kāds cits dievs? Dievam ir daudz dažādu veidolu un tēlu. Dievišķais maskulinitātes iemiesojums ir viens no tiem. Un dienaskārtībā parādījās jautājumi par „debesu vīrieša” varu pār zemes sievietēm. Šī vara vienmēr bija pastarpināta ar zemes vīriešu varu pār sievietēm. Grūti noteikt, kas bija primārais – varas zaudēšana debesīs vai uz zemes. Sākās jauni laiki, un troņi debesīs iešūpojās. Dievam vīrietim, patriarhāta dievam, sākas noriets, jo viņa meitām, kurām bija aizliegts runāt – „sievas lai draudzē klusē” –, bija, ko teikt. Draudzēs sievietes klusēja, bet pasaulē runāja.

20. gadsimta sakumā teologs Karls Barts atgādināja vienu no ticības patiesībām, ka Dievs ir pilnīgi citāds nekā cilvēks, starp Dievu un cilvēku ir bezdibenis. Cilvēces mēģinājumi priekšstatīt Dievu vienmēr būs aplami. Tātad maskulinitātes saskatīšana Dievā ir teoloģiska problēma. Saskatot Dievā vīrieti, Dieva vietā tiek veidots elks. Binārā dzimumu sistēmā ikviena persona (gan cilvēciskā, gan dievišķā) tika pēc tās identificēta. Arī Dievs tika skatīts caur dzimuma dihotomisku iedalījumu (vīrietis – sieviete). Viens no secinājumiem – Dieva „dzimuma” dekonstrukcija ir dziļi reliģiska darbība, jo vērsta uz Dieva izpratnes attīrīšanu no piedēvētām dzimumīpašībām. Dzimumidentitātes jautājumi kļuva sarežģīti uz zemes, un arī Dievam debesīs radās problēmas ar dzimumidentitāti.

Viljams P. Jangs romānā Būda,10 kas kļuva par izaicinājumu daudziem pasaules kristiešiem, parāda Dievu lielas, smaidīgas afroamerikānietes izskatā. Viņa  aicina galveno varoni  saukt sevi par Papu. Varonis prasa: „Vai man vajag noticēt tam, ka Dievs  ir liela, melna sieviete ar apšaubāmu humora izjūtu?” Uz ko Jēzus atbild, ka „viņa lauž stereotipus”. Beigu beigās Dievs nav vīrietis un nav arī sieviete. Uzskatīt Dieva sievišķo tēlu par zaimošanu  nozīmē zaimot Dievu, uzskatot, ka tam jāizskatās kā vīrietim. Arī Svētais Gars Būdā tiek attēlots sievietes Saraijas veidolā. Dievam patīk lauzt stereotipus, bet cilvēkiem – tos veidot. Taču Dieva stereotipizēšana ir elkdievība. Ar to cīnās dažādi. Paradoksāli, ka sieviešu tiesību aizstāvēšanas kustības attīstība, feminisms mazināja Dieva maskulinitāti. „Tas ir atgādinājums par to, ka neatkarīgi no tā, vai jūs ticat vienam Dievam, vairākiem dieviem vai neticat vispār, mēs veidojam Dievu pēc sava tēla un līdzības, bet ne savādāk. Un šī patiesība atver mums ceļu uz vairāk nobriedušu, mierīgāku, pirmatnēju  garīguma formu.”11

Apustulis Pāvils mācīja, ka „Kristū nav ne vīrieša, ne sievietes”. Pats apustulis Pāvils runāja par eshatoloģisko nākotni, un šīs nākotnes elpa ir jūtama jau šodien. Viss tas, kas izraisa bailes tradicionālās maskulinitātes piekritējos, – sociālais dzimums, „genders”, LĢBT+ kustība, transpersonas, sabiedrības androginizācija – ir jaunu Dieva izziņas ceļu meklēšana. Mēs brīnāmies par transpersonām, bet vislielākā transpersona ir Dievs, kurā vienmēr redzēja vīrieti. Dievs ir, bet nav ne vīrietis, ne sieviete. Tradicionālās kristietības pārstāvji saprot, ka tas agri vai vēlu norādīs uz to, ka viņu Dievs ir nevis dievs, bet viņu izveidotais elks, kas tiek ražots no varas, vardarbības, pakļaušanās un maskulinitātes. Dievs paliks, bet elki, lai cik svēti un seni būtu, kritīs.

  1. Pirmssokrātisko domātāju darbu fragmenti. I daļa. Ksenofans. Tulk. M. Vecvagars, I. Ķemere. Rīga: Vaga, 1994. 73. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Runājot par maskulīnām un femīnām īpašībām, tiek domāts stereotipiskais iedalījums, piemēram, vīrieši ir stipri, sievietes ir vājas, vīrieši ir racionālāki, sievietes ir  emocionālākas.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. „Svētais gars” latviski ir vīriešu dzimtē, bet, piemēram, lietuviešu valodā – sieviešu dzimtē.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Galvenais Ludviga Feierbaha darbs ir Kristietības būtība.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Фейербах Л. Сущность христианства. Избранные философские произведения. Москва: Госполитиздат, 1955. С. 43.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Фейербах Л. Сущность христианства. Избранные философские произведения. С. 43.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Реза А. Бог. История человечества. Москва: Азбука-Аттикус, 2018. С. 77.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Барт К. Очерк догматики. Санкт-Петербург: Университетская книга, 2000. С. 69.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Реза А. Бог. История человечества. С. 14.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Romāns Būda (The Shack) kļuva par mūsdienu kristīgas literatūras bestselleru, kas tika iztulkots vārākas valodās. Atradās arī daudz cilvēku, kas mēģināja apvainot autoru Dieva zaimošanā un dažādās ķecerībās.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Реза А. Бог. История человечества. С. 15.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu