— Delīrijs un citi uzbudinājuma stāvokļi

 

Rolands Virks (1989) ir cilvēks, kurš mēdz radīt poēmas heksametrā, traģikomiskus stāstus, feļetonus, anekdotes, publicistiku un mūziku. Poēmas piedzīvojušas publikācijas tādos izdevumos kā Kultūrzīmes un Satori, stāsti iespiesti izdevumos Vārds un Sans, bet mūziku var baudīt grupā Four Minute Man.

 

Atturībnieks

Trešā dzīvokļa vienīgais iedzīvotājs Uģis alkoholu nelietoja. Nedzēra, kā saka. Nu, gandrīz nedzēra. Piektdienās, saprotams, dzēra. Arī sestdienās, lai nebūtu slikta dūša. Tomēr svētdienās Uģis gan nedzēra. Nu, ne jau tā, ka pavisam nedzēra. Skaidrs, ka nedaudz iedzēra. Lai nu kā, darbdienās spirtotais Uģim bija tabu. Tikai vakaros atļāvās iedzert. Bet darbā tiešām ne par kādu naudu nedzēra. Nē, nu, pēc algas, protama lieta, dzēra arī darbā. Vakaros gan nedzēra. Nē, nu, ja galva sāpēja, tad dzēra, loģiski. Pilnīgs atturībnieks Uģis bija tikai naktīs. Tiesa, ne jau katru nakti. Darbdienu naktīs pacelt kādu glāzīti bija svēta lieta. Brīvdienu naktis, tā teikt, bez pudeles pārdzīvot vispār nebija iespējams. Pirmdienās gan alkoholam Uģis pat virsū neskatījās. Protams, rudens un ziemas pirmdienu drūmajos rītos mēriņš sīvā bija dzīvības garants. Bet uz paģirām Uģis vispār nedzēra. Skaidrs, ka uz lielajām paģirām dzēra, bet uz mazajām tikai alu vai vīnu. Šņabi Uģis necieta ne acu galā. To viņš dzēra tikai ārkārtas gadījumos, piemēram, svētkos un nedēļas nogalēs. Arī vārdadienās šņabi Uģis dzēra, bet dzimšanas dienās uz to pat nepaskatījās. Nedzēra, kā saka. Tikai uz apaļajām jubilejām. Bet tad gan, kā nopelnījis – pudeles trīs četras.

Baznīcā Uģis bija ieredzēts kā liels nedzērājs. Kamēr visi pārējie, tā teikt, uz plosta, tikmēr Uģis skaidrā sēž un tēvreizi bubina. Neba jau skaidrā bubina, bet maķenīt ierāvis. Ne gluži uz plosta, bet, tā teikt, peldus ūdenī. Nu, vienkārši bubina. Mazums cilvēki lūgšanas bubina. Rau, gan skaidrā bubina, gan maķenīt iesviķojuši. Vai tad nav gana redzēti šādi skati pilsētā? Lūk, bet Lieldienās Uģis pat baznīcas vīnu nepagaršoja. Zināms, no baznīcas šo sazin kāda iemesla pēc bija izsvieduši, tomēr vīnu šis nepagaršoja tāpat. Tā nu dzīvoja Uģis bez vīna. Nē, nu, bez vīna jau gluži nedzīvoja, tomēr ikdienā nedzēra. Atturībnieks, lūk, bija. Alu, saprotams, dzēra, bet absintu gan tikai pārdienās. Nevar jau tā – nedzert absintu. Rembo absintu dzēra. Verlēns dzēra. Uģis, lūk, ņems un nedzers? Muļķības. Skaidrs, ka dzers. Kalvadoss, lūk, velna dzira. Reiz Uģis kalvadosu tā sadzērās, ka nezināja, kur debesis, kur zeme. Bet kuram gan negadās reizēm sadzerties kalvadosu? Visiem gadās.

Kā redzat, Uģis ar visādiem spirtotajiem bija uz jūs. Nu, ne gluži uz jūs, bet, kā saka, uz ielas galvu paklanīja, bet roku nespieda. Jauki tā Uģim bija dzīvot. Tomēr nomira, redziet, nesen. Gāzes plītī iekrita un nositās. Neviens tā arī nekad nespēja saprast, kā tāds sirdsskaidrs cilvēks, atturībnieks un savā ziņā pat moceklis varēja tā nomirt. Bet, lūk, nomira. Nu, ne gluži nomira, bet bezsamaņā iekrita. Pēcāk pamodās, saprotams. Tomēr nebija tāds kā pirmīt. Pamodās, ziniet, iznāca no slimnīcas, padzīvoja dienas divas un, kā jau gadās, nodzērās. Lūk, kā smagas smadzeņu traumas var pazudināt labus un saprātīgus cilvēkus. Šausmas gatavās.

 

Raimonds

Nevienam īsti nav zināms, kāpēc un no kurienes uzradās Raimonds. Tā teikt, nebija, nebija Raimonda, un pēkšņi, lūk, še jums Raimonds. Neprasīja Raimondu, bet dabūja. Sapulcē, piemēram, sievietes taisni vai skandālu sacēla. Raimonds viņām vispār, kā saka, drauds tikumībai esot. Nekādu Raimondu viņas negribot, un vispār – kas tās par muļķībām, tagad Raimondu ņemt un no zila gaisa atsūtīt? Simt gadu Raimonda nebija, bet tagad – še jums Raimonds, lūdzu, dzīvojiet nost ar Raimondu. Sveiki, veseli, tā teikt. Dievs lai nogrābstās. Pat vīrieši vienā brīdī sāka savā starpā runāt par to, ka Raimonds, godīgi sakot, ir pilnīgs absurds. Ne viņš var sētu sametināt, ne mopēdu salabot. Vot tev Raimonds – kaut zupā vāri. Pat suņi, kaut labsirdīgi, un, ziniet, nekad uz cilvēku rīdīti nebija, Raimondu pagalmā gandrīz nokoda. Raimonds pats par šo visu, protams, ne bū ne bē – sak, lūk, šeit es stāvu, ņemiet līdzi darīšanās, sūtiet sazin ko pa ceļam no traktora izkritušu uzlasīt, traukus mazgāt, sak, esmu jūsu rīcībā. Tā jau viņš gan neteica, bet ko gan citu viņš varēja teikt, ja reiz ņēma un uzradās? Īsi sakot, nevienam galīgi nebija saprotams, ko tagad iesākt ar Raimondu. Sak, iepriekš nebija, viss bija saprotams, skaidrs, vienkāršs, un pēkšņi še, Raimonds, tiec galā kā gribi. Nu, briesmas gatavās, es jums saku.

Pagāja gadi, ziniet, un visi tā kā samierinājās un aprada ar Raimondu. Viņš pats arī tāds kā prātīgāks kļuva. Nu, ne gluži kā skolots, bet vienkārši inteliģents cilvēks. Godīgi sakot, ļaudis sāka Raimondu cienīt. Viens otrs viņu arī iemīlēja un sāka vest pie sevis uz mājām. Vienreiz kāds precēts pāris pat saplēsās par to, kurš tagad ar Raimondu, tā teikt, pasēdēs un papļāpās virtuvē. Kā redzams, viss gāja uz augšu, Raimonds iedzīvojās un kļuva visiem mīļš. Bet tad Raimonds pēkšņi pazuda. Lūk, bija Raimonds un vairs nebija. Izbija, tā teikt. Neviens neko nebija īpaši sūdzējies vai lādējies, bet, lūk, Raimonds izgaisa. Ak Jēzus, kas tad par haosu sacēlās. Sievietes skrēja uz baznīcu, vīrieši – uz krogu. Tur viņi sazin kādā sakarā satika sievietes, kuras aizliedza viņiem iedzert un beigās vispār pilsētā izcēlās ugunsgrēks un viss nodega līdz pamatiem. Nevienam īsti nebija saprotams, kā tas gadījās, bet visi zināja, ka vainīgs bija Raimonds. Pilnīgs lāsts tas bija, ne Raimonds.

 

Kāja

Man, redziet, šodien vienas eksistenciālas domas galvā. Kā atnācu uz darbu, tā uzreiz sāku neko nedarīt un tikai spriest par filozofiju, mākslu – par augstām lietām, tā teikt. Lūk, piemēram, cilvēkam ir kāja. Saprotams, ka viņam tā kāja ir. Daudziem pat divas ir. Viss jau skan jauki, vai ne? Nekā neierasta. Divas kājas, un vico cauru dienu turpu šurpu. Bet, kā jau pasaulē gadās, cilvēks ņem un izdomā, ka viņam vienu kāju nevajag. Sit kaut nost, bet nav vajadzības. Pilnīgi lieka kāja, kā saka. Šeit nu sākas problēma. Negriezīs taču kāju nost, citādāk apkārtējie nez ko padomās. Arī dakteris neņems nost tāpat vien. Gangrēna? Skaidra lieta, ka ņems nost, bet tāpat vien – neparko. Tad nu nākas aizdomāties, kāpēc cilvēks ir spiests būt ar kāju? Viņš taču kāju sev neprasīja, bet tagad, lūk, jāsadzīvo. Iedomājieties, dievs, tikko uzlicis debess bļodu zemei virsū, ņemas taisīt no sazin kādiem māliem cilvēku; taisa, taisa un bubina: „Tā, rokas ir, galva ir, hmm, kaut kā trūkst… ā, pavei, kāju neiedevu, he he, še, kāja.” Cilvēks tā kā padomā, paskatās, nošņauc degunu un saka: „Nē, paldies, iztikšu, labais ser.” Dievs: „Ko? Velns tāds, še, kāja. Mudīgi liec klāt! Un nemaz man nedomā bez kājas rādīties!” Kas nu cilvēkam atliek visuvarenā priekšā? Jāņem kāja un jādzīvo nost, kā saka, nelaimīgam ar pāri kāju. Lūk, cilvēks arī nolaižas uz zemes ar divām kājām, sāk dzīvot un, protama lieta, ka viss izdodas, cilvēkiem viņš patīk, pats arī tāds, ziniet, laimīgs pēc purna. Bikses valkā – džinsus, auduma rūtainās, reitūzenes, šortus, pat zeķbikses uzvelk, saprotams, lai ieriebtu visiem. Dzīvo tāds smaidīgs, pat nepateiksi, ka dvēselē gatavais puveklis. Nodzīvo tā gadus divdesmit trīsdesmit un saprot, ka jākaras nost. Kas tad vēl cits atliek? Cilvēks taču nedzīvo ar bārdu, ja viņam nepatīk bārdu nēsāt. Cilvēks ne minūti necietīs savu degunu, ja viņam visu laiku kaut kas smird. Saliks kaut kādas plastmasas vai nogriezīs nost pavisam un dzīvos svelpdams. Bet kāja, lūk, ir tabu. Kāja ir neaizskarama. Ja cilvēkam ir divas kājas, tad tā tam būs būt uz mūžiem.

Pasakiet vēl, ka cilvēkam nav jākaras nost, ja viņam kāju nevajag. Ar varu sabiedrība kāju uzspiedīs, bet, ja neuzspiedīs, tad pilsoni dzīvu apēdīs. „Paklau, draudziņ,” sabiedrība teiks, „lūk, mums ir kāja priekš tevis. Vai nu tu paņem un pieliec sev klāt, vai arī pašu velnu redzēsi.” Ko lai cilvēks dara tādā gadījumā? Vai nu jāliek kāja klāt vai jādiedz prom. Bet kur tu ar vienu kāju aizdiegsi? Var jau pielikt lieko kāju klāt un vicot prom, kā nākas, bet, rau, pēc tam no tās vaļā netikt. Sabiedrība nesapratīs, kāpēc cilvēks pēcāk vienu kāju grib noņemt. Gangrēna? Tad, saprotams, ka jāņem nost, bez ierunām. Bet ja nu iemesla lāgā nav? Nu, tā vispār ir kaut kāda anarhija. Tā nu cilvēks paliek dzīvot nelaimīgs ar divām kājām. Kaut karies nost. Ar vienu kāju, sak, nedzīvosi. Un, lūk, cilvēks ņem un pakaras. Ņem un neiztur ar divām kājām, tad nu iebāž galvu cilpā un sadarās beigts. Vai var viņam pārmest? Pasakiet, draudziņi, vai var? Vai var, patiešām? Protams, ka var. Sak, vienu kāju aizlaida postā pilnīgā. Citam, piemēram, bomzītim, vājiniekam vēl viena kāja būtu likusies apbalvojums, dieva dāvana, bet šim, suņa gabalam tādam, kāju, lūk, par daudz. Tā nu stāv tāds, karājas beigts, šūpojas, kā pulksteņa pendelis. Atnāk policisti, ārsti, izņem no virves, apgulda pēļos, iztausta, vai dzīvs vai miris, saprot, ka beigts un uzreiz savos papīros saraksta, ka cilvēks aiz lielām bēdām sev galu padarījis. Sieva varbūt pametusi, bērni šķūnī sadeguši, nauda pazudusi vai vienkārši – dūša dzīvot saskrējusi papēžos. Bet patiesība, redz, patiesība miglā satinusies, tā teikt, jo cilvēks, nabaga vīrs, tik vien, kā kāju sev negribēja. Nu, padomā, šitādu pārpratumu. Šitādu dzīvesstāstu un sodību.

 

Krēsls

Trešā kursa students Jakovļevs valodniecības lekcijā salauza krēslu. Ne jau speciāli salauza, netīšām. Apsēdās kaut kā ne tā, un krēsls, velns tāds, salūza.

Kāja uz pusēm pārlūza, redziet. Un vēl atzveltne nokrita. Nevis vienkārši nokrita, bet tā smalki palika, uz vienas skrūvītes karājoties. Taisni prieks skatīties, cik eleganti nokrita.

Un taču ne jau bez trokšņa krēsls salūza. Ar tādu brakšķi, ka valodniecības pasniedzēja, valodas stilu skaidrodama, palika gluži mēma.

Jakovļevs arī pats briesmīgi nobijās, jo, zināms, nebija nācis uz skolu pēc kreņķiem. Par stiliem bija nācis mācīties, bet še tev, krēslu, sātans, salauza.

Pats par sevi saprotams, ka visi bija dusmīgi. Krēsls, rau, beigts un beigts. Mētājas tā skumji uz grīdas pilnīgā klusumā, kamēr Jakovļevs blakus ar ziliem vaigiem acis blisina.

„Jakovļev!” pēc brīža ierunājās lektore. „Lai nu ko, bet, ka jūs, tāds allaž kluss un kautrīgs, atnāksiet un krēslus lauzīsiet, to es gan negaidīju.”

Jakovļevs tā kā taisījās iebilst, paskaidrot, attaisnoties, bet, kā jau tas bieži gadās, ar sazin ko sasirga un nomira.

Bet, kas pats interesantākais – krēslu vēlāk apglabāja blakus Jakovļevam, jo bija paklīdušas valodas, ka sēžamais viņu, tā sacīt, parāva līdzi ellē.

 

Atgadījums grāmatnīcā

Lūk, kā man vienreiz atgadījās.

Grāmatnīcā, kurā es strādāju, ienāca divas pusaugu meitenes un sāka sarunāties nevienam nesaprotamā un uz pasaules līdz šim nezināmā valodā.

Saprotams, ka viņas nostājās pie ezoterikas plaukta, kur pļāpāja tā, ka šņakst vien.

Uz valodām man, ziniet, ir nags, tāpēc nepagāja ne trīs stundas, kad es jau biju iemanījies saprast vienkāršus nepaplašinātus teikumus. Vēl pēc četrām stundām man saprotami jau bija vienkārši paplašināti, pēc sešām – salikti sakārtoti, bet pēc astoņām stundām – salikti pakārtoti teikumi.

Labāk nebūtu mācījies, goda vārds. Izrādījās, ka šīs meitenītes ne tikai runā gramatiski pilnīgi nepareizā un izkropļotā valodā, bet pat izmanto dažādus barbarismus, kalkus un tādus vārdus, ko vispār raksta tikai internetā.

Un kas par lamām tur gāja vaļā. Skaidrs, ka neesmu nekāds valodnieks un arī pats pie alus kausa nevairos piparotāka teiciena, tomēr, ziniet, šeit pat man ausis piesarka zilas.

Lūk, visas tās runas mani tik ļoti sakaitināja, ka es izdzinu abas meitenītes no veikala.

Ziniet, grāmatnīca tomēr, nevis mauku māja kaut kāda.

 

Fetišs

Reiz deviņos no rīta pie Riharda atnāca draugs Uģis. Viņš uzreiz ielēja tējkannā ūdeni un uzlika vārīties, bet pēc tam izvilka no kabatas kortelīti un iedzēra krietnu malku. Ielicis kortelīti atpakaļ kabatā, Uģis apsēdās uz ķebļa un sāka bēdīgi šūpot galvu.

„Kas tev lēcies? Atkal ritenim riepa pārsprāga?” Rihards uzmanīgi pajautāja un apsēdās galdam otrā pusē.

„Nē, Rihard, es gribu tev pastāstīt, ko šodien uzzināju,” Uģis klusā balsī atbildēja un piecēlās, lai noņemtu tējkannu no uguns. „Rihard, šorīt es uzzināju, ka man ir fetišs.”

„Kas vēl par fetišu?” Rihards atviegloti nopūtās un, atspiedies pret krēsla atzveltni, attaisīja alus bundžu.

„Bļa, fetišs, Rihard, fetišs man ir! Nedzirdi?!” Uģis sāka kliegt un trieca tējkannu ar visu uzvārīto ūdeni pret grīdu.

„Nomierinies, še, iedzer aliņu,” Rihards teica, pat acis nepamirkšķinājis, un pastiepa alus bundžiņu Uģa virzienā.

„Nē, man ir savs,” Uģis apsēdās un iedzēra vēl vienu malku no mazā kortelīša.

„Nu, pastāsti mierīgi, kas tev tur par fetišu?”

„Cimdu fetišs vissūdīgākajā stadijā. Ārsts teica, ka man atlikuši daži mēneši.”

„Ko tu tur muldi?” Rihards, smieklus valdīdams, prasīja.

„Jā, vari smieties, bet es, piemēram, šodien cimdu veikalā nozagu sešus pārus baltu mežģīņu cimdu.”

„Ko? Priekš kam tev cimdi?” Rihards bija neizpratnē.

„Karoče, gāju šorīt pirkt jaunas bikses un ieraudzīju, ka manam bikšu veikalam blakus atvērts cimdu veikals. Izdomāju, ka vajag ieiet apskatīties, kādi cimdi ir pasaulē. Iegāju un ar muti vaļā paliku – tur viss vienos cimdos: ādas, dermatīna, vilnas, mežģīņu, zīda cimdiņi malu malās. Beigās pats nesaprotu, kā, bet attapos, ka esmu nopizģījis čupu ar cimdiem.”

„Nu, tad jau tu esi zaglis, nevis fetišists,” Rihards pateica un smīnēdams iedzēra malciņu no alus pudeles.

„Bļa, viss, ej dirst, es eju mierīgi nosprāgt mājās,” Uģis aizvainots grasījās iet prom.

„Nu, pagaidi, piedod. Tas viss vienkārši izklausās pārāk absurdi un smieklīgi. Kāpēc tu zagi nevis pirki? Un vispār – kāpēc cimdi?”

„Tāpēc, ka fetišs, Rihard! Man ir viens sasodīts cimdu fetišs pēdējā stadijā!”

„Okei, okei, sāc visu no sākuma. Gāji garām cimdu veikalam, un…”

„Nu vot, gāju garām un izdomāju ieiet iekšā. Prikola pēc iegāju un sāku krāmēties pa cimdiem. Man palika šausmīgi patīkami, īpaši, kad aiztiku plānos mežģīņu cimdus. Goda vārds, iedomājies, Rihard, tāds gaisīgs cimdiņš taisās caurvējā izlidot ārā pa logu, bet tu, hops, un noķer viņu, pārņem savā varā. Neaprakstāma sajūta. Nu, lūk, bet pirkt man bija kauns, jo, nu, tie ir sieviešu cimdi, pārdevēja jauna, skaista, padomātu vēl, ka es neriktīgs. Tad nu es ņēmu un nozagu veselu čupu.”

„Jēzus, un tālāk?”

„Aizgāju uz mājām un noslēpu cimdus kastē. Pēc tam devos uz bibliotēku, lai internetā paskatītos vēl cimdus un uzdūros forumam, kur cilvēki runā tikai par cimdiem. Cimdu bildes liek, raksta stāstus, piedzīvojumus un tā tālāk. Lūk, bet vienā komentārā kaut kāds ārsts ar niku Dakteris, skaidroja, ka visi, kuriem patīk cimdi, ir slimi un nokļūs ellē.”

„Pagaidi,” Rihards sarauca pieri, „tad tas dakteris ir kaut kāds tur foruma lietotājs?”

„Bļe, man pie dirsas, kas viņš ir,” Uģis sapsihojās, „es enciklopēdijā jau sen lasīju, ka fetišs ir nāvējošs.”

„Kurā, diez, enciklopēdijā tu to lasīji?”

„Dirsas enciklopēdijā!” Uģis nobrēcās un aizskrēja grūstīt ārdurvis, kuras padevās tikai ar kādu septīto grūdienu.

Izgājis uz ielas, Uģis sadrūma. Visa tā fetiša padarīšana uzgūla viņa pleciem kā smaga nasta – kā lopiem paredzēts sāls maiss, kas veikli jāizkrāmē no kravas mašīnas, bet ko tu ne sūda nevari pacelt, jo esi pārāk vājš.

„Kāpēc?” Uģis bauroja. „Kāpēc man jābūt slimam!? Dievs, vai tu esi!? Ja esi, tad atbildi! Mudīgi! Kāpēc tu mani sodi ar šo cimdu fetišu?”

Uģa frustrāciju ielas vidū pārtrauca kāda maiga, plānā mežģīņu cimdiņā tērpta roka, kas viegli un mierinoši nogūla uz viņa pleca.

„Vai varu jums kā palīdzēt?” teica rokas īpašniece – daiļava tumšiem matiem un dzidrām acīm.

Uģis briesmīgi samulsa un, godīgi sakot, maķenīt pārbijās, jo nebija radis sieviešu pieskārienu, kur nu vēl mežģīņu cimdos.

„Sl… Sl… Sli…” Uģis iesīcās, taisni vai zils palikdams, tomēr nespēja dāmai pateikt, ka viņam ir slikta dūša.

Meitene, saprotams, arī briesmīgi pārbijās un iekrāmēja Uģim ar dūri pa purnu, tomēr tūliņ atvainojās un uzaicināja viņu pie sevis mājās dzert liķierus.

Uģis atviegloti nopūtās un, ieķēries skaistules mežģīņotajā elkonī, devās viņai līdzi.

Drīz viņi, jautri čalodami, ieradās daiļaviņas dzīvoklī un uzreiz briesmīgi sadzērās liķierus, jo, kā zināms, liķieri vislabāk noņem saspringumu un vispār izcili – bet diemžēl īslaicīgi – iedarbojas uz smadzeņu darbību.

Lūk, kad bija izdzerti liķieri, meitene sadrūma un nodūra galvu.

„Kas jums notika?” Uģis uztraucies jautāja un ar pirkstu galiņiem pieskārās viņas pirkstu galiņiem.

Meitene sašūpoja galvu un gauži apraudājās.

„Es… es…” meitene stostījās, it kā cīnīdamās ar kādu ļaunu velnu sevī, „es… es… es… šodien uzzināju, ka man ir cimdu fetišs,” viņa izdvesa un rezignēti atslīga krēslā. „Pirms satiku jūs, es veikalā nozagu deviņus pārus mežģīņu cimdu. Nezinu, cik man ir atlicis dzīvot.”

Pār meitenes sārto vaidziņu noritēja karsta asara. Uģis apsēdās blakus, apskāva viņu un noskūpstīja. Ledus bija lauzts.

Kopā viņi palika līdz pat mūža galam jeb nākamajai ceturtdienai, kad abus cimdu veikalā nogalināja policists.

Lūk, tātad sanāk, ka kopš fetiša atklāšanas dzīvot viņiem abiem bija atlicis vien dažas dienas.