literatūra

— Budists

DORTE NORSA

08/08/2019

 

Dorte Norsa (Dorthe Nors, 1970) ir dāņu rakstniece, studējusi skandināvu literatūru un mākslas vēsturi Orhūsas Universitātē. Viņas pirmais romāns iznāca 2001. gadā, pēc tam sarakstījusi vēl septiņas grāmatas – divus stāstu krājumus, divus garstāstus un trīs romānus.

Norsa apgalvo, ka savu balsi pa īstam atrada vien ceturtajā grāmatā Cirtiens (Kantslag), kas iznāca 2008. gadā un kur lasāms arī stāsts Budists. Romāns Spogulis, plecs, pagrieziens (Spejl, skulder, blink), kas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts par mācībām autoskolā, 2017. gadā tika iekļauts Starptautiskās Bukera balvas nominantu īsajā sarakstā. Norsa ir saņēmusi vairākus Dānijas literāros apbalvojumus, bet starptautisku atpazīstamību ieguva, pateicoties krājuma Cirtiens panākumiem ASV. Viņa ir pirmā dāņu rakstniece, kuras stāsti publicēti žurnālā New Yorker.

Dānijas literārajā vidē Norsa jūtas kā ārpusniece, tomēr vienlaikus ir ļoti dāniska rakstniece – viņas stāsti ir lakoniski, melnā humora pilni, būtiskais nekad netiek pateikts skaļi un varoņiem teju vienmēr piemīt kāda dīvainība.

Dortes Norsas darbi tulkoti vairāk nekā 20 valodās, tagad arī latviski.

Tulkotājs

 

Pirms Budists kļuva par starptautiskās organizācijas Apgaismība no tautas uz tautu vadītāju, viņš bija parasts kristietis un Ārlietu ministrijas ierēdnis. Viņš bija tas, kurš rakstīja ārlietu ministra runas, tā ieliekot vārdus ministram mutē. Tas ir viens no melu veidiem, bet sākumā viņam tas netraucēja. Tad sāka grauzt, jo viņš atklāja, ka ir budists. Ne jau pēkšņi, vienas dienas laikā tas notika. Ideja par budistu tuvojās, pielavījās un apmetās viņā īsi pēc tam, kad sieva paziņoja par šķiršanos. Budists pienāca viņam klāt un apsēdās otrpus rakstāmgaldam Ārlietu ministrijā. Viņš skatījās uz budistu un sprieda, ka tā ir laba pozīcija, ko ieņemt. Budisti ir labi cilvēki. Viņi ir dziļāki par vairumu. Budisti prot saskatīt sakarības, ko neredz citi. Visas šīs kvalitātes viņš sevī juta, bet tās varēja vēl attīstīt, un tāpēc viņš kļuva par budistu. Ja viņš nebūtu kļuvis par budistu, šķiršanās būtu daudz sāpīgāka, taču budists izpratni rod caur sāpēm. Jo vairāk sāp, jo gudrāks kļūst budists, prātoja ierēdnis un izstājās no baznīcas.

Neilgi pēc tam, kad Budists ir kļuvis par šķirteni un budistu, viņš stāv spoguļa priekšā un skatās uz savu seju zem plānajiem, neizteiksmīgajiem matiem. Viņa āda ir bāla, bet ne jau ārienei ir nozīme. Dalailama nekad nemelotu kaut kāda ministra dēļ un neizplatītu starptautiskus melus. Vēl jo vairāk – dalailama nevairītos no sāpēm. Dalailama smaida pat tad, kad sāp, un, jo dziļāk stūrī lamu iedzen, jo vairāk pasaulē ir jūtama lamas klātbūtne. „Ir jāmērķē augstu,” domā Budists un izlemj uzrakstīt avīzei. Raksts ir par viņa darbavietu, Ārlietu ministriju, jeb, precīzāk, par meliem, kas nāk no ārlietu ministra mutes. „Ministru prezidents ir viltvārdis, un ārlietu ministrs melo. Es to zinu, jo esmu tas, kurš patiesībā raksta visas runas,” Budists rakstīja avīzē, un viņam nebija bail nākamajā dienā doties uz darbu. Jebkura pretestība norūda raksturu, un, tā kā Budists bija valsts amatā strādājošs ierēdnis, ārlietu ministrs nevarēja Budistu atlaist. Turpretī departamenta vadītājs varēja lielā nopietnībā braukt ar viņu liftā, un to viņš arī darīja. Augšup un lejup, augšup un lejup, augšup un lejup ar Budistu un ārlietu ministru.

Īsi pēc raksta un liftu tūres ar departamenta vadītāju Budista situācija izskatās, lūk, šādi: viņš ir šķīries. Viņš ir vienojies pēc paša vēlēšanās atstāt amatu Ārlietu ministrijā. Tātad tagad ir trīs sāpes. Sāp ārlietu ministrs. Sāp sieva un tas, ka viņa gatavojas pārdot Šarlotenlundas māju, un visbeidzot, bet ne mazāk, sāp tas, ka netiek izmantotas viņa kā budista un bijušā Ārlietu ministrijas ierēdņa spējas veikt paliekošas izmaiņas pasaulē. Viņu pārņem vēlme darīt labu. Vajadzība radīt pozitīvas pārmaiņas savā vidē neļauj naktīs gulēt. Viņš braukā pa Kopenhāgenu, enerģijas un darba degsmes pilns. Viņš braukā savā sarkanajā Citroën Berlingo un novēro sievu. Viņš braukā savā sarkanajā Citroën Berlingo un novēro ārlietu ministru. Viņš abiem vēl tikai to labāko. Bet viņš grib tos arī sakropļot. Tas ir ļoti pretrunīgi, bet Budists mīl abus, vienlaikus gribot viņus sakropļot. „Es gribu viņus sakropļot,” viņš saka pats sev, skatoties atpakaļskata spogulī, un tajā brīdī dzird sevi caur zobiem nočukstam vārdu „sakropļot”. Skatoties spogulī, viņš redz budistu. „Ir labi, ka esmu  budists,” viņš domā. „Dievs vien zina, ko es būtu izdarījis, ja nebūtu budists.”

Bet tagad viņš ir budists, un budistu dvēseles aug un plešas. Naktī viņš braukā pa Kopenhāgenas ziemeļu rajoniem un atklāj, ka stiprākais viņā ir budists. Labestība viņā ir liela. Tas ir labi, viņš apzinās, un vienlaikus arī apzinās, cik liela tam ir nozīme. Visums izklāj viņam priekšā karti. Visums no viņa kaut ko grib. Ja Visums no viņa neko negribētu, a) sieva nebūtu viņu pametusi, b) ārlietu ministrs nebūtu viņu piespiedis aiziet. Tādiem notikumiem ir nozīme, un Budistam jau sen ir bijusi nojauta, ka viņš ir tāds cilvēks, kas saprot lietu nozīmi. Tāpat viņam jau sen ir bijusi nojauta, ka ir jābūt kādam spēcīgam, neatkarīgam vīram, kas izglābs pasauli. Viņš ir budists un bijušais Ārlietu ministrijas ierēdnis. Divi zaķi ar vienu šāvienu. Viņš ir budists, bijušais ierēdnis un ir pieradis melot. Trīs vienā.

Nepaiet ilgs laiks, līdz Budists avīzē ierauga sludinājumu un iztulko to kā vēl vienu zīmi no Visuma. Starptautiskajai organizācijai Apgaismība no tautas uz tautu, kas atrodas Orhūsā, vajadzīgs vadītājs. „Lūk,” domā Budists, kurš tieši tobrīd ir šķirtenis bez darba īres dzīvoklī Sīdhavnā. „Lūk,” viņš domā, „organizācijas ir laba vieta, kur sākt, ja ir vēlme mainīt pasauli.”

To, ka organizācijas ir laba vieta, kur sākt mainīt pasauli, nosaka divas lietas: 1) organizācijas nepārdod produktus, bet jēgu; 2) to, vai organizācijas var pārdot jēgu, izšķir ideāli. Un to viņam ir daudz. Bet ne tas vien. Ideāli pievelk jaunus cilvēkus un citus ideālistus. Jaunie un ideālisti kopā strādās Budistam un Mērķim. Viņš principā var pats izlemt, kāds būs Mērķis, kamēr vien tas ir saistīts ar Apgaismību un Tautu, un Ārvalstīm. Neviena no šīm trim lietām viņam nav mazsvarīga. Būtu labi dzīvot pasaulē, kur visi ir vienlīdz resni – tikai ne pārāk resni – un laimīgi. Budists jau tagad savā Sīdhavnas īres dzīvoklī nolemj, ka būs starptautiskās organizācijas Apgaismība no tautas uz tautu vadītājs. Viņš izlemj arī to, ka brīvprātīgos palīgus sauks par Pasaules vēstniekiem. Budists būs to priekšnieks vai pat labāk: Vadonis.

Lai tiktu pie darba, ir jāmelo. Nē, cits formulējums: lai tiktu pie darba, ir jāieliek vārdi pašam sev mutē. Laba mērķa vārdā to drīkst darīt, un ar tādām lietām viņam ir pieredze. Viņš uzraksta labu un nepatiesu pieteikumu. Tas nekas, ka viņš faktiski vairs nav precējies ar sievieti, kas norādīta kā viņa sieva. Tas nekas, ka arī pastu no Šarlotenburgas nāksies pāradresēt. Ir viegli no CV izsvītrot dažus negludumus, un, kad tas ir izdarīts, viņš pieteikumu nosūta. Ja viņš guļ nomodā uz piepūšamā matrača Sīdhavnā, tas nav tāpēc, ka viņš ir melojis. Viņš ir pieņēmis, ka mērķis attaisno līdzekļus. Ja viņš guļ nomodā, tad tāpēc, ka nepacietīgi domā, vai organizācijas valde var viņam atteikt. Protams, ka nevar. Valdes priekšsēdētājs ir pārliecināts, jau atverot aploksni un ieraugot Ārlietu ministrijas vēstuļpapīru. Valde ir vienprātīga un uzreiz zvana Budistam. Valdei patīk Budista balss telefonā. Valdei patīk arī veids, kādā Budists ir „gatavs nekavējoties braukt uz Orhūsu”. Tiekoties valdei patīk, kā viņš padzeras ūdeni no glāzes. Viņiem patīk skaņa, ar kādu viņa laulības gredzens piesitas glāzei un galdam. Viņiem patīk viņa attieksme pret pasaules problēmām. Viņiem patīk viņa sapnis par lielāku un stiprāku Apgaismību no tautas uz tautu. Budistam ir vīzija. Budists ir ģimenes cilvēks. Budistam reiz ir bijusi diplomāta pase. Valdes locekļi neko tādu nekad nav redzējuši. Viņi ir pavisam apžilbuši, un viņiem vajadzētu saulesbrilles. Budists ir vairāk nekā pārliecinošs. Kā viņi vēlāk teiks, „viņam bija gandrīz biedējoši grūti atteikt”. Vai, kā pēcāk valdes locekle stāstīja žurnālistam no Orhūsas dienas avīzes: “Viņam bija žakete ar elkoņu uzšuvēm no ādas. Mēs domājām, ka viņš ir intelektuālis.” Bet to viņa teiks vēlāk.

Pagaidām mēs esam te, kur Budists ir kļuvis par kustības līderi, un šajā brīdī, tieši pirms pārvākšanās, viņš iegādājas sev mazu sunīti. Mazais suns ir melns labradors, un viņš to nosauc par Sančesu. Budisti labi saprotas ar dzīvniekiem, un līderība nozīmē darba struktūrās iekļaut maigās vērtības, un Sančo ir maigs. Budists ieliek suni sava sarkanā Citroën Berlingo aizmugurē un izbrauc no Sīdhavnas. Budists tagad ir ceļā uz Orhūsu ar plānu abiem – sev un pasaulei. Viņam ir desmit pāri tīru apakšbikšu, piepūšamais matracis uz aizmugurējā sēdekļa, plāns pasaulei un atslēgas no darba dzīvokļa Orhūsā. Viņš ir starptautiskās organizācijas Apgaismība no tautas uz tautu jaunais vadītājs un ir iekļuvis avīzē. Tagad viņš brauc pretī varenākai nākotnei, nekā redzēja sev iepriekš. Viņš brauc pretī tādai nākotnei, kurā sievietes kaut ko saskatīs. Kas zina, varbūt kādu dienu kādā plantācijā trešās pasaules valstī viņš satiks ārlietu ministru pasākumā, ko pats būs organizējis. Viņš uzsmaida sev un aptur mašīnu tikai tad, kad Sančo vajag pačurāt. Viņš pats ir budists un čurā tikai tad, kad vēlas.

Kamēr suns čurā ceļmalas stāvvietā uz rietumiem no Odenses, viņš sāk pētīt savu auto, Berlingo. Viņš domā par to, ka tieši šī ir īstā mašīna viņam: Berlingo no priekšējiem līdz aizmugurējiem lukturiem signalizē par ietilpību. Modeļa īpašais dizains ar kabīnes bīdāmajām durvīm atvieglo iekāpšanu un izkāpšanu ar skolas somām, iepirkumu maisiņiem un vēlmi mainīt pasauli. Nevarētu teikt, ka Berlingo ir seksīga mašīna, domā Budists. Bet tas ir okei, jo Berlingo liecina par iekšējām, nevis ārējām vērtībām. Dizains norāda, ka īpašnieks ir vienlaikus praktisks, uzticams un elastīgs. Nav arī mazsvarīgi, ka Berlingo ir droša mašīna. Kabīni apjož metāla rāmis, kas esot tik izturīgs, ka mašīnas pasažieriem nevarot kaitēt nekas.

Budists atkal ieliek suni mašīnas aizmugurē un, izbraucot no ceļmalas stāvvietas, saprot, ka Berlingo ir vēl viena Visuma zīme. Viņš brauc ar drošāko auto tirgū. Viņš brauc mašīnā, kurā nav iespējams nomirt. Taču, lai arī bīstamas lietas, kā, piemēram, nāve, iekļūt Berlingo no ārpuses nevar, tas nenozīmē, ka bīstamās lietas jau nav mašīnā iekšā. Budists pēkšņi saprot, ka gadījumā, ja viņš nestu pasaulei nelaimi, viņam būtu bail no sevis. „Ja es būtu ļauns, es sevi ienīstu,” domā Budists. „Bet kādu mašīnu es izvēlētos, ja mans mērķis būtu darīt pasaulei labu?” Budists jautā pats sev, uzreiz izlemjot, ka tas būtu Zviedrijā reģistrēts Volvo. Tas ir hipotētisks jautājums. Budists jau ir izvēlējies Berlingo.

Lūk, kas notiek īsi pēc tam, kad viņš ir izlēmis par Volvo: parādās zīme. Budists saņem zīmi, un zīme parādās virs Mazā Belta tilta, kuram viņš tuvojas. Debesīs virs Fredericijas, nē, viscaur pāri debesīm plešas liels halo. Tuvojoties Mazā Belta tiltam, halo kļūst arvien spilgtāks un spilgtāks. Brīdī, kad Berlingo riteņi sasniedz Mazā Belta tiltu, tā metāla konstrukcija pārvēršas mirdzošā Bivrestā, kas izliecas pār jūras šaurumu un ietiecas augšā debesīs. Tā ir kā mirāža un tomēr tīrākā īstenība. Budists brauc pa astrālo ķermeni, uzņēmis kursu uz debesīm. Lejā, Dānijā, tālu zem viņa cilvēki šaudās dārzos un rāda augšā uz viņu un Berlingo. Viņi rāda uz sarkano Berlingo, kas brauc pāri debesīm, it kā tā būtu Haleja komēta. Budists jūt sevī ieplūstam spēku un enerģiju no Visuma un ļauj sev traukties plašos, skaistos lokos cauri mākoņiem. Viņš pamāj lejā Dānijai un Vācijas ziemeļu daļai un tad beidzot nonāk pie spožajiem vārtiem. Viņš nejautā sev, vai viņam ir lemts braukt vārtiem cauri. Viņš ir Izredzētais. Vārti ir radīti, lai viņš brauktu tiem cauri, un tā viņš arī dara. Viņš brauc, līdz mašīna pati no sevis apstājas augstu virs Vidusjitlandes. Viņš paņem padusē suni, atver durvis un izkāpj debesu telpā. Viņš var staigāt pa mākoņiem. Viņš nevar nokrist, un viņš mana sev tuvojamies oranžās drēbēs ģērbtu tēlu ar pliku pauri un lielām brillēm. Nav pat rūpīgāk jāieskatās, jo tas, neapšaubāmi, ir lama. Budists nometas ceļos un cer, ka suns šajā mirklī nesāks čurāt. Viņš neuzdrošinās palūkoties augšup. Viņš jūtas kā feja un grib to pateikt lamam, bet neuzdrīkstas pacelt skatienu pret viņu. Viņš domā, ka šķīstai labestībai saskatoties ar šķīstu labestību, kaut kas uzsprāgs. „Paldies,” viņš tikai pasaka. „Paldies par tavu labestību un gudrību,” un lama nogulda savu roku uz viņa galvas un atbild: „Paldies arī tev, dēls, un tagad iegaumē: tikai no haosa var dzimt dejojoša zvaigzne.”

Šajā ainā, kas, iespējams, tika izspēlēta debesīs virs Jitlandes vai kādā vietā dziļi pašā Budistā, mums ir jāmeklē iemesls, kāpēc Budists četrus mēnešus vēlāk ieslēdzās savā kabinetā ar benzīna kannu un šķiltavām. Šajā brīdī mēs viņu satiekam vēlreiz. Viņš sēž pie rakstāmgalda, lūkojas uz blakus stāvošo kannu un tikpat kā neredz kabinetu sev apkārt. Viņš ir ieslēgts garīgā krātiņā. Neviens nevar ienākt, bet valdes priekšsēdētājs grib tikties ar Budistu. Budists ir jāatlaiž par varas ļaunprātīgu izmantošanu, nepatiesas informācijas sniegšanu, maldināšanu, darbinieku atlaišanu emocionālu iemeslu dēļ, krāpšanos ar grāmatvedību, krāpšanos ar biedru sastāvu, līdzekļu izsaimniekošanu, seksu ar darbiniekiem un tā tālāk. Bet vairāk par visu Budists ir jāatlaiž viņa murgojumu un haosa sliedes dēļ, ko viņš atstājis aiz sevis starptautiskajā organizācijā Apgaismība no tautas uz tautu. Viņš ir jāatlaiž, jo, izdabājot savām ambīcijām, ir spēlējies ar labdarības organizāciju, un viņš ir saņēmis piedāvājumu aiziet bez skandāla, ja uzrakstīs atlūgumu. Diskrēti un ar tiesībām pašam izdomāt iemeslu. Bet viņam ir jāaiziet, un viņš to nedarīs. Ne jau mīlestības dēļ pret darbu viņš to nepametīs. Nē. Viņš neaizies tāpēc, ka tas vienkārši nevar notikt. Nav bijis tāda dižgara, ko varētu atlaist: Staļins, Hitlers, Māte Terēze, Nelsons Mandela, dalailama. Tieši tā, viņš tos uzskaita vienā teikumā. Viņiem ir daudz kopīga. Piemēram, nevienu no viņiem nevarēja atlaist. Budists ir ieslēdzies kabinetā ar benzīnu, suni, bijušās sievas telefona numuru, pie krēsla cieši piesietu valdes locekli, kurai mute aizbāzta ar sapulces stenogrammu. Viņš ir ieslēdzies ar sapņiem par labāku pasauli un benzīna kannu no Statoil tepat ap stūri. Viņš ir ieslēdzies ar savu labestību, un pārējais jau ir vēsture.

 

No dāņu valodas tulkojis Andrejs Vīksna