— Pavlova suņi

 

Alvīds Šlepiks (Alvydas Šlepikas) ir rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs, scenāriju autors, aktieris un režisors. Dzimis 1966. gadā Videnišķos, Molētu rajonā. Dzīvo un strādā Viļņā. Lietuvas Rakstnieku savienības un PEN kluba biedrs. 1992. gadā kā drāmas teātra aktieris un 1994. gadā kā teātra režisors pabeidzis Lietuvas Mūzikas akadēmiju.

Viņa noveļu krājums Lietus dievs pirmoreiz izdots 2005. gadā. Par šo krājumu autors saņēmis Petra Cvirkas prēmiju. Tas vēlreiz izdots 2016. gadā ar nosaukumu Lietus dievs un citi un papildināts ar jauniem darbiem, tostarp noveli Čells, par ko autors 2016. gadā saņēmis Antana Vaičulaiča prēmiju. Par dzejoļu krājumiem ieguvis Zigma Gēles un J. Lindes-Dobila prēmiju. Visvairāk atzinības autors saņēmis par romānu Mans vārds ir Marīte, kas izdots vācu, poļu, latviešu, igauņu, nīderlandiešu, ukraiņu, angļu valodā. Par romānu rakstnieks apbalvots ar Lietuvas Rakstnieku savienības prēmiju, Jona Marcinkeviča literatūras prēmiju un Patriotu prēmiju. 2012. gadā lasītāji romānu izvēlējās par gada grāmatu Lietuvā. 2018. gadā par šo romānu Vācijā, Berlīnē, autors saņēmis Georga Dehio Kultūras balvu. 2019. gadā Alvīda Šlepika vēsturiskais romāns In the Shadow of Wolves iekļauts Lielbritānijas laikraksta The Times Mēneša grāmatu sarakstā. 2019. gadā Lietuvā iznākusi arī Alvīda Šlepika dzejoļu izlase Mans tēvs zvejo.

Tulkotāja

 

1926. gada 5. februāris

Vējš un tumsa tā nomāc – man nepatīk ziema. Taču ir tik jauki atnākt uz laboratoriju un ieraudzīt šo lielisko cilvēku, viņa smaidu, viņa acis – tik labas un pareizas. Kad parādās Ivans Petrovičs, šķiet, viss pēkšņi kļūst tāds gaišāks. Visticamāk, es vēl nesaprotu, kāda laime un gods ir strādāt kopā ar šo ģēniju. Galvenais, viņš ir tik silts un pieklājīgs, pietiek ar viņa skatienu vien, lai izcēlies strīds norimtu, – viņa autoritāte ir tik visaptveroša, ka pat karavīri, kas apsargā mūsu institūtu, šķiet, nobālē, viņu ieraugot. Pat buržuji viņu ciena. Un cienīja, jo ne velti 1904. gadā Ivans Petrovičs saņēma Nobela prēmiju. Taisnību sakot, es nesaprotu, kāpēc viņš to pieņēma, varbūt cilvēks kļūdījās. No otras puses, tajā šausmīgajā cara režīmā vajadzēja rast iespēju attīstīt proletārisko zinātni. Un Ivans Petrovičs Pavlovs ir piemērs, kā proletāriskā zinātne lauž buržuāzijas ledu. Jo Ivans Petrovičs ir visīstākais proletārietis (kaut gan stāsta pretīgas anekdotes).

 

1926. gada 15. februāris

Cik tomēr gudrs ir biedrs Vladimirs Iļjičs Ļeņins! Tagad, kad visapkārt plosās bads un nomāc trūkums, viņš spēj rūpēties par zinātni! Un citādi nevar. Proletāriskā zinātne ir mūsu valsts nākotne un nepieciešamība. Cik daudz grūtību gan nācās pieredzēt arī lielākajiem mūsu zinātniekiem – lūk, Koltušos pēc revolūcijas izmira visi suņi. Nepareizas barošanas dēļ. Kad Ivans Petrovičs par to stāstīja, viņš pat noskuma. Jau domāja, ka viss zaudēts, viss gājis bojā. Tad viņš palūdza biedram Ļeņinam, lai izlaiž no mīļotās tēvzemes. Viņš neredzēja citu izeju (kaut gan man šķiet, ka tā bija kāda Ivana Petroviča viltība), kā tikai aizbraukt. Bet neaizbrauca, jo biedrs Ļeņins izdarīja visu, lai akadēmiķim Pavlovam būtu apstākļi darbam un eksperimentiem. Jo tie nav vienkārši eksperimenti, bet vissvarīgākie eksperimenti, no kuriem nākotnē būs atkarīga mūsu proletāriskā veselība. Bet cik gan vēl daudz ir tumšu un stulbu cilvēku, kuri to nesaprot! Lūk, mūsu sētnieks Ņikifors smagi elš, kraukājas un māj ar roku: „Zinātne, zinātne, tāda tā jūsu zinātne, jūs, briesmoņi, tikai sunīšus graizāt, tas arī viss.” Šausmīgi, ka ir tādi akli un stulbi cilvēki. Tagad domāju, varbūt mans komjaunietes pienākums ir ziņot par šiem pretīgā sētnieka vārdiem?

 

1926. gada 16. februāris

Trešo reizi izlasīju Sečenova grāmatu. Lielisks darbs. Ģeniāla grāmata, tikai bez eksperimentiem, tā par to teica biedrs Pavlovs. Šķiet, ka jau saprotu, kāpēc viņš tā sajūsminās par šo daiļdarbu.

 

1926. gada 17. februāris

Aizvien vairāk man uzticas biedrs Pavlovs. Lūk, kaut vai šodien – braucām apmeklēt viņa veco paziņu Nikolaju Jurjeviču Oboļenski. Dzīvo tas Oboļenskis ar savu večiņu pilsētas vidū, tukšumā un sāpēs. Viņš ir pelēks, tieši tāds pats kā sienas. Bet Ivans Petrovičs apsēdās uz viņa pelēkās gultas un paņēma viņa pelēko roku, galīgi neizjūtot nepatiku ne pret smaržu, ne atmosfēru. Viņa večiņa tikai rauca degunu. Jūtu jums līdzi, Marja Aleksandrovna, teica Ivans Petrovičs. Un tu uzreiz sajūti, ka viņam sāp. Kad mēs izgājām no pelēkajām mājām, kad braucām uz Koltušiem, biedrs Pavlovs nopūtās un teica: „De Lametrī bija taisnība – mašīna, mašīna no kauliem un gaļas, nekas vairāk.”

 

1926. gada 26. februāris

Cilvēka mutes anatomija gandrīz neatšķiras no suņa mutes anatomijas. Taisnību sakot, tas mani pārāk nepārsteidz: evolūcija mūs visus iespaido vienādi – gan cilvēkus, gan suņus.

 

1926. gada 5. marts

Tfu, tfu, tfu, tfu, tfu – vai tiešām tā var būt taisnība? Uzzināju, ka Serafima Vasiļjevna tic dievam. Es tam neticēju, neticēju, neticēju, kaut dzirdēju visdažādākās baumas. Kā tu vari būt akadēmiķa Pavlova sieva un ticēt dievam? Cik gan dziļi tomēr mūsos var iesūkties buržuāziskā inde! Pati savām acīm redzēju – Serafima Vasiļjevna pārmeta krustu. Tagad es varu attaisnot biedru Pavlovu un viņa dziļo draudzību ar Marinu Kapitonovnu. Tam vajadzētu būt tik mokoši, ka zinātniekam, pārliecinātam ateistam, katru dienu jāsarunājas ar cilvēku, kurš tev kaut ko nozīmē, taču atrodas vismelnākās māņticības varā! „Serafima Vasiļjevna ir biedra Pavlova bērnu māte, bet es esmu akadēmiķa Ivana Petroviča Pavlova domu un fantāziju māte,” tie ir Marinas Kapitonovnas vārdi, kuriem tagad es ticu.

 

1926. gada 16. marts

Biedrs Pavlovs ir ne tikai dižens zinātnieks, bet arī dižens humānists. Tik jauki atrasties viņam blakus – krūtis piepildās ar spirdzinošu un neparasti vieglu gaisu! Šodien Koļu N. atkal baroja ar šokolādi. Cik žēl, ka mums apkārt ir tik daudz tumsoņu – Čeka nesaprot, cik svarīgi ir mūsu eksperimenti. Leitnants Miša, kurš agrāk man patika, tagad vairs nepatīk – redzu, kā viņš nesaprot, kāpēc mēs kaut kādu bāreni Koļu barojam ar šokolādi, kāpostu kaceniem un lielisku maizi. Es patiešām nesteigšos viņam skaidrot, kas ir nosacījuma un beznosacījuma refleksi un kā tie ietekmē mūsu ikdienu. Taisnību sakot, Koļas acis ir ļoti bēdīgas. Nezinu, kāpēc. 

 

1926. gada 23. marts

Arvien sev apsolu un apsolu, ka rakstīšu tevi, dienasgrāmata, katru dienu, bet nepildu savu solījumu. Galvenais, ka ne jau slinkuma, bet aizņemtības dēļ. Biedrs akadēmiķis Ivans Petrovičs teica – es jau esmu vecs cilvēks, kaut dzīvošu vēl trīsdesmit gadu, taču jāoperē ir jauniem cilvēkiem. Profesors N. I. Krasnogorskis pie rokas piestiprināja ādas kairinātāju. Mēs paspiežam pumpīti, un Koļa jūt – tas viņā pamodina siekalošanās refleksu. Koļa ir gluži kā suns. Bet Miša apskauž Koļu. Es redzu, ka apskauž. Baidos to uzrakstīt, bet kā zinātniecei man tas ir jādara – kad domāju par Mišu, mana vulva kļūst mitra. Un vēl viens gadījums – Miša nokrita ceļos un noskūpstīja manus ceļgalus.

 

1926. gada 26. marts

Šodien mani ļoti saniknoja Koļas uzvedība – cik gan daudz bāreņu gribētu būt Koļas vietā, bet viņš, nepateicīgais, to nenovērtē! Skatās ar tādām šausmīgām acīm. Un no kurienes viņš iemācījies tādus vārdus? Tas kungs tevi nolādēs, teica man Koļa. Kādas muļķības!

No lietuviešu valodas tulkojusi Indra Brūvere-Daruliene