punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Privātā un publiskā lasīšanas telpa neatkarīgajā Latvijas Republikā un okupāciju gados

Jana Dreimane

21/08/2019

 

Raksts tapis Latvijas Nacionālās bibliotēkas sērijā par lasīšanas paradumiem, lasītāju dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz 21. gadsimtam.

 

Neatkarības gadi

Latviešu inteliģence jau 19. gadsimta beigās izprata modernu, labiekārtotu bibliotēku nozīmi lasīšanas veicināšanā. Ārsts un sabiedriskais darbinieks Ādams Butuls (1860–1938) 1896. gadā mēnešrakstā Austrums, aprakstot Turīnas pilsētas bibliotēku, sevišķi slavēja tās lasītavu – „plašas, lielas, augstas telpas, daudz gaisa, daudz gaismas [..], priekš lasītājiem ērti galdi, ar sēdekļiem un vajadzīgām rakstāmām lietām”.1 Raksta noslēgumā viņš piebilda: „Jauni laiki rada jaunus apstākļus un jaunas vajadzības. Esmu pārliecināts, ka ar laiku katras konservatīvākās pilsētas bibliotēka attīstīsies par iestādi, kāda ir Turīnes pilsētas bibliotēka.”2 Tomēr pēc Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara, kad bibliotēku infrastruktūra bija izpostīta (gandrīz pilnīgi sadega viena no lielākajām un vērtīgākajām bibliotēkām Latvijā – hercoga Pētera ģimnāzijas bibliotēka Jelgavā –, bet daudzas citas bija zaudējušas kā telpas, tā grāmatas), valsts spēja sniegt atbalstu vien bibliotēku krājumu atjaunošanai, ne telpu ierīkošanai. 1922. gadā kāds korespondents sūkstījās: „Cerība ierīkot kaut arī tikai visvairāk apdzīvotākos, nopostītos Latvijas centros visiem viegli pieejamas lasītavas, paliks, kā rādās, par tādu nesasniedzamu ideālu, par kuru drīkstēsim tikai sapnī domāt.”3 Un uzsvēra: „Bibliotēka nesasniegs sava nolūka, ja tā nebūs savienota ar atklātu lasītavu un piemērotām telpām, kurām jāatrodas visvieglāk pieejamās vietās, bet nevis kaut kādos vientuļos stūros, no kuriem mūsu līdzšinējie kultūras izplatītāji – krogi – izvairījušies. Kultūras fonda likteņa lēmēji varētu arī par to padomāt, ka bibliotēkas grāmatas vien varbūt tikai desmito daļu sniegs no tā pakalpojuma, kuru dotu lasītavu ierīkošana ar piemērotām telpām, atklātībai pieejamās vietās.”4 1924. gadā tikai viena trešdaļa bibliotēku (30. gados to kļuva vēl mazāk) varēja piedāvāt vietu lasīšanai, pārējās bija izmitinātas tik mazās istabiņās vai stūros, kur atlika vieta vienīgi grāmatu plauktiem vai skapjiem.5

1928. gadā Latvijas Bibliotekāru biedrības priekšsēdētājs un Valsts bibliotēkas darbinieks Voldemārs Caune (1890–1944) rakstīja par Rīgas bibliotēkām, ko var attiecināt uz nozari kopumā: „[..] vislielākais trūkums, ko bibliotēkas izjūt, ir šauras telpas [..] Bibliotēkām attīstoties un grāmatu un lasītāju skaitam augot, nav vairs, kur grāmatas likt, nedz vietas, kur strādāt [..] Stāvoklis kļūst gluži neciešams, un pilsētai nekas cits neatliks, kā stāties pie bibliotēku ēku būves [..] Tāda Latvijā vēl nekad nav celta.”6 Rīgas pilsētas publiskās bibliotēkas, ko vienu pēc otras atvēra Latvijas Republikas sākumgados, tika ierīkotas galvenokārt īrētos dzīvokļos. Ekonomiskajai situācijai stabilizējoties, īpašnieki paaugstināja īres maksu vai mainīja izīrēšanas noteikumus, tādēļ bibliotēkām itin bieži nācās mainīt atrašanās vietu. Piemēram, 1927. gadā dibinātā Rīgas pilsētas 10. bibliotēka līdz 1935. gada augustam tika pārcelta trīskārt, līdz nonāca kādreizējā Olava komercskolas ēkā Marijas ielā 26. Šeit caur dažādu svešvaru laikiem bibliotēka darbojās līdz 1996. gadam.7 Pilsētas pirmā publiskā bibliotēka lasītava vairāk nekā divdesmit gadu uzņēma lasītājus īrētā septiņistabu dzīvoklī Ģertrūdes ielā 19/21,8 tikai 1931. gadā to pārcēla uz Tautas (vēlāk – Aizsargu) nama (Bruņinieku ielā 29) trešo stāvu, kur atlika vieta ne tikai krātuvei, abonementam, plašai pieaugušo lasītavai, bet arī atsevišķai bērnu lasītavai, studiju istabai zinātniekiem, bibliotēkas pārziņa un kalpotāja dzīvokļiem. Telpas bija pietiekami reprezentatīvas, lai tās izrādītu pirmā Baltijas bibliotekāru kongresa viesiem 1930. gada oktobrī. Tomēr arī šeit bibliotēkas stāvoklis nebija stabils, jo telpas tika īrētas. Tikai 1940. gada decembrī tā pārvietota uz pilsētai piederošu namu Brīvības iela 31 (tagad Brīvības iela 55).9 Gluži netipiska veiksme pavadījusi Rīgas pilsētas 9. bibliotēku. Tūlīt pēc dibināšanas pilsēta tai nopirka un izremontēja atsevišķu ēku Vidzemes šosejā 5 (mūsdienās – Brīvības gatvē 206). 1932. gadā tai tika paaugstināts otrais stāvs un uzcelta glīta mūra piebūve, jo bibliotēka bija kļuvusi par iecienītu sabiedriskās dzīves centru un lielajam lasītāju pulkam tajā bija kļuvis par šauru. 21. gadsimta sākumā, 2007. gadā, bibliotēkas nams rekonstruēts. Romantiskā divstāvu koka ēka ar gleznu koka balkoniņu un ziedu kastēm pie logiem itin kā pavada katru, kurš šķērso VEF tiltu, un ir viena no skaistākajām publisko bibliotēku ēkām Latvijā.

Nebija viendabīga arī provinču bibliotēku situācija. Dažviet tās guva tik lielu sabiedrības atbalstu, ka vietēja vara nekavējās ar labāku telpu piešķiršanu. Piemēram, Liepājas pilsētas bibliotēka, kas daudzus gadu desmitus bija nīkuļojusi pilsētas valdes nama pažobelēs, pēc modernizācijas un būtiska krājuma pieauguma 1923. gadā ieguva kādreizējās Liepājas meiteņu ģimnāzijas namu. Tas atradās centrā, ērti pieejamā vietā. Tomēr lielākoties bibliotēku labiekārtošana vai pārcelšana uz plašākām, ērtākām telpām notika 30. gadu otrajā pusē, kad bija pārvarēta valsts saimnieciskā krīze. 1937. gadā trīsstāvu namu, kas tika pārbūvēts un pielāgots bibliotēkas vajadzībām, ieguva Jelgavas pilsētas bibliotēka. Plašajās telpās pietika vietas ne tikai divām krātuvēm, lasītavām, bet arī bibliotēku darbinieku kabinetiem, kas daudzviet vēl bija nesasniedzama greznība. Telpas rotāja bibliotēkai speciāli iegādātas latviešu mākslinieku gleznas. Lasītāju skaits gan nesasniedza tūkstoti (1939. gadā – 883), tomēr tam bija nodrošināti ērti darba apstākļi. 1939. gada februārī jaunās, pārbūvētās telpās (kādreizējā laikraksta Latgales Vēstnesis un tipogrāfijas Rota namā) darbu uzsāka Daugavpils bibliotēka. Iedzīvotāji varēja priecāties ne tikai par telpu plašumu, jaunizdevumu pilniem plauktiem, latviešu mākslinieku darbiem, bet arī krāsainiem bibliotēku darba pārskatiem pie sienām, kas likās brīnums latviešu rakstniecei Elīnai Zālītei (1898–1955). Viņa slavēja arī latviešu un cittautu rakstniecības stūrīti, kas tika pastāvīgi papildināts ar jaunām ziņām par rakstnieku dzīves gaitām un darbiem. Daugavpils bibliotēka, uzsvēra rakstniece, „[..] atsaucas uz katru svarīgāko literāro notikumu Daugavpilī.”10 Bibliotekāru pūles atmaksājās: lasītāju skaits pieauga divkārt (gadā 2826), bet apmeklētāju pulks daždien sasniedza 300 cilvēku.

Citviet bibliotēku stāvoklis nebija tik labs. Piemēram, Ludzas pilsētas bibliotēkai bija gan apjomīgs krājums (6000 sējumu), gan paliels lasītāju pulks (vairāk nekā 400), tomēr tā vairākus gadu desmitus bija izmitināta pilsētas valdes nama bēniņos. Tikai 1939. gadā radās ideja to kopā ar vietējo muzeju pārcelt uz plašākām telpām – likvidētā cietuma namu, kas tolaik bija viena no nedaudzām divstāvu mūra mājām pilsētā. Diemžēl padomju un nacistiskā vara pārvilka svītru šai iecerei.

Grāmatu pārpildīti un ugunsnedroši bija Valsts bibliotēkas nami. Par godu neatkarīgās valsts desmitgadei Ministru kabinets 1928. gada valsts budžetā atvēlēja 200 000 latu jaunas valsts bibliotēkas ēkas būvniecībai, 10 000 latu rezervējot projektēšanai. Šī iecere tūlīt rosināja pārrunas Rīgas pilsētas valdē – vai jaunajā ēkā nevarētu ievietot arī Rīgas pilsētas bibliotēku? Pilsētas galvas biedrs Teodors Līventāls (1882–1956) aicināja valsts nozīmīgākās zinātniskās bibliotēkas apvienot zem viena jumta ar kopēju lasītāju apkalpošanu, tādējādi kopējo namu varētu celt kā ar valsts, tā pilsētas finansējumu. Šai idejai viņš bija saņēmis arī izglītības ministra, dzejnieka Jāņa Raiņa (1865–1929), piekrišanu. Tomēr nedz bibliotekāru sabiedrībā, nedz Izglītības ministrijā, kuru kopš 1928. janvāra vadīja Augusts Tentelis (1876–1942), T. Līventāla ideja par kopēju lasītāju apkalpošanu atbalstu neguva, tādēļ 1928. gada jūnijā Rīgas valde atteicās no līdzdalības Valsts bibliotēkas ēkas celtniecībā.

Valsts bibliotēkas ēka Pils laukumā 2. Bibliotēka tajā atradās no 1921. līdz 1958. gadam. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums

 

Ideja tomēr nenogrima pilnīgā aizmirstībā, bet piedzīvoja metamorfozi 30. gadu beigās, kad Izglītības ministrija apsvēra domu par Valsts bibliotēkas un Universitātes centrālās bibliotēkas apvienošanu vienā ēkā, jo abas atradās šaurās, nepiemērotās telpās. Tai līdzās paceltos arī jaunā Misiņa bibliotēka, bet iepretim − Kara muzeja jaunā būve. Diemžēl arī šī iecere palika tikai uz papīra. Tiesa, 1940. gadā Valsts bibliotēka un Universitātes centrālā bibliotēka saņēma papildu telpas: tā Universitātes Centrālā bibliotēka ieguva kādreizējo Rīgas pilsētas galvas Ludviga Vilhelma Kerkoviusa (1831–1904) namu, kas kļuva par augstskolas bibliotēkas galveno mītni, savukārt Valsts bibliotēkai tika atvēlēts bijušais Hipotēku bankas nams Jēkaba (tolaik – Komjaunatnes) ielā 6/8.

Labāki apstākļi bija vācbaltiešu biedrību bibliotēkām. Plašas telpas bija apjomīgajai Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēkai (ap 70 000 sējumu) un Dabas pētītāju biedrības bibliotēkai (ap 60 000 sējumu) Doma muzeja telpās Jaunielā 22. Viena no ērtākajām bija arī 20. gados dibinātās vācu privātās augstskolas – Herdera institūta – bibliotēkas lasītava, kurā bija brīvi piekļuve ievērojamam rokasgrāmatu krājumam, katra lasītāja rīcībā bija atsevišķs rakstāmgalds ar galda lampu. Tolaik brīvpieeja grāmatām Latvijas bibliotēkās bija reti sastopama šauro telpu un nepietiekamā darbinieku skaita dēļ.

Nams Cēsīs, Raunas ielā 12, kur no 1929. līdz 1935. gadam bija izvietota pilsētas bibliotēka. Ernesta Šneiderāta foto. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums

 

Cēsu pilsētas bibliotēkas lasītava. E. Šneiderāta foto. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums

 

Grezni iekārtota bija Rīgas kungu kluba Ressource (dib. 1797) bibliotēka: atbilstoši sava laika praksei grāmatas bija izvietotas lakota koka skapjos ar stiklotām durvīm (tie tika rekomendēti krājuma ilgākai un ērtākai glabāšanai, jo tajos lēnāk krājās putekļi),11 telpas vidū – ar tumšu drānu apklāts galds četriem pieciem lasītājiem, pie sienām – gleznas, grafiskie darbi, uz skapjaugšas – kāda ievērojama cilvēka biste. Bibliotēkas lasītāju galds bija neliels, acīmredzot tas drīzāk paredzēts privātsarunām, ne pamatīgām literatūras studijām.

Ressource kluba bibliotēka 20. gadsimta 30. gados. Labajā pusē – ampīra stila krāsns. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Baltijas centrālās bibliotēkas kolekcija

 

Klubā bieži notika arī bibliotekāru saviesīgie pasākumi, jo kluba ilggadējais bibliotekārs Fricis Knoble (arī Knublis, 1866–1959) bija atsaucīgs un aktīvs Latvijas Bibliotekāru biedrības biedrs. Klubā 1930. gada oktobrī noritēja arī pirmā Baltijas bibliotekāru konference.

Citu bibliotēku lasītavas bija plašākas, bet iekārtojums līdzīgs. Piemēram, Rīgas pilsētas Misiņa bibliotēkas lasītāju vairumam vajadzēja samierināties ar kopīgu galdu telpas centrā, tik pie sienām bija mazi galdiņi lasītājiem vai darbiniekiem.

Rīgas pilsētas Misiņa bibliotēkas lasītava Torņa ielā 5 20. gadsimta 30. gados12

 

Līdzīgs iekārtojums bija Rīgas pilsētas bibliotēkā (dib. 1524. gadā), kas no 1891. gada atradās vecā rātsnama otrajā un trešajā stāvā. Lasītāju rīcībā bija greznā Rīgas rātes sapulču zāle, kuras centrā stāvēja liels, ar sarkanu drānu apsegts galds. Kur agrāk bija sēdējuši rātskungi, tur tagad sēdēja lasītāji, viņu rīcībā bija atstāta pat daļa lepno, ar ādu tapsēto ozolkoka atzveltnes krēslu.13 Gar sienām – augsti, stikloti, gaiša koka grāmatskapji (krātuvēs, kas lasītāju acīm palika slēptas, grāmatas bija izvietotas atklātos plauktos, lai taupītu vietu). Tā kā individuāli darba galdi lasītājiem tālaika bibliotēkās bija retums, netraucētai pētniecībai klusumā tika iekārtotas atsevišķas studiju istabas. Pie elegantākajām jaunatvērtajām bibliotēkām pieskaitāma Valsts Ķemeru viesnīcas (atklāta 1936. gadā) bibliotēka, kur lasītāji varēja iegremdēties dziļos klubkrēslos pie apaļiem tumškoka galdiem. Parketa grīdu sedza paklājs, bet mājīguma noskaņu pastiprināja lielas konusveida galda lampas. Grāmatas – vismaz sešās valodās – bija rodamas iebūvētos koka sienas skapjos.14

Ķemeru viesnīcas bibliotēka 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Baltijas centrālās bibliotēkas kolekcija

 

Privātās bibliotēkas, gluži tāpat kā publiskās, atšķīrās gan pēc telpu plašuma, gan iekārtojuma, to noteica īpašnieku intereses, rocība un gaume.

Gleznotājs, mākslas vēsturnieks, grāmatu krājējs Alberts Prande savā bibliotēkā. Jāuzsver – no 1936. līdz 1944. gadam viņš vadīja Mākslas akadēmijas bibliotēku. Repr. no laikraksta Atpūta (1930. gada 14. martā)

 

20. gadsimta 20.–40. gados ievērojamas personas labprāt fotografējās personīgo bibliotēku fonā vai pie papīriem nokrauta rakstāmgalda, kas reprezentēja viņu pieredzi, gudrību un darba spējas. Piemēram, Ķemeru viesnīcas arhitekta Eižena Laubes (1880–1967) grāmatu krājums viņa savrupmājā Pārdaugavā bija izvietots līdzīgi viņa projektētajai Baltās pils bibliotēkai – sējumi ļoti kārtīgi, pēc formātiem sarindoti iebūvētos koka skapjos ar stiklotām durvīm.15 Pēc nostāstiem spriežot, Laubes bibliotēka padomju laikā tika iznīcināta.16 Savukārt Latvijas armijas ģenerālis Verners Tepfers (1893–1958) lepojās ar atklātiem grāmatplauktiem istabas sienu augstumā.17 Viņš bija pazīstams bibliofils, kura īpašumā bija ap 3000 retu grāmatu – diemžēl liela daļa padomju laikā gājusi bojā.18 Daudzu rakstnieku, kultūras darbinieku (J. Raiņa (1865–1929), Alberta Prandes (1893–1957), Jāņa Akuratera (1876–1937), Kārļa Dziļlejas (1891–1963), Alekša Mierlauka (1866–1943) u. c.) grāmatplaukti no pārpilnības vai lūza, materiāli bija jo cieši sablīvēti gan horizontāli, gan vertikāli. Rakstnieka K. Dziļlejas kabinetā: „Apbrīnojami plaša bibliotēka, gleznas, mākslas priekšmeti. Ar gaumi viss novietots, līdz pēdējam sīkumam. Pat tās grāmatas, kuras vairs plašajos plauktos neietilpst un novietotas uz grīdas, vai zem galda, harmoniju neizjauc, drīzāk papildina…”19 Sarkanajai armijai tuvojoties, rakstnieks gatavojās bēgļu gaitām un bibliotēku novietoja mājas pagrabā.20 Taču arī tā nonāca padomju varasvīru rokās un tika sadalīta dažādām krātuvēm, tostarp Rakstnieku savienības bibliotēkai.

 

Pirmais padomju okupācijas gads – krasas pārmaiņas bibliotēku vizualitātē

Padomju varas gadā līdz tam neuzkrītošā publisko bibliotēku vizualitāte ieguva propagandiski agresīvu raksturu. Nepietika ar skaļiem politiskajiem saukļiem uz sarkana auduma pie sienām; bija izvietojamas arī marksisma ideoloģijas pamatlicēju (Kārļa Marksa (1818–1883), Frīdriha Engelsa (1820–1895)), PSRS pirmā vadītāja Vladimira Ļeņina (1870–1924), kā arī Josifa Staļina (1878–1953) un viņa tuvāko līdzgaitnieku bistes vai ģīmetnes, tika pieprasīta arī bibliotēkas sienas avīzes un padomju politiskās literatūras eksponēšana. Fabrikās, pašvaldības iestādēs, augstskolās, tautas namos, bibliotēkās, pat Operas un baleta teātrī bija ierīkojami sarkanie stūrīši ar dažādiem propagandas izdevumiem. 1941. gada februārī laikrakstā Darbs lasāms: „Sevišķi glīti un gaumīgi iekārtotas telpas Rīgas pilsētas 1. bibliotēkā. Lasītavas istabā starp lielajiem, gaišajiem logiem sarkana dekorējuma fonā uz paaugstinājuma novietots Ļeņina krūšu tēls. Pie sienām PSRS valstsvīru ģīmetnes”.21 Vēl krāšņāk noformēta Liepājas pilsētas bibliotēka: „Ļeņina atceres dienai bibliotēkas darbinieki abonementu telpās gatavo marksisma-ļeņinisma literatūras izstādi. Šim nolūkam izmantos sienu pretī ieejai. Tur novietos kāpņveidīgu dēļu uzbūvi grāmatu izstādīšanai. Uz sarkana drapējuma būs Marksa un Ļeņina ģīmetnes un piemēroti plakāti. Virs tiem liels lozungs „Ļeņinisms ir imperiālisma un proletārisko revolūciju marksisms”. Tuvāk ieejai būs Staļina ģīmetne ar drapējumu un lozungu „Staļins – tas ir Ļeņins šodien”. Bērnu nodaļā pazīstamo gleznu Ļeņins māca meitenīti papildinās ar lozungu „Mācīsimies tā, kā mācījās un mācīja Ļeņins””.22

 

Nacistiskās okupācijas gados – šaurībā, bet lasītāju mīlestības ielokā

Latvijas nokļūšana Otrā pasaules kara krustugunīs atnesa jaunu postu. 1941. gada 29. jūnijā Lielvācijas karaspēka un sarkanarmijas sadursmē Vecrīgā izcēlās ugunsgrēks, kurā līdz ar daudzām citām ēkām nodega gandrīz visa Rīgas pilsētas bibliotēka, kā arī citas, mazākas speciālās bibliotēkas. Piemēram, Rīgas radiofona mūzikas bibliotēka un arhīvs, kas atradās Melngalvju namā. Tika izglābtas vien Rīgas pilsētas bibliotēkas retās grāmatas un rokraksti, ko darbinieki īsi pirms ugunsnelaimes bija pārvietojuši uz kādreizējo diskonta bankas seifu pagrabā.

Rīgas rātsnama iekštelpas pēc ugunsgrēka. 1944. vai 1945. gads. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums

 

1941. gada jūnija pēdējās dienās liesmas aprija arī Daugavpils pilsētas bibliotēku, kas tikai pirms diviem gadiem bija pārcelta uz jaunām telpām. Taču bibliotēkas darbinieki tūlīt enerģiski atsāka krājuma veidošanu. Jau 1942. gada aprīlī lasītājiem kļuva pieejami ne tikai latviešu, vācu, krievu, poļu literatūras krājumi, bet arī nodaļa bērniem, nošu krājums un lasītava. Oktobrī bibliotēkai piešķīra jaunas gaišas, siltas telpas glīta, respektabla nama otrajā stāvā. Par lasītāju trūkumu nevarēja sūdzēties – daždien apmeklētāju skaits pārsniedza pustūkstoti. Tikpat iecienīta Latvijas rietumos bija Liepājas pilsētas bibliotēka – 1943. gads bija visražīgākais tās 167 gadu pastāvēšanas vēsturē, jo 84 000 apmeklētāju bija izsniegti 160 000 grāmatu, katram Liepājas iedzīvotājam pa 3,5 grāmatām.23 Tomēr bibliotēka jau ilgāku laiku mājoja simt gadu vecajā (1843) meiteņu skolas namā.24 Lai arī bibliotēkas darbinieki bija iekārtojuši pat divas lasītavas (vienu − aktuālo preses izdevumu lasīšanai, otru – padziļinātām studijām), bija jāatzīst, ka nams kļuvis par šauru ap 100 000 vienību lielajam krājumam. Stāvokli mazliet atviegloja bibliotēkas nodaļas atvēršana pilsētas jaunajā daļā (T. Breikša iela 47).

Nacistiskās okupācijas sākumā bibliotēku vadītāji cerēja uz jaunākiem, plašākiem namiem (iestāžu likvidācijas dēļ daudzi bija kļuvuši tukši), taču Latvijā izvietotās Lielvācijas organizācijas pieprasīja tik daudz telpu, ka pat nozīmīgākās zinātniskās bibliotēkas tika izliktas no savām mītnēm un mitinājās šaurībā. Tā aizvien strauji augošajai Valsts bibliotēkai (1941. gada augustā apvienota ar vairākām citām zinātniskajām bibliotēkām un pārdēvēta par Zemes bibliotēku), uz kurieni plūda lielākā daļa likvidēto iestāžu grāmatkrājumu, tika atņemts nesen piešķirtais kādreizējais Vēstures institūta nams Anglikāņu ielā 5. Tur iekārtojās vācu karaspēka daļa. Savukārt Universitātes Centrālās bibliotēkas krājums tika pārvietots uz augstskolas galvenās ēkas pagrabiem, jo Kerkoviusa nams bija nepieciešams Rīgas lielvecākajam Hugo Vitrokam (Wittrock, 1873−1958). „Šaurās, saspiestās pagraba telpās gandrīz cits citam blakus novietoti milzīgie grāmatu plaukti, atstājot nelielu spraugu, kurā tikko var kustēties grāmatu kārtotāji. Vienā otrā mazākā telpā sakrautas šķirojamās grāmatas no grīdas gandrīz līdz griestiem. Gluži tāpat piekrauta atsevišķā noliktava, un bibliotekāram dažkārt jākļūst akrobātam, lai varētu rīkoties un iegūt vēlamos eksemplārus,” bibliotēkas stāvoklis raksturots 1944. gadā.25

Apvienotā Zemes bibliotēka nedēļas žurnālā Laikmets 1942. gada februārī. Publikācijas teksts liecina, ka tolaik bibliotēkām bija jākalpo okupācijas varas ideoloģiskajiem mērķiem

 

Vienreizīguma saglabāšanas centieni padomju okupācijas gados

Atkārtotās padomju okupācijas sākumposmā atkal tika pieprasīta bibliotēku vides ideoloģizācija: vestibilus, lasītavas, izstāžu zāles vajadzēja dekorēt ar lielizmēra politiskajiem lozungiem, PSRS augstāko amatpersonu ģīmetnēm un bistēm.

Latvijas PSR Valsts bibliotēkas lasītava staļinisma laikā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums

 

Redzamā vietā bija izvietojamas propagandas brošūras. Toties bibliotēku mēbeles, paklāji, gaismekļi u. c. kļuva aizvien pieticīgāki, valdīja grāmatplauktu un citu mēbeļu deficīts. Tiesa, tam bija arī sava pozitīvā ietekme: vecās pirmskara mēbeles tika saudzīgi glabātas un izmantotas gadu desmitiem.

Pakāpeniski bibliotēku interjers tāpat kā krājumu sastāvs zaudēja individuālās iezīmes, jo valsts monopols mēbeļu, tekstiliju un interjera priekšmetu ražošanā padarīja vienveidīgāku arī bibliotēku vidi. No vienas bibliotēkas otrā bija redzami līdzīgi gaiša koka galdi, krēsli, katalogu skapīši un grāmatu plaukti, teju vienādas dienasgaismas lampas, tumši zaļi vai sarkani grīdceliņi.26 Bibliotekāri veidoja mājīguma noskaņu, askētiskās un vienveidīgās telpas greznojot ar telpaugiem, gleznām un tekstilijām. Vēsturiskos namos izvietotās bibliotēkas (Ķemeru sanatorijas bibliotēka, Valsts bibliotēka, Latvijas Valsts Universitātes bibliotēka, Republikāniskā Zinātniski tehniskā bibliotēka u. c.) bija pievilcīgākas ar interjera senajiem, greznajiem elementiem. Piemēram, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas bibliotēka 1958. gadā lasītāju vajadzībām ieguva kādreizējo vācu saviesīgās biedrības Musse deju zāli Komunālajā ielā 4 (mūsdienās – Vāgnera zāle Vāgnera ielā 4).

LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas lasītava 20. gadsimta 80. gados. I. Čebotarenoka foto27

 

Savukārt Valsts bibliotēkas namos, kuru skaitā bija reprezentatīvas kādreizējās banku ēkas, tika saglabāti griestu rotājumi, greznās iekštelpu koka durvis, koka paneļi, logu vitrāžas (Jaunielā 22), parketa grīda. Republikāniskā zinātniski tehniskā bibliotēka (mūsdienās – Patentu valdes Intelektuālā īpašuma informācijas centrs) vairākus gadu desmitus bija izvietota 18. gadsimtā celtajā Ģildes eltermaņa Johana Samuela Holandera (Hollander, 1754–1799) namā Šķūņu ielā 17, ko bija projektējis izcilais Rīgas arhitekts Kristofs Hāberlands (Haberland, 1750–1803). Bibliotēkas vadība panāca nama restaurāciju. Sākumā vienā no greznākajām telpām − ovālajā ēdamzālē – iekārtoja lasītavu, kurā augstie, tumšie grāmatplaukti gandrīz pilnībā aizsedza sienu ovālās nišas, joniskos pilastrus un ciļņus. Tomēr vēlāk zāli no grāmatplauktiem atbrīvoja, restaurēja un izmantoja sanāksmēm.28

Republikāniskās zinātniski tehniskās bibliotēkas lasītava pirms atkārtotās restaurācijas 20. gadsimta 80. gados. I. Čebotarenoka foto29

 

Ārpus Rīgas vien retā publiskā bibliotēka (tolaik tās tika dēvētas par masu bibliotēkām) varēja lepoties ar tik izcilu interjeru, tomēr arī tur vērojami centieni saglabāt skaistākās vēsturiskās detaļas vai padarīt telpas interesantākas ar atsevišķiem interjera akcentiem. Piemēram, Ventspils bibliotēkas vēsturiskā nama (pilsētas valde to bija speciāli iegādājusies 1937. gadā)30 bēniņos bija izbūvēta fonotēka, kur bija ieklāta parketa grīda un restaurēta skaista podiņu krāsns.31

Ventspils pilsētas Centrālās zinātniskās bibliotēkas fonotēka. 20. gadsimta 80. gadi. I. Čebotarenoka foto32

 

Padomju gados jaunuzceltajos tipveida kultūras namos un daudzdzīvokļu mājās izvietotās bibliotēkas panāca vienreizīguma iespaidu ar novadpētniecības stūrīšiem vai lasītavām, kur apkopoja un eksponēja materiālus par ievērojamākajiem novadniekiem.

Neraugoties uz vispārēju bibliotēku padotību valstij, to stāvoklis nebija viendabīgs. 1987. gadā 22 masu bibliotēkas bija avārijas stāvoklī. Vairāk nekā 100 bibliotēkās bija nepieciešams kapitālais remonts. Daudzu bibliotēku (28%) telpas nepārsniedza divistabu dzīvokļa platību (50 m2). Tikai nepilnai piektdaļai (19%) masu bibliotēku bija lasītavas, tātad vēl mazāk nekā brīvās Latvijas Republikas sākumgados!33 To izmantojums aizvien kritās – tās izkonkurēja personīgās bibliotēkas. 1983. gadā 89% strādājošo trijos mēnešos bija nopirkuši vismaz vienu grāmatu, bet 69% – piecas un vairāk grāmatas.34 Ierobežotajās personīgajās dzīvojamās platībās, kas visbiežāk nepārsniedza vienu trīs istabas, grāmatu krājumam ar rakstāmgaldu vairs nevarēja atvēlēt veselu kabinetu, tomēr 37% iedzīvotāju bija lielas mājas bibliotēkas, kurās bija vairāk nekā 500 grāmatu. Tolaik privātā bibliotēka bija vienīgā telpa, kur varēja brīvi izvēlēties un interpretēt lasāmvielu bez cenzūras, kas tiecās kontrolēt un ietekmēt it visu informācijas vidi. Līdzās padomju gadu izdevumiem mājas bibliotēkās tika glabāta vai iegādāta no jauna (nelegālajos grāmattirgos) aizliegtā jeb „novecojusī” literatūra, pie kuras tika pieskaitīta gandrīz visa brīvās Latvijas Republikas, kā arī nacistiskās okupācijas laika prese un grāmatas. Oficiāli „novecojusī” literatūra bija pieejama tikai pētniekiem un bibliogrāfiem atsevišķos grāmatu „cietumos” jeb specfondos Latvijas lielākajās zinātniskajās bibliotēkās. No ārpasaules šos „cietumus” atdalīja restoti logi un dzelzs durvis, bet pirmajās desmitgadēs to pastiprinātu uzraudzību nodrošināja bibliotekāres, kas Sarkanajā armijā bija ieguvušas leitnanta pakāpi.

Lai cik skaisti būtu vēsturiskie skolu, banku, dzīvojamie nami, tie nebija piemērojami modernu, strauji augošu bibliotēku vajadzībām, kur bija nepieciešama brīvpieeja plauktiem, katram lasītājam sava darbvieta, atsevišķas telpas jaunākās paaudzes lasītājiem, zinātniekiem, zāles dažādiem publiskiem pasākumiem u. tml. Gadu no gada bija atlikta Valsts bibliotēkas ēkas celtniecība, tādēļ situācija kļuva kritiska: telpu trūkuma dēļ trešā daļa grāmatu tika sakrauta grēdās un lasītājiem nebija pieejama. Savukārt Valsts bibliotēkas maz izmantotās literatūras krātuve tika iekārtota Ikšķiles evaņģēliski luteriskajai draudzei atsavinātā baznīcā. Ilgajos padomju okupācijas gados uzcelta tikai viena bibliotēkas ēka − Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas krātuve 14 stāvu augstumā, un pat tā – „[..] it kā slapstoties, no Kremļa sienu remontam „izbrāķētajiem” Lodes ķieģeļiem”.35 Nama būvniecība uzsākta 1973. gadā, bet pirmie lasītāji tika uzņemti 1980. gadā.

Jaunuzceltais LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas krātuves korpuss. 20. gadsimta 80. gadi. I. Čebotarenoka foto36

 

Tomēr ne jau PSKP kongresu materiāli uzziņu literatūras plauktā noteica bibliotēku gaisotni, bet gan bibliotekāri un lasītāji.37 Piemēram, Misiņi (toreiz Zinātņu akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkas Misiņa Latviešu literatūras nodaļa) bija „[..] nacionāla oāze, savējo satikšanās vieta. Literāti, valodnieki, vēsturnieki, teātri un grāmatmīļi – vesela ļaužu galerija, katrs ar savām īpatnībām, prasībām, vajadzībām.”38 Šeit vispirms valda „[..] klusums, brīnišķīgi piesātinātais klusums, kuru nevis iztraucē, bet vēl vairāk uzsver uzmanīgie durvju pavērieni, grāmatu vai avīžkomplektu būkšķi uz galda, lapu pāršķiršanas švīkoņa. Te valda savstarpēja cieņa un kopēja cieņa pret grāmatu. Vai var vēl kas jaukāks būt! Pat visnervozākais cilvēks te atstāj savu drebelīgumu aiz sliekšņa, jo šajā atmosfērā jau par ikdienišķu kļuvušais trakums nespēj izvērsties. Nav kur. Nav pret ko.”39

Tikai 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē, mazinoties padomju cenzūrai, sabiedrībai tika sniegta objektīva informācija par Valsts bibliotēkas un citu bibliotēku kritisko telpu stāvokli. Sabiedrība, sevišķi inteliģence, pieprasīja tūlītēju Latvijas PSR vadības rīcību. 1988.gada decembrī par Valsts bibliotēkas projektētāju tika uzaicināts ASV dzīvojošais izcilais latviešu arhitekts Gunārs Birkerts (1925–2017), kuram jau bija pieredze muzeju un bibliotēku projektēšanā. Pēc 25 gadiem, 2014. gadā, durvis vēra ilgi gaidītā jaunā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka. 1993. gadā plašākas telpas ieguva arī pārslogotā Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka — tā tika pārcelta uz kādreizējo Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas partijas arhīva namu. Iegūstot iedzīvotāju atbalstu ar moderniem un lasītāju pieprasītiem pakalpojumiem, lielākā daļa bibliotēku pēdējā divdesmitgadē ieguvusi ne vien funkcionālas, bet arī arhitektoniski pievilcīgas telpas.

  1. Butuls Ā. Arī iz ceļojuma atmiņām. Austrums. 1896. Nr. 12. 917. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Butuls Ā. Arī iz ceļojuma atmiņām. 917. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. D. S. Lasītavu ierīkošana. Latvijas Vēstnesis. 1922. 20. jūn. Nr. 135. 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. D. S. Lasītavu ierīkošana. 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Jurevics J. Bibliotēku statistika. Latvijas Bibliotēku padomes gada grāmata: pirmais gads. Rīga: Kultūras fonds, 1926. 46. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Caune V. Rīgas pilsētas bibliotēkas. Latvju Grāmata. 1928. Nr. 3. 192. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Vītola A. Bibliotēkas, kas reiz bija… Rīgas Centrālās bibliotēkas simtgades grāmata. Rīga: Rīgas Centrālā bibliotēka, 2006. 61.–62. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Zanders V. Rīgas 1. bibliotēka. Rīgas Centrālās bibliotēkas simtgades grāmata. Rīga: Rīgas Centrālā bibliotēka, 2006. 14. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Zanders V. Rīgas 1. bibliotēka. 18. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Zālīte E. Daugavpils pavasaris. Brīvā Zeme. 1940. 27. apr. Nr. 95. 3. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Sk., piemēram: Dunga A., Ķeņģis M., Reņģe J. Mājas iekšējā un ārējā izdaiļošana. Rīga: J. Grīnbergs, 1936. 144.–149. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Egle K. Rīgas pilsētas Misiņa bibliotēka: 1885–1935. Rīga: Rīgas pilsētas Izglītības valde, 1935. 35. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Krusa F. Savā pusē un svešās zemēs: 26. turpinājums. Laiks. 1966. 2. nov. 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Ķemeru baltā pils – Valsts Ķemeru viesnīca. Ķemeru ziņas. 1936. 30. aug. 14. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Sinus. Kādam jābūt brīvības piemineklim? Atpūta. 1930. 7. febr. 26. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Kops L. Manas pirmās vēlēšanas. Cīņa. 1989. 5. dec. 2. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Ieskatu latviešu inteliģences mājokļos, viņu bibliotēkās un darba kabinetos neatkarīgajā Latvijas Republikā var gūt: Kalnačs J. Rīgas dzīvokļu „likumīgā” izlaupīšana, 1944.–1949. Rīga: Neputns, 2017. 462. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. J[ohansons] A. Verners Tepfers. Senatnei un mākslai. V. Tepfers. [Stokholma]: Daugava, 1963. 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Ģinters K. Pie rakstnieka K. Dziļlejas. Literatūras Avīze. 1931. 6. dec. 1. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Dziļleja K. Es atskatos. Trimdas rakstnieki: autobiogrāfiju krājums. II. Kempten (Allgäu): Viļa Štāla apgāds, 1947. 21. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Rīgas bibliotēkas masu audzināšanas darbā. Darbs. 1941. 19. apr. 6. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Ns. Arī skolas gatavojas Ļeņina atceres dienai. Komunists (Liepāja). 1941. 19. janv. 1. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  23. Augusi interese par grāmatu. Kurzemes Vārds. 1944. 16. janv. 4. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  24. Valters A. Liepājas pilsētas bibliotēka. Kurzemes Vārds. 1942. 20. aug. 4. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  25. Fa. Mūsu universitātes bibliotēka. Laikmets. 1944. 11. febr. 103. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  26. Bibliotēkas Padomju Latvijā = Библиотеки Советской Латвии = Libraries in Soviet Latvia = Bibliotheken in Sowjetlettland. V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēka. Sast., teksta autore A. Deglava. Rīga: Avots, 1981. 36. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  27. Bibliotēkas padomju Latvijā. 11. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  28. Papendika B. Treji mūži. Zvaigzne. 1980. Nr. 5. 13. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  29. Bibliotēkas padomju Latvijā. 11. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  30. S. Pilsētas bibliotēka jaunās telpās. Ventas Balss. 1937. 12. aug. 1. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  31. Bibliotēkas Padomju Latvijā. 21. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  32. Bibliotēkas padomju Latvijā. 21. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  33. Sardiko S. No vārdiem pie darbiem vai par grāmatu krātuvēm. Padomju Jaunatne. 1989. 20. jūn. 4. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  34. Keiša R. Ceļabiedri turas kopā: [par grāmatu un lasīšanu 70.–80. gados]. Literatūra un Māksla. 1983. 25. marts. 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  35. Stradiņš J. Akadēmiskajai bibliotēkai – 470. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas 470 gadu jubilejas zinātniskā konference. Rīga, Latvija, 1994. gada 8.–9. marts = Conference Dedicated to 470 years anniversary of Latvian Academic Library. March 8–9, 1994, Riga, Latvia: Rakstu krājums = Proceedings. Rīga: Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, 1994. 7. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  36. Bibliotēkas padomju Latvijā. 10. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  37. Kince V. Par lasītavām un lasītājiem. Svēts mantojums Rīgai: J. Misiņš un viņa bibliotēka. Rīga: Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, 2002. 210. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  38. Kince V. Par lasītavām un lasītājiem. 208. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  39. Dzene L. Mana Ulubele. Grāmatas un grāmatnieki: Misiņa bibliotēkas 100. gadadienai 1885–1985. Rīga: Zinātne, 1985. 207. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu