punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Es atzīstos

Žaume Kabrē

28/08/2019

 

Žaume Kabrē (Jaume Cabré, Barselona, 1947) ir viens no izcilākajiem un visvairāk tulkotajiem katalāņu rakstniekiem, daudzu romānu, stāstu krājumu un lugu autors. Romāns Es atzīstos (Jo confesso, 2011) ir izdots vairāk nekā divdesmit valodās un atnesis autoram daudz apbalvojumu gan Katalonijā, gan ārzemēs.

Šajā romānā (un te publicētajā fragmentā) skatpunkts nemitīgi lēkā no stāstītāja pirmās personas uz atmiņu vēstījumu trešajā personā, piepinot klāt daudzus Eiropas vēstures gadsimtus no viduslaiku inkvizīcijas līdz Aušvicas krāsnīm, liekot neskaitāmiem stāstiem savīties vienā veselumā ap ļaunuma, nodevības un atmiņas tēmām. Šis savijums aizved pie tik negaidītām beigām, ka, par spīti daudzajiem lappušu simtiem, ne vienam vien gribas lasīt romānu vēlreiz no sākuma, ar citādu skatienu izsekojot līdzi teksta pinumiem.

Tulkotāja

 

1

 

Tikai vakarnakt, iedams pa slapjajām Vaļkarkas ielām, es sapratu, ka piedzimt šajā ģimenē bija nepiedodama kļūda. Piepeši apjēdzu, ka vienmēr esmu bijis viens un nekad neesmu varējis paļauties ne uz vecākiem, ne uz kādu Dievu, kam deleģēt risinājumu meklēšanu, lai arī pieaugdams paradu domu smagumu un atbildību par savu rīcību pārlikt uz skaidri nedefinētiem uzskatiem un visdažādāko lasāmvielu. Vakar vakarā, otrdien, lietum gāžot, atgriezdamies mājās no ciemošanās pie Dalmau, nonācu pie secinājuma, ka šī nasta ir tikai un vienīgi mana. Un ka par saviem panākumiem un savām kļūdām atbildīgs esmu tikai un vienīgi es pats. Man vajadzēja sešdesmit gadus, lai to saredzētu. Ceru, ka tu mani saproti un saproti arī to, ka jūtos neaizsargāts, vientuļš un bezgalīgi noilgojies pēc tevis. Par spīti attālumam, kas mūs šķir, tu man esi paraugs. Par spīti panikai, vairs negribu tverties pie kāda dēļa, lai noturētos virs ūdens. Par spīti dažādām nojausmām, dzīvoju tālāk bez skaidras pārliecības, bez priesteriem, bez stingri noteiktiem kodeksiem, kas man nogludinātu ceļu uz nez kurieni. Es jūtos vecs, un dāma ar izkapti aicina doties līdzi. Redzu, ka viņa ir pārvietojusi melno laidni un ar pieklājīgu žestu mudina mani turpināt partiju. Viņa zina, ka man atlicis maz bandinieku. Tomēr rītdiena vēl nav pienākusi, un es skatos, ar kuru figūru varētu izdarīt gājienu. Sēžu viens pie šīs papīra lapas, kas ir mana pēdējā iespēja.

Pārlieku man neuzticies. Vienam lasītājam rakstītas atmiņas ir žanrs, kas tiecas melot, un zinu, ka arī es vienmēr centīšos nokrist uz visām četrām kā kaķis; tomēr mēģināšu nepiedzejot pārāk daudz. Viss bija tieši tā un pat vēl sliktāk. Zinu, ka man būtu vajadzējis ar tevi par to runāt jau sen, taču tas ir grūti, un arī tagad nezinu, kā sākt.

Būtībā viss aizsākās pirms vairāk nekā piecsimt gadiem, kad tas izmocītais cilvēks nolēma lūgt, lai viņu uzņem Burgalas Svētā Pētera klosterī. Ja viņš tā nebūtu darījis vai ja tēvs priors doms Žuzeps de Sanbartumeu būtu atraidījis viņu stingrāk, es tagad te nerakstītu visu to, ko vēlos tev izstāstīt. Taču nespēju atkāpties tik tālu pagātnē. Sākšu ar nesenākiem laikiem. Daudz nesenākiem.

– Tētis… Dēls, es nezinu, kā… Tavs tēvs…

Nē, nē; arī ar to negribu sākt, nē. Labāk sākt ar kabinetu, kur šobrīd rakstu, sēdēdams iepretī tavam iespaidīgajam pašportretam. Kabinets ir mana pasaule, mana dzīve, mans universs, kurā satilpst gandrīz viss, izņemot mīlestību. Kad skraidīju pa dzīvokli īsās biksēs, ziemās un rudeņos ar sarkaniem aukstuma puniem uz rokām, man kabinetā ieiet bija atļauts tikai īpašos brīžos. Pārējā laikā tur vajadzēja lavīties slepus. Pazinu visus kabineta kaktus, un gadiem ilgi mans slepenais cietoksnis atradās aiz dīvāna, kaut gan pēc katra iebrukuma biju spiests savus nocietinājumus nojaukt, lai, darbodamās ar putekļu lupatu, tos neuzietu Mazā Lola. Taču vienmēr, kad tur iekļuvu likumīgi, vajadzēja uzvesties kā ciemos un turēt rokas aiz muguras, kamēr tēvs rādīja pēdējo manuskriptu: atradu to Berlīnē, vienā pusizputējušā antikvariātā, padomā tik, un nebāz klāt rokas, lai man nav jārājas. Adriā, lielas ziņkārības pārņemts, noliecās pār manuskriptu.

– Tas ir vāciski? – neapzināti pastiepjot roku.

– Eu! Negrābsties! – Tēvs uzsita viņam pa pirkstiem. – Ko tu teici?

– Tas ir vāciski, jā? – berzējot sāpošo roku.

– Jā.

– Es gribu mācīties vācu valodu.

Felikss Ardevuls ar lepnumu uzlūkoja dēlu un teica: pavisam drīz varēsi sākt mācīties, manu zēn.

Patiesībā tas bija nevis manuskripts, bet brūnganu lapu žūksnis; uz pirmās pārāk cakainā rokrakstā bija rakstīts: Der begrabene Leuchter. Eine Legende.1

– Kas ir Stefans Cveigs?

Mans tēvs ar lupu rokā, visu uzmanību veltīdams kādam labojumam lappuses malā pie pirmās rindkopas, nebūt neteica: tas, dēls, bija rakstnieks, – bet tikai izklaidīgi atmeta: viens tips, kurš pirms desmit vai divpadsmit gadiem izdarīja pašnāvību Brazīlijā. Ilgu laiku par Stefanu Cveigu es zināju vienīgi to, ka tas ir viens tips, kurš pirms desmit vai divpadsmit, vai trīspadsmit, četrpadsmit vai piecpadsmit gadiem izdarījis pašnāvību Brazīlijā, līdz varēju izlasīt manuskriptu un uzzināju par viņu ko vairāk.

Ar to pašu vizīte bija galā, un Adriā izgāja no kabineta, uzklausījis piekodinājumu netrokšņot: mājās nekad nedrīkstēja ne skriet, ne klaigāt, ne klakšķināt mēli, jo tēvs mūždien vai nu ar lupu pētīja manuskriptus, vai pārlūkoja viduslaiku karšu katalogu, vai prātoja, kur varētu atrast jaunus priekšmetus, kas liktu drebēt viņa pirkstiem. Atļauts bija tikai viens trokšņošanas veids: es savā istabā drīkstēju vingrināties spēlēt vijoli. Taču nedrīkstēju arī izšķiest visu dienu, atkal un atkal atkārtojot XXIII arpedžo vingrinājumu no O livro dos exercícios da velocidade,2) kurš manī izraisīja lielu naidu pret Truļolsu, tomēr neiedvesa riebumu pret vijoli. Nē, arī Truļolsu es neienīdu. Taču viņa bija apnicīga, sevišķi, kad uzstājīgi pieprasīja XXIII vingrinājumu.

– Es tā domāju, varbūt mēs varētu drusku pamainīt.

– Šeit, – viņa ar lociņa frošu piebakstīja notīm, – tu vienā lappusē vienkopus atradīsi visas iespējamās grūtības. Tas ir vienkārši ģeniāls vingrinājums.

– Bet es…

– Piektdien es gribu dzirdēt perfektu divdesmit trešo. Arī divdesmit septīto takti.

Reizēm Truļolsa bija neizturami spītīga. Taču lielākoties viņa bija gluži ciešama sieviete. Reizēm pat vairāk nekā ciešama.

Bernats bija tādās pašās domās. Kad mācījos pēc O livro dos exercícios da velocidade, Bernatu es vēl nepazinu. Taču par Truļolsu mūsu viedoklis sakrita. Droši vien viņa bija izcila skolotāja, lai arī, cik man zināms, nav iegājusi vēsturē. Laikam vajadzētu rakstīt sakarīgāk, jūtu, ka nemitīgi novirzos sāņus. Jā, es rakstīšu arī daudz ko tādu, ko tu jau noteikti zini, sevišķi, kad runa būs par tevi. Taču ir arī tādas dvēseles driskas, ko tu, manuprāt, nepazīsti, jo nevienu cilvēku nav iespējams iepazīt pilnībā.

Lai arī raibāks un krāšņāks, veikals man patika mazāk nekā kabinets mūsu mājās. Varbūt tāpēc, ka tais retajās reizēs, kad es veikalā nonācu, man vienmēr šķita, ka mani vērīgi uzmana. Toties tur es varēju skatīties uz Sesīliju, kura bija ļoti skaista un kurā es biju dziļi iemīlējies. Tā bija sieviete ar galaktiski blondiem, vienmēr glīti sasukātiem matiem un ar pilnīgām, neganti sarkanām lūpām. Viņa mūždien bija aizņemta ar saviem katalogiem un cenu lapām vai arī rakstīja cenu zīmes, vai apkalpoja nedaudzos pircējus ar smaidu, kas skatieniem atklāja perfektus zobus.

– Vai jums ir mūzikas instrumenti?

Vīrietis pat nebija noņēmis cepuri. Nostājies Sesīlijas priekšā, viņš raudzījās apkārt: lustras, kandelabri, ķirškoka krēsli ar neticami smalkām intarsijām, deviņpadsmitā gadsimta sākuma tête-à-tête dīvāniņi, dažādu lielumu un laikmetu vāzes… Mani viņš nemaz neievēroja.

– Ne īpaši daudz, bet, lūdzu, nāciet man līdzi…

Veikala ne īpaši daudzie instrumenti bija pāris vijoļu un viena viola, kuras diez ko labi neskanēja, bet kurām toties brīnumainā kārtā bija saglabājušās zarnu stīgas. Un vēl iebuktēta tuba, divi lieliski flīgelhorni un taure, kurai izmisīgi skanēt bija licis ielejas vecākais, lai brīdinātu citu ieleju ļaudis, ka Panevedžo mežs deg un Pardakas iemītnieki lūdz palīdzību Sirorai, Sanmartīno un pat Velšnofenei, ko ugunsgrēks nesen jau bija piemeklējis, un arī Moenai un Soragai, ko droši vien jau bija sasniegusi biedējošā smaka, kuru izplatīja šī postīgā nelaime, kas izcēlusies tā Kunga 1690. gadā, kad Zeme gandrīz visiem bija apaļa un kuģi – ja vien to neliedza nepazīstamas slimības, bezdievīgi mežoņi, jūras un sauszemes plēsīgie zvēri, ledus un vētras, un pārmērīgas lietavas –, nozuduši rietumos, atgriezās no austrumiem ar jūrniekiem, kuri nu bija izdēdējuši un nomocīti, tālumos aizklīdušiem skatieniem un murgu pieķepušām naktīm. Tā Kunga 1690. gada vasarā visi Pardakas, Moenas, Siroras un Sanmartīno iemītnieki, visi, izņemot gultai piekaltos slimniekus, aizmiglotām acīm skrēja skatīties postu, kas iznīcināja viņu dzīvi – kam lielākā, kam mazākā mērā. Drausmīgais ugunsgrēks, kurā viņi bija spiesti bezpalīdzīgi nolūkoties, aprija vezumu vezumiem labas koksnes. Kad Providences sūtīts lietus šo elli nodzēsa, Jakjams, ceturtais un attapīgākais no Pardakas Muredas dēliem, rūpīgi apstaigāja visu izpostīto mežu, meklēdams liesmu neskartas platības vai stumbrus, kas vēl būtu lietderīgi izmantojami. Kāpdams lejā Osas aizā, viņš pusceļā notupās zem jaunas, pārogļojušās egles nokārtot dabisku vajadzību. Taču tas, ko viņš pēkšņi ieraudzīja, aizdzina vēlēšanos iztukšot zarnas: sveķainas šķilas, kas ievīstītas lupatā, no kuras plūda kampara vai nez kādas citas savādas vielas smarža. Jakjams uzmanīgi attina lupatas, kas nebija pilnībā sadegušas ellišķīgajā ugunsgrēkā, kurš bija izpostījis viņa nākotni. No atklājuma sareiba galva: netīri zaļais audums ar vēl netīrāki dzeltenas auklas apmalojumiem, kurā bija ietītas šķilas, izrādījās gabals no vamža, ko parasti nēsāja Bulkanijs Broča, resnis no Moenas. Atradis auduma driskas vēl divās vietās, šīs gan teju pilnībā sadegušas, viņš saprata, ka Bulkanijs ir izpildījis savus draudus izputināt Muredas ģimeni un pie reizes visu Pardakas ciemu.

– Bulkanij!

– Es ar suņiem nerunāju.

– Bulkanij!

Balss skanēja tik drūmi, ka viņš negribīgi pagriezās. Bulkanijam no Moenas bija tik pamatīgs vēders, ka uz tā ērti varētu atbalstīt dilbus, ja vien viņš dzīvotu dažus gadus ilgāk un turpinātu to audzēt.

– Ko, ellē, tu gribi?

– Kur ir tavs vamzis?

– Kas tev daļas?

– Kāpēc tu neesi to uzvilcis? Parādi man savu vamzi!

– Ej dirst. Kas, tu domā, ka tagad, kad jūs esat sūdos, mēs, moenieši, darīsim visu, ko jūs teiksiet? – Bulkanijs viņu nopētīja naida pilnām acīm. – Neko es tev nerādīšu. Pis no šejienes un neaizsedz man sauli!

Jakjams, ceturtais Muredu dēls, ledaini saltās dusmās izvilka mizu griežamo nazi, ko allaž nēsāja aiz jostas, un ietrieca to Moenas resnim Bulkanijam Bročam vēderā, it kā tas būtu kļavas stumbrs. Bulkanijs pavēra muti un iepleta acis, vairāk brīnīdamies nevis par sāpēm, bet par to, ka viņu aizskart iedrošinājies kaut kāds Pardakas mēsls. Kad Jakjams Mureda izvilka nazi, asinis pretīgi un sarkani noguldzēja, bet Bulkanijs saļima krēslā, it kā pa brūci būtu izlaists gaiss.

Jakjams pavērās uz vienu un otru pusi: ceļš bija tukšs. Vientiesīgi viņš skriešiem metās atpakaļ uz Pardaku. Joņodams garām Moenas pēdējai mājai, viņš apjēdza, ka varbūt visu ir redzējusi dzirnavu kuprīte, kas, stiepdama slapjas veļas nastu, blenza uz viņu pavērtu muti. Taču Jakjams nevis pārgrieza šim skatienam rīkli, bet tikai pielika soli. Viņš labāk nekā jebkurš cits prata atrast dziedošo koksni, un viņam vēl nebija pilni divdesmit gadi, taču viņa dzīve tikko bija pārlūzusi.

Ģimene reaģēja saprātīgi un tūlīt aizsūtīja ļaudis uz Sanmartīno un Siroru ar drošiem pierādījumiem izskaidrot, ka tieši Bulkanijs bijis dedzinātājs, kas, ļaunu prātu turēdams, pielaidis mežam uguni, taču Moenas iemītnieki par taisnas tiesas spriešanu neko negribēja dzirdēt un gatavojās bez nevajadzīgiem starpniekiem sadzīt rokā to nešķīsteni Jakjamu Muredu.

– Dēls, – teica vecais Mureda, un viņa skatiens bija vēl skumjāks nekā parasti, – tev ir jābēg. – Un sniedza viņam zuteni, kurā bija puse visa zelta, kas iekrāts, trīsdesmit gadus strādājot ar Panevedžo koksni. Neviens no Jakjama brāļiem pret šādu lēmumu neko neiebilda. Tad tēvs mazliet ceremoniāli turpināja: – Lai arī tu labāk par citiem proti atrast lietaskokus un sadzirdēt visskanīgāko koksni, Jakjam, mans mīļotais dēls, ceturtais, kas dzimis šai nelaimīgajā namā, tava dzīvība ir vairāk vērta nekā vislabākais kļavas stumbrs, kādus mēs vairs nevienam nepārdosim. Un tā tu paglābsies no posta, kas tagad mūs piemeklēs, jo Moenas Bulkanijs mūs ir atstājis bez meža.

– Tēvs, es…

– Bēdz, pasteidzies, laidies uz Velšnofeni, jo skaidrs, ka tevi vispirms meklēs Sirorā. Mēs izplatīsim baumas, ka tu slēpies Sirorā vai Tonadikā. Briesmas ir pārāk lielas, un ielejās tu vairs nedrīksti palikt. Tev jādodas ilgā ceļā, tālu, tālu prom no Pardakas. Bēdz, dēls, un lai Dievs tevi sargā.

– Bet, tēvs, es negribu doties prom. Es gribu strādāt mežā.

– Mežu viņi nodedzināja. Ko tad tu te vairs darītu?

– Nezinu, bet, ja pametīšu ielejas, es miršu!

– Ja tu neaizbēgsi jau šonakt, es pats tevi nogalināšu. Vai tu mani saprati?

– Tēvs…

– Neviens moenietis nepiedurs ne pirkstu manam dēlam!

Un Jakjams Mureda no Pardakas atvadījās no tēva un tad citu pēc cita noskūpstīja visus savus brāļus un māsas. Agno, Jennu, Maksi un viņu sievas. Hermesu, Jozefu, Teodoru un Mikurā. Ilzi, Ēriku un viņu vīrus. Un tad Katarīnu, Matildi, Grēthenu un Betīnu. Visi bija sanākuši, lai klusi pateiktu ardievas. Kad Jakjams jau bija pie durvīm, mazā Betīna viņu pasauca vārdā, viņš pagriezās un ieraudzīja, ka meitene pastiepusi uz viņa pusi roku, kurā šūpojas Pardakas Čufas Svētās Dievmātes medaljons, ko viņai pirms nāves bija uzticējusi māte. Jakjams klusēdams uzlūkoja brāļus un māsas, pievērsa skatienu tēvam, tas mēmi palocīja galvu. Tad viņš piegāja pie mazās Betīnas, paņēma medaljonu un teica māsai: manu mazulīt, es nēsāšu šo dārgumu līdz pašai nāvei; un viņš nezināja, ka šiem vārdiem būs lemts piepildīties. Betīna pielika abas plaukstas viņam pie vaigiem, bet neraudāja. Jakjams izgāja no mājas asaru pilnām acīm, noskaitīja īsu lūgšanu pie mātes kapa un nozuda naktī, dodamies pretī mūžīgajiem sniegiem mainīt savu dzīvi, mainīt vēsturi un atmiņas.

– Nekā cita jums nav?

– Šis ir antikvariāts, – Sesīlija atbildēja tai bargajā izteiksmē, kas vīriešiem parasti lika nokaunēties. Un mazliet ironiski piebilda: – Varbūt jums labāk iegriezties kādā mūzikas instrumentu veikalā?

Man patika, kā Sesīlija dusmojās. Tad viņa kļuva vēl skaistāka. Skaistāka pat par manu māti. Par manu māti, kāda viņa bija tolaik.

No savas vietas varēju redzēt Berengē kunga kabinetu. Dzirdēju, kā Sesīlija izvada pa durvīm neapmierināto pircēju, kurš tā arī nebija noņēmis cepuri, un, kad izdzirdu nodzinkstam zvaniņu un Sesīliju sakām uz redzēšanos, Berengē kungs pacēla skatienu un piemiedza man ar aci.

– Adriā.

– Jā.

– Kad tev nāks pakaļ? – viņš jautāja mazliet skaļāk.

Paraustīju plecus. Es nekad īsti nezināju, kad man jābūt tai vai citā vietā. Vecāki negribēja, ka palieku mājās viens, tāpēc, ja abiem bija kādas darīšanas, veda mani uz veikalu. Tas man gluži labi patika, jo es kavēju laiku, pētīdams visneiedomājamākās lietas, kas jau bija dzīvojušas, tagad pacietīgi atpūtās un gaidīja otro, trešo vai ceturto iespēju. Iztēlojos šo priekšmetu dzīvi dažādos namos, un tas bija aizraujoši.

Man pakaļ vienmēr ieradās Mazā Lola, mūždien steidzīga, jo bija aizkavējusies un vēl nebija ķērusies pie vakariņu gatavošanas. Tāpēc es tikai paraustīju plecus, kad Berengē kungs jautāja, kad mani vedīs mājās.

– Nāc, – viņš man teica un sniedza baltu papīra lapu. – Apsēdies pie Tjūdoru galda un drusku pazīmē.

Man nekad nav paticis zīmēt, es nemāku, man nav dotību. Tāpēc vienmēr esmu apbrīnojis tavu talantu, kas man šķiet brīnumains. Berengē kungs lika mani pie zīmēšanas, jo viņam nepatika skatīties, kā es slaistos pilnīgā bezdarbībā, lai gan tā nebija taisnība: es visu laiku biju aizņemts ar domāšanu. Taču Berengē kungam pretī runāt nedrīkst. Tā nu, apsēdies pie Tjūdoru galda, darīju, ko varēju, lai viņš liktos mierā. Izvilku no kabatas Melno Ērgli un mēģināju uzzīmēt. Nabaga Melnais Ērglis, ja viņš sevi būtu redzējis tai bildē… Starp citu, Melnais Ērglis vēl nebija paguvis iepazīties ar šerifu Kārsonu, jo es pats pie viņa biju ticis tikai šajā rītā, iemainījis no Ramona Koļa pret Weiss mutes ermoņikām. Ja tēvs to uzzinās, viņš mani nositīs.

Berengē kungs bija ļoti īpašs cilvēks; kad viņš smaidīja, man no viņa bija drusku bail, un pret Sesīliju viņš izturējās kā pret nekam nederīgu kalponi, un to es viņam nekad nepiedevu. Toties tieši viņš visvairāk zināja par manu tēvu, kas man bija vislielākais noslēpums.

 

No katalāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. Grāmatu izdevis apgāds Mansards.

  1. Apglabātais gaismeklis. Leģenda. (Vācu val.) Stefana Cveiga novele (1937).  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Ātruma vingrinājumu grāmata. (Portugāļu val.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu