— Ivaškeviča ēnainajā pļavā

 

Par Jaroslava Ivaškeviča krājumu Vilkumuižas jaunkundzes. Dzeja (no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode; Neputns, 2019)

 

Mani vienmēr ir valdzinājusi ideja par ceļojumu dzeju. Pareizāk sakot, par tekstiem, kas tapuši ceļā. Es atceros, ka ļoti bieži, dodoties kādā tālākā braucienā vai lidojumā, esmu sarūpējis līdzi piezīmju blociņu, lai tajā pierakstītu prātā ienākušās vārsmas, pārdomas, tekstus. Sapakojot ceļasomu, vienmēr esmu ievietojis tajā tukšu kladi, burtnīcu vai Moleskin blociņu ar domu, ka noteikti pierakstīšu to pilnu ar skaistām un jaunu pārdzīvojumu inspirētām domu plūsmām. Atgriežoties mājās, es tukšos blociņus krāvu grēdās un smagi nopūtos. Nē, nereti lidmašīnā man prātā ienāca kādas pāris brīnumjaukas frāzes, kas piepildītas dziļu eksistenciālu pārdomu, taču vēlāk, atgriežoties mājās, tās šķita banālas un bezjēdzīgas.

Reiz, atceros, Mjanmā nopirku trīs skolēnu burtnīcas, pavisam lētas, tādas zilas un rotātas birmiešu kruzuļainajiem burtu rakstiem, apņēmos sarakstīt dzejoļu krājumu ar nosaukumu Birmas burtnīcas, taču tās aizvien tukšas iegūlušas manā grāmatplauktā. Es ar skaudību esmu lasījis citu autoru ceļojumu piezīmes, dienasgrāmatas, dzeju, tas man vienmēr ir šķitis kaut kāds pareizais veids, kā ceļot. Bet, kā jau daudzi pareizie veidi, tas reti kad ir īstenojušies.

Šajā ziņā mani aizkustināja koncepcija, ar kādu veidots poļu rakstnieka Jaroslava Ivaškeviča darbu krājums latviešu valodā Ingmāras Balodes tulkojumā un apgāda Neputns izdevumā – tas ir asimetrisks, jo lielāko daļu grāmatas aizņem prozas sacerējums Vilkumuižas jaunkundzes, bet atlikušo – dažādu gadu dzejoļi, kurus vieno ceļojumu un atmiņu tēma. Atgriešanās jaunības vietās un atmiņas par apceļotām zemēm ir romantisks motīvs, kas raisa ikvienam pazīstamas sajūtas. Arī tulkotājas atzīšanās, ka šie teksti latviskoti ilgākā un hronoloģiski nepārskatāmā laika posmā, liecina par sava veida ceļojumu.

Vēl viena zīmīga atzīšanās ir tajā, ka šī grāmata ir „pierādījums mīlestībai”, bet mīlestība, kā zināms, nepakļaujas loģiskam vai pat estētiskam pamatojumam. Poļu dzejnieks, dramaturgs, esejists, libretists un tulkotājs Jaroslavs Ivaškevičs ir pretrunīga personība. Dzimis grāmatveža ģimenē Krievijas impērijā un uzaudzis Kijevā, kur universitātē studējis tieslietas, viņš pēc Pirmā pasaules kara pārceļas uz Varšavu un strauji iesaistās eksperimentālo dzejnieku kustībā, dibina grupu Skamandrs, taču vienlaikus uzsāk veiksmīgu karjeru dažādos valsts darbos – no parlamenta spīkera sekretāra līdz diplomātam Kopenhāgenā un Briselē. Ivaškevičs no 1925. gada ir Polijas PEN biedrs, bijis arī Polijas Rakstnieku arodbiedrības viceprezidents. Nacistu okupācijas laikā savās lauku mājās slēpis poļus un ebrejus. Pēc Otrā pasaules kara viņš vairākkārt bijis Polijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs (līdz pat nāvei 1980. gadā) un publiski nosodījis sava jaunības drauga Česlava Miloša emigrāciju 1951. gadā. Pēc režīmu maiņas liela daļa viņa sacerējumu izņemti no skolu programmām un attieksme pret Ivaškeviča literāro mantojumu ir ambivalenta, taču, kā teicis Milošs: „Ivaškevičs ir liela personība, un neviens, kas runā par poļu literatūru, nevar viņu ignorēt.”

Tulkojumu krājumā iekļautais stāsts Vilkumuižas jaunkundzes sarakstīts 38 gadu vecumā un stāsta par kāda vīrieša atgriešanos vietās, kur viņš pavadījis jaunību, taču tagad jūtas „kā tāds iemaldījies ieceļotājs no citas planētas”. Par šo darbu bieži saka, ka tā valoda ir dzejiska, – ne stāsta sižeta, bet tieši valodas un noskaņas dēļ to izvēlējies pārcelt filmā Andžejs Vajda (Panny z Wilka, 1979) un dramatizēt skatuvei Alvis Hermanis (2000. gada septembrī Jaunajā Rīgas teātrī un 2010. gada janvārī Itālijā, Modenas teātrī). Interesanti ieraudzīt, kā šo noskaņu papildina un savdabīgā veidā komentē dažādos gados rakstītie dzejoļi, ko Ingmāra Balode izvēlējusies sakārtot grāmatas beigu daļā (dažas zemsvītras piezīmes un atsauces uz tapšanas laiku un krājumu, kurā dzejolis iekļauts, ir atrodamas vien satura rādītājā, tāpēc lasīšanas laikā rada iespaidu, ka dzejoļi ir organisks pielikums stāstam – līdzīgi kā Hermaņa Heses Stikla pērlīšu spēlē romānam pievienoti tā galvenā varoņa jaunības dienu sacerējumi).

Dažos dzejoļos gandrīz burtiski atkārtojas stāstā manītie motīvi:

„Atveru pagalma durvis
daudz pa šīm durvīm ir nācis un gājis

Verandā uz klona
sniegs slēpjas

un redzu kā aiziet
tavas basās pēdas” (119. lpp)

„Nav vairs mīļotās krustmātes kapa
Acīmredzot tas bijis vien īrēts” (107. lpp)

„Tik viegli dzīvi aizmirst neizdodas
Nedz aizgriezties no kapu kopām, krustiem” (106. lpp)

Citos jaušama rezignēta jūsma par ikdienas sīkajām detaļām un dzīvi, kas paskrien mums garām:

„Laime – ka redzi krūzīti zilu
Laime – ka sarkanu zobu birsti
Laime – ka redzi tūbiņu zaļo
ar zobu pastu” (105. lpp)

Nevar izlikties nemanām vēl kādu faktu, kas Ivaškeviča personību un literatūru ļauj uzlūkot kādā citā aspektā, – viņš pats sevi dienasgrāmatās ir nosaucis par homoseksuālu, un viņa dzejā un prozā esot atrodami homoerotiski motīvi. Pētnieki gan atzīmē, ka mūsdienu priekšstatu gaismā viņš dēvējams par biseksuālu, sieva vienmēr ir zinājusi par to, taču viņa laulība ar Annu bija laimīga, tajā dzimušas divas meitas – Marija un Terēza. Divdesmit gadu vecumā viņš devās ceļojumā uz Sicīliju un Ziemeļāfriku kopā ar brālēnu Karolu Šimanovski, kurš vēlāk kļuva par atzītu komponistu, viņi kopā sarakstīja operu Karalis Rožērs (tā vēsta par 12. gadsimta Sicīlijas karali Rožēru II; kāds kritiķis rakstīja, ka šajā darbā, kas „pārkāpj tautu, rasu un dzimumu robežas, jūtama ticība mākslinieciskajai brīvībai, ko mums dāvā Eross”). Poļu izcelsmes amerikāņu pianists Arturs Rubinšteins, kurš sastapa Šimanovski Parīzē, atceras, ka tieši Sicīlijā pieredzētais padarījis Karolu par pārliecinātu homoseksuāli. Viņš mira 1937. gadā no tuberkulozes. Bet sešdesmit gadu vecumā Ivaškevičam bijušas nopietnas attiecības ar kādu jaunekli, kurš arī mira no tuberkulozes. „Mēs ilgi skatījāmies viens otra acīs, nesakot ne vārda. Neko tam līdzīgu es savā dzīvē nebiju pieredzējis. Tā bija magnētiska straume, kas savienoja mūs šajā skatienā, kaut kas ļoti dziļš. Tas bija ilgi un ļoti spēcīgi,” dienasgrāmatas, kurās viņš šādi apraksta savu iemīlēšanos, izdotas Polijā vien trīsdesmit gadus pēc nāves – 2010. gadā. Bet 1967. gadā izdotajā krājumā Apaļš gads viņš rakstīja:

„Kad pienāks vasara
drēbes nometīšu un
būšu pilnīgi kails

zirgā sēdīšos
un iejāšu ūdenī

[..]

jutīšu atkal
viņa muskuļus
dzirdēšu
sprauslāšanu

atkal krastā
Janeks un Juzis
ķēdes uz riņķi
griezt nepārstās

un sauks nu diezgan
vai taupīsi zirgus
un ēnainā pļavā
mēs aiztrauksimies” (117. lpp.)