— Atbildes uz pastkartes

 

Anna Lorensa-Pjetroni (Anna Lawrence Pietroni) uzauga Anglijas rūpniecības reģionā Midlendā, un arī viņas romāna Rūbijas karote (Ruby’s Spoon) darbība notiek autores dzimtajā pilsētā. Viņa ir studējusi angļu valodu un literatūru Oksfordas Universitātē. Birmingemas Universitātes radošās rakstības pasniedzēja ir strādājusi arī par cietumsardzi, un šī pieredze aizsāka viņas nerimstošo interesi par to, kā vietas veido cilvēkus. Šīgada 22. maijā viņa piedalījās Punctum festivāla Monta. Tu. Monta. Es īsprozas pastaigā Atbildes uz pastkartes. Šis pasākums notika ar Britu padomes un platformas Latvian Literature atbalstu un sadarbībā ar Birmingemas Literatūras festivālu.

 

Atbilde: Akmens tilts

 

Apstājies. Abas rokas, rāmas, uz akmens. Pārliecies pār ūdeni, kas griezīgs no marta rīta zemās saules. Boja ienirst, iznirst, iztaisnojas. Bibliotēka mirgo. Kaut kur starp satiksmes rēkoņu un aprimumu ledus piebriest, šķeļas, čurkst. Nostājies pie visām upēm, ko esi šķērsojusi. Rīga pie Temzas, Rīga pie Severnas, Rīga Masačūsetsā. Tilts nodreb no visu to tiltu smaguma, kurus esi atvedusi sev līdzi – ne jau kā bagāžu, bet kā ribas, žokļa kaulus, skriemeļus.

Pārklājas tie citi tilti, dūmaka, zīdpapīrs, karsta elpa uz auksta stikla.

Rīga pie Klaidas. Man astoņpadsmit, tikko izkāpusi no nakts vilciena uz Skotiju. Vecāki trīssimt jūdžu uz dienvidiem; Vasarsvētku draudze aizlūdz par mani. Es neieņemu ripas Taizemes pludmales rītausmā, nestopoju cauri Ķīnai un neberžu grīdas kibucā, taču mēģinu atbrīvoties no ādas, kas pārāk cieši pārvilkta galvaskausam. Es pāreju pāri tiltam jaunos, melnos zābakos ar jaunām, sarkanām auklām. Man patīk šis kontrasts, un man nav ne jausmas, ka tādus velk neonacisti, lai nebūtu redzamas asinis no sadragātām mutēm.

Upes krastā ēka ar plakanu jumtu, pelēkiem oļiem apdarināta. Hostelis sievietēm, kuras par nodzeršanos samaksājušas ar darbu, ģimeni, mājām. Strādāšu tur sešus mēnešus, uz nakti ieslēdzot nažus, neuzdrošinoties iemigt. Logu spraugas pie pašiem griestiem aizklātas ar tīklojumu, tāpēc upi neredz. Es zogu mirkļus uz tilta, salocīta karte kabatā, mani nes šī jaunā pilsēta, esmu atrāvusies no vecās dzīves.

Apstājies. Abas rokas, rāmas, uz akmens. Kaut kur starp to, kas biji un kas varētu būt. Nolobi uzslāņojumus, nokasi tos kā supervaroņu uzlīmes, kā grīdai piekaltušu jogurta lāsi zem bērna krēsliņa, kamēr virs ūdens tevi tur akmens un gaiss.

 

 

Atbilde: Āgenskalns

 

Iztēlojies: ej uz rietumiem
pāri upei. Mana koka sirds.

(Es sapņoju par asinīm, taukiem, skrimšļiem,
nervu un cīpslu saitēm,

par to, kā nebūt tik ugunsnedrošai.)
Iekāp manos ātrijos. Ventrikuli

kā kuģa kajītes. Raupji,
apšļakstīti, skabargaini, noberzti.

Auksta sāļa Baltijas elpa
gārdz pa Slokas ielu.

Sasildi rokas. Piesargies:
Baumas viegli uzliesmo.

Reiz bija tālīns spiediens
no maršējošiem prūšiem; uzvilkts sērkociņš,

spēcīgs vējš, piepeši brāzmojošs karstums,
kas uzliesmojis no tramīga

gubernatora knipja.
Iztēlojies. Izlaid takti.

 

 

Atbilde: Halovīns

 

Jāņa ielā zaru mudžeklī ķildojas zvirbuļi.

Pēc ES referenduma ar uzlīmi Es balsoju par palikšanu uz telefona aizmugures es braucu ar vilcienu un taksi, lidoju ar lidmašīnu un tad visbeidzot esmu trīs auto prāmītī ceļā uz mājiņu uz Džuras, sīkas saliņas sešdesmit jūdzes uz rietumiem no Glāzgovas. Vairāk stirnu nekā ļaužu. Viens pārtikas veikals. Viens iezīmēts ceļš. Bez telefona. Es staigāju un lasu, un nerunāju par Brexit. Vakaros veicu ačgārnas lauka piezīmes, piezīmju grāmatiņā aptuveni pārzīmējot putnus no kameras displeja un buroties cauri grāmatai par Skotijas putniem, lai varētu nosaukt vārdā, ko esmu redzējusi. Ķivulis, strazds, tilbīte. Pa tualetes logu noknipsēju izplūdušu dzilnīti. Ūdens atstāj kūdrainus nosēdumus uz vannas malām.

Veselu nedēļu mēs nepieminam Brexit.

„Ar jums, britiem, nelaime ir tā,” saka mans jaunzēlandiešu draugs, „ka jūs esat ieslīguši pašapmierinātībā. Neviens pie jums nav iebrucis kopš 1066. gada. Jums nekad nav bijis jāaizsargā pašiem sevi vai savu pārliecību. Jūs esat bijuši draņķa okupanti.”  

Rīgas ceļveži uzstājīgi aicina mani lūkoties uz rietumiem, un es tā arī daru. Upei otrā pusē eju pa šaurām ietvēm garām stiepļu žogiem un fasādēm citronu šerbeta krāsā. Tukša māja ar diskrētu uzlīmi OCCUPY ME, saimniecības ēkas ar durvju virteni kā pludmales būdām – rūsas sarkans, ābolu zaļš; tievas restes pie augstiem logiem kā lapu skeleti vai spuras smalkie kauliņi, modernie gotiskie cietokšņi, sarkanās puķes kastē pie loga, debesis, kas redzamas pa jumta caurumu.

No Rīgas man atmiņā paliek kas cits, nevis tas, kas obligāti jāredz.  Tā ir klusa, spītīga pievēršanās pagātnes sāpēm, atteikšanās novērst skatienu.

Kā mēs iedrošināmies doties projām, ja tikai tagad sākam saprast, cik maz zinām?

Esmu pārliecināta par divām lietām.

Pirmā: zvirbuļu skaits pie mums samazinās.  

Otrā: negribu braukt projām.

 

 

Atbilde: Cepuru pasaule

 

Kad Hobans apmeklēja pilsētu, tur uzstājās noslēpumaina, bet finansiāli labi nodrošināta starptautiska teātra trupa World of Hat ar subversīvu kontrkultūras uzvedumu I LOVE MONEY. Angliskais – nevis latviskais – izrādes nosaukums Rīgā varbūt pat tika lasīts niansētāks nekā, teiksim, Londonā. Reklāmās tika izmantots melnais un baltais uz tāda sarkanā kā 1972. gada filmas Kabarē plakātā – tiesa gan, bez Sallijas Boulzas: zemtekstu, ka „pasaulei griezties liek nauda”, nevarēja nepamanīt. Pati izrāde, kas tika plānota vairākus gadu desmitus, bija visaptveroša. Tā notika daudzās pilsētas vietās, tai skaitā iepirkšanās centrā un viesnīcas foajē, kur automāts spļāva laukā „oriģinālus mākslas darbus”, kuri atspoguļoja „mākslinieka dvēseli, enerģiju un emocijas” uz parocīgiem, rokas bagāžas izmēra audekliem.   

World of Hat iesaistīja jaunus aktierus, kuri visā pilsētā spēlēja bagātnieku atvases, kas stingri ievēroja priekšrakstus kostīmam un uzvedībai: ar neiroķirurga precizitāti izveidotas uzacis, strikti noteiktās 1,5 collas kailas potītes zem cieši pieguļošām džinsu biksēm, un nekādā gadījumā nesmaidīt.

World of Hat bijušas līdzīgas izrādes visā Eiropā un ASV. Piemēram, Bullring Birmingemā Apvienotajā Karalistē tā bija tik izdevusies, ka tūristi no visas pasaules tagad min „iepirkšanos” kā galveno iemeslu pilsētas apmeklējumam: veidojas rindas, lai nofotografētos ar lielu misiņa bulli, kas nereti tiek koši saģērbts kā, piemēram, Ziemsvētku rūķis vai Elviss. World of Hat bija spiesta atzīt, ka ar milzīgo „bulli” saistītā ironija nav uzķerta, un direktors atlaida trupu, apjautis, ka daudzi skatītāji nebija sapratuši, ka viņi ir daļa no izrādes.

Rīgas izrādi I LOVE MONEY varēja noskatīties no 2019. gada 4. līdz 18. martam.

 

 

Atbilde: bīstamas grāmatas ož pēc mitruma

 

Brīvības pieminekļa pakājē staigā vīrs kamuflāžas biksēs. Divi karavīri ieņēmuši miera stāju; sajozti brūni vilnas šineļi, šautenes. Viņš pieiet pie katra, nostājas dažas collas atstatu un pieliec galvu te uz vienu, te otru pusi, kā mūziku klausīdamies.

Formās tērptie vīri, augstais piemineklis, un piepeši es esmu atpakaļ Berlīnē 1979. gadā, Funkturm pakājē. Šis radiotornis ir augstākā ēka, ko savā mūžā esmu redzējusi. Man patīk Berlīne. Mums katram ir jauna krāsojamā grāmatiņa un smalkmaizītes brokastīs. Cauri bezlogu robežpostenim nokļūstam Austrumberlīnē kopā ar tēta vācu draugiem. Robežsargs pavēl tētim nofotografēt mani un māsu, lai pārliecinātos, ka aparātā nav paslēpts spridzeklis. (Mums ir bizītes un priekšautiņi, un fotoattēlā mēs smaidām, jo tā jādara, ja kāds pret tevi pavērš kameru, taču smaidi ir māksloti.) Turpceļā Helgai kājās divi pāri džinsu, bet tikai viens, atpakaļ nākot. Vēlāk, kad esam atgriezušies Rietumos, mēs uzkāpjam uz koka platformas, no kuras var paskatīties pāri mūrim, un vecāks sirmbārdains vīrs pagrābj manu mazo māšeli un krata dūri, kaut ko kliegdams. Mamma nobāl, bet tētis vēlāk pārtulko: „Man ir mazbērni tādā pašā vecumā kā šī mazā meitene, bet es viņus nekad nedabūju redzēt!” Kad esam atpakaļ Anglijā, es katru nakti guļu gultā nomodā: ja nu mēs pamostamies un kāds ir uzbūvējis mūri, un mēs nekad vairs nevaram satikt vectētiņu?

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā no kādas atkorķētas pudelītes nāk mitra papīra smarža: ass, saldens pelējuma aromāts.

Okupācijas muzejā – zeķes, kas izsūtījumā noadītas no suņa vilnas.

Burtliča burti paslēpti virtuves galda atvilktnē.  

Es iebāžu rokas citu ļaužu šausmu kabatās.

Vīrs kamuflāžas biksēs aiziet.

 

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska