Pēc ilgāka klusuma brīža ar Punctum redakciju ir sazinājušies Ludvikas Kastriņas-Tannenbaum mantinieki, iesūtot jaunus tekstus, starp kuriem ir lasāms cikls Raķetes kubā (manuskriptā lietots mazais burts). Tajā dzejniece dažus mēnešus pēc Kubas raķešu krīzes ir fiksējusi savas atmiņas par trauksmainajiem notikumiem gandrīz divu nedēļu garumā.
Raķetes kubā
I
Satelītu vērīga acs
Katru kustību redz,
Zem lapām ik suns
Guļ neapsegts.
Čab ausīs kapitālistiem
Mīlnieku klusie čuksti,
Infrasarkani zib
Steidzīgi siržu puksti.
II
Ņikita guļ uz nažiem,
Kad zvana tam USA,
Un tulks atķērc JFK:
THE RICH SHOULD VANISH AWAY!
III
Radio čerkstoņā neko neizšķirt:
Ne pateikt, kādā mēlē runā,
Ne zināt, vai krīt jau atombumba.
Tik klausīties un nesaprast kā rūnas.
Zīlēt vien atliek – kas cits man atliek,
Ja nezinu, kur esi tu, vai kaut kur vāļājies
Citu meiču skavās, vai varbūt esi jau
Kapitālistiem pārdevies?
IV
Florida, ak, nabaga Florida,
Kur okeāns viļņo tik plaši,
Jau jūti tu, ja? Revolūcijas
Karsto elpu pie lūpām?
Ai, zini, Florida,
Es būtu gribējusi tevi redzēt,
Bet vairāk par visu es gribu,
Lai biedrojies tu ar Atlantīdu!
V
Ir kuģos stobri jau vērsti
Pret mana mīlnieka seju,
Arvien viņš negrib laist
Mani, bet dejot un dejot.
Blokāde turpinās,
Rums nepārstāj plūst,
Tikmēr aiz polārā loka,
Eskimosiem ūsas žūst.
VI
Pie palmām, smiltīs kā pannā
Es reibstu no saules pielietā kausa,
Tik klusa nakts šonakt savannā,
Vien tavi zobi cērt man ausīs.
Manā ķermenī neapsegtā
Pulsē ilgas, tevis degtās.
It visur rieksti lieli –
Liek aizmirst manu mieli.
Ir satelīti vērsti pret mums,
Kad raķeti tavu es tveru
Ar lūpām – tik alkatīgi
Es dzeru un dzeru.
No rītā viss jau galā:
Krīze, mīla, bauda.
Un turpina valdīt –
Valdīt vien nauda.
MCMLXIII JAN