punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Raksti, dzēs, dari to atkal

Tonija Morisone

12/08/2019

 

Manā Rīgas Laika mūžā Tonija Morisone (1931–2019) bijusi to intervējamo vidū, ar kuriem būtu gribējies satikties un runāties vēl un vēl. Viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kuri ap sevi izplata spēcīgu lauku – tu vari tam pretoties, taču nevari neatzīt, ka tas pastāv. Gan kā rakstniece, gan kā cilvēks Morisone fascinēja ar to, ka necentās iepatikties, ka nebaidījās runāt un rakstīt par vissmagākajiem tematiem no negaidītiem skatpunktiem un pārstāvēja tikai pati sevi – nevis kādu politisku vai sociālu ideoloģiju. Tas notiek retāk, nekā varētu domāt. Tam vēl jāpievieno gluži vai karaliska stāja un fizisks skaistums, kam nebija nekāda sakara ar valdošajiem skaistuma stereotipiem.

Kad intervēju Morisoni (šķiet, 2006. gadā), biju izlasījusi vairākas viņas grāmatas, bet iztulkojusi vienu, Beloved (1987) (latviski – Mīļotā, Zvaigzne ABC, 2006). Pagāja pieci seši gadi, un iztulkoju vēl vienu – A Mercy (2008) (latviski – Žēlastība, Zvaigzne ABC, 2012). Kā viena, tā otra padziļināja manu saprašanu par to, kāpēc Amerikai tik grūti pārvarēt 250 verdzības gadus un tiem sekojošās rasu pretišķības – kā Morisone atzīmē savā esejā Spēlējoties tumsā, „jaunās pasaules īpatnība bija, pirmkārt, tās pieteikums uz brīvību un, otrkārt, nebrīvo klātbūtne demokrātiskā eksperimenta pašā sirdī”. Šī atziņa – ka saimnieciskās un politiskās brīvības ideāli bija tiešā veidā atkarīgi no brutālas citu cilvēku paverdzināšanas – ir izejas punkts visiem Morisones darbiem. Tas tomēr nenozīmē, ka viņas darbu melnie varoņi ir tikai upuri, bet baltie – tikai varmākas; kā labi zinām arī no mūsu pašu vēstures, ir situācijas, kur vieni ar otriem it viegli apmainās vietām, taču potenciālā līmenī mēs visi esam gan viens, gan otrs. Dzīve ir sarežģīta, cilvēki sarežģīti, taču šo sarežģītību Morisone izgaismojusi ar atturīgu, varbūt pat skarbu valodu, kura vienlaikus ir poētiski dzidra. Viņas proza sākumā nedodas rokā viegli ne lasītājam, ne tulkotājam, taču, satverot it kā pavirši pasviesto pavediena galu, soli pa solim nonāc pasaulē, kuras krāsas ar katru lappusi kļuvušas spilgtākas, cilvēku vaibsti – konkrētāki, bet tava domāšana – spraigāka. Kad esi nonācis līdz grāmatas beigām, gribas atgriezties sākumā un izsekot visam vēlreiz, nu jau ar skaidrāku skatu. 

Šis raksts, kurā Morisone paver durvis uz savu rakstīšanas „virtuvi”, publicēts ASV Nacionālā mākslu fonda žurnālā 2014. gadā, un tā pamatā ir Rebekas Satones (Rebecca Sutton) telefona intervija ar rakstnieci.

Tulkotāja

 

Rakstniekam neveiksme ir tikai informācija. Tas ir kaut kas, ko rakstot esmu izdarījusi aplam vai arī neprecīzi vai neskaidri. Es atpazīstu neveiksmi – un tas ir svarīgi, jo daži neatpazīst, – un to izlaboju, jo tie ir dati, informācija, zināšanas par to, kas nedarbojas. Tas nozīmē pārrakstīt un rediģēt.

Ja piemeklējusi fiziska neveiksme, piemēram, aknu, nieru, sirds mazspēja, jādara kas cits, kaut kas tāds, kas nav paša rokās. Taču, ja tas ir tavās rokās, tad tam jāpievērš cieša uzmanība, nevis jānododas depresijai, dūšas zaudēšanai vai kauna jūtām. Nekas no tā visa nederēs. Tu esi it kā laboratorijā un eksperimentē ar ķimikālijām vai žurkām, un tas nedarbojas. Kaut kas nenotiek tā, kā vajag. Tu taču neskrien, rokas žņaudzīdams, laukā no laboratorijas. Tu pārskati procedūru, noskaidro, kas noticis aplam, un to izlabo. Ja tu domā par rakstīšanu vienkārši kā par informāciju, tad esi soli tuvāk veiksmei.

 

Kā sākt

Man rakstīšana ir domāšana, un tas ir arī veids, kā pozicionēt sevi pasaulē, sevišķi tad, kad man nepatīk, kas notiek. Tas man ir ārkārtīgi svarīgi. Pārliecība nāca ar laiku. Es zināju, ka man vienmēr bija urdīga vēlēšanās ar to nodarboties, taču nezināju, cik tas man ir būtiski.

Pirmo grāmatu uzrakstīju tāpēc, ka gribēju to lasīt. Man šķita, ka tāda veida grāmatas, par tādu tematu – šīm visievainojamākajām, vismazāk aprakstītajām, nopietni neņemtajām mazajām, melnajām meitenītēm – literatūrā nekad vēl nav bijis. Neviens par tām nebija rakstījis citādi kā par butaforijām. Tā kā nevarēju uziet nevienu grāmatu, kur par viņām būtu rakstīts, es nodomāju, „Nu, es vienkārši to sarakstīšu un tad izlasīšu.” Rakstīšana tiešām nāca no impulsa lasīt.

 

Rīta veiksme

Es mēdzu celties pirms rītausmas. Rītos es esmu ļoti, ļoti gudra, un itin viss ir skaidrs. Līdz pusdienlaikam tas ir pazudis. Dienai virzoties uz priekšu, es kļuvu aizvien dumjāka un dumjāka. Tāds bija mans paradums. Man šķita, tas tāpēc, ka man ir mazi bērni un jāraksta, iekams viņi pieceļas. Bet tad viņi pieauga, bet es vēl aizvien darīju tāpat, un vēl arvien man tā patika labāk. Vairs ne, jo esmu pārāk veca. Man ir 83 gadi, tāpēc daži no šiem paradumiem ir mainījušies.

 

Atzīt, kad kaut kas nedarbojas

Personiskas dabas kļūdas – man tās vienkārši jāaizmirst. To ir pārāk daudz. Ja tev ir bērni, Dievs zina, ka tu neko tur vairs nevari darīt. Rakstot tieši tur redzu jēgu, tāpat arī to, kur tās nav, kur tās ir pārāk daudz, un kur tas vienkārši nav patiesi, un tad man vienkārši viss jāpārraksta. Parasti es rakstu kādu daļu ar roku un tad ierakstu datorā, izdrukāju un pārskatu, lai redzētu, kā tur trūkst un kas par biezu. Tu iegūsti zināmu veiklību. Šo to no rakstītā, daļas no rakstītā man gribētos pārskatīt un izlabot, taču ir jau par vēlu, jo tas ir nodrukāts. Tu to aptver kaut kad vēlāk.

Grāmata, kuru man tiešām gribētos uzlabot, ir mana pati pirmā –  Viszilākās acis (The Bluest Eye), jo tur ir kāds tēls, pret kuru es izturējos netaisni. Tā bija vienkārši nejauka meitene. Taču kāpēc viņa tāda ir un ko viņa domā – kāda ir viņas iekšējā dzīve – tajā es vispār neiedziļinājos. Vienkārši ļāvu viņai būt cilvēkam, uz kuru dusmojas pārējās meitenes. Tā nu man vienmēr gribējies atgriezties pie tās grāmatas un šo daļu pārrakstīt.

 

Atbildība pret tēliem

Pat ja tas ir kāds otrā plāna tēls, es mēģinu saklausīt tā sakāmo, kas varētu palikt atmiņā. Par tiem rakstot, tie nudien laidelējas pāri galvai kā spoki vai dzīvi cilvēki. Sīki es tos neaprakstu, tikai lielos vilcienos. Jūs nebūt neuzzināt, cik kurš ir garš, jo man negribas piespiest lasītāju redzēt to, ko redzu es. Tas ir kā bērnībā klausīties radio. Kā klausītājai man bija jāpalīdz papildināt visas detaļas. Radio teica „zils”, un man bija jāiztēlojas, kādā tonī zils. Vai arī par kaut ko tika teikts, ka tas ir tā un tā, un man tas bija jāredz. Tā ir piedalīšanās.

Mani tēli nekad nav mani pievīluši, taču dažas reizes tie mani pamatīgi noveduši no iecerētā ceļa, vai arī man nācies atrast vieglāko izeju. Daži no viņiem kļūst pārāk kāri, un tie ir spēcīgi tēli. Tiem izdodas pārņemt visu grāmatu. Kad rakstīju Zālamana dziesmu (Song of Solomon), tur bija varone, vārdā Pilāte. Stāstam viņa bija ļoti nozīmīga, bet savā ziņā viņa mani tiešām apdraudēja. Es piespiedu viņu apklust, teicu, ka tā ir mana, nevis viņas grāmata. Devu viņai drusku vaļas dažās ainās grāmatas beigās, kā arī viņas meitas bērēs. Taču es zinu, ka viņas klātbūtne bija pamatīga, pārspīlēta un grāmata viegli varēja pārvērsties par Kādas citas dziesmu. Tā bija grāmata, kur izgudrotais tēls mani mēģināja iebiedēt un pret kuru es mēģināju aizstāvēties. Viņa bija pārāk sagudrota. Un tad, lūk, ir Morīna Pīla Viszilākajās acīs.

 

Jāmācās neizdarīt par daudz

Daži rakstnieki, kurus es apbrīnoju, pasaka visu. Es sev patīku labāk, kad man izdevies pateikt vairāk ar mazākiem līdzekļiem, nevis pateikt par daudz un izdarīt tā, lai lasītājs uzzinātu visu līdz sīkākajai detaļai. Man labāk patīk paļauties uz paša lasītāja emocijām un prātu. Tas ir kā aprakstīt seksa ainas. Tu paver durvis uz šo ainu, lai metaforu valoda stimulētu, lai tā nebūtu klīniska un ķirurģiska. Lasītājs tad var to paplašināt, uzņemt sevī vai atcerēties. Bet citādi darīt pareizi nozīmē vienkārši darīt. Vienkārši dari un dari atkal.

 

Neveiksmes laikmetīgajā amerikāņu literatūrā

Varbūt kļūdos, taču šķiet, ka liela daļa daiļliteratūras, īpaši tās, kuru sarakstījuši jaunāki cilvēki, lielā mērā ir par viņiem pašiem. Jā, mīlestība un nāve, un vēl kaut kas, bet mana mīlestība, mana nāve, mans šis, mans tas. Jebkurš cits ir nenozīmīgs tēls šajā lugā.

Kad mācīju rakstniecību Prinstonā, maniem studentiem visu mūžu bija iestāstīts, ka jāraksta par to, ko viņi zina. Es savu kursu parasti iesāku, sakot: „Neliecieties par to ne zinis.” Pirmkārt, tāpēc, ka jūs neko nezināt, un, otrkārt, tāpēc, ka es neko negribu zināt par jūsu īsto mīlu un mammu, un tēti, un draugiem. Padomājiet par kādu, ko jūs nepazīstat. Kā būtu ar meksikāņu viesmīli Riograndē, kura tik tikko runā angliski? Vai par kādu grande madame Parīzē? Par kaut ko ārpus jūsu smilšukastes. Iztēlojies, radi. Nefiksē un nepadari par redakcijas sleju kādu notikumu, ko jau esi piedzīvojis. Man vienmēr bija brīnums, kā tas nostrādāja. Viņi vienmēr tika laukā no kastes, kolīdz saņēma atļauju iedomāties kaut ko pilnībā nesaistītu ar viņu eksistenci. Man šķita, ka viņiem tas ir labs treniņš. Pat ja viņi galu galā vienkārši uzrakstīja autobiogrāfiju, vismaz attiecās pret sevi kā pret svešiniekiem.

 

Klupieni pa ceļam

Jo vairāk es rakstu, jo vairāk šādu klupienu. Tu zini, ka tas ir aplamais ceļš, tomēr reizēm tik un tā to izraugies, un tad, kad tu pa to esi nogājusi, tu vienkārši izcel to ārā, izsvītro un dari ko citu. Bet tie ir ļoti svarīgi. Tas ir tāpat kā uzsist aplamu noti. Tev jādara kas cits. Ja tu publiski dziedi vai uz skatuves spēlē kādu instrumentu un netrāpi pareizo noti, tu nevari vienkārši novaidēties un atstāt skatuvi. Tev kaut kas jādara ar šo kļūdu, kaut kas patiešām iespaidīgi radošs. Tu vari iet pa citu ceļu, ja tas notiek publiski, tev jābūt šai spējai, šai dāvanai padarīt kļūdu par ko radošu. Par to, kas notiek rakstot, neviens nezina. Tu raksti un dzēs, un tā aizvien no jauna.

 

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska
Raksta pirmpublicējums pieejams šeit

Dalies ar šo rakstu