— Nu ko tu resnam padarīsi!

 

Sākumā bija acis. Lielie cilvēki augšanas kāres pārņemtiem skatieniem pulcējas ap mani un pavērtām mutēm, kas dvakoja pēc kafijas, vīna un ķilavmaizītēm, raudzījās no augšas, un sauca:

–  Re, kā viņa izaugusi! Kādi apaļi vaidziņi! Kāds smuks bērniņš. Dūšīgs, dūšīgs, laikam labi ēd!

Tā es dzīvoju siltumiņā un mīļumiņā, apčubināta un labi pabarota. Mazs cukurgraudiņš ar cepuma drupačiņām kabatās un izkusušu šokolādīti rokā.

Vai es varu izaugt vēl lielāka… Kad aizveru acis, esmu maziņa, maziņa kā plastmasas lellīte, tik maza, ka var noslēpt plaukstā. Un visapkārt ir mierinoša tumsa.

 Viņa taču ir resna! Paskaties, cik resna! Tur kaut kas ir jādara! Tā taču nevar dzīvot!

Tikai nonākot lielajā pasaulē, uzzināju, ka esmu resna. Kaut kas bija jādara, jo resnam būt nav labi! Tika nolemts uzlabot manu ķermeni ar sporta palīdzību.

Basketbola treniņos kā visīsākais un apaļākais bērns pie spēlēšanas nemaz netiku. Mēģināju noķert vienu ritmu ar oranžo, apelsīnam līdzīgo bumbu, bet tā ripoja prom. Vienreiz mani pielaida pie groza, bet nespēju palēkties, lai mēģinātu bumbu iemest no augšas, tādēļ iemetu to grozā no apakšas. Ar to mana basketbolistes karjera bija beigusies.

Nākamais piegājiens bija džudo treniņi. 30 krievu tautības puisēni baltos džudo tērpos cītīgi izpildīja trenera dotās norādes – gāza viens otru no kājām. Zālē tikām ievestas mēs – trīs meitenes, auguma ziņā vismaz centimetrus desmit garākas par zēniem. Bet mēs bijām trīs! Un es vienīgā visā zālē biju tik resna. Tiku pārī ar treneri. Vienīgais, ko iemācījos džudo, bija krist. Pēc treniņiem slepus steidzos uz saldumu veikalu. Neraudāju, bet man bija kauns. Apēdu kaunu kā šokolādes konfekti ar pildījumu. Sešas konfektes ar pildījumu.

Pēdējais mēģinājums bija sporta grupā Daugavas stadionā. Ieiet pa lielā stadiona vārtiem kā sportistei man radīja eiforisku sajūtu. Uzreiz iztēlojos tribīnes un lielo futbola laukumu, kuru biju redzējusi tikai deju svētku laikā. Varbūt, ja ļoti, ļoti pacentīšos, es kļūšu tievāka un varēšu skriet… tikpat ātri kā… Te manas fantāzijas aprāvās, jo bija jāpārģērbjas un jādodas uz treniņu. Melnās kokvilnas treniņbikses sargājoši apņēma tuklās kājas un dibenu, bet vēderu, par laimi, varēja paslēpt zem baltā kokvilnas krekliņa.

– Tu jau esi liela meitene, tev būs jātiek galā pašai, – teica mamma un atstāja mani vienu pēc sviedriem smakojošajā ģērbtuvē.

Pirmais treniņš bija sausais un notika vingrošanas zālē. Bija jātaisa presītes un jālec ar lecamauklu. Man bija grūti. Ļoti. Bet neviens uz mani neskatījās. Laikam biju pārāk resna. Jā, tapšanā par labāku cilvēku ir daudz kā briesmīga…. es nodomāju un nespēju vairs savu ķermeni piecelt no zemes.

Otrais treniņš notika ārā, uz ledus. Ziemā. Tumsā. Lielie prožektori izgaismoja hokeja laukumu. Tālumā puikas ar koka nūjām dzenāja ripu, pa labi daiļslidotājas izpildīja sarežģītas piruetes.

 – Nu ko man ar tevi iesākt? – jautāja trenere Tatjana.

 – Es labāk iešu mājās, esmu jau liela meitene!  

– Jā, liela tu esi! To es redzu! Tieši tāpēc mums kaut kas ir jādara. Tagad pamēģini uztaisīt lastočku – stāvi uz vienas kājas, otru izstiep taisni uz aizmuguri, bet rokas kā spārnus!

– Bet es taču esmu uz slidām!

Knapi varēju noturēties, esot uz vietas, par slidošanu nemaz nerunājot. Mēģināju izstiept kāju uz aizmuguri, bet kritu uz priekšu. Nākamo uzdevumu – uztaisīt pistoļeķiku (notupies un izstiep vienu kāju uz priekšu) – Tatjana, par laimi, nelika pildīt, jo man asiņoja deguns.

Pienāca vasara, un vecāki mani aizveda uz laukiem. Brālēns Jānis bija cītīgi gatavojies, kā nekā jaunais sportists – labi trenēts, stingrs, ar muskuļiem. Viņš bija gatavs ziedoties mana resnuma vārdā un organizēt sporta spēles. Man nebija kur glābties, jo skolā dzirdēju meitenes sakām:

– Šitā jau tik resna, ka nekad sev džeku nedabūs! Kas tad tādu gribēs bučot!

Bet es gribēju bučoties, tas nekas, ka man bija tikai 10 gadu.

Sporta spēlēs bija trīs dalībnieki: es, Slaviks (sprigans krievu izcelsmes puišelis, kas skrēja ātrāk par vēju, gadu jaunāks par mani) un Kaspars ar iesauku Krunklis (neveikls lamzaks, trīs gadus par mani vecāks, par kuru ciemā runāja, ka viņam ar galvu viss īsti neesot kārtībā, bet mēs par tādām lietām nedomājām, jo bija jāskrien). Skriešanas disciplīnā man nebija nekādu izredžu – finišā vienmēr nokļuvu pēdējā, nosvīdusi un nelaimīga, aizelsusies tā, ka nevarēju pat paraudāt. Arī tāllēkšanā manas izredzes bija zemas – kājas īsas un resnas, tālu aizlēkt nespēju. Vēl bija brīvā cīņa bez noteikumiem smilšukastē. Cīnījos kā zvērs! Tomēr Slaviku uzvarēt neizdevās, bet Krunklis bija pārāk liels, lai es varētu viņam kaut ko nodarīt. Vecmamma, ieraudzīdama, kā es ar džekiem ņemos pa smilšukasti, sāka kliegt. Sporta spēles ar to beidzās. Ieguvu trešo vietu. Raudāju.

– Bet tā taču nav pēdējā, bet gan trešā, – brālēns mani mierināja un iedeva medaļu.

Apsolīju sev, ka nekad, nekad vairs nenodarbošos ar sportu!

Pēc tam dzīve gāja tikai uz augšu! 15 gadu vecumā pirmo reizi uzvilku minisvārkus, bet tādus – līdz celim. Centrāltirgū nopirku pirmos šauros džinsus. Poļu, melnus. Lai tos varētu uzvilkt, vajadzēja nogulties uz grīdas un ievilkt vēderu. Pēc tam bija grūti paelpot, bet es cietos.

Sāku rakstīt dienasgrāmatu. Dzejoļus rakstīju jau sen. Uz laukiem vasarās vairs nebraucu. Disenē bučojos ar džeku no tehnikuma. Vārdu neatceros. Tās tik bija lūpas. Joprojām biju diezgan resna. Nu ko tu resnam padarīsi!