punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Tikt vaļā no augstprātības

Sigita Kušnere

02/09/2019

 

Lai atzīmētu grāmatu redaktoru lielo devumu latviešu valodas un Latvijas literatūras vides kopšanā (tēmu, kas aktualizējās pēc jūlijā publicētās sarunas ar platformas Latvian Literature vadītāju Ingu Bodnarjuku-Mrazauskas), žurnāls Punctum ir uzsācis interviju sēriju ar vairākiem no mūsu ievērojamākajiem redaktoriem. Tās gaitā mēģināsim izvērtēt profesijas vietu literatūras kopainā, atklāt redaktoru darba aizkulises un sekmēt izpratni par grāmatu rediģēšanu. Kā pirmo publicējam literātes Ilzes Jansones interviju ar grāmatu redaktori, literatūrzinātnieci un LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas lektori Sigitu Kušneri.

 

Pirmais ir standartjautājums – cik sen tu strādā par redaktori?

Apmēram 20 gadus.

 

Ja tas ir tik ilgi, vai atceries savu pirmo redaktūru un kā tu vispār sāki?

Uzreiz pēc universitātes beigšanas sāku strādāt Jumavā, kur sabiju četrus gadus. Pirmos gadus pati neko nelasīju, bet pamazām kaut ko sāku. Pašu pirmo pat neatceros – visticamāk, kāds no vācu valodas tulkots pusaudžu romāns. Bet viena no baisākajām pieredzēm man bija hokeja grāmata. Mūsu hokejisti tajā laikā bija iekļuvuši A grupā, iznāca grāmata. Bet hokejisti ir skarbi vīri, visādus vārdus lieto. Grāmatas autors bija Armands Puče, un es centos, cik spēju, bet autors izvēlējās kaut ko no mana piedāvājuma akceptēt un kaut ko neakceptēt. Pilnai laimei viņš rediģēto manuskriptu – tolaik datorā nerediģēja, tolaik rediģēja papīrā – vienkārši izmeta ārā. Izgāja visus posmus, redaktūras, korektūras (tolaik vēl lasīja divas korektūras), un grāmata ir iespiesta, un mani izsauc pie šefa. Taču es pat nevaru pierādīt, ka esmu ar autoru diskutējusi, jo manuskriptu viņš ir izmetis ārā.

 

Un diskutējāt jūs, visticamāk, zem četrām acīm nevis e-pastos, vai ne?

Mums pat nebija tādas sarunas – es viņam atdevu rediģēto, un viņš ar mani pat negribēja īsti runāt, jo viņš kā žurnālists zināja labāk. Tā bija tāda pirmā sāpīgā pieredze.

 

Mani kopumā interesē attiecības starp autoru un redaktoru.

Ļoti intīmas.

 

Vai vienmēr intīmas?

Ir tā, ka lielu daļu autoru vai tulkotāju, kuru tekstus lasu, es klātienē nesatieku. Īpaši pēdējos gados, kad ir elektroniskā saziņa, tad mēs čatojam, meilojam, bet klātienē netiekamies. Ir pat cilvēki, kuriem es esmu vairākas grāmatas rediģējusi, kurus es pazīstu, mēs esam uz “tu”, bet nekad dzīvē neesam tikušies. Viena skarbā patiesība – paldies dievam, ka lasītājs nekad neierauga tekstus tādus, kādi tie nāk no autora. Dažreiz, īpaši tad, kad feisbukā lasu, kā rakstnieki un tulkotāji kritizē citu darbus, citu izdevumus, citu grāmatas, neizsakāmi gribas izvilkt ārā [kādu manuskriptu], nolikt un jautāt – un kas tas tāds ir? Bet redaktors jau, tāpat kā ārsts, ierauga dažādas lietas, kas tiek slēptas viņu tekstos. Un komunikācijā arī parādās dažādas īpatnības un specifika, arī skarbumiņi, arī mīļumiņi. Arī autors no autora ļoti atšķiras. Ir tādi, kuri ir gatavi cīnīties, – gramatiski viņiem nav taisnība, vai, piemēram, ir pārprastas vārda nozīmes. Un tu vari likt skaidrojumus, no kādām vien vārdnīcām gribi. Autors saka: „Nē! Ir tā, kā es gribu.” Beigās izrādās, ka tur ir atšķirība, ir pārpratums, un, kad jau „iet uz maketu”, tad ir „Jā, es tomēr pārdomāju”, un nomaina visu teikumu, nevis to vienu vārdu. Piemēram, izmet kādu rindkopu ārā. Ļoti daudz visādu brīnumu lien ārā, kas publiskajā vidē nav redzami. Bet ir arī ļoti daudz mīļuma. Ir ļoti sāpīgi, ja tu zini, ka esi ar autoru tiešām no sirds strādājis, un tad parādās kāds, kurš saka: „Ārprāts, kā var kaut ko tādu atstāt, kā var nepamanīt.” Un es redzu manuskriptā, kur mēs esam neskaitāmas reizes diskutējuši, mainījuši, atstājuši, – bet mani kā redaktori nolamā par to, kas ir bijusi autora izvēle. Tad ir tā bēdīgi.

 

Bet redaktors jau arī kļūdās, vai ne?

Vakardien saņēmu maketu pirms drukas. Sastādītāja bija izlasījusi un atradusi nenormāli stulbas drucenes. Tu esi lasījis trīs četras reizes – un drucenes!

 

Tas nozīmē, ka vienā brīdī tu vienkārši vairs nepamani?

Arī tad, kad lasu izdotas grāmatas, es ārkārtīgi priecājos, kad ieraugu kādu drukas kļūdu, pazudušu komatu pirms „bet” – kaut ko tādu vienkāršu, kur ir pilnīgi skaidrs, ka redaktors, korektors, autors, visi zina, ka pirms „bet” ir jābūt komatam. Tad es domāju – ak dievs, cik labi! Vēl kādam nav! Nevis tāpēc, ka man ir ļaunais prieks, bet tāpēc, ka ikviens kaut ko neierauga. Katru reizi, kad man kāds pārmet, ka korektūrā atradis trīs kļūdas, man gribas teikt – bet paskaiti tos labojumus, kas manuskriptā – desmit, divpadsmit, piecpadsmit tūkstoši labojumu. Protams, paliek, protams. Tagad pati lasīju savu redaktūru maketā – Rūbenss! Ar garo „ū”! Nu kādēļ? Neatbildēšu, kādēļ – nu neredzēju, nevaru pateikt, nav.

 

Cita starpā. Es kaut kā vienmēr esmu sliekusies iebilst pret to, ka rediģē un koriģē viens un tas pats cilvēks.

Man arī nepatīk, man patīk četru acu princips. Bet pašreizējos ekonomiskajos apstākļos ir lieliski, ka vispār kāds – redaktors vai korektors – izlasa. Ir apgādi, kuri joprojām ievēro „četru acu principu”. Divas korektūras lasa reti kur vai reti kurai grāmatai – ļoti fundamentāliem, nozīmīgiem, finansiāli labi atbalstītiem projektiem. Bet lielākoties ir redaktūra, korektūra. Un reti ir tie gadījumi, kad ir četru acu princips. Ja ir tāda iespēja, es savu honorāru sadalu un uzrunāju kādu korektoru, kas izlasa pēc manis. Ir kaut kādas lietas, ko es nejūtu, neredzu, kaut kādi mani „valodas defekti”. Piemēram, vārdu „propaganda” es vienmēr skatos vārdnīcā – es viņu nezinu. Nekad. Ir kaut kādas lietas, ko tu pats nepamani, un citas acis noder. Bet ir maz apgādu, kuriem vēl ir princips, ka korektūru lasa vēl kāds.

 

Man radies tāds iespaids, ka vairāk tu strādā ar zinātniskiem tekstiem?

Tas agrākos gados, bet šobrīd es lasu visu, kas nāk, jo tā šobrīd lielā mērā ir teju vai pamatnodarbošanās. Līdz ar to parādās arī daiļliteratūras teksti. Bet, jā, agrākos gados bija zinātniskie teksti. Ar visu specifiku!

 

Humanitāro zinātņu specifiku?

Zinātniskiem tekstiem ļoti reti kad ir zinātniskie redaktori. No redaktora parastā grib izspiest gan zinātnisko, gan literāro, gan vēl korektūru. Un es nejūtos tāds „multimediju mākslinieks”. Varu uzdot jautājumu, varu parādīt, ka kaut kas „nelīmējas kopā”. Savā jomā – literatūrā vai vēsturē –, protams, es jūtos normāli, sāku ielauzīties mākslas zinātnēs. Bet, kad lasi pirmoreiz, ir ļoti grūti. Ir terminoloģija, ir jēdzienu tradīcijas principi. Kaut vai atsauču principi – vēsturniekiem ir viena tradīcija, filologiem ir cita tradīcija, mākslas vēsturniekiem – vēl cita. Un tad, ja gadās vēl kāds bibliotekārs pa vidu ar bibliotēksistēmas atsauču principiem, tad ir vispār „vakars uz ezera”.

 

Mums Latvijā taču joprojām nav vienotas atsauču sistēmas, ko, teiksim, Latvijas Zinātņu akadēmija būtu aprobējusi, vai ne?

Nav. Normālas atsauču sistēmas nav. No vienas puses, tas noņem stresu, no otras puses, nav parauga. Ciktāl to prasa rediģēšanas lietas, esmu izveidojusi vienkāršotu sistēmu, atsakoties no visādiem iespējamiem kruzuļiem – ir trīs kastīšu princips, ko aizpildi ar vajadzīgo informāciju. Iespējami maz atkāpju uz īpatnējām slīpsvītriņām, domuzīmītēm – to visu notīrām nost. Un pēc tā arī mēģini dzīvot. Bet atšķiras – gan izdevējiem, gan periodiskajiem izdevumiem, gan zinātņu nozarēm. Katram ir kaut kāda cita vieta, kur punktu ielikt, iekavas vai kvadrātiekavas, vai kolu ar atstarpīti.

 

Kopskatā diezgan jautri. Tas nozīmē, ka katru reizi, kad tu ķeries pie kāda zinātniska teksta, ko izdod atsevišķs apgāds vai atsevišķa augstskola, tev ir jāapgūst arī kāda atsevišķa atsauču sistēma.

Jā. [Tad] es ņemu kādu grāmatu, kas ir izdota pirms tam, vai arī tam projekta vadītājam, kas ir apgādā, uzdodu jautājumu „Ko tu gribi redzēt?”. Lielākoties atbildes nav, un tad es lietoju vienu, savu izvēlēto principu. Ar atsaucēm ir problēma, arī studentiem. Man gan šķiet, ka tur var loģiku ieraudzīt. Autora pozīcija, nosaukuma pozīcija, visa tehniskā informācija.

 

Kādus ar rediģēšanu saistītus kursus tu lasi Latvijas Universitātē?

Viens ir Literatūras nozares projektu vadība, kur mēs drusku runājam arī par izdevējdarbību, arī par to, kas ir jādara redaktoram un korektoram un, attiecīgi, izdevniecības redaktoram kā projektu vadītājam. Un otrs ir kopā ar kolēģēm Ilzi Lokmani un Intu Urbanoviču – Literārā rediģēšana un valodas prakse baltu filoloģijas maģistriem.

 

Programmas Literārais redaktors vairs nav?

Ir doma, ka to atjaunos, bet tas nav tik vienkārši. Ir akadēmiskie cilvēki teorētiķi, kuri var lieliski izstāstīt visu par akadēmiskām zinībām, arī par valodas kultūru, strīdīgajiem gadījumiem un tādām lietām. Bet ir maz praktiķu, kas būtu ar mieru taisīt lekciju kursu. Un otrs – neviens sevi cienošs praktiķis netaisīs lekciju kursu par to atlīdzību, ko var piedāvāt Latvijas Universitāte. Par studiju kursu, par 16 nodarbībām, – 200 eiro pirms nodokļiem? Tas nav nopietni. Līdz ar to ir tā, kā ir. Ar maģistriem ir tā, ka valodniecības kolēģes pasniedz teorētiskos valodas kultūras, akadēmiskos jautājumus, bet es stāstu mazliet par redakcijas dzīvi, par tradīcijām, par autortiesībām un tādām lietām. Semināros mēs reāli strādājam ar tekstiem. Studenti paši atsūta tekstu, un tad mēs „izklaidējamies”. Atsūtītos tekstus mēs anonimizējam, lai mazinātu stresu. Bet kaut kādā brīdī studenti neiztur un sāk aizstāvēt savu tekstu, visa anonimitāte pazūd, un pārējie tāpat saprot, kurš par to tekstu tik ļoti cīnās. Bet, kad ieraugi savu tekstu uz sienas un citi saka – vai tiešām vajag tā? Kāpēc tur ir komats, vai divdabja teicienus nepazīst – un tad ir tā, ka jaunieši ļoti samulst, jo ir pārliecināti, ka absolūti skaisti raksta un ļoti precīzi izsaka savu domu. Patiesībā viņi bieži peras pa apli, ir salīdzinoši mazs vārdu krājums, viņi mēģina veidot sarežģītas teikumu konstrukcijas, bet nezina, kā lai ar tām tiek galā, kur liek domuzīmi un kādēļ abās pusēs. Patiesībā gramatikas un stila ziņā rakstīšanas līmenis nav diez ko augsts. Diemžēl.

 

Domā, tā ir arī skolu vaina?

Nezinu. Man liekas, ja raksti „feisītī”, raksti čatiņā, tas ir vienkārši, tur nav komatu.

 

Aizsūti sejiņu.

Jā, un tu esi pateicis. Tad, kad ir jāmēģina uzrakstīt studiju darbus, viens variants ir, ka saliec visur citātus pa vidu: „teicis Rainis”, „teikusi Aspazija”. Tad viņi citē, citē, citē, bet tad ir šoks – kāpēc nedrīkst 75 procenti būt citāti? Kāpēc tā? Nav tās rakstīšanas tradīcijas. Es negribu arī skolām neko pārmest, jo varu saprast situāciju – nav jau vairs domrakstu. Līdz ar to – uzraksti pārbaudes darbu, saliec vajadzīgās vietās komatus, bet nav tapšanas, nav rakstīšanas tradīcijas. Un vislieliskāk ir tad, ja tajā pašā mīļajā feisbukā kāda skolotāja mēģina citiem aizrādīt par valodas kultūru. Pati uztaisa savu lapu, ka sniedz konsultācijas. Bet jau reklāmas tekstiņā ir divas kļūdas.

 

Tas laikam nozīmē, ka cilvēki pārvērtē sevi.

Nejūt. Ir tāda pārliecība – ja es esmu dzimtās valodas lietotājs, tad es visu zinu ar mātes pienu un no dzimšanas. Es, piemēram, ļoti daudz ko nezinu. Pareizrakstības un gramatikas rokasgrāmatas man mājās ir tik ļoti nomīļotas! Vislabākais, protams, ir citvalodu personvārdu atveides grāmatas. Vācu valodas grāmata sadalās, jo es to dabūju jau palietotu, un jauna nav izdota, franču valodas grāmatiņai ir izbirušas lapas…

 

Var jau īpašvārdus arī rakstīt oriģinālā, piemēram.

Ko es arī īsti neatbalstu. Ir jau stilīgi uzlikt uz grāmatas vāka autora vārdu oriģinālrakstībā, bet smieklīgi ir tad, ja arī pats izdevējs īsti nezina, kā to autora vārdu izrunā.

 

Piemēram, tad autors atbrauc uz Latviju…

Jā, un tad tu domā, kā viņu uzrunāt. „Dārgais draugs!” Un vēl ir arī tradīcija. Nesen man bija diskusija par Luteru – Martins vai Mārtiņš. Esmu tradicionālists, man patīk Mārtiņš. Man bija ļoti grūti ar Īslandi. Kad pieradu pie Īslandes, to atcēla, un atkal ir Islande. Kur tad cilvēks var paspēt tam visam izsekot līdzi!

 

Kā tev šķiet, ar kādām īpašībām jābūt apveltītam cilvēkam, lai varētu strādāt par redaktoru? Es minētu, ka viņš diez vai ir apkārttusētājs vai ļoti komunikabls?

Nē, nē, tas netraucē. Kaut kādā dzīves posmā man patika satikt daudz cilvēku, dzīvot aktīvi, un varēja arī lasīt. Tas, ko laika gaitā rediģēšana iemāca, – tu palēnām mēģini tikt vaļā no augstprātības. No pašpārliecinātības. Man, piemēram, ir nenormāls stress un kauns katru reizi, kad kāds pēc manis lasa un atrod kādu kļūdu. Sākuma gados man bija „Es taču visu zinu!”. Un tā es – nja – Hānbergam mācīju rakstīt. Viņam ļoti patīk veidot atvasinājumus „darinājums, sveicinājums, godinājums, kūpinājums”. Man tolaik bija „divdesmit ar astīti”, un es mēģināju Hānbergam teikt, ka „nav stilā” – pārāk blīvs šāds atvasinājumu veids un teksts.

 

Un ko viņš?

Viņš ārkārtīgi skaisti un ārkārtīgi šarmanti, tā, kā tikai Hānbergs to prot, teica: „Daudz zinošāki par jums ir teikuši, ka tā ir mana lieliskā valodas īpatnība. Paliksim pie „dāvinājuma un sveicinājuma, un godinājuma”.” Tā bija viena no vislieliskākajām mācībām sadarbībā ar autoru – pilnīgi bez konflikta, bez stresa, vienojāmies par to, ka man nav taisnība. Pēc tās reizes uz daudzām lietām es arī sāku skatīties citādi. Viņš noteikti to neatceras, bet man tas bija vērtīgs piedzīvojums. Šajā gadījumā mazinās iedomība, augstprātība, „es visu zinu” pozīcija. Pirms gadiem desmit un piecpadsmit es tik daudz nemeklēju visādās vārdnīcās un gramatikās un Blinkenu tik bieži nelasīju un necitēju kā tagad. Man šķiet, ka es zinu, bet es pārbaudu. Un tad ir ļoti interesanti, ja pēc tevis lasa kāds zinošs cilvēks un saka, ka vajag citādi. Tad tu rādi, ka Blinkena saka šādi, bet Lauzis saka tā, un man varbūt tomēr bija taisnība. Spēja norīt lepnumu un augstprātību – jo ir jāatceras, ka autoram vienmēr ir pēdējais vārds. Vienalga, cik tu gribi būt gudrs redaktors – ar likumu tas ir nostiprināts, un pēc tiesas un taisnības autoram ir pēdējais vārds. Ja tevi pēc tam sit, ka autors ir izvēlējies un tu esi akceptējis, arī tad ir jāmēģina norīt, un tas ir ļoti grūti.

 

Redaktora darbs ir lasītājam neredzams?

Sākotnējo tekstu lasītājs neredz, un labi, ka tā. Es studentiem kādreiz rādu īsus fragmentus, pēc kuriem ir grūti atpazīt, kas tas par tekstu, – rādu, cik raibs var būt rediģējums. Ir bauda satikt cilvēkus, kuri, protams, arī kaut kur kļūdās, taču domā par teikumiem, apglāsta tos. Tas attiecas tieši uz tulkotājiem. Lasi un baudi, cilvēks tiešām domā, diskusijās ir argumenti, tiek izmantotas kultūras tradīcijas vai valodas tradīcijas – tas ir forši.

 

Tu jūti atšķirību, lasot latviešu oriģināltekstu vai tulkojumu?

Tulkojumus rediģēt ir vieglāk, sevišķi, ja zini oriģinālvalodu. Šajā ziņā es neesmu piekritēja tam, ka tulkojumam nedrīkst just, ka tas ir tulkojums. Tieši otrādi – ja tas ir pārlieku pārradīts, tad tas ļoti daudz zaudē no paša rakstnieka teksta. Es nesaku, ka jābūt slimām konstrukcijām vai ka valodai būtu jāklab. Man reiz piedāvāja rediģēt tekstu, no kura es atteicos. Par [šo] tulkotāju „pilsētā ir mīts”, ka viņa ārkārtīgi labi tulko. Ja lasi, nesalīdzinot ar oriģinālu, – viss lieliski. Ja sāc lasīt, ar pirkstu velkot līdzi, tad redzi, ka tulkotāja no sevis pielikusi dažādus apzīmētājus, partikulas, nomainījusi nianses. Piemēram, oriģinālteikumā kultūrcitāts ir piesaukts ar domu, ka zinātāji sapratīs. Kāpēc tulkotājam jādemonstrē, ka viņš ir sapratis un lieki jāprecizē? Es teicu, ka nevaru to rediģēt, jo šis nav tulkojums, bet gan interpretācija.

 

Bet arī tādā smalkā niansē tulkojums jau vienmēr ir interpretācija?

Jā, protams! Bet ar cieņu un mīlestību pret autora tekstu. Protams, jebkurā oriģinālgrāmatā ir arī tādas lietas kā vecais stāsts par to, ka viņa ienāk istabā mētelī un rozā džemperītī. Tad viņa iziet no istabas, tajā neko nedarot, bet jau zaļā jakā un zilās kurpēs. Jautājums – kurā brīdī viņa pārģērbās? Tā notiek. Jautājums – ko tādā brīdī lai dara tulkotājs. Matiass Knolls tulkoja Māra Putniņa grāmatu Mežonīgie pīrāgi vāciski. Šai grāmatai es biju redaktore, un Matiass man veltīja dažus sirsnīgus vārdus par to, kas redaktoram būtu bijis jāizdara oriģinālā. Tas ir nepatīkami, tas ir sāpīgi, bet es akceptēju – jā, es biju palaidusi kaut ko garām, nebiju kaut ko ievērojusi.

 

Man ir gadījies lasīt tādus tulkotos romānus, kur vienā lappusē varonis ir Pēteris, nākamajā – Pīters un tā tālāk.

Esmu lasījusi arī tādus oriģinālromānus. Vai, teiksim, ar studentiem runājām par modernisma dzeju un tās atdzejojumiem. Bija dzejolis par to, kā putni dodas uz dienvidiem un atvadās. Oriģināldzejolī viss beidzās – vasara beidzas, dzīve beidzas, nāve klāt. Latviešu atdzejojumā – rudzi statos, uz redzēšanos, dzērves! Latvieša zemnieka mītiskais domāšanas veids tur bija klātesošs. Jaunieši krievu valodu nezina, un es devu oriģināltekstu, tulkojumu no 20. gadsimta sākuma un parindeni.

 

Un nav viens un tas pats dzejolis?

Nav gan! Interpretācija būs vienmēr, bet jautājums, cik tuvu vai tālu interpretācijā aiziet no autora. Es nesaku, ka vajag parindeņus. Nē, absolūti nē! Bet tulkotāja talants jau slēpjas tajā, ka atrodi ekvivalentu, kas ir saprotams latviskajā kultūrkontekstā, bet nenodari pāri oriģinālam. Ir tādi tulkotāji, kas pieraksta kaut ko no sevis. Protams, tulkojuma un oriģināla apjoms atšķiras, bet, ja atšķirība ir uz kādām divarpus trim loksnēm, kas ir savas sešdesmit lappuses trīssimt lappušu grāmatā, – tad jāskatās, kādi ir teikumi oriģinālā un kādi – tulkojumā. Teiksim, teikums oriģinālā ir „Priedēm noaugusī kalna nogāze”. Tulkojumā ir „Skumji tumšām priedēm noaugusī kalna ziemeļu nogāze”. Kāpēc? Atbilde – jo tā taču ir skaistāk. Nē, nu protams. Bet vai vajag?

 

Ir tādi redaktori un korektori, kas vāc visādus smieklīgus kuriozus, ko uzgājuši tekstos. Kā ir ar tevi?

Kādreiz es vācu, lai ir visādi brīnumi, ko studentiem parādīt. Bet sapratu, ka katru dienu nāk jauni klāt, nav jēgas. Klasiski viens no visskaistākajiem bija kādā praktiskās literatūras tekstā. Jauns tulkotājs, ļoti pašapzinīgs. Oriģinālā rakstīts, ka veselībai vislabākās ir brīvībā staigājušu vistu olas. Un puisis bija ietulkojis: „Vislabākās veselībai ir aizperētas olas”. Es viņam ieteicu aizbraukt uz laukiem, dabūt vienu vanckaru un pamēģināt noēst. Būsi vesels uz ilgu laiku un dziedādams pūtīsi pret vēju! Ir taču vārdnīca. Ja tā vārda nav paša aktīvajā leksikā – apskaties, nevis izdomā kaut ko. Bet tagad es tādus nekolekcionēju. Mēģinu vākt valodnieku lietas, piemērus. It kā man ir folderis ar savu sistēmu, bet bieži vien tajā neatrodu. Atliek vecā, labā oranžā gramatika vai „Blinkenas pelēcītis”!

 

Tās laikam ir grāmatas, bez kurām uz galda nevar?

Kā lai tev pasaka? Akadēmiskā gramatika ir lieliska lieta. Bet ir jābūt rūdītam un ar priekšzināšanām, lai tajā orientētos. Trūkst praktiska valodas līdzekļa ar izplatītām kļūdām, sarežģītām situācijām, īpatnām valodas konstrukcijām. Ir vecā pareizrunas un pareizrakstības rokasgrāmata, bet tā ir maza, un specifiskas situācijas tur nav apskatītas. Es nevienam valodniekam gan tagad neiešu teikt – uztaisi tādu! – jo tas ir baiss darbs.

 

Ko tev nozīmē valoda? Tas ir tavs darba instruments?

Valoda varbūt bija lielākais arguments, kāpēc es nepieņēmu lēmumu kaut kādā savas dzīves brīdī emigrēt. Humanitārajiem nav diez ko veselīga dzīves situācija, un es domāju, ka jābrauc mācīties kur citur, jāstrādā vienalga kāds darbs, lai sasniegtu komforta līmeni un cilvēka cieņai atbilstošu labklājību. Bet materiālais vien neko nemaina. Latviešu valoda „ārpusē” ļoti nosacīti kādam ir vajadzīga. Un te nu es esmu.

 

Ja runājam tieši par augstāko izglītību un konkrēti par valodniecību un literatūrzinātni – kādas tu šobrīd redzi šo nozaru perspektīvas?

No studentiem, kas atnāk uz akadēmisko vidi, trijos, četros, piecos gados paliek viens. Akadēmiskā vide ir ļoti šaura, ļoti reti ir veiksmes gadījumi, kad iespējas sakrīt un tu tiec pieņemts projektā vai institūcijā un spēj apvienot praktisko dzīvi ar akadēmiskajām iecerēm. Līdz ar to lielākā daļa studē, no vienas puses, absolūti nepraktisku jomu. Darba tirgū ne literatūrzinātnieks, ne valodnieks nav vajadzīgs. Bet filoloģijas studijas iemāca neatlaidīgu spēju strādāt ar tekstiem, tas ir, ar lielu apjomu jaunas informācijas. Tas ir milzīgs pluss jebkurā darbavietā. Otrs – plašas un daudzveidīgas zināšanas par dažādām tēmām, jo, ja tu strādā ar literatūru un valodu, ar dažādiem tekstiem, esi spiests visu ko uzzināt. Pārliecinoši lielākā daļa studijas beigušo atrod labu darbu un strādā labās vietās, lai arī no filoloģijas tālās jomās. Valodas un literatūras zināšanas noder visdažādākajās jomās. Problēma ir tajā, ka akadēmiskās studijas nav nekādā sakarā ar praktisko darbu. Mani iepriekš piesauktie kursi ir mēģinājums parādīt kaut ko no nozares, taču tas ir krietni par maz. Studentiem dažreiz ir pozitīvais naivums – šķiet, ka viss ir skaisti un lieliski un ka viņus kaut kur gaida. Dažus arī gaida. Bet kopumā literatūrzinātnei kā tādai praktiskais lietojums ir ļoti minimāls – tik daudz, ka attīsta analītisko domāšanu, spēju strādāt ar tekstu, dažādiem avotiem, kombinēt, sintezēt. Attiecībā uz valodniecību – ir lieliski, ka ir akadēmiskās zinības, bet būtu vēl lieliskāk, ja tās prastu arī lietot. Piemēram, ja jāatveido skaniskās spēles, noder fonētikas zināšanas un vārddarināšanas prasmes. Izglītība iedod makšķeri, bet trūkst makšķerēšanas iemaņu. Es domāju, tā ir visā augstākajā izglītībā. Kā kurā vietā to risina, es nezinu. Viss saistīts ar taupību, nabadzību, humanitāro zinātņu zemo prestižu, bet mums pietrūkst tiešās sadarbības starp pasniedzēju un studentu – par akadēmisko rakstību, dažādiem ētiskiem jautājumiem pētniecībā, par domas formulējumu, tekstu strukturēšanu, kā vispār nodarboties ar pētniecību un ko darīt ar tekstu, kā to formulēt. Bet pašreizējā slodzes veidošanas principā nekas tāds nav paredzēts. Bakalaura darba vadīšanai – cik tur, kādas desmit divpadsmit stundas. Tā nav kvalitatīva sadarbība. Labākajā gadījumā vari pāris reizes tikties, pārlasīt tekstu.

 

Ja gribi strādāt, tad uz sava rēķina.

Jā, bet, ja tu gribi izdzīvot, tad paralēli universitātei noteikti strādā vēl. Un tad – kad?

 

Vai tu seko līdzi tam, ko izdod? Atskaitot savas redaktūras?

Cenšos ne tikai izlasīt, bet arī nopirkt – es atbalstu nozari tā, ka dzīvoklī drīz fiziski nebūs vietas, kur atbalstot iegādātās grāmatas nolikt. Pēdējos gados no tulkotās literatūras visspilgtāk atceros [Daniela Kēlmana] Tilu. Lasīju un baudīju. Tāda sajūta, ka tu attaisi logu un elpo – it kā nekā tur nav, bet ir tik sasodīti skaisti uzrakstīts! Piemēram, aina, kur troni zaudējušais karalis velkas pa sniegu, un tur ir līķu kaudzes – tas ir uzrakstīts tā…

 

Ko tu domāji par Mēs. Latvija, 20. gadsimts sēriju?

Lieliski, ka tas ir. Nenoliedzami, tas uzrāva oriģinālliteratūras lasīšanu, interesi par to. Tur ir ļoti plaša amplitūda. Ir ļoti labi teksti un ir tādi, kas varbūt līdz galam nav nostrādāti steigas vai rāmja dēļ. Taču gan pašiem ir labi, ka šī sērija ir, gan arī tad, ja paskatās uz tulkojumiem uz citām valodām. Man gan patīk arī, ja latvieši raksta lubenes un krimiķus. Vienīgais, gribētos, lai būtu vairāk pašcieņas.

 

Kādā ziņā?

Jebkurš teksts, neatkarīgi no tā paredzamās lietojamības vai mērķauditorijas, ir pelnījis tikt sakopts. Manā padomju bērnībā, kad bija viena skolas kleita uz visu gadu, klases audzinātājai bija teiciens – varbūt tev nav turīga ģimene, varbūt ir tikai viena kleita, taču tavs pienākums ir, lai tā kleita būtu tīra! Es laiku pa laikam lasu krimiķus, mīlas romānus, joku grāmatas un visādas muļķības, lai redzētu kopainu. Un ir skumji redzēt, ja izdevējs pret pavārgrāmatu vai lubeni attiecas pavirši. Ir jādomā par cilvēku, kas to lieto, – neatkarīgi no tā, vai to lasīs trīsdesmit piecus gadus veca mājsaimniece vai teoloģijas zinātņu doktors. Attieksmei ir jābūt vienai. Kādas piecas izdevniecības Latvijā tur šo kanti neatkarīgi no tā, ko izdod. Bet ir vēl pašizdotās grāmatas – ir nenormāli skumji, ka cilvēks, visticamāk, ir ielicis tekstā savu sirdi un, visticamāk, samaksājis kādam pietiekami lielu naudu, lai šīs grāmatas izdotu.

 

Bet vai pašizdoto grāmatu Latvijā ir tik daudz?

Nenormāli daudz. Ja paskatās bibliotēku statistikā, Latvijā katru gadu startē apmēram 400 izdevēji, no kuriem kādi 280 ir tādi, kas izdod vienu vai divas grāmatas gadā. Bija viens apgāds, kas piedāvā pakalpojumu „Iedod tekstu, un mēs tev izdosim grāmatu”. Tā bija viena no retajām reizēm, kad es neizturēju un reklāmai publiski pierakstīju komentāru – ja piedāvā cilvēkam izdot grāmatu, tad vismaz reklāmas tekstu pats izlasi. Kas ir tas, ko tu gala beigās iedosi pasūtītājam, kas ir samaksājis, ko tu iedosi tirgū? Ir uzņēmēji, kas piedāvā šo pakalpojumu, ieraksta grāmatā „Par visu atbild autors” un tādu arī palaiž – „kā stāv”.

 

Un ko tu ieteiktu autoriem, kas izvēlas savus darbus publicēt pie šādiem uzņēmējiem?

Apdomājiet labi – grāmatas ir „ilgspēlējošas”, tādēļ tām būtu jābūt kā tai vienīgajai skolas kleitiņai – varbūt teksts nav izcils literārās vērtības ziņā, bet gramatikas un stila ziņā tam būtu jābūt tīram.

 

Sigitu Kušneri intervēja Ilze Jansone

Dalies ar šo rakstu