punctum

Literatūra un kultūra

Kā atrast laiku rakstīšanai? Aptauja

09/09/2019

 

Punctum aptaujāja rakstošas, aizņemtas mammas par to, kā ikdienā atrast laiku rakstīšanai, kādas ir viņu stratēģijas un padomi citiem, lai izdotos izbrīvēt laiku jaunu tekstu tapšanai.

 

Santa Remere, kritiķe un publiciste:

Es nezinu, kā es vispār beigu beigās tieku līdz uzrakstītam tekstam. Kamēr istabā ir klusums un visi vēl guļ, es valstos pa gultu un man domājas. Kad izcīnos, lai piedabūtu bērnu iet uz dārziņu un viņu raudošu iestumtu grupiņā, viss izdomātais liekas jau izdzēsies. Tad es sēžu rakstīšanas postenī, kaut ko bakstos un mēģinu atcerēties, ko biju izdomājusi no rīta vai autobusā, atgriežoties no festivāla. Sēžot pie datora, mani traucē pilnīgi viss – vajag padzerties, mainīt krēsla augstumu un virināt sociālos tīklus. Tā kā es vairs nepīpēju, gribas kaut ko grauzt. Diezgan bieži vismaz viens no bērniem sēž mājās un ik pa laikam nāk ar saviem jautājumiem, liek samīļot viņa mantas, atrisināt konfliktus vai blakus istabā skaļi ar draugu spēlē datorspēles. Saprotu, ka nekāda labā strādāšana tāpat nebūs, atmetu prasības pret sevi, un teksts uzrakstās. Recenzijas pamatu parasti esmu jau uzrakstījusi telefonā notikuma vietā, atliek tikai sarediģēt, un to var darīt arī automātiski. Kur tajā visā esmu es un mana griba – es nezinu. Nesaprotu arī to, kāpēc nenodarbojos ar rakstīšanu, kamēr māja vēl nebija pilna ar bērniem un es vēl pīpēju.

 

Inga Žolude, rakstniece:

Arī man nav laika rakstīt. Šķiet, kad rakstīju mazāk un kamēr nodarbošanās ar rakstīšanu nebija kļuvusi tik nopietna, bija vairāk laika, lai rakstītu. Tagad, kad uzrakstu vairāk, laika tam ir bijis mazāk. Lai gan projektu, recenziju, sleju, ideju aprakstu rakstīšanu par „rakstīšanu” neuztveru, es tās tomēr „rakstu” – iespējams, tāpēc laika ir tik maz, ieguldu tajās tādu pašu koncentrēšanos kā, piemēram, romāna rakstīšanā.

Laiku rakstīšanai es radu. Lai gan sen esmu atteikusies veltīt laiku nejaušām un neizskaidrojamām lietām, pasākumiem un pienākumiem, nevarētu teikt, ka līdz ar to būtu atbrīvojies laiks rakstīšanai – tā vietā ir nākuši citi pienākumi un pasākumi, piemēram, fiziskie treniņi un garākas miega stundas…

Nedaudz vairāk laika rakstīšanai esmu ieguvusi, samazinot vai gandrīz atmetot prasības pret apstākļiem, kādos rakstīt. Ja agrāk vislabāk rakstīšana man padevās vēlās vakara un nakts stundās, ko savukārt nomainīja rakstīšana agrās rīta stundās, tad tomēr līdz šim brīdim esmu bijusi spiesta iemācīties rakstīt jebkurā laikā – pat divdesmit minūšu pauzē starp citiem pienākumiem. Esmu iemācījusies atteikties no klusuma, vienatnes un miera, kas agrāk bija obligāti priekšnosacījumi, bez kuriem nevarētu pat rindkopu uzrakstīt. Tagad turpretī varu rakstīt lidostas uzgaidāmajā zālē, lidmašīnā, ātrvilcienā, autobusā, kafejnīcā, muzejā, uz terases laukos, kaktā saviesīgos pasākumos, operu pirmizrādēs uz programmiņas, kapos, skolā, ēdnīcā, uz ielas (Parīzē rakstīju tikai tā), sanāksmēs, konferencēs… Citiem vārdiem sakot, vienkārši paņemu desmit divdesmit minūtes, ja man ir tiecība kaut ko pierakstīt, uzrakstīt. (Desmit divdesmit minūtes gandrīz nemaz neskaitās laiks, es sevi mierinu.)

Svarīgāk ir notvert un saņemties īstenot šo tiecību jeb gribu jeb nepieciešamību pierakstīt/uzrakstīt/rakstīt konkrētajā brīdī – un apzināties, kādiem elementiem savstarpēji mijiedarbojoties, šī nepieciešamība pēc rakstīšanas rodas. Vēlāk atliek tikai apzināti sabīdīt šo elementu mozaīku savā apziņas kaleidoskopā nepieciešamajā kombinācijā, lai nostrādā reflekss paņemt laiku – paņemt demit divdesmit minūtes… četras stundas – tur nav lielas atšķirības. 

 

Inga Gaile, rakstniece:

Šodien ir Tēva diena. Abas manas meitas zvana saviem tēviem.

Mūsu mājā ir diezgan nekārtīgs, jo man ir daudz darbu un ir jāizvēlas, vai kārtot māju vai rakstīt šo mazo rakstiņu, piemēram.

Vakar, kad gāju vadīt stendapu Pļaviņu bērzu birzī un Ēbeļmuižā, mans vecākais bērns pieskatīja jaunāko. To nemaz nedrīkst teikt, jo viņai vēl gads līdz tam, kad es varēšu viņu atstāt vienu ar mazo likumā noteiktajā kārtībā. Man ir bijušas auklītes, daudz auklīšu, dažas no tām tik īpašas, ka es vairākas grāmatas, kuras esmu sarakstījusi – Migla, Stikli, Neredzamie, Piena ceļi –, gribētu veltīt viņām.

Maksāju es auklītēm vienmēr pārāk maz, jo man nebija tik daudz naudas, lai samaksātu atbilstoši. Tikai vienai no viņām pašai bija savi bērni un neatbilstoši maz naudas par to milzīgo daudzumu darba, ko viņa darīja.

Man nav viegli atrast jaukus, iedvesmojošus vārdus, lai ietītu vatē to vienkāršo patiesību, kas ir jāpasaka, atbildot uz jautājumu, kā es atrodu laiku rakstīšanai. Tāpēc es teikšu, kā es to varu, sēžot nekārtīgā mājā divpadsmitos dienā gultā ar laptopu, kad mans vecākais bērns ir pabarojis jaunāko, jo esmu mazliet apslimusi.

Un tātad:

Ja visi vecāki uzņemtos līdzvērtīgu atbildību par saviem bērniem un atbilstoši pildītu savus vecāku pienākumus, tad es varētu atrast laiku rakstīšanai un man tas nebūtu jādara uz pašaprūpes un savas personīgās dzīves rēķina.

Tā. Es to pateicu.

Un mēs varam valkāt svārkus simt dienu, attīrīt vagīnas ar mazu kucēnu asarās mazgātiem oļiem, izraut no Bībeles teikumus par kakliem un nerunāšanu baznīcā. Bet kādā brīdī tas tik un tā kļūs skaidrs. Agrāk vai vēlāk mēs uzzināsim, ka ir cilvēki, kas iet gulēt krietni pēc pusnakts, jo ir bijis jānomazgā trauki un jāuzraksta tas, ko nav paspēts uzrakstīt, jo bērniem bija pirmās, pēdējās skolas, dzimšanas, vārda dienas svinības vai citi svētki. Vai bērni ir bijuši saslimuši. Un mazi bērni slimo daudz. Viņiem to vajag, lai stiprinātos imūnsistēma. Un, aizmiegot krietni pēc pusnakts, šie cilvēki čukst labus vārdus par otro, trešo vai ceturto vecāku, lai neļautu ļaunām domām par to, ka viņi tiek pamesti ar divus mēnešus vai gadus vecu bērnu, iezagties prātā, jo viņi taču nav kā tās briesmīgās feministes, kuras ienīst vīriešus.

Un tieši tāpēc es atkārtošu:

Vecākiem, vienalga kādā veidā bērns ir ieņemts, ir jāuzņemas simtprocentīga atbildība par bērnu līdz tā izaugšanai un ar otro, trešo vai ceturto vecāku ir jāvienojas, kādā veidā šī atbildība ir jāsadala.

Un mirklī, kad bērns ir tikko piedzimis, visiem vecākiem ir jāupurē vairāk no savas dzīves, lai bērns varētu pieaugt. Un vēlāk – mazāk. Vēl vēlāk jau bērns sāks teikt jums: es tev uzvārīšu kafiju, tu esi slima, paliec gultā.

Un, kad tas notiks, kad visi vecāki uzņemies simtprocentīgu atbildību par savu vajadzību apmierināšanas rezultātā radušos bērnu, tad visiem vecākiem būs iespēja darīt savu darbu pilnvērtīgi. Un man nebūs problēmu atrast laiku rakstīšanai. Un te vēl varētu daudz ko piebilst par rakstniecēm (un citu profesiju sievietēm), kuras neatļaujas radīt pirmo, otro vai trešo bērnu, jo apzinās, ka tas būs jāaudzina, zaudējot sevi, par bērniem, kuri nesaņem pienācīgu aprūpi, jo cilvēku pašrealizācijas dziņa ir stiprāka par empātiju (un manā gadījumā ir gadījies, ka tā ir vīriešiem, bet var būt arī citādāk), par mums visiem, kas situācijā, kad bērnam gadās kāda problēma, vienmēr lūkojas pēc bērna mātes, nevis tēva, otra tēva vai otras mammas utt., u. tjpr.  Te ir daudz, ko runāt, un, galvenais, ja mēs to visu izrunātu, ieguvēji būtu ne tikai tās rakstnieces, kas sēž Tēva dienā ar laptopiem un kafijas krūzēm gultā. Un arī ne tikai tie bērni, kas tās krūzes pienes. Ieguvēji būtu arī šo bērnu tēvi, jo, iespējams, nav nekā piepildošāka un svarīgāka dzīvē kā izveidot pilnasinīgas attiecības ar savu (pieņemto, dzemdēto, atrasto vai citādi radušos) bērnu.

Un, neskatoties uz to, ka es esmu briesmīgā feministe, es joprojām jūs ļoti mīlu.

Priecīgu Tēva dienu, draugi!

 

Jana Kukaine, mākslas kritiķe, kuratore un publiciste:

Laika gaitā esmu izkopusi vairākas stratēģijas. Pirmā ir izvēlīgums – ierobežotu laika resursu dēļ nākas rūpīgi izvērtēt, kuru rakstīšanas piedāvājumu pieņemt, kuru – noraidīt. Otra ir pašdisciplīna – ja esmu ieslēgusi datoru ar nodomu rakstīt, tad to arī daru, pirms tam neskatoties e-pastu vai ko citu, kas var potenciāli novērst uzmanību. Trešā ir laika plānojums – zinu, ka bērni skatīsies multenes pusotru stundu, un tieši tik laika arī ir manā rīcībā. Reizēm tas nozīmē rakstīt, nerēķinoties ar nogurumu. Visbeidzot, esmu bijusi spiesta attīstīt spēju rakstīt „traucēti” – fonā skanot dažādiem trokšņiem, kā arī situācijās, kad nemitīgi tieku no teksta atrauta. No rakstīšanas naktīs parasti cenšos izvairīties, jo pietiekams miegs ir viens no nosacījumiem, lai izturētu visu iepriekšminēto.

 

Ieva Melgalve, rakstniece:

Trīs mazie likumi. Pirmkārt: zināt savus plānus un plānot reālistiski, pēc iespējas ātrāk izveidojot dienas grafikus un atklājot tajos tukšās stundas, pusstundas un minūtes dažādu apjomu darbiņiem, gan rakstāmiem, gan domājamiem. Otrkārt: pazīt sevi un zināt, cik daudz iekšējo resursu būs nepieciešams un vai tie būs pieejami. Piemēram, pēc četrām lekcijām un bērna izvadāšanas sekojošās divas stundas ir „brīvas” vieglai literatūrai, pārdomām vai pastaigai, bet ne sarežģītam tulkojumam. Treškārt: būt saudzīgai pret sevi un zināt, kas vispār ir iespējams. Man, piemēram, vismaz šobrīd zinātniska teksta rakstīšana un tulkošana nodarbina tieši tos prāta muskuļus, kas vajadzīgi garai prozai, kamēr reklāma savulaik konkurēja ar īsprozu. Tādēļ tagad, intensīvu studiju un darba posmā, dodu sev gana daudz atpūtas no literatūras ar cerību, ka pēc tam varēšu rakstīt, cerams, jaunā kvalitātē. Un šajā posmā man ir ļoti svarīgi nevis domāt „nu viss, es vairs nerakstu, tātad neesmu nekāda rakstniece, kas arī labi, jo es taču jau no sākta gala biju staigājoša neveiksme”, bet gan priecāties par tiem mazajiem gabaliņiem, kas kaut kā ir pamanījušies piedzimt, un ļaut pamazām un neredzami veidoties nākamajam lielajam tekstam, kuru es vēl pat neapjaušu.

Dalies ar šo rakstu