punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Garais lasīšanas gadsimts

Lilija Limane

07/08/2019

 

Raksts tapis Latvijas Nacionālās bibliotēkas sērijā par lasīšanas paradumiem, lasītāju dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz 21. gadsimtam.

 

Daži grāmatu lasīšanas aspekti 19. gadsimtā

Kāpēc 19. gadsimtu vairāk nekā jebkuru citu civilizācijas vēsturē un Latvijā sevišķi var dēvēt par lasīšanas gadsimtu? Gadsimta gaitā norisinās neatgriezeniska pāreja no informācijas mutiskas nodošanas uz rakstisku, kas noslēdzas 19. gadsimta pēdējā trešdaļā un nosaka nepieciešamību pierakstīt mutvārdos izplatītos folkloras tekstus. Gadsimta pirmajā pusē vēl folkloras teksti tika literarizēti, iespiesti grāmatās, pēc tam skaļi lasīti un atkal pārstāstīti, līdz grāmatu kultūra un lasīšanas paradumu straujā izplatība izspieda no aprites literāru tekstu folklorizēšanos un tradicionālās folkloras apriti. Mutvārdu tradīcijā literāri teksti saglabā funkcionalitāti tikai atsevišķās īpašās situācijās (publiska uzstāšanās, teātris u. tml.), bet dominē individuāla klusā lasīšana. Klusā lasīšana būtiski maina teksta uztveri, padziļinās līdzdomāšana, lasītājs pats nosaka uztveres tempu, dodot vietu refleksijai un analīzei, kas savukārt palielina lasītāja vajadzību pēc dziļāka teksta, lasīšanas process kļūst personisks, tajā iesaistās individualitāte, kolektīvās apziņas loma mazinās.

Notikumiem un procesiem piesātinātajā,  garajā gadsimtā norisinās lasīšanas demokratizācija: lasīšana vairs nav garīgās elites privilēģija, bet grāmatu pasaule ir kļuvusi par ikviena cilvēka dzīves ietvara daļu. Latviešiem pašiem attīstot savu valodu un kultūras autonomiju, ar inteliģences centieniem un grāmatas līdzdalību no vācu kundzībai pakļautu cilvēku masas tiek izveidota nācija, kas lasa. Latvijas vācu sabiedrībā pieaugot grāmatu skaitam privātās un sabiedriskās bibliotēkās, padziļinās Baltijas vēstures pētniecība, tomēr attieksmē pret lasīšanu krasas pārmaiņas nenotiek. Garlībs Merķelis 1832. gadā raksta: „Lai gan Baltijā dzīvo ap 80 000 vāciešu, izdevēji var kalkulēt, ka viņiem būs tikai 150–200 pircēju.”1 Vāciešiem sastādot tikai ap 5% no Latvijas iedzīvotājiem, vācu grāmatu skaits pēc nosaukumiem pārsniedz latviešu, bet latviešu grāmatu metieni arvien aug, un pamatnācija ir galvenā lasošās sabiedrības daļa, kas sevišķi 19. gadsimta otrajā pusē attīstās ar nepieredzētu intensitāti. Tādēļ raksts fokusējas uz latviešu lasītāju.

J. Kampes Stāsts kā Kolumbus to lielu pasaules daļu Ameriku uzgāja (1862) Rīgas Jāņa draudzes skolotāja J. Rātmindera tulkojumā

 

Tas ir grāmatu zelta laiks, jo masu komunikācijas līdzekļu tirgū iespieddarbiem un lasīšanai nebija konkurentu, un grāmatniecībā kūsāja liela rosība kā izdevēju, tā lietotāju vidū. Gadsimta gaitā arvien vairāk cilvēku lasa, daudzi latvieši ir lasīšanas kaislības pārņemti, gadsimta beigās izveidojies modernais cilvēks, kurš savās jūtās, paradumos un attieksmēs pret literatūras estētiku būtiski neatšķiras no mūsdienīgā.

Zīmējot kopējo lasīšanas ainu, nākas secināt, ka mūsu zināšanas par to veido fragmentāras ziņas un laikabiedru viedokļi, vērtējumi reizēm ir pārspīlēti vai pretrunīgi, jo saduras politiskās un ekonomiskās intereses. Personīgās atmiņās un autobiogrāfijās parasti tiek minēts bērnībā lasītais, kas jāvērtē kritiski kā subjektīvs. Izmērīšanai pakļaujas tikai daži lasīšanas vēsturei būtiski parametri: grāmatu skaits un sastāvs (tirgus ekonomikas apstākļos pats grāmatu intensīvas ražošanas fakts liecina, ka tās tiek lasītas), to metieni un atkārtoto izdevumu skaits (tas liecina par izdevuma popularitāti).

 

Spēja un iespēja lasīt

Lasīšanas iespēju nodrošina grāmatu pieejamība un tehniska spēja tās lasīt. Lasītprasmi atkarībā no kvalitātes var diferencēt vairākos līmeņos.2 Elementāro līmeni jeb burtošanu – tehnisku prasmi no burtiem veidot vārdus un mehāniski reproducēt uzrakstīto tekstu – pārbaudīja mācītāji, kā arī atspoguļoja dvēseļu revīzijās un citās aptaujās iegūtie dati. 19. gadsimta sākumā saskaņā ar statistiskiem datiem Vidzemes un Kurzemes luterāņu draudzēs apmēram puse iedzīvotāju prata lasīt.3 Latgalei specifisko drukas aizlieguma izraisīto grāmatniecības apstākļu dēļ šā novada lasīšanas vēsture aplūkojama atsevišķi un šajā rakstā netiks iztirzāta.

Frīdriha Ermaņa Štolla lasāmgrāmatas Jauna boksterēšanas un lasīšanas grāmata (1813) titullapa ar prettitula ilustrāciju Lūk še kā lieli strādā un mazi mācās

 

Zemnieku vairumam grāmatas asociējās ar dievvārdu izdevumiem: „[..] latvieši turēja visas grāmatas par svētām un pašu lasīšanu it kā par Dieva kalpošanu.”4 Negatīvas atsauksmes par  tautas lasīšanas līmeni sniedz vairāki mācītāji, tostarp Jaunais Stenders izsaucas:  „Maz lasītāji, bet jo vairāk grābstītāji!” – bet Cīravas mācītājs J. Volters zemnieku attieksmi formulē šādi: „Nav diezgan, ka kungam jau grūti kalpojam, vēl viņš mums grib otru silksi kaklā maukt, kas tevi sauc pie mums ar savām grāmatām, it kā nekā derīgāka nebūtu, ar ko nodarboties un maizi pelnīt”.5  Liela daļa no statistiskajiem lasītpratējiem pat neuztvēra lasītā jēgu, nerunājot par dziļāku tā izpratni, ko dievvārdu grāmatas arī neparedzēja. Ernsts Dinsbergs atceras: „Mācītājs rudeņos pa mājām apkārt braukdams bērnus pārklaušināt, bija ar mieru, kad tie no dziesmugrāmatas pirmo adventes vai citu kādu dziesmu varēja nolasīt, īpaši būtu jāsaka iz- jeb noskaitīt. Jo tas lielākais pulks to nemācījās vis izlasīt, bet tikai no galvas izskaitīt”.6 Vēl gadsimta vidū, Krišjāņa Valdemāra vārdiem runājot, „pātaru grāmatas viņš lasīja it bez visa apdoma, kā Dievam žēl vēl šodien tā vislielākā daļa” un „lasīšana un prāta cilāšana līdz šim bijušas šķirtas lietas”.7

Krišjāņa Valdemāra priekšvārds Vārdi par grāmatām grāmatai 300 stāsti, smieklu stāstiņi un mīklas (1853)

 

Tomēr negatīva attieksme pret grāmatu nebija vienprātīga, sākumā maz, pakāpeniski radās arvien vairāk grāmatu mīļotāju, interesi veicināja pati literatūra, tostarp bērniem saistošāku mācību līdzekļu lietojums – mājmācībā parasti izmantotās dziesmu grāmatas sāka aizstāt ābeces, bet interesantus stāstiņus ietvēra lasāmgrāmatās. Kā rāda Manaseina revīzijas dati, 1881. gadā Vidzemē un Kurzemē analfabētu starp latviešiem bija 23,7%8 (Vācijā 1870. gadā  lasītpratēju bija 75%, 1900 – 90%.), bet 1897. gadā  konstatēts, ka Vidzemē lasītpratēju bija 76,6%, bet Kurzemē un Zemgalē – 70,9%9. Citos avotos gan minēti lielāki skaitļi – 94,6% Vidzemē un 88,6% Kurzemē.10

Par aktīvo lasītāju skaitu, kas lasa sistemātiski, var iegūt tikai aptuvenas aplēses, ņemot par pamatu izdoto grāmatu skaitu uz vienu iedzīvotāju, kā arī laikabiedru izteikumus. Krievu grāmatniecības vēsturnieki lēš, ka uz katriem 10 lasītpratējiem 19. gadsimta otrajā pusē bija viens aktīvais lasītājs.11)  Latvijā šis procents bija lielāks, kaut vēl 90. gados dažā pagastā ir pat skolotāji un skrīveri, kas nelasa nevienu grāmatu, lai gan atbilstoši sabiedriskajai domai nelasošs cilvēks nav uzskatāms par attīstītu un izglītotu.12 Arī aktīvie lasītāji neveido viendabīgu masu – dažs izlasa gadā vienu kolportiera pareklamētu stāstu, citi ir lietišķās informācijas patērētāji, kas tekstā meklē derīgumu (lai uzzinātu jaunumus, noskaidrotu praktiskā dzīvē nepieciešamas lietas, piedalītos rituālos u. tml.), un ir īstie lasītāji, kas lasa regulāri savam priekam. Šādus cilvēkus tautā dēvēja par grāmatniekiem. Grāmatu mīļotājus raksturo nevainojama lasīšanas tehnika, intelekta līmenim atbilstoša teksta izpratne, grāmatas un lasīšana viņiem izraisa pozitīvas emocijas, kas ir priekšnoteikums grāmatu iegādei.

Marijas Skaras (Vēliņas) ieraksts par grāmatas Tā Jauna Derība (1840) ieguvi no Vecpiebalgas Bībeles biedrības par 25 kapeikām sudrabā un viņas dēla ieraksts par grāmatas mantošanu. LNB RL2/4009

 

Grāmatu pieejamību nosaka iedzīvotāju pirktspēja, jo līdz 70. gadiem, kad masveida raksturu sāk iegūt tautas bibliotēku dibināšanas kustība, galvenais grāmatu ieguves avots bija to pirkums, dāvinājums, reizēm arī apmaiņa kaimiņu un draugu vidū. Grāmatu cenas salīdzinājumā ar pārtikas produktiem un precēm bija augstas (pūrs rudzu (50 kg) maksāja 1–1,80 rubļu sudrabā), turklāt valdot daļējai naturālajai saimniecībai, zemnieku rīcībā bija mazi naudas līdzekļi. Dziesmu grāmata maksāja ap rubli, Bībele un sprediķu grāmata bija dārgāka (piemēram, G. Manceļa sprediķu grāmatas atkārtotā, 1823. gada izdevuma iegāde prasīja pircējam šķirties no 4–6 sudraba rubļiem). Pieejamākas cenas bija stāstu, mācību un ziniskajām grāmatām – caurmērā 15–30 kapeiku. Kalendārus varēja nopirkt par 20 kapeikām, bet neiesieti morāli traktātiņi, katehismi, aģitācijas brošūras, ābeces un citi sacerējumi 1–2 iespiedlokšņu apjomā bija tirdzniecībā par 5–15 kapeikām. Sīkiespieddarbus, piemēram, ziņģu lapas tirgū varēja dabūt pat par kapeiku. Viena no dārgākajām grāmatu grupām gadsimta pēdējā trešdaļā bija populārā lasāmviela, tomēr sēriju izdevumus pārdeva lētāk. Caurmērā grāmatu cenas svārstījās no 0,15 līdz 0,6 kapeikām par lappusi. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas, pakāpeniski pārejot uz naudas nomu, palielinājās naudas apgrozījums, kas ļāva atlicināt līdzekļus grāmatu iegādei. Pat vēl 90. gados grāmatas nebija katram interesentam pieejamas, jo „tikai turīgākie pērk grāmatas un viņu garša vēl nav tautas garša”.13

Lasīšanu kavēja arī ierobežotās iespējas dabūt grāmatas, jo laukos un mazpilsētās dzīvesvietas tuvumā trūka veikalu, pat vēl 90. gados lauku cilvēks nevarēja iegādāties grāmatu, kad vēlējās. Kalendārus un šo to, kas iekrita acīs, laucinieki pirka tirgū, kur pieejamo grāmatu daudzums un kvalitāte atpalika no veikalu sortimenta. Reliģiskās grāmatas mēdza izplatīt mācītāji, lielu artavu Bībeles, sevišķi Jaunās derības izplatībā sniedza Bībeles biedrības, izdalot svēto grāmatu pret ziedojumiem un dāvinot jauniešiem pie iesvētīšanas.

Nezināma sieviete ar dievvārdu grāmatu rokā, fotogrāfija. LNB RX 28, 3, 7, 15. lpp.

 

Grāmatas savas muižas ļaudīm dāvināja atsevišķi muižnieki, to pārdošanā iesaistījās skolotāji, piemēram, A. Bergmanis Cīravā, A. Rātminders Vecpiebalgā, A. Līventāls Biržos. Grāmatu ieguves iespējas uzlaboja kolportieri, tomēr iznēsātāja somā repertuārs bija ierobežots, turklāt ne allaž tas vērtīgākais. Kāds korespondents sūdzas, ka lubu literatūras pārdošanu nodrošinot vesela armija iznēsātāju.14 Arī veikalos redzamā vietā atradās briesmu un mīlestības stāsti bilžainos vākos, jo, kā apgalvo Jaunpiebalgas veikala īpašnieks, krietnas grāmatas neviens nepērkot.15 Ap 1870.–1880. gadiem un vēlāk daudzos pagastos tika atvērtas tautas bibliotēkas, kas ne tikai deva iespēju aizņemties grāmatas lasīšanai, bet arī veicināja to pirkšanu. Bibliotēku sekmīgu darbību nodrošināja vietējā inteliģence, parasti skolotājs, bet, kā laikrakstā sūdzas J. Purmals, pēc skolotāja aiziešanas kādā apriņķī bibliotēka stāv ieslēgta pagasta skapī.16

Lasīšana nav iespējama bez brīvā laika rezervēm. Zemniekiem, sevišķi vasaras sezonā, diena pagāja uz lauka. Sevišķi aizrautīgi grāmatu draugi mēdza atrast laiku atpūtas stundām un miegam, piemēram, diendusai.17 Ziemas vakaros lasīja kolektīvi mājas saime, kurā ietilpa gan gājēji un kalpi, gan saimnieki. Tādējādi kolektīvā lasīšana ieinteresēja par stāstiem, literāro prozu, pieradinot cilvēkus pie tās un rosinot individuālu lasīšanu, kas gadsimta gaitā nomainīja literāras vielas baudījumu saimes istabā. Lielāks grāmatnieku īpatsvars bija muižu kalpotāju, pagastu rakstvežu, skolotāju, pilsētu latviešu vidū.

Stāsts Aca, peruāniešu zēns, jeb Kā spānieši Peru ieņēmuši (1867), Ernesta Dinsberga tulkojums, autogrāfs. LNB RX38, 1, 5 

 

No lasīšanas vajadzības līdz lasīšanas baudai

Līdz 19. gadsimta 30. gadiem zemnieku ģimenes grāmatplauktu veidoja neliela izlase: katrā mājā neiztrūka saimnieku iegādātas Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas, izveidojās tradīcija iegādāties kalendāru pirms Ziemassvētkiem.

Īstais tautas kalendārs 1885. gadam (1884). Ar piezīmi, ka karikatūrā attēlots Jelgavas mācītājs Konrādijs. Eksemplārs LNB RL2/2918

 

Gadījās arī pa kādai nejaušai stāstu vai ziniskai grāmatai, plašāks skatījums uz grāmatu bija tikai nedaudziem. Laicīga satura grāmatas bija liels retums, un tās arī turēja par nieku grāmatām, tās „staigāja māju no mājas, roku no rokas” (E. Dinsbergs)18 un to lasīšanu – par veltīgu laika kavēkli. Tikai izņēmuma gadījumos latvieši pēc pašu iniciatīvas, kā arī vācu aizbildņu vai skolas izglītības iespaidā pievērsās zinisko un praktisko grāmatu lasīšanai. 30.–50. gados ar Anša Leitāna stāstu tulkojumiem no vācu valodas norisa apvērsums attieksmē pret grāmatu: klausoties vai lasot paši, cilvēki atklāja literāras vielas burvību un pievilcību, jo Leitāns „modināja lieliski lasīšanas prieku ar saviem viegli saprotamiem un gaiša satura rakstiem” (M. Kaudzīte).19 Pieraduši pie literārās vielas, cilvēki gaidīja arvien jaunus stāstus, kas savukārt veicināja grāmatu skaita pieaugumu.

Kad lasīšanas kāre bija modusies, daudziem  trūka lasāmvielas. Aleksandrs Štūls atceras: „Sākumā, kamēr latviešu rakstniecība vēl nebij pārplūdusi, es izlasīju visas grāmatas un žurnālus, kādi vien latviešu valodā parādījās klajā.”20 Tāpēc grāmatas labi iegaumēja un pārlasīja, izsakoties rakstnieka Ernesta Dinsberga vārdiem, „desmitreiz caurlasīja, un tad arī krieti zināja, kas tur iekšā”.21 (To sauc par intensīvo lasīšanu.) Izdoto latviešu grāmatu skaits (pēc nosaukumiem, neskaitot valdības rīkojumus un citus sīkiespieddarbus) 19. gadsimta pirmajās desmitgadēs nepārsniedza 10 grāmatas gadā, ap gadsimta vidu lasītāji saņēma ik gadu kādas 30–40 jaunas grāmatas.22 Strauju, lēcienveidīgu paātrinājumu grāmatu izdošana piedzīvo 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā, ik gadu izdod apmēram 76 grāmatas, 1870.–1875. gadā – 105 grāmatas, 1885. gadā –  ap 145. 19. gadsimta beigās jaunizdevumu skaits (ap 300 gadā) bija pieaudzis tiktāl, ka cilvēks vairs nespēja izlasīt visas latviešu grāmatas, to kopums nodrošināja izvēles iespējas.

Sabiedrības rīcībā nonākušo eksemplāru skaitu nosaka metieni. Gadsimta sākumā vislielākās tirāžas bija kalendāriem, sasniedzot pat 2000–3000 eksemplāru, bet 1884. gadā kalendāru koptirāža bija 226 900 eksemplāru, kas bija apmēram puse no visas grāmatu produkcijas.23 Daiļliteratūras un praktisko grāmatu metieni bija mazāki, gadsimta pirmajā pusē 1000 eksemplāru skaitījās liels metiens. Vēlāk populārā autora Kristofa Šmīda darbu tulkojumu Kā Indriķis no Ozolkalna pie Dieva atzīšanas nāca (1834) un Pēters jauns vientulis pirmie izdevēji piesardzīgi rēķinājās tikai ar subskribentiem un sākotnēji iespieda 500 eksemplārus, taču vēlāk izlaida atkārtotus metienus. Gadsimta gaitā pieaugot, 80. gadu vidū vidējais metiens sasniedza 3500–3900 eksempāru. Saskaņā ar Krievijas valsts statistikas datiem 80.–90. gados gada kopmetiens svārstījās ap 800 000 eksemplāru.24 Tātad vidēji aptuveni 0,5 grāmatas uz vienu Kurzemes un Vidzemes iedzīvotāju.

Gadsimta gaitā būtiski mainījās grāmatu repertuārs. Neobligāto, no augšas (mācītāju, muižnieku u. c.) neuzspiesto grāmatu skaits strauji pieauga, sākot ar 30.–50. gadiem, un ietvēra reliģiski moralizējošas apceres, kas žanriski veido starpslāni starp reliģisko lasāmvielu un daiļliteratūru, ziniskās un praktiskās grāmatas, dažādojas mācību grāmatu klāsts, iznāk aktualitāšu izdevumi un daiļliteratūra, tostarp pasaules klasika, populārzinātniskas grāmatas, aizsākas zinātniskā un enciklopēdiskā literatūra. Viens no tautas lasītāja pietuvināšanas paņēmieniem augstajām literārajām vērtībām ir tekstu adaptācija, vienkāršojot klasiskās literārās vērtības. 

F. Frīdriha stāsta Jaunības draugs (1887) ilustrētais vāks 

 

Vācijā radīts īpašs 19. gadsimta fenomens – mazizglītotam  lasītājam adresētais grāmatas tips – „tautas grāmata”. Latvijā šis literatūras veids, aizsākot latviešu uzņemošajā kultūrā akceptēto aizguvumu periodu, aizpilda oriģinālajā daiļliteratūrā valdošo tukšumu. Mācītājs Kārlis Ulamanis vaino jaunlatviešus zemas kvalitātes avotu izvēlē: „Aplamie Hofmaņa bērnu stāsti, kalendāra noveles, netiklie dzelzceļa romāni, kurus katrs cik necik izglītots vācietis pie malas metot, viss tas iznīcinājot cienīšanu, ticību un tikumus.”25 19. gadsimta otrajā pusē arī oriģinālā daiļliteratūra, piemēram, Lapas Mārtiņa stāsti, kopē ārzemju paraugu. Daiļliteratūra gadsimta pēdējā trešdaļā bija vispopulārākā grāmatu grupa un sastādīja ap 40% no kopējās grāmatu ražas. Līdztekus pasaules klasikai un vērtīgiem stāstiem un romāniem mazprasīgu patērētāju gaumei atbilda sērijas ar laupītāju, piedzīvojumu un asarainiem mīlestības stāstiem, biezie spraiga sižeta burtnīcu romāni. 19. gadsimta otrajā pusē viegla satura laika kavēkļa literatūra (mazvērtīgi prozas darbi un dzejoļi, mīlestības vēstuļnieki, sapņu tulki, kāršu izstāstīšanas u. c.) sazēla kā nezāles pēc lietus. Izdoto grāmatu klāsts liecina par lasītāju sabiedrības neviendabību – tirgu pārplūdināja lubu literatūra, vienlaikus grāmatniecība bagātinājās ar vērtīgu saturu. Izdodamās literatūras repertuāru noteica sabiedrības pieprasījums, grāmatu ražošanā arvien vairāk veidojoties pašregulējošai sistēmai, kad izdevēja darbības stimuls ir nevis sabiedriskais pasūtījums, bet stihisks publikas pieprasījums.

 

Dažādie lasītāji

Gadsimta pēdējā trešdaļā grāmatu kultūra bija attīstīta visos tautas slāņos. Ja iedzīvotājus klasificētu sociālajās lasītāju grupās, dominējošā skaitliskā grupa būtu zemnieki (60. gados pilsētās dzīvoja 12% iedzīvotāju). Pilsētas latviešu skaits auga no 70. gadiem, kad daudzi laucinieki meklēja darbu rūpniecības centros, tomēr, apgūstot pilsētas literāro kultūru, šie ļaudis saglabāja mentālu saikni ar laukiem un ienesa arī laukos pilsētas grāmatu kultūru. Tādēļ kā pilsētu strādnieki, tā ierēdņi un kalpotāji, kā arī studenti un inteliģence bija marginālas lasītāju grupas. Dalījums lasītāju grupās pēc sociālā stāvokļa attaisnojams tikai daļēji, jo arī uz zemāku sociālo kāpņu pakāpieniem bija atsevišķi literatūras gardēži. Zemnieku mājās meklējami galvenie populārās lasāmvielas patērētāji, daudziem bija uzkrāta pat vesela bibliotēka ar lētiem sacerējumiem. Fenomenālu popularitāti ieguva Anša Leitāna tulkotie stāsti, galvenais avots – vācu tautas grāmatu autors Kristofs Šmīds ar Grāfa lielmāti Genovevu, Kara lielskungu Eistaķiju, Priežukalna Rozi u. c. Šos stāstus sākumā lasīja skaļi saimes istabā, kopīgi izdzīvojot dzirdētā iespaidus un tādējādi pieradinot cilvēkus pie grāmatām. Vēl 70. gados un vēlāk turpināja lasīt sentimentālos stāstus, kas atbilda masu lasītāju daļas iekonservētajai gaumei. K. Skalbe atceras: „Bet mūsu mazā mājā vislabāk patika grāmatas, kur varēja labi izraudāties. Tādām jau zem virsraksta stāvēja: „Sirdi aizgrābjošs stāsts.” Ikkatra grāmata nāca ar pievilcīgu solījumu. Priežu kalna Roze, Temzes dēls, Pēdējais inkasu karalis, Teku atradējs raugās manī no atmiņu puskrēslas kā romantiskas sejas”.26 Tomēr lasāmvielas piedāvājums dažādojās, asaraino romantiku papildināja asi un spraigi sižeti. Jauniešu un pusaudžu vidū populāri bija laupītāju un piedzīvojumu stāsti. To cienītāji – skolu jaunieši – laukos un pilsētās veidoja skaitliski ievērojamu un pieaugošu lasošās sabiedrības daļu.

Meitenes labprāt izvēlējās biezos  burtnīcu romānus, populārākie no tiem – Bālā Grēfene, Belgradas Roze, Laura.

G. Borna burtnīcu romāna Bālā grēfiene jeb Cīnīšanās dēļ miliona (1878) titullapa un prettitula ilustrācija 

 

Anna Lācis atmiņās par bērnībā lasīto lubu literatūru min Lauru, kuras burtnīcas slēpusi zem skolas grāmatām, jo māte neļāvusi lasīt sēnalu literatūru.27 19. gadsimta pēdējā trešdaļā aktīvu lasītāju grupu veidoja no laukiem uz Rīgu pārcēlušies pilsētas strādnieki un kalpotājas. Sievietes lasīja biezākus sadzīves romānus, kas iztirzāja jūtu dzīvi un sarežģījumus, piemēram,  E. Marlitas romānu Zelta Elza. Arī dzejoļi meiteņu vidū bija cieņā.

Amālijas Zariņas dzejoļu un dziesmu pierakstu klade. 1895–1903. LNB RXA 296, 182

 

Sievietes lasīšanas intensitātē arī agrāk neatpalika no vīriešiem, bet romānu žanra cienītāju vidū viņas veido galveno adresātu un līdz ar jauniešiem un pusaudžiem ir strauji augoša lasītāju grupa.

Ne visi lauku iedzīvotāji aizrāvās ar lubu literatūru. Lauku saimnieki izvēlējās grāmatas vai avīzes, lai būtu informēti par jaunumiem pasaulē, interesējās par sabiedrisku un sociālu problemātiku, papildināja zināšanas saimniecībā vai pievērsās reālistiski ievirzītai daiļliteratūrai. Piemēram, valodnieka un folklorista Pētera Šmita tēvs runājis par Neikenu, Valdemāru, Krišjāni Kalniņu, Vēberu un Dīriķi, ar lielu interesi lasījis un pārrunājis Mērnieku laikus, taču uz mājas ļaudīm tie iespaidu nav atstājuši. Mātes tēvs pievērsies vieglākiem gabaliem – tuvu oriģinālam atstāstījis populārus stāstus – par Robinsonu, Pūcesspieģeli. Pats Šmits lasījis P. Šaca Lasāmo grāmatu un L. Hērvāgena Skolas maizi.28

Grāmatas prestižs sabiedrībā ir augsts, 90. gados nelasošu cilvēku neuzskatīja par attīstītu un izglītotu. „Grāmata ir labākais vientulības stundu draugs” – daudzu lasītāju viedokli formulē K. Skalbe.29 Kopumā tomēr daudziem grāmatu draugiem trūka atlases kritēriju un sistēmas, daudzi lasīja katru grāmatu, kas nejauši pagadījās rokās, aktīvi jaunie cilvēki izlasīja visu viņiem pieejamo, atrastu bēniņos, savās vai kaimiņu mājās, kolportiera somā vai uz tirgus letes.

19. gadsimta gaitā izveidojās elitārā latviešu lasītāju sabiedrības daļa. Tajā ietilpa Tērbatas un Krievijas augstskolās izglītotie intelektuāļi, liela daļa tautskolotāju, literāti, ierēdņi u. c. Šie cilvēki lasīja ne tikai latviešu valodā, bet arī svešvalodās, galvenokārt vācu un krievu valodā. Viņi aktīvi iesaistījās sabiedriskās domas veidošanā, bija grāmatu autori un tulkotāji, tādējādi noteica izdodamās literatūras klāstu.

Rūdolfa Blaumaņa stāsta Nāves ēnā (1900) ilustrētais vāks. Augusta Neilanda īpašuma spiedogs un R. Tautmīļa-Bērziņa un A. Melnalšņa  paraksti. LNB RL2/68 

 

Izglītotākie dod priekšroku ziniskai literatūrai, tomēr latviešu grāmatu klāsts ir nepietiekams viņu interešu apmierināšanai: „Izglītots latvietis tagad ir piespiests ķerties pie citas kādas literatūras, jo latviešu valodā neatrod pienācīgas gara barības”.30 Pret lasīšanu un grāmatu izvēli veidojas kritiska attieksme, izglītības līmeni nosaka tas, ko lasa, nevis vai vispār lasa.31

 

Cīņa par labu lasītāju

Labs ir nevis laika kavētājs ar grāmatu rokās, bet gudrs un domājošs lasītājs. „Ne tas, cik mēs lasām, bet tas, ko lasām, nospriež mūsu izglītošanas stāvokli un raksturu” –  vispārējo inteliģences attieksmi pret tautas lasīšanu formulē Andrejs Krūze.32 Latviešu inteliģence spēlē būtisku lomu cilvēku pievēršanā lasīšanai un lasāmvielas izvēles kritēriju izstrādē kopš 50. gadiem. Jautājums par tautas lasītāju aktualizējas īpaši ar 1860. gadiem. Inteliģencei, pildot tautas audzināšanas misiju, rodas jautājumi, kā piedāvāt tautai skaisto un labo saskaņā ar izglītotās sabiedrības izpratni par to. Līdz gadsimta vidum noteicoši ir centieni pievērst cilvēkus grāmatai vispār,  mudinājumi lasīt. Kāds Jānis no Maskavas mudina lasīt kaut kuru grāmatiņu un „tu atradīsi tādu patikšanu, ka drīzāk iztiksi bez maizes kādu dienu nekā bez lasīšanas”.33  K. Valdemārs uzrunā inteliģenci: „Jūs, kas labi grāmatnieki, gādājiet, ka patikšana plaukst, grāmatas lasīt un gudrības meklēt”,34 nemākulīgu lasītāju uztveri var atmodināt interesanta lasāmviela – „lasāmas un gudrības grāmatas”.35 Par labu lasītāju preses slejās notiekošo aso cīņu var pamatoti uzskatīt par šā gadsimta fenomenu. Garīgā elite arvien aktīvāk pārņem no vācu mācītājiem lasīšanas vadības grožus. Šīs pretenzijas cenšas realizēt galvenokārt ar publikācijām laikrakstos, kas gadsimta pēdējā ceturksnī popularitātes ziņā sāk konkurēt ar kalendāriem.

70. gados lasīšanas popularitātes pieaugums kā galveno rūpi izvirza izsvērtu lasāmvielas izvēli, avīžu slejas pilnas ar lubu literatūras kritiku un brīdinājumiem vairīties no tās. Inteliģences zināšanas par tautas lasīšanu ir tikai apjautu līmenī, zinātniskā līmenī lasītāju izpēte nenotika, lasītāju garša „vislabāk noskārstama no grāmatām, kuras visbiežāk redz viņu rokās. Diemžēl jāatzīst, ka vēl lielākais skaits lasītāju nevar aprast ar nopietnām, prātu izglītojošām grāmatām, kuras rakstītas, lai cilvēks mācītos domāt, ieradinātos pārspriedumos”.36 Pie gaumes samaitāšanas kritiķi vaino tā saucamos „rakstniecības fabrikantus” (negodprātīgos izdevējus), kas izliekas par „tautas kopējiem”, bet patiesībā ir spekulanti. Lai cik nikni nevērstos lietpratēju šķēpi pret tautas gaumes maitātājiem, vēl arī gadsimta beigās pārmaiņas nejūt, „runāts tikai vējā [..] Izglītoto aprindās dominē viedoklis, ka tautas lielākā daļa vēl nenovērtē labas un derīgas grāmatas”.37

Atvērums ar ilustrāciju G. Borna burtnīcu romānā Don Karlos (1880)

 

Liela vērība tiek pievērsta lasīšanas kvalitātei, procesam, psiholoģiskajiem aspektiem, jo pareiza lasīšana veicina labas grāmatas izvēli. Pareizi lasot, cilvēks pret šo nodarbi neizturas pavirši, izvēlas vietu, kur neviens netraucē un pilnīgi nododas lasīšanai, koncentrējot gribu un neļaujot fantāzijai aizklīst prom no lasāmā. Iesaka lasīt lēnām, pārdomājot un salīdzinot izlasīto ar iepriekšējo lasīšanas pieredzi. Katra grāmata tiek izjusta pilnīgi, ja uzreiz neķeras pie nākamās. Pavirša lasīšana esot veltīga laika nosišana. Lēna un apdomīga lasīšana tiek vērtēta augstāk par daudzlasīšanu, jo ne tas, cik mēs lasām, bet tas, ko lasām, nospriež mūsu izglītošanas stāvokli un „raksturi”.38 Tomēr atbildīga lasīšana, vien kā smagu pienākumu pildot, netiek ieteikta, jālasa ar baudu.39

M. Jākobsona sērijas Īstā tautas bibliotēka stāsta Sudraba kuģis (1898) vāks  

 

Gadsimta beigu cēlienā daudziem grāmatu mīļotājiem lasīšana ir kļuvusi par kaislību, varbūt pat atkarību. Avīzēs cilvēki tiek pamācīti, ka lasīšanas sekas var būt gan labas, gan ļaunas: „Diemžēl dzīvē it gaiši pierādījies, ka lielākā daļa lasītāju viskārīgāki lasa kaislīgo jūtu modinātājus stāstus, pārspīlētus romānus, kur netikumīgas situācijas rosina iedomu spēkus un miesas prāts nomāc gara prātu”.40 Lielākā daļa lasa tādas grāmatas, kas kairina lasītāja iedomu, modina ziņkārību, bet nedod teicamas gara darbības. Sliktas grāmatas lasot, panīkst tikumība. Kā sliktus piemērus kritiķi min burtnīcu romānus, ko radījuši „rakstniecības fabrikanti”.41 Inteliģence izjūt savu misiju mudināt cilvēkus lasīt, drīzāk nevis skubinot lasīt vispār, bet audzinot literāro gaumi, cenšoties noteikt grāmatu izvēli. Lai arī korespondenti nemitīgi skubina ņemt rokās stāstus, kuru nolūks ir „modināt un ieaudzēt visu, kas teicams, cienīgs un augsts visas cilvēces labā”, tomēr lasītāju liels vairums palika pie „murgu, māņu un noslēpumu pilniem notikumiem”, neticamiem gadījumiem ar bēgšanu, atrašanu, brīnumiem, šaušalām un briesmām.42  Pagaidām nopietnas, dziļas literatūras lasītāji nav skaitliskā pārsvarā, bet presē valdošā gaisotne aktivizē sabiedrisko domu, liecina par tās veidotāju vērtību patiesu izpratni, neviltotu vēlmi iemācīt laikabiedrus atdalīt graudus no sēnalām. Lai arī literatūras vērtētāju iespaidā vieglā lektīra netiek izmesta mēslainē, laika ritējumā no nekritiskiem „grāmatu rijējiem” izaug cilvēki ar dziļāku grāmatu vērtību izpratni.

  1. Švābe A. Latvijas vēsture, 1800–1914. Stokholma: Daugava, 1958. 152. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Gibson E., Levin H. Die Psychologie des Lesens. Franckfurt am Main: Fischer Taschenbuch, 1989.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Салминь А. Я. О грамотности крестьян Лифляндской и Курляндской губерний в XVIII в. История СССР. 1969. №6. С. 136–140.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. [Anonīms]. Lasīšanas augļi. Balss. 1894. Nr. 9.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Bērziņš L. Tautskolas līdumnieki Kurzemē. Rīga: Izglītības ministrija, 1933. 16. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Dinsbergs E. Autobiogrāfija. Cēsīs: J. Ozols, 1904. 16. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Valdemārs K. 300 stāsti, smieklu stāstiņi un mīklas. Liepāja: G. D. Meijers, 1853. 6. un 10. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Švābe A. Latvijas vēsture, 1800–1914. 446. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Švābe A. Latvijas vēsture, 1800–1914. 476. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. 20. gadsimta Latvijas vēsture. Atb. red. V. Bērziņš. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. 87. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Наранович С. „Применительно к XIX веку нельзя говорить о „читателях вообще””. Интервью с Абрамом Рейтблатом. Горький. https://gorky.media/context/primenitelno-k-xix-veku-nelzya-govorit-o-chitatelyah-voobshhe/ (skatīts 31.07.2019.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. [Anonīms]. Ko mēs lasām. Balss. 1892. Nr. 52.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. [Anonīms]. Ko tauta lasa. Dienas Lapa. 1892. Nr. 206.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. [Anonīms]. Derīgu grāmatu izdošana un izplatīšana. Mājas Viesis. 1891. Nr. 39.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. K. G. Par latviešu literatūras veicināšanu. Balss. 1887. Nr. 42.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Purmals J. Skolotāji kā derīgu grāmatu un laikrakstu izplatītāji. Baltijas Vēstnesis. 1888. Nr. 282.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Dinsbergs E. Autobiogrāfija. Cēsis: J. Ozols, 1904.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. Kaudzīte M. Atmiņas no tautiskā laikmeta un viņa lielākiem aizgājušiem darbiniekiem. Cēsis–Rīga: O. Jēpe, 1924.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Kaudzīte M. Atmiņas no tautiskā laikmeta un viņa lielākiem aizgājušiem darbiniekiem. 75. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Štūls A. Mana mūža ceļš. B. v., b. g. Rokraksts LNB RXA72, 36. 13. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Dinsbergs E. Rādītājs, kādas grāmatas iegādājamas skolas bibliotēkās. B. g., 1878. Rokraksts AB Mis, Dinsbergs E I. 6. lp.  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Apīnis A. Latviešu grāmatniecība no pirmsākumiem līdz 19. gadsimta beigām. Rīga: Liesma, 1977. 91. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  23. Apīnis A. Latviešu grāmatniecība no pirmsākumiem līdz 19. gadsimta beigām. 241. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  24. Павленков Л. Н. Книжное дело и периодические издания в России. Исторический вестник. 1888–1896.  (atpakaļ uz rakstu)
  25. [Māters J.] Kāds latviešu drauga spriedums par mūsu laika latviešu rakstniecību. Balss. 1878, 2. dec.  (atpakaļ uz rakstu)
  26. Skalbe K. Runas un raksti. Rīga: Jānis Roze, 2008. 213. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  27. Benjaminš V. Maskavas dienasgrāmata. Rīga: Latvijas laikmetīgās mākslas centrs, 2018. 16. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  28. Šmits P. Mana autobiogrāfija. Rokraksts M. Vanagas fondā. LNB RXA 295. Nr. 30.  (atpakaļ uz rakstu)
  29. Skalbe K. Runas un raksti. 213. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  30. K. G. Par latviešu literatūras veicināšanu. Balss. 1887. Nr. 42.  (atpakaļ uz rakstu)
  31. Krūze A. Par lasīšanu. Baltijas Zemkopis. 1882. Nr. 22.  (atpakaļ uz rakstu)
  32. Krūze A. Par lasīšanu.  (atpakaļ uz rakstu)
  33. Jānis. Vēstules no Maskavas. Baltijas Vēstnesis. 1884. Nr. 235.  (atpakaļ uz rakstu)
  34. Valdemārs K. 300 stāsti, smieklu stāstiņi un mīklas. 7. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  35. Valdemārs K. 300 stāsti, smieklu stāstiņi un mīklas. 12. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  36. W. Par lasītāju garšu. Dienas Lapa. 1887. Nr. 70.  (atpakaļ uz rakstu)
  37. [Anonīms]. Kāds vārds mūsu grāmatniecības lietā. Dienas Lapa. 1889. Nr. 41.  (atpakaļ uz rakstu)
  38. Krūze A. Par lasīšanu.  (atpakaļ uz rakstu)
  39. Par lasīšanu. No V. Lauska. Dienas Lapa. 1900. Nr. 179.  (atpakaļ uz rakstu)
  40. [Anonīms]. Lasīšanas augļi. Dienas Lapa. 1887. Nr. 17.  (atpakaļ uz rakstu)
  41. W. Par lasītāju garšu.  (atpakaļ uz rakstu)
  42. [Anonīms]. Lasīšanas augļi. Balss. 1894. Nr. 9.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu