punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Trauslais un interesantais

Rita Ruduša

03/09/2019

 

Kaut tu dzīvotu interesantā laikā.” Šī gada Venēcijas mākslas biennāles devīzi var interpretēt kā lāstu – kur nu vēl interesantāk, pietiek jau ar interesanto” ASV prezidentu, interesanto” Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības, interesantajām” klimata pārmaiņām un interesantajām” viltus ziņām, kuras ražo pusaudži Maķedonijas laukos vai slīpēti propagandisti valstī ar agresīvu ārpolitiku. Bet šīgada biennāles kurators Ralfs Rugofs ļoti labi zina vārda interesants” degradēto dabu un lietojis to apzināti. Biennāle izaicina skatītāju – izkāp no ierastajām interpretācijas sliedēm, no publiskā diskursa, kura joslas platums kļūst arvien šaurāks”,1 un iedarbini sevī negausīgu zinātkāri. Un tad tev varbūt izdosies ieraudzīt interesanto – patiesi interesanto, bez lāsta un ironijas.

Es stāvu pie gigantiska, caurspīdīga kuba, kura vidū lielā sarkana šķidruma peļķē (Asinis? Nē taču,” es nodomāju, bet pirmajā mirklī tā šķiet) grozās robots vienrocis ar platu lāpstu garās rokas” galā. Tiem, kas bērniem lasījuši priekšā Paula Bankovska Mazgalvīšus, šis robots varētu atgādināt grāmatas varoni Igidoku, kurš apēda Mazgalvīšu māju. Suņa Juaņa (Sun Yuan) un Penas Jui (Peng Yu) robots gan neko neēd, tas tikai izmisīgi mēģina saslaucīt nepaklausīgo peļķi, kas ne par ko nav noturama ierobežotā diametrā un uzstājīgi izplešas pa visu telpas grīdu. Reizēm robots, paguris no bezcerīgā uzdevuma, apstājas un „pakasa” kādu niezošu vietu, citkārt uzlaiž danci, izšļakstot sarkano šķidrumu pa kuba sienām. Mehāniskā roka šķiet dzīva – tā pamīšus ir uzcītīga, aizkaitināta, jautra, noskumusi. Un es pēkšņi pieķeru sevi domājam – ak, nabags. Nabags? Robots? Priekšmets pārtapis par dzīvu būtni, un es esmu „iekritusi” Ķīnas mākslinieku dueta izliktajās lamatās. Biennāles Giardini starptautiskajā paviljonā izstādītā darba nosaukums ir Can’t Help Myself (Nespēju atturēties), un tā arī ir – nedz robots spēj atturēties, jo, kā vēlāk izlasu katalogā, ir ieprogrammēts veikt trīsdesmit divas dažādas darbības, nedz arī skatītājs spēj atturēties, jo reakcija uz cilvēcisko, lai arī mehāniski izpildītu, ir neapturama.

Līdzīgā caurspīdīgas plastmasas kubā ir iesprostots arī vecs ādas klubkrēsls – vēl viens Ķīnas mākslinieku darbs, šoreiz Arsenale starptautiskajā paviljonā (saskaņā ar kuratora ieceri katrs no starptautiskā paviljona māksliniekiem ir biennālē pārstāvēts divreiz ar dažāda rakstura darbiem – Arsenale ir skatāms Proposition A jeb pirmais piedāvājums, bet Giardini ir otrais – Proposition B). Atšķirībā no „Igidoka” klubkrēsls ir pilnīgi nekustīgs, kluss un cienīgs. To, ka tas tāds acīmredzot nav vienmēr, nodod uz plastmasas sienām redzamās švīkas un polsterējuma kumšķi uz grīdas. Daži apmeklētāji piestāj uz minūti un, paraustījuši plecus, dodas tālāk, bet pacietīgie piedzīvo krēsla transformāciju. No rāmās mēbeles vidus pēkšņi gaisā izšaujas gumijas šļūtene un straujās, vardarbīgās konvulsijās dažādos virzienos sāk šaut sapresēta gaisa strūklu. Uz caurspīdīgajām sienām parādās jaunas rētas, polsterējumā – jauni caurumi. Pēc minūtes šļūtene norimstas un saritinās atpakaļ krēslā. Darbs nosaukts sirsnīgi – Dear (Dārgais) –, un katram darba izraisītās asociācijas droši vien atšķiras, bet man tas liek domāt par vardarbības pēkšņuma ilūziju. Kaut kas tomēr klubkrēslā bija liecinājis par šļūtenes klātbūtni un tās iznīcinošo spēku, vajadzēja tikai rūpīgāk ieskatīties.

Iznīcinoši ir arī Mumbajas mākslinieces Šilpas Guptas (Shilpa Gupta) mehāniskie vārti, kuri, ik reizi atveroties, ar niknu spēku ietriecas izstāžu paviljona sienā. Vārti ir pamatīgi, ar asiem metāla dzeloņiem, lai sargātu mājas iemītniekus no svešajiem. Taču šķiet, ka paši vārti grib izlauzties brīvībā, – ar katru triecienu sienā parādās arvien vairāk plaisu un, iespējams, līdz biennāles slēgšanai novembra beigās jau būs izveidojies pamatīgs caurums. Bet vārtiem nav izredžu – tie ir piesieti savai sadalošajai funkcijai starp piederību un izolāciju, starp savējiem un svešiem. Brīvība ir arī Šilpas Guptas „otrā piedāvājuma” tēma – tumšā telpā no griestiem karājas 100 mikrofoni, no kuriem skan dzeja. Darba For, in Your Tongue, I Cannot Fit (Jo tavā mēlē es nesatilpstu) pamatā ir simt dažādu valstu dzejnieku darbi – tādu dzejnieku, kuri savu uzskatu vai daiļrades dēļ tika ieslodzīti. Dzejoļu lasījums notiek vienlaicīgi dažādās valodās – arābu, angļu, azerbaidžāņu, krievu, hindi –, un atkarībā no tā, kāds ir apmeklētāja valodu arsenāls, viņš, pārvietojoties pa telpu, jūtas vai nu iekļauts, vai izslēgts, savējais vai nesaprastais.

Trauslums – skatoties biennāles starptautiskās izstādes darbus un izstaigājot valstu paviljonus, tieši šis vārds, kā man šķita, visprecīzāk raksturo 2019. gada biennāles pieredzi jeb paliekošo vielu pārdomām. Individuālais trauslums un arī kolektīvais – mūsu kopīgās dzīves telpas trauslums. Pēdējo vislabāk personificēja pelnīti slavētais Lietuvas paviljons. Sun & Sea (Saule un jūra) – operas izrāde 13 balsīm – ir iestudēta kādā noliktavas ēkā netālu no Arsenale. Iedomājieties nežēlīgas saules apspīdētu smilšainu pludmali – cilvēki raibos peldkostīmos atlaidušies uz košiem dvielīšiem vai pludmales krēsliem, kāds ēd arbūzu, kāds lasa glancētu žurnālu, citi sit kārtis, pusaudži flirtē, bērni spiedz. Pludmalē sēdošos jūs vērojat no augšas – viņi ir kā akvārijā, novērošanas objekti, kuri cits pēc cita izdzied savu dzīvi. Dziesmās nav patosa vai drāmu, gluži otrādi, tās ir ikdienišķas – garlaicība, īgnums, bezmiegs, pārstrādāšanās. Varoņi meklē glancētajos žurnālos noskatītu sapņu piepildījumu un ir gatavi nolidot tūkstošiem kilometru, lai to atrastu. Kāda garlaikota biznesmeņa sieva uzskaita zemes, kurās viņas dēlēns svinējis dzimšanas dienas, – Taizeme, Vjetnama, Bahamu salas. Sieviete dzied, tuvumā rosās viņas pieredzējušais ceļotājs dēls, bet zem viņiem klusi nopūšas nogurusī, trauslā Zeme. Lietuviešu mākslinieču Rugiles Bardžukaites, Vaivas Grainītes un Līnas Lapelītes darbs tiek dēvēts par ekoloģisku, taču tas nav nedz moralizējošs, nedz skaļš. Zemes nopūta tajā ir iezīmēta pieklusināti, un steidzīgs apmeklētājs, kurš nenostāv pie „akvārija” pilnu operas stundu, to var arī nepamanīt.

Ieinteresētam, bet neprofesionālam biennāles apmeklētājam, kāda esmu es (neesmu nedz mākslas kritiķe, nedz par laikmetīgo mākslu ikdienā rakstoša žurnāliste), ir lielas priekšrocības, salīdzinot ar profesionālajiem vērtētājiem, – var ļauties mākslas iedarbībai, neiedziļinoties tehniskās detaļās un neskaitot motīvus, kas atkārtojas („No galvenā starptautiskā paviljona jumta gaisā plūst garaiņi, [..] garaiņi plūst arī no Francijas paviljona jumta. Kādam nudien vajadzētu rūpīgāk sekot līdzi šādiem atkārtošanās gadījumiem,” piemēram, saskaitījusi laikraksta The Guardian mākslas apskatniece Laura Kaminga2)). Taču, lai arī nosacīti brīvāks, tomēr „vienkāršais” apmeklētājs nāk ar savu filtru un preferenču komplektu, kas liek dažiem darbiem pievērst vairāk uzmanības, bet citus izlaist. Manā gadījumā spēcīgs filtrs atsijā skaļo mākslu – ja darbs kliedz, ņirb, ir ieinteresēts sevī, nevis dialogā, vai ja tas aktīvi grib izraisīt akūtu vainas sajūtu, es tam paeju garām. Savukārt tie darbi, kuri ir minimālistiski un īpatnēji, liek aizkavēties. Un tikai tādi, manuprāt, spēj nokomunicēt trauslumu, ko pamanīju šīgada biennālē.

„Interesanta māksla nepiedāvā secinājumus, bet drīzāk dziļi saistošu ceļojuma sākumpunktu,” raksta Rugofs. Paldies biennālei, ka ļāva atcerēties – „interesants” ir vārds ar jēgu. Mēs patiešām dzīvojam interesantā laikā, bez pēdiņām.

  1. Rugoff R. May you live in interesting times. Biennale Arte 2019, Short Guide. P. 36.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Cumming L. Venice Biennale 2019 review – preaching to the converted. The Guardian, 2012, 12. maijs. https://www.theguardian.com/artanddesign/2019/may/12/venice-biennale-2019-review-roundup (skatīts 02.09.2019  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu