— Dažas piezīmes par grāmatu lasīšanu 20. gadsimtā

Raksts tapis Latvijas Nacionālās bibliotēkas sērijā par lasīšanas paradumiem, lasītāju dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz 21. gadsimtam.

Arī daudzveidībai ir savas ēnas puses (gadsimta sākums)

19. gadsimta nogalē un tam sekojošā gadsimta sākumā grāmatniecība Latvijā piedzīvo izteikti dinamisku attīstību. Šajā laikā latvieši ne vien kļūst par pilnvērtīgiem grāmatniecības veidotājiem, iesaistoties grāmatu izdošanā, iespiešanā un tirdzniecībā, bet arī par aktīvu lasošās sabiedrības daļu ar visai diferencētām intelektuālām un estētiskām prasībām. Strauji pieaug ne tikai iespieddarbu klāsts, tirāžas un tematiskā daudzveidība, bet arī to sociālais prestižs un patēriņš. Lasītājiem tiek piedāvāti jauni, latviešu grāmatniecībā līdz tam nebijuši izdevumu veidi (kopoti raksti, almanahi, enciklopēdijas), daži apgādi pat mēģina specializēties atsevišķās grāmatniecības jomās (Jānis Ozols izdod pārsvarā daiļliteratūru, bet Kārlis Jēkabs Zihmanis – galvenokārt mācību izdevumus).

No relatīvi šaurām aprindām adresēta sociālās komunikācijas līdzekļa grāmatas un arī periodiskie izdevumi kļūst par ietekmīgu masu lasītāju auditorijas veidotāju līdztekus vairākiem sociāli ekonomiskiem faktoriem, piemēram, industrializācijai un urbanizācijai. Tomēr nav jāaizmirst, ka apgādu darbību un lasāmvielas pieejamību gan grāmatu tirdzniecībā, gan bibliotēkās iespaido arī cariskās Krievijas cenzūra, kas, īpaši kopš rusifikācijas pastiprināšanās 80. gadu beigās, arvien intensīvāk vēršas pret oficiālajai ideoloģijai nevēlamu tekstu publicēšanu. Savukārt  lasīšanas paradumus Latgalē ietekmē aizliegums iespiest un izplatīt grāmatas ar latīņu burtiem (1865–1904).

Šajā periodā latviešu laikrakstos ir ne mazums rakstu par grāmatu lasīšanas lietderīgumu un tās veicināšanu, kā arī vērtējumu tā saucamajai sēnalu (lubu) literatūrai. Daļa autoru šādus izdevumus uztver kā neizbēgamu grāmatu repertuāra daļu, cita – ne tikai meklē vaininiekus šo grāmatu izplatīšanā, bet arī ceļus, kā iespaidot lasāmvielas izvēli. Tā žurnālists Kārlis Graudiņš (1863–1915), izvērtējot citu tautu pieredzi sēnalu literatūras apkarošanā, secina, ka „nezāles izdeldēt nevar, tikai var tās daudzmaz apspiest.”¹ Savuties kāds anonīms rakstītājs ir pārliecināts, ka „nav nekādu pierādījumu par tautas samaitāšanos caur lubu  literatūru, zinu tikai, ka visi tie, kas kaut to lasa, ir prātīgāki un tikumīgāki par saviem līdziedzīvotajiem, kuri nekā nelasa.”² Vēl kāds cits autors norāda uz tālaika preses zināmu divkosību, jo nereti „avīzes priekšpusē ievietots raksts, kurā sēnalu literatūra top uz beidzamo nosodīta. Bet apgriežot medaļai – avīzei otru pusi, mums vispirms krīt acīs sludinājums par kaut kādu jauniznākušu jauku romānu ar piezīmi: dabūjams visās grāmatu tirgotavās…”³

M. Grīnfelda vāka zīmējums A. Kuprina stāstam Bedre (apakšvirsraksts: Prieku nama noslēpumi) (J. Pīpis, 1911)

Paternālistisku pieeju tautas izglītošanā uztur Rīgas Latviešu biedrības (turpmāk RLB) apgāds – Derīgu grāmatu nodaļa (turpmāk DGN, izveidota 1886. gadā), kuras darbinieku kodolu veido tautskolotāji. Viņi par izdevniecības darba prioritāti izvirza derīgu zināšanu izplatīšanu ar grāmatu starpniecību un tolaik jau sakuplojušās lubu literatūras apkarošanu. Savas darbības sākumā DGN publicē Programmu priekš ziņu krāšanas par to, ko tauta lasa un kā izturas pret skolām un grāmatām.⁴ Kā liecina biedrības izdevniecības sēžu atreferējumi presē, DGN arī tiek piesūtītas ziņas no dažādām Latvijas vietām, piemēram, no Vijciema, Drustiem un Nīcas. Taču saņemtās informācijas apkopošana un publicēšana izpaliek. Pēc skolu vēsturnieka Jāņa Kriškāna (1863–1916) domām, šāda situācija ir raksturīga 90. gadiem, kad „daudz jaunu nolūku, daudz teicamu pasākumu – gaužām maz izturības, daudz darbu bez beigām.”⁵ 19. un 20. gadsimta mijā Derīgu grāmatu nodaļa gan ir kļuvusi par lielāko latviešu grāmatu apgādu, kas, sākot ar 1892. gadu, savus izdevumus izplata ar abonementa sistēmas palīdzību. Tā ir novatoriska latviešu grāmatniecībai un veicina saturiski daudzveidīgas lasāmvielas pieejamību, bet neatrisina aizvien pieaugošo dilemmu, kā apmierināt dažādu lasītāju grupu atšķirīgās intereses. Atsevišķi abonenti apgāda izdotās Šekspīra lugas dēvē par „tīriem niekiem”, un viens no tiem Antonija un Kleopatras vietā lūdz nosūtīt ko noderīgāku, piemēram, grāmatu par zīdaiņu kopšanu.⁶ RLB apgāda Jaunības rakstu virkne kļūst par paraugu, kā ar sērijas palīdzību uzturēt noturīgu jauno lasītāju interesi par grāmatām, ko drīz pēc tam pārņem vēlāk pazīstamais jaunatnes lasāmvielas izdevējs Andrejs Jesens (1873–1958).  

Rainis, kas detalizēti atreferē diskusiju par grāmatu izplatīšanu RLB Zinību komisijas Vasaras sapulcē 1903. gadā, atzīst, ka brīvbibliotēku darbību būtiski kavē ļoti ierobežotais cenzūras atļauto izdevumu skaits. Tādēļ, viņaprāt, nav jāliek „lielas cerības uz brīvbibliotēkām kā uz tautas apgaismošanas līdzekli”, bet jāatbalsta maksas bibliotēkas, kurās „tautai būs pieejamas visas grāmatas un tautai uz tām ir tāda pat tiesība, pēc tām tāda pat vajadzība kā inteliģencei.”⁷ Līdzīgi kā līdz šim, arī 20. gadsimta sākumā, jo īpaši lauku sētās, cieņā ir kalendāri un, kaut arī to piedāvājums ir plašs (laikā no 1906. līdz 1919. gadam ik gadu iznāk vidēji ap 90 dažādu nosaukumu kalendāru), pārsvarā tie ir mazvērtīgi.⁸ Pēc Kārļa Skalbes (1879–1945) ieskata, „gudrais kalendārnieks zin, cik vajadzīgs mūsu godīgam tēvadēlam, lai tas noreibtu priekš visa gada un pamostos tikai ap Ziemassvētkiem, kad atkal iznākuši jauni kalendāri”. Tomēr, viņaprāt, „mums ir sava inteliģenta lasītāju publika, kura pāraugusi masas kūtrību un vienaldzību un nevar iztikt bez mākslas „kā bez saules”.”⁹ Pārskatot gadsimta sākumā iznākušo latviešu literāro mēnešrakstu likteņus, realitātei vairāk atbilstošs šķiet kritiķa Artura Bērziņa (1882–1962) secinājums: „Mūsu lasītāju publika vēl nav tik tālu pieauguse, ka viņai prasība pēc sava žurnāla būtu jau iekšēja vajadzība.”¹⁰ Neskatoties uz šīm un vēl citām pretrunām un grūtībām, latviešu grāmatniecība 20. gadsimta sākumā sasniedz attīstītai nācijai atbilstošu līmeni.

Jaunas iespējas, tās pašas problēmas

Neatkarīgas valsts radītie priekšnoteikumi un gandrīz neierobežotās iespējas, īpaši parlamentārās republikas periodā, rada vērā ņemamu grāmatu ražas kvantitatīvu pieaugumu. Gan 20., gan arī 30. gados izdoto grāmatu skaita ziņā uz 100 tūkst. iedzīvotāju Latvija dažbrīd ir 2. vietā Eiropā aiz Dānijas.¹¹ Tomēr Edvarts Virza (1883–1940) 20. gadu nogalē uzskata, ka „nekas nav nepareizāks, kā mērot kādas tautas civilizācijas stāvokli ar iznākušo grāmatu skaitu. Viņu pat nevar mērot ar izlasīto grāmatu daudzumu.”¹² Un nebūt vienīgi par paradoksu nav uzlūkojams vēl kāds Virzas atzinums: „Bieži vien kāda grāmata iziet tūkstošos eksemplāros, tikai pēdas, kuras viņa atstāj aiz sevis, ir ļoti niecīgas. Tas ir tāpēc, ka lasītāji ir, bet viņi nemāk lasīt.”¹³

Pēdējos gadu desmitos ir visai regulāri rakstīts par mūsu grāmatniecības panākumiem 20.–30. gados. Vairāk gan izceļot produktīvākos apgādus (AS Valters un Rapa, Anša Gulbja un Jāņa Rozes apgādi), kā arī izdevniecības, kas Latvijas grāmatu kultūrai starpkaru periodā devušas jaunu elpu (Helmāra Rudzīša Grāmatu draugs ar grāmatām par 1 latu kopš 1926. gada) vai augsta līmeņa mākslinieciskās apdares kvalitāti (Miķeļa Goppera Zelta ābele 30. gadu 2. pusē). Krietni retāk ir pieminēti tālaika grāmatu repertuāra publiskie izvērtējumi un diskusijas par lasīšanu grāmatnieku profesionālajā vidē un sabiedrības ieinteresētajā daļā.

Arī 20.–30. gados neapsīkst domu apmaiņa par oriģinālliteratūras un tulkojumu samēru grāmatu tirgū, par to, vai un kā mazināt triviālās literatūras iespaidu. 1926. gadā izveidotā Kaitīgo kultūras parādību apkarošanas komisija acīmredzot neuzrāda pietiekami pamanāmus darba rezultātus, tādēļ gadu vēlāk, uzrunājot  pirmā latviešu grāmatnieku kongresa dalībniekus, literatūrkritiķis Līgotņu Jēkabs (1874–1942) pauž viedokli par vardarbību heroizējošas literatūras ierobežošanas nepieciešamību: „Ikviena labas grāmatas un tautas veselīgu tikumu drauga atklātam vārdam atklāti un skaļi jānosoda šī tautas garīgā slepkavošana un jāsper soļi, lai šo mušmiru literatūru nepārdod laikrakstu kioskos un grāmatu veikalos, lai neļauj to arī sludināt presē.”¹⁴ Līgotņa sacītais atrod dzirdīgas ausis, un kongress atbalsta priekšlikumu izveidot komisiju šādas literatūras apkarošanai.¹⁵ Drīz pēc tam komisija Līgotņu Jēkaba vadībā ķeras pie grāmatu tirgū pieejamo grāmatu izvērtēšanas.¹⁶ Publiskajā telpā gan izskan arī citi, atšķirīgi viedokļi. Tā publicists Juris Nikolajs Vidiņš (1905–1962) ir pārliecināts, ka „sēnalu literatūra ir masu literatūra, tā ir pilnīgi pieskaņota tautas vairuma prasībām un vajadzībām”. Tādēļ tās tiesisku apkarošanu Vidiņš atzīst par bezperspektīvu un rosina atbalstīt vērtīgo grāmatu tapšanu, piemēram, „palīdzot apdāvinātiem rakstniekiem, sūtot viņus uz ārzemēm paplašināt savu garīgo horizontu”.¹⁷ Pēc daudziem gadiem iznākušajās atmiņu grāmatās rakstnieki Jezups Laganovskis (1920–1987) un Dagnija Zigmonte (1931–1997) apraksta savu pusaudža vecuma lasīšanas pieredzi,¹⁸ un abi divi nenoliedz lubu literatūras pastāvēšanas tiesības. Pēc Laganovska domām, „kaut ko var iegūt no vissliktākās grāmatas”, bet Zigmonte uzskata, ka „laikmets jāņem visā tā sarežģītībā, jāizjūt tā smarža, un tas patiešām ne vienmēr dvašo pēc rozēm”.¹⁹

20. gados nevar sūkstīties par dzejas publikāciju trūkumu: līdzās regulāri dienas presē publicētiem tekstiem no valstiskuma pasludināšanas līdz 1927. gadam ir iznākušas tuvu 300 dažādas dzejas grāmatas.²⁰ Tomēr dzejniece Elīna Zālīte (1898–1955), redzot neizpārdoto dzejas grāmatu uzkrājumus veikalos, pauž viedokli, ka latviešu lirika pārdzīvo krīzi, un piedāvā savus risinājumus tās pārvarēšanai, cita starpā aicinot autorus vairāk pievērst uzmanību izteiksmes skaidrībai un mazāk uzsvērt savu ego.²¹ Savukārt Andrejs Upīts (1877–1970) apgalvo, ka „dzejas plūdi, kas gāžas pār latviešu lasītāja galvu, ir tas īstais iemesls, kāpēc viņš no tiem vairās jau pa gabalu”. Viņaprāt, nav vietā jautāt, kādēļ dzeju nelasa, bet jājautā, kādēļ tā būtu jālasa. Pēc Upīša ieskata, „tauta, kāda viņa arī kuro reizi bijusi, allaž zina, ko viņa lasa un kādēļ viņa lasa”.²² Iespējams, E. Zālītei ir izdevies atrast īsto pieeju lasītāju dvēselēm, jo viņas dzejas krājums Sila ziedi, kurš pēc pirmpublikācijas 1931. gadā līdz 1940. gadam tiek iespiests atkārtoti vēl četrreiz, sasniedz šim periodam rekordlielu kopējo tirāžu – 10 tūkstošus eksemplāru. Tas, protams, liecina par šīs grāmatas popularitāti. Tomēr drīzāk šāda informācija var kalpot kā faktoloģiska ilustrācija, kas neļauj izdarīt vispārinošus secinājumus par vienas vai otras grāmatas vietu kāda žanra izdevumu kopainā.

Jau iepriekšminētajā grāmatnieku kongresā literatūrkritiķis Rūdolfs Egle (1889–1947) atgādina par lasītāju lomu grāmatas līdzradīšanā, bet izdevējs Jānis Rapa (1885–1941) kā atdarināšanas cienīgus paraugus izceļ Skandināvijas valstīs 20. gados organizētās grāmatu nedēļas.²³

N. Strunkes plakāts Grāmata – kultūras stūrakmens (saistībā ar 3. grāmatu nedēļu Latvijā 1935. gada novembrī). Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attēlizdevumu krājums, IPtL1-0/19

Visas Latvijas mērogā tādas arī tiek sarīkotas vairākkārt (1929., 1931. un 1935. gadā). Galvenokārt ar pazīstamu personību priekšlasījumiem, grāmatu izstādēm un tirdziņiem sabiedrības uzmanība tiek pievērsta latviešu autoru sacerējumiem un grāmatniecībai vispār, kā arī tiek popularizēta lasīšana. Grāmatu nedēļas ir arī viens no faktoriem, kas ļauj teikt, ka 30. gadu beigās grāmatas ir kļuvušas par Latvijas sabiedrības ikdienas dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

Grāmata kā ideoloģiskās cīņas un garīgās pretestības instruments

Tas ir spēkā arī turpmākajos gadu desmitos, tikai ievērojami atšķirīgā veidā. Otrā pasaules kara laikā padomju un nacistu režīmiem nevēlamie iespieddarbi tiek izņemti no grāmatu tirdzniecības vietām un publiskajām bibliotēkām; to vairākums tiek utilizēts, bet zināms eksemplāru skaits glabāts speciālos fondos lielākajās zinātniskajās bibliotēkās. Par padomju okupācijas varas īstenotā kultūras genocīda vērienu pēckara gados liecina saraksts, ko ļoti niecīgā eksemplāru skaitā 1951. gadā publicē tā sastādītāja – padomju cenzūras institūcija.²⁴

Padomju ideologu par kaitīgu atzīto grāmatu apkopojuma Apvienotais novecojušo izdevumu saraksts (1–7) kas nav lietojami Latvijas PSR sabiedriskajās bibliotēkās un grāmatu tirdzniecības tīklā (1951)

Turpmāk cenzūras sarakstos iekļautais personīgajās bibliotēkās bieži vien tiek noglabāts aiz ideoloģiski nekaitīgiem izdevumiem. Par okupācijas režīmam nevēlamu tekstu lasīšanu, glabāšanu un izplatīšanu cilvēki tiek tiesāti un represēti ne tikai Staļina valdīšanas laikā (t. s. „franču grupa” 50. gadu sākumā), bet arī 60.–80. gados – pazīstamākais piemērs ir vairākkārtējā brīvības cīnītāja Gunāra Astras (1931–1988) tiesāšana.²⁵

Cenzūrai izslēdzot no aprites daudzu talantīgu dažādu paaudžu autoru tekstus, tiek būtiski deformēts nacionālās rakstniecības un zinātnes attīstības process un veidojas situācija, kad sabiedrības vairākumam trūkst citas lasāmvielas alternatīvas un režīmam lojālo vai pat tā nomenklatūrai piederošo autoru (Vilis Lācis, Arvīds Grigulis) teksti tiek izdoti masu tirāžās. Saprotams, ka šādā bezkonkurences vidē tādam autoram kā V. Lācis nav grūti kļūt „par vienu no visvairāk lasītajiem sava laika rakstniekiem.”²⁶ Kā jau totalitārā sabiedrībā, arī padomju Latvijā ārpus tās latviski izdotās grāmatas ar retiem izņēmumiem tiek noklusētas, ir pieejamas tikai „izredzētajiem” — un arī tad galvenokārt ideoloģiskās cīņas nolūkiem. Piemēram, A. Upītim, lai sacerētu paskvilu Bezsaules noriets: latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijai (1967).

60.–80. gados vairs netiek voluntāri uzspiesta padomju varasvīru (Ļeņina, Staļina) rakstu obligāta pasūtināšana, tomēr šodien pie vidējās paaudzes piederošie spēs atsaukt atmiņā skolas gadus ar prasību studēt tekstus, kuru autorība tika piedēvēta komunistiskās partijas tālaika vadonim Leonīdam Brežņevam. To, ka padomju ideologiem nav vienalga, ko lasa masu bibliotēku apmeklētājs, raksturo kāda sabiedriskā konsultanta vērojumi Rīgas 10. bibliotēkā: „Skaitļi liecina, ka sabiedriski politisko zināšanu papildināšanā viskūtrākās ir mājsaimnieces. Daudzas pusmūža gados un pat jaunas sievietes galvenokārt lasa tikai aizrobežu daiļliteratūru un žurnālus [..] Ne viens vien jaunietis gadā izlasījis tikai dažu padomju autoru daiļdarbus.”²⁷ Kaut cik regulāru lasītāju interešu izpēti, vismaz 40.–50. gados, pilnībā aizstāj t. s. literatūras propaganda. Izmantojot socioloģijas metodes, 70.–80. gados top vairāki bibliotēku lasītāju interešu pētījumi.²⁸ Tomēr, paturot prātā minētos apstākļus, diez vai varam uzskatīt, ka tolaik būtu bijis iespējams iegūt pilnvērtīgu priekšstatu, kādi teksti/izdevumi ir sabiedrības rīcībā un tiek lasīti. Tikai šķietami vieglāk ir aprakstīt jau mūžībā aizgājušu kultūras darbinieku un zinātnieku personīgās bibliotēkas,²⁹ jo arī šādos gadījumos neiztiek bez totalitārās varas diktētiem noklusējumiem.

Šajā laikā lasītāju popularitāti iegūst vairākas grāmatu sērijas (Apvārsnis, Ievērojamu cilvēku dzīve un vairākas citas) un dzejas izdevumi sasniedz līdz tam nepieredzēti lielas tirāžas (atsevišķiem autoriem – Imantam Ziedonim, Ojāram Vācietim un Ārijai Elksnei – grāmatas tiek iespiestas pat 33 tūkstošos eksemplāru). Neskatoties uz to, daudzas pieprasītas grāmatas tolaik kļūst par deficītu.

Kaut arī attiecībā uz populāro kultūru padomju ēras norieta fāzē ir spēkā līdzšinējās nostādnes,³⁰ var konstatēt, ka valsts apgādi peļņas nolūkos 70.–80. gados publicē populārās literatūras klasikas tekstu atkārtotus iespiedumus (Dafnijas di Morjē Rebeka (1973) un Margaretas Mičelas Vējiem līdzi (1987)) un pat jaunus tulkojumus (Johannesa Mario Zimmela Cilvēks nav vientuļa sala (1981)). Lasītāji tiek aicināti izteikt viedokli par valsts apgādu perspektīvajiem plāniem un 80. gadu oficiāli atvēlētās iedrīkstēšanās gaisotnē izskan arī kritiski vērtējumi,³¹ taču jau pavisam drīz pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas zūd ne tikai līdzšinējie cenzūras žņaugi, bet ievērojami mainās izdevējdarbības prioritātes.

Kā nezaudēt lasītprieku svešumā 

Latviešu grāmatu izdošana un lasīšana dažādās pasaules valstīs, kur latvieši atrod mītnes vietu pēc Otrā pasaules kara, kļūst par būtisku nacionālās identitātes stiprināšanas elementu daudzu gadu garumā. Šāda lasīšanas funkcija ir bijusi svarīga latviešiem, atrodoties ārpus dzimtenes, protams, arī citos laikos. Taču tieši 40.–80. gados trimdā tiek uzturēta grāmatniecība, kura nav margināla iepretim Latvijā notiekošajam, bet ierobežotā apjomā mēģina turpināt valstiskuma laikā aizsāktās grāmatniecības tradīcijas.

50.–60. gados vairākkārt trimdas presē uzplaiksnī ierosinājumi, kā ieinteresēt trimdinieku jauno paaudzi par lasāmvielu latviešu valodā. Mudinot atbalstīt viņa aizsākto grāmatiņu virkni par latviešu karavīriem, M. Goppers (1908–1996) cer, ka tās kļūs par „pretlīdzekli kovboju un gangsteru literatūras un filmu indei, magazīnu un „komiku” salkanībām u. c. brīvās pasaules masas cilvēka ikdienas „patēriņa priekšmetiem””.³² Turpretim literatūrkritiķis Vitauts Kalve (1913–1989) aicina nevērtēt komiksus vienīgi kā amerikāņu masu literatūras produktu. Viņš atgādina, ka bērniem domātas attēlu virknes ar tekstiem jau 20. gados Latvijā ir publicējis žurnāls Cīrulītis un ierosina pārvērst attēlu virknēs Pumpura Lāčplēsi, Brigaderes Sprīdīti un vēl citus literārus darbus.³³ Nepārvērtējama nozīme trimdas jaunās paaudzes lasītprieka veicināšanā ir gan žurnālam Mazputniņš (sāk iznākt Kalamazū 1959. gada janvārī un tiek izdots līdz 1994. gadam), gan Baibas Vītoliņas apgādam Atvase (Stokholmā), kas cita starpā 1972. gadā piedāvā tēlvijas formātā Aleksandra Grīna romāna Zemes atjaunotāji 1. daļu.

Apgāda Daugava izdotās E. Dunsdorfa Latvijas vēsture, 1710–1800 (1973) iepriekšparakstītāju saraksts

Kaut arī 50. un 60. gados atsevišķi apgādi publicē vērienīgus kultūrvēsturiskus izdevumus (daļai no tiem tiek praktizēta iepriekšparakstīšanās) un ir arī nostabilizējusies trimdinieku pirktspēja, ar izdevējdarbību saistītu cilvēku vērojumi liek bažīties par trimdas grāmatniecības nākotni.

Apgāda Atvase izdoto A. Grīna Zemes atjaunotāju (1972) atvērums ar P. Purmaļa zīmējumiem

Literatūrkritiķis Jānis Andrups (1914–1994) rosina jaunatnes organizācijas pievērsties latviešu grāmatu publiskai iztirzāšanai: „Būtu jauki, ja jaunatnes kongresos blakus skaistuma karalieņu vēlēšanām vēlētu arī latviešu grāmatu karaļus un karalienes – tos, kas visvairāk izlasījuši latviešu grāmatas.”³⁴ Savukārt trimdas grāmatu ražas apskatu veidotājs Leons Rumaks (1919–1987), analizējot datus aptaujai par situāciju trimdas grāmatniecībā, gan secina, ka „jaunatne latviešu grāmatas pērk ļoti reti, pie tam lielāko tiesu dāvanām, nevis lasīšanai”, tomēr atgādina „ka arī brīvajā Latvijā ne visi jaunieši lasīja grāmatas, kaut gan tur varēja atrast visu interesēm atbilstošas”.³⁵

Par to, ka trimdas lasītāju ievērojamas daļas literārā gaume ir samērā konservatīva, ir pārliecināts H. Rudzītis, kas vēstulē Anšlavam Eglītim (1906–1993) sūkstās, ka „latviešu lasītāji ēd tikai „reālu barību”. Viss kur kaut kāda modernisma piegarša vairumam nav sagremojams”.³⁶ Tādēļ, kā jau ne reizi vien latviešu literatūras vēsturē, jauno autoru radošie meklējumi ir biežāk sastopami literāro žurnālu (galvenokārt Jaunā Gaita, iznāk kopš 1955. gada) lappusēs. Rietumu valstīs dzīvojošie krietni agrāk nekā latvieši dzimtenē izjūt, kā tehnoloģiju attīstība un citi faktori iespaido mītņu zemju grāmatu repertuāru un grāmatu lasīšanas prestižu vispār. Filozofs Pauls Jurevičs (1891–1981), kurš jau 20. gados ir izteicis bažas par laika kavēklim domātās beletristikas pārsvaru un zinātnisku grāmatu lasītāju niecīgo skaitu,³⁷ 60. gados ir spiests konstatēt, ka kritiķu uzticamība, nosakot grāmatu vērtību, ir gājusi mazumā.³⁸ Savukārt Veronika Strēlerte (1912–1995), kas par grāmatu sīvākiem konkurentiem dēvē laikrakstus un nedēļas žurnālus, uzskata, ka „grāmatu lasīšanas prieks pārdzīvos tomēr arī televīzijas laikmetu.”³⁹ Cik veiksmīgi nākotnē ir izdevies ielūkoties dzejniecei, un cik precīzi gadu vēlāk Gūtenberga galaktikas nākotni ir prognozējis kanādiešu mediju teorētiķis Herberts Māršals Makluens  (McLuhan, 1911–1980), katrs var spriest pats.

20. gadsimta nogalē esam kļuvuši par lieciniekiem būtiskām pārmaiņām Latvijas grāmatu apgādu darbā, arī lasīšanas paradumu jomā. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas ir kļuvuši iespējami ideoloģiski neietekmēti pētījumi par grāmatniecības attīstību Latvijā aizvadītajā gadsimtā. Plašāk kā līdz šim ir pētīta populārās literatūras lasīšanas pieredze⁴⁰ un analizēti atsevišķi 20. gadsimta kultūras personību personīgie grāmatu krājumi.⁴¹ Tomēr avotos balstītas, analītiskas Latvijas 20. gadsimta grāmatniecības un arī lasīšanas vēstures uzrakstīšana vēl ir neatliekams pētnieku nākotnes uzdevums.

1. [Graudiņš K.] K. G.  Par latviešu literatūras veicināšanu. Balss. 1887. 21. okt. 1. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. J. U. Lubu literatūra. Mājas Viesis. 1902. 10. apr. 3. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Tērvetiets. Sēnalu literatūras jautājumā. Balss. 1904. 1. sept. 1. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Programma priekš ziņu krāšanas par to, ko tauta lasa un kā izturas pret skolām un grāmatām. Austrums. 1891. Nr. 9. 1045.–1076. sl.  (atpakaļ uz rakstu)
5. [Kriškāns J.] J. Kr. R. L. B. Z. K. Derīgu grāmatu apgādāšanas nodaļa. Austrums. 1892. Nr. 12. 469. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Br. Kādēļ Rīg. Latv. biedr. Derīgu grāmatu nodaļai tik maz biedru veicinātāju? Pēterburgas Avīzes. 1903. 4. apr. 3.–4. lpp.; Derīgu grāmatu nodaļas protokolu grāmata, 1901–1906, 118. lpp. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka, Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa, Ms 1230.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Rainis. Vecās strāvas pēdējs gads. Kopoti raksti. 18. sēj. Rīga: Zinātne, 1983. 333. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Krūmiņa L. Latviešu kalendāri, 1758–1919: bibliografēšanas metodika un kultūrvēsturisks raksturojums. Promocijas darbs filoloģijas doktora grāda iegūšanai. Rīga: Latvijas universitāte, 2005. 150., 163. lpp. https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/1290 (skatīts 04.07.2019.).  (atpakaļ uz rakstu)
9. Skalbe K. Mūsu žurnāli un lasītāji. Mūža raksti. 2. sēj. Rīga: Elpa, [2003]. 364. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Bērziņš A. Mūsu žurnāli Druva un Domas. Latvija. 1911. 24. dec. 2. lpp.; plašāk par to: Zanders V. Dažas lappuses latviešu literāro žurnālu pagātnē: 1905–1940. Karogs. 2005. Nr. 10. 104.–111. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. [Pavārs A.] Grāmatu statistika. Latviešu konversācijas vārdnīca. 6. sēj. Rīga: A. Gulbja apgāds, [1931]. 10469.–10470. sl.; Latvija citu valstu saimē. Rīga: Militārās lit. apgādes fonda izd., 1939. 45. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Virza E. Lauku noskaņas un dažādas pārdomas. Kopoti raksti. 2. sēj. Rīga: Zinātne, 2008. 599. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Virza E. Grāmatas. Kopoti raksti. 2. sēj. Rīga: Zinātne, 2008. 538. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Līgotņu Jēkabs. Grāmata kā kultūras faktors. Latvju Grāmata. 1927. Nr. 3. 168. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Kongresā pieņemtās tēzes. Latvju Grāmata. 1927. Nr. 2. 128. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Vilde K. Jaunatnes pasargāšana no sēnalu literatūras. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1930. Nr. 7/8. 139. lpp. Plašāk par grāmatniecību reglamentējošo likumdošanu un atsevišķu izdevumu izplatīšanas ierobežošanu: Zelmenis G. Cenzūra un to reglamentējošā likumdošana Latvijā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 2012. Nr. 4. [79.]–106. lpp. https://www.lvi.lu.lv/lv/LVIZ_2012_files/4numurs/G_Zelmenis_Cenzura_LVIZ_2012_4.pdf  (skatīts 04.07.2019.); Lipša I. Tekstu vērtētāji – morālais protekcionisms. Izklaides kultūra Latvijā: morāles komunikācijas aspekti (1918–1934). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. 86.–103. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Vidiņš J. Kur sēnalas, kur graudi? Latvis. 1934. 2. marts. 2. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Laganovskis J. Ilūziju gadi. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2005. 19.–23. lpp.; Zigmonte D. Oda grāmatām. Reminiscences. Rīga: Liesma, 1986. 3.–15. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Laganovskis J. Ilūziju gadi. 23. lpp.; Zigmonte D. Oda grāmatām. 14. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Akatova H. Latviešu dzejoļu krājumu rādītājs. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, [2010]. 263.–279. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Zālīte E. Par dzeju, dzejniekiem un lasītājiem. Latvju Grāmata. 1927. Nr. 2. 65.–68. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
22. [Upīts A.] A. U. Ar ušņu duramo. Lubenieciskā lirika. Domas. 1928. Nr. 6. 71. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Grāmatnieku kongress Rīgā. Pēdējā Brīdī. 1927. 4. apr. 7. lpp. R. Egle savā referātā skarto tematu izklāstījis jau 1922. gadā publicētajā rakstā Autors, izdevējs un lasītājs, kas pieejams izdevumā: Egle R. Raksti par literatūru: izlase. Rīga: Liesma, 1989. 88.–96. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
24. Apvienotais novecojušo izdevumu saraksts (1–7), kas nav lietojami Latvijas PSR sabiedriskajās bibliotēkās un grāmatu tirdzniecības tīklā. Rīga: Latvijas PSR Ministru padomes literatūras un izdevniecību galvenās pārvaldes izdevums, 1951.  (atpakaļ uz rakstu)
25. Plašāk par to: Geile-Sīpolniece I. Kas bija „franču grupa”? Karogs. 2001. Nr. 12. 8.–12. lpp.; Zelmenis G. Kā tiesāja Gunāru Astru? Gunārs Astra. Un citi. [Mārupe]: Gunāra Astras piemiņas fonds, [2015]. 25.–49. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
26. Skujiņš Z. Aplikācija par rakstnieku un laikmetu. Ķekava: las.ām, [2018]. 184. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
27. Zabis E. Vai tava izvēle ir neitrāla? Piezīmes par bibliotēku darbu. Cīņa. 1964. 5. marts. 2. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
28. Viens no reprezentatīvākajiem pētījumiem ir: Grāmata un lasītājs: socioloģisks pētījums [Kuldīgas] lauku rajonā. V. Lāča LPSR Valsts bibliotēka. Rīga: Zinātne, 1978.  (atpakaļ uz rakstu)
29. Vilsons A. Ieskats J. Raiņa bibliotēkā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1978. Nr. 9. 85.–99. lpp.; Stelmaka M. Ieskats Annas Brigaderes personiskajā bibliotēkā. Varavīksne, 1982: literārais mantojums. Rīga: Liesma, 1982, 77.–94. lpp.; Stradiņš J. Profesora Paula Stradiņa bibliotēka. Grāmatas un grāmatnieki: Misiņa bibliotēkas 100. gadadienai. Rīga: Zinātne, 1985.  160.–177. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
30. „Triviālā māksla – buržuāziskās „masu kultūras” parādība, kas adresēta mazkulturālam, mietpilsoniskam patērētājam ar mazattīstītu gaumi” – formulējums no izdevuma: Latvijas padomju enciklopēdija. 10¹ sēj. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987. 17. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
31. Krieviņš G. Kopoti raksti. Par un pret: lasītāju viedokļu kopsavilkums. Jaunās Grāmatas. 1988. Nr. 11. 12.–14. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
32. Goppers M. …bet Kartagēna jānoposta: Zelta ābele turpina izdot karavīru biogrāfiju sēriju. Latvija Amerikā. 1955. 11. maijs. 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
33. Kalniņš V. Kā pievērst bērnu interesi latviešu valodai: kāds vārds par „latviešu komikiem”. Latvija Amerikā. 1955. 2. nov. 3. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
34. Andrups J. Šīs trimdas liktenis izšķirsies kultūras laukā. Tēvzemes brīvībai un kultūrai: 1. kultūras darbinieku kongress 1965. g. 9. un 10. janvārī. Indianapole: Akadēmiskās Dzīves apgāds, 1965. 79. lpp. Plašāk par trimdas lasīšanas veicināšanas aktivitātēm: Vīksniņš N.  Lasīšanas sacensības. ALA Žurnāls. 1971. Nr. 4. 48.–49. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
35. Rumaks L. Mūsu trimdas grāmatniecības problēmas. Archīvs: literatūrai un mūzikai veltīts sējums. [Melburna]: Latviešu apvienības Austrālijā zinātnes nozare, [1966]. 89.–91. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
36. Rudzītis H. Vēstule A. Eglītim 1983. gada 22. septembrī. Rakstniecības un mūzikas muzejs, A. Eglīša kolekcija, inv. nr. 756962.  (atpakaļ uz rakstu)
37. Jurevičs P. Beletristiskā un zinātniskā kultūra. Burtnieks. 1929. Nr. 11. 970.–973. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
38. Jurevičs P. Literatūra un seksa kults. Pretstatu pasaule: esejas. [Bruklina]: Grāmatu draugs, 1973. 198.–199. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
39. Strēlerte V. Par grāmatām un lasītājiem. Akadēmiskā Dzīve, 1961. Nr. 4. 28.–30. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
40. Dreimane J. Authors, publishers and readers of popular literature in Latvia in the late 1980s and early 1990s. Interlitteraria. 20/2: The Changing Baltics. Miscellanea. Tartu: University of Tartu Press, 2015. https://ojs.utlib.ee/index.php/IL/article/view/IL.2015.20.2.6 (skatīts 04.07.2019.); Limane L. Stāsts par grāfieni Genovevu kā triviālliteratūras sacerējums. Letonica. 2018. Nr. 37. [119.]–133. lpp.; Siliņa G.  Daiļliteratūras lietošanas prakses: 20. gadsimta 70.–90. gadi: populārā literatūra Latvijā (ievadījums). Sabiedrība un kultūra. 16.[sēj.]. Liepāja: Liepājas Pedagoģijas akadēmija, 2014. 194.–204. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
41. Surgunte I. Eduarda Smiļģa bibliotēkas pētnieciskais potenciāls (2013). https://www.youtube.com/watch?v=vrRcBOb25is un https://www.youtube.com/watch?v=NbFyBHv0KA8&t=12s  (atpakaļ uz rakstu)