— Pilsēta no pagājušā valstības

Ir divas Kuldīgas. Es zinu, ka Kuldīgu noteikti ir vairāk, bet esmu pamanījis un izjutis divas. Vienu, kas lepojas un rūpējas par senajiem pilsētas namiem, parkiem un baznīcām, saglabā katru durvju rokturīti, pirms gadsimta veidoto loga rāmi un apsūnojušu jumta dakstiņu. Otra ir Kuldīga, kurai pagātne nav zināma un svarīga, pagātne – aizgājušais un šeit reiz notikušais – tai ir nebūtiska, svarīgs ir tikai viegli tveramais pagātnes radītais skaistums un noskaņa.

Kuldīga ir īpaša pilsēta. Tā ir īpaša nevis tāpēc, ka vēsturiski tā būtu bijusi nozīmīga pilsēta Baltijas vai Ziemeļeiropas mērogā. Kuldīga ir īpaša tādēļ, ka viduslaiku un 17.–18. gadsimta izveidoto pilsētas formu nav iznīcinājusi industriālā attīstība 19. gadsimta beigās, tās vecāko daļu maz skāris Otrais pasaules karš, padomju laika industrializācija vai divtūkstošo gadu nekustamo īpašumu bums ar gandrīz visas Latvijas pilsētas pārklājušo neglīto ēku vilni.

Viens no iemesliem, kāpēc Kuldīgā ir saglabājusies vēsturiskas pilsētas forma, ir tas, ka Kuldīga vienmēr ir bijusi maza pilsēta, nostāk no notikumu epicentriem. Viduslaikos tā bija Jēzusburga/Goldingena (Jesusburg/Goldingen), Vācu ordeņa celta pils ar nelielu tirgotāju apmetni, caur kuru veda sauszemes ceļš no Rīgas uz Prūsiju un tālāk uz Rietumeiropu. Kuldīga vēlajos viduslaikos ieguva pilsētas tiesības (1378) un kā maza pilsēta ar pāris simtiem iedzīvotāju bija viens no Hanzas tirdzniecības atbalsta punktiem viduslaiku Livonijas iekšzemē. Kuldīgu mēdz dēvēt par Kurzemes hercogistes galvaspilsētu, bet tās pils bija drīzāk Kurzemes hercogu rezidence, kur bieži valdnieks uzturējās, bet 17. gadsimta sākumā rezidence tika pārcelta uz Jelgavu (Mitau). Vēlāk, 19. gadsimtā, kad pilsētas nozīmību noteica tas, vai to sasniedza dzelzceļa līnija, visas nozīmīgākās dzelzceļa līnijas, kuras no Krievijas impērijas iekšzemes veda uz neaizsalstošajām ostām Ventspilī un Liepājā, gāja tai secen. 20. gadsimta sākumā un arī vēlāk Kuldīga bija mazpilsēta ar senu pagātni, bet ar mazāku nozīmību tagadnē. Pēc Otrā pasaules kara bija sagrauta pilsētas sociālā struktūra, bet tā turpināja būt maza, sociālistiskās ekonomikas dēļ nedaudz nolaista, tomēr skaista pilsētiņa. Latvijai atgūstot neatkarību, Kuldīga atkal kļuva pamanīta plašāk un lēnām, pacietīgi atjaunojot un saglabājot savu vecpilsētu, tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā.

Kuldīgai, pilsētai, kurā vēsturiskais ir tik labi saglabājies, pagātne ir viens no galvenajiem identitātes balstiem. Tomēr pilsēta, kuras centrā ir saglabājies viduslaiku ielu tīkls, reizē ir arī aizmiršanas vieta. Līdzīgi kā senatnē mēdza uz pergamenta vai papirusa rakstītā tekstā izdzēst aizmirstībai paredzētos vārdus, arī pilsētā var izdzēst atmiņas, iznīcinot pieminekļus, vēsturiskas ēkas vai veselas ielas, kaut vai tās pārsaucot citos vārdos. Pilsētā var izdzēst atmiņas par pagātni, arī neko fiziski neiznīcinot, bet padarot ar tās ēkām, ielām, parkiem un pieminekļiem saistīto pagātni anonīmu, nevienam nepiederošu. Vēsturiskais mantojums var būt tikai fons, dekorācijas dzīvei tagadnē bez jebkādas lomas pagātnes izpratnes veidošanā. Kuldīgā gandrīz viss, izņemot Vācu ordeņa un Kurzemes hercogu pili, ir saglabājies, bet rodas sajūta, ka šīs vietas pagātne pašiem pilsētniekiem ir kaut kas nepazīstams.

Meklējot sevi pagātnē

Brīži, kuros kāda cilvēku grupa jūt apdraudējumu sava identitātei vai vienkārši vēlas noskaidrot, kas viņi ir, mudina skatīties pagātnē, rakties tur, mēģināt atrast savus senčus un galu galā censties atrast pašiem sevi. Šie meklējumi nevar tikt nodēvēti par pareiziem vai nepareiziem. Kuldīgas gadījumā ne vien neredzamā notikumu pagātne, bet arī pati vēsturiskā telpa ar viduslaiku baznīcu, pilsdrupām, viduslaikos tapušu ielu tīklu un vēlākos laikmetos celtām ēkām palīdz veidot stāstu par sevi.

Pēdējā gadsimta laikā vēlme atdzīvināt pagājušo ir pavadījusi Kuldīgu vairākkārt. Viena šāda epizode saistās ar nozīmīgas Kuldīgas iedzīvotāju daļas identitātes meklējumiem 20. gadsimta pirmajā pusē. 1927. gadā, kad Kuldīgā pēc kara izraisītā deviņu gadu pārtraukuma atkal atsāka izdot pilsētas vācu avīzi Anzeiger für Goldingen und Windau (Avīze Kuldīgai un Ventspilij), tās pirmajos sešos numuros turpinājumos tika publicēts stāsts Ainas no Kuldīgas pagātnes. Ar sižetu, kas tika balstīts tālā pagātnē, Kuldīgā dzimusī vācbaltiešu autore Mia Munjē-Vrublevska (Mia Munier-Wroblewski, 1882–1965) piedāvāja pilsētas radīšanas un vēstures mītu, ar poētiskiem līdzekļiem veidojot eposam līdzīgu vēstījumu. Upe, klintis un mītiskā ūdenskrituma radīšana. Tad stāstā seko vēl deviņas epizodes no dažādiem gadsimtiem pilsētas vēsturē, un tajās allaž ūdenskritums un upe ir centrā, līdzās pavasarī ziedošām kastaņām pie Sv. Katrīnas baznīcas un zumošajām bitēm pils parkā.

Šis jau pirms Pirmā pasaules kara, 1911. gadā, publicētais stāsts jaunās avīzes pirmo numuru titullapās noteikti neparādījās nejauši. Bija pienācis laiks vācu valodā runājošajiem kuldīdzniekiem atkal likt atcerēties savas pilsētas pagātni. Karš bija būtiski mainījis viņu vietu vietējā sabiedrībā. No elites grupai piederīgajiem vācbaltieši bija kļuvuši par mazas valsts mazu minoritāti; no pilsētas dibinātājiem un pārvaldītājiem par tikai vienu no interešu grupām pilsētā, kuras nosaukumā vācisko Gold bija nomainījis šīs zemes pirmiedzīvotāju kuršu kuld. Pirmais pasaules karš ne tikai simtiem tūkstošu kurzemnieku un tūkstošiem kuldīdznieku bija licis pamest savas mājas, bet tā sekas bija padarījušas Kuldīgu par vairs ne vācu, bet gan latviešu pārvaldītu pilsētu.

Savas pagātnes atklāšana no jauna ir būtiska arī mūsdienu Kuldīgai. Pēdējās desmitgadēs tā ir meklējusi savas saknes pagātnē un centusies pagātni izcelt. Ir renovēts Pils parks, kurā reiz atradās viduslaiku pils, atjaunots 1874. gadā pabeigtais ķieģeļu tilts un restaurētas daudzas vēsturiskas ēkas, ieskaitot 1868. gadā neogotikas stilā celto pilsētas jauno rātsnamu. Par pilsētas tēlu un tūrismu atbildīgie vēlas Kuldīgu tēlot par senu viduslaiku pilsētu, tāpēc Kuldīgu raksturojošie tēli ir jāmeklē tālā pagātnē. Tas jādara arī tāpēc, ka nesena pagātne vai kāda personība no tās var būt strīdīga, kādas 20. gadsimta ideoloģijas iekrāsota. Tāpat tūristu intereses radīšanai neder stāsti par sāpīgām un sarežģītām pilsētas pagātnes lappusēm. Kuldīgas zelta laikmets, ja tāds reiz ir bijis, saistās ar laiku pirms 1940. gada, jo padomju laikus Latvijā par veiksmīgas attīstības gadiem uzskatīt ir politnekorekti, bet pēc 1990. gada pilsēta sociālistiskās ekonomikas sabrukuma un vēlāko krīžu dēļ ir zaudējusi daļu no saviem iedzīvotājiem un ir attīstījusies nevienmērīgi.

Pilsētas bieži mēdz lepoties ar saviem slavenākajiem „dēliem un meitām” – ar ļaudīm, kuri pilsētā ir dzimuši vai dzīvojuši. Ar Kuldīgu saistītu slavenu ļaužu pagātnē ir bijis daudz, bet kā ievērojamāko un īpaši izceļamo pilsētas pārvaldītāji ir izvēlējušies Kurzemes hercogistes valdnieku hercogu Jēkabu Ketleru (Jakob Kettler, 1610–1682), kurš ir dzimis Kuldīgas pilī. Hercogs Jēkabs veicināja Kurzemes saimniecisko dzīvi, izveidojot neskaitāmas manufaktūras, uzbūvējot kuģu floti un pat uz brīdi Kurzemes hercogistei ieguva divas kolonijas – nelielu teritoriju Gambijā Āfrikā un Tobago salu Karību jūrā. Atzīmējot hercoga 400 gadu jubileju, 2013. gadā pilsētas galvenās gājēju ielas noslēgumā tika novietota hercogam veltīta skulptūra – Teleports.¹  Tajā atainots Jēkabs, kurš no 17. gadsimta iekāpj mūsu – 21. gadsimtā.

Jēkabs Ketlers ir atpazīstams tēls un ir daļa no Latvijas sabiedrības kultūratmiņas, jo stāstu par viņu kā veiksmīgu valdnieku ir veidojuši gan vācbaltiešu vēsturnieki, gan arī Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms (1934–1940). Paradoksāli, bet Ulmaņa režīma vēstures politika, ar kuru tas vērsās pret vācbaltiešiem kā latviešu mūžīgajiem apspiedējiem, izmantoja vācbaltiešu dižciltīgo, Polijas karaļa vasali Jēkabu Ketleru kā vēsturisku tēlu, kuram vadonis Ulmanis vēlējās līdzināties. Šis Jēkaba kults bez viņa vēsturiskās lomas mūsdienīga izvērtējuma joprojām ir dzīvs un to kā pilsētas zīmola radīšanas vienu no elementiem ir izmantojuši arī par Kuldīgas reklāmu atbildīgie. Hercogs, kurš lielāko daļu sava mūža pavadīja hercogistes metropolē Jelgavā, ir Kuldīgas, nevis Jelgavas simbols, kas šķistu saprotamāk. Alumīnijā un čugunā izlietais hercogs Jēkabs Kuldīgas pilsētvidē noteikti būtu jāuztver kā simbols ne vien savam laikmetam, no kura gandrīz nekas pilsētā nav saglabājies, bet pagātnei vispār. Pagātnē ir bijušas veiksmes un zelta laikmeti, uz kuru atmirdzēšanu vai teleportēšanos šodienā cer pilsētas vadītāji.

Kuldīga rada iespaidu, ka tā ir pilsēta, kas šodien vēlas attīstīties, bet ar skatu tā ir vērsta pagātnē. Tomēr interesanta ir kāda vairāk nekā pirms desmit gadiem notikusi epizode, kura liecina, ka pilsētā senais un no pagātnes nākošais ne vienmēr tiek uztverts pozitīvi. 2003. gadā Kuldīgas domes sabiedrisko attiecību konsultants ierosināja mainīt pilsētas ģerboni, kurā kopš viduslaikiem ir redzama Sv. Katrīna no Aleksandrijas ar savas moceklības simbolu – ratu; Sv. Katrīna ir arī pilsētas galvenās baznīcas patronese.² Pārmaiņu ierosinātāji uzsvēra, ka pilsētai vajadzētu jaunu simbolu, kurš neatgādina par drūmajiem viduslaikiem un vardarbību, tāpēc pie reizes nomaināms arī būtu pilsētas sarkanmelnais karogs, jo, pēc vietējā luterāņu mācītāja domām, sarkans un melns esot kuršu – pagānu – kaujas krāsas. Šī atteikšanās no ar pagātni saistītā simbola būtu bijis kas nepieredzēts Latvijā un, iespējams, pat pārgalvīgs mēģinājums pilsētai sevi pārdefinēt. Tomēr šī ideja neguva nedz pilsētas vadības, nedz arī iedzīvotāju atbalstu.

Fragmentētās atmiņas

Ierodoties kādā pilsētā, to apgūt un saprast gribas, staigājot pa tās ielām, apskatot ievērojamākās celtnes un laukumus. Tūrisma ceļvedis, protams, var kalpot par labu palīgu, paskaidrojot vēl nezināmo, bet pati pilsētas telpa ar dažādām sevī iekodētām zīmēm var pavēstīt par tur reiz notikušo. Vispirms var ieraudzīt pieminekli, tad, pieejot klāt, uzzināt, kas ir šīs piemiņas zīmes vēstījums, un varbūt arī saprast, ko šī piemiņas zīme nozīmē šodien. Kuldīgā to gan izdarīt nevar. Atmiņas telpa, no vienas puses, ir nepilnīga, jo atgādina tikai par dažām epizodēm pilsētas pagātnē. Un tie pieminekļi, kuri ir novietoti pilsētas parkos vēl padomju laikā, netiek paskaidroti vai komentēti. Pagātnes atcerēšanās pilsētā ir fragmentēta un kādam, kurš nezina neko par Latvijas un Kuldīgas vēsturisko attīstību, iespējams, pat neizprotama.

Pilsētā ir saglabājušies 20. gadsimta 50. un 70. gados izveidotie pieminekļi un liktās piemiņas plāksnes ar 1905. gada revolūciju un 1919. gadā boļševiku izveidoto Padomju Latviju saistītiem notikumiem. 1905. gada notikumiem par piemiņu nosauktais parks un divi pieminekļi šajā parkā – piemineklis tā 1905. gada cīnītājiem (1956)³ un piemineklis 1919. gadā vācu landesvēra nogalinātajiem kuldīdzniekiem (1976)⁴ – ir auksti atmiņas nesēji. Proti, tie vairs nekalpo kā rituālu un atcerēšanās vietas, no tiem ir palikusi tikai forma, bet vairs nav satura un jēgas, jo pirms sešdesmit un četrdesmit gadiem padomju varas radītie pieminekļi vairs neatbilst šodienas izpratnei par pagātni.

Kreiso ideju pārņemtie 1905. gada cīnītāji 21. gadsimta Latvijā un Kuldīgā vairs nav varoņi, bet 1919. gadā „baltā terora” upuri vairs nav mocekļi, kuru piemiņu ir vērts godāt. Pilsētas svētkos šiem pieminekļiem priekšā uzbūvē teltis, kas nepieciešamas svētku pasākumiem, vai pat novieto automašīnas un ikdienā tiem paiet garām nepiemanītiem. Atšķirībā no Ļeņina pieminekļa, kurš reiz stāvēja pie pilsētas domes un kuru Kuldīgā nojauca, Padomju Savienībai brūkot, šie pieminekļi, kuriem piemita mazāks negatīvais ideoloģijas spēks, tika saudzēti. Tomēr šīs abas pilsētas centrā esošās piemiņas vietas vairs neuzrunā vairākumu pilsētnieku un ir nevis zīmes, kas atgādina par notikumiem, kuru dēļ tās ir uzliktas, bet gan zīmes, kas liecina par laikmetu, kurā ir izveidotas.

Pilsēta un tās aktīvākie iedzīvotāji tiek konfrontēti ar izvēli – atteikties no savu sākotnējo nozīmi zaudējušajām piemiņas vietām, tās nojaucot, vai arī meklēt veidus, kā pieminekļus atkal iesaistīt pilsētas vidē. Nojaukt nozīmētu noliegt gan pagātnes daļu, gan arī atteikties no mākslinieciski nozīmīgiem objektiem pilsētvidē, bet atdzīvināt piemiņas vietas, liekot cilvēkiem piedalīties, pieminekļus radot iecerētos atmiņas rituālos, nav iespējams. Svarīgi ir komentēt, ierāmēt, piešķirt kontekstu, sakopt un padarīt šos pieminekļus atkal redzamus.

Dzīvie un kapi

Kuldīga vēsturiski ir bijusi multikulturāla pilsēta ar lielām vācbaltiešu, latviešu un ebreju kopienām, un 20. gadsimta sākumā katra no tām veidoja trešdaļu no iedzīvotāju kopskaita. Līdzās luterāņu baznīcai vairākus gadsimtus ir stāvējusi katoļu baznīca, un kopš 19. gadsimta beigām pilsētas centrā bija arī sinagoga. Šo etniski un kulturāli dažādo telpu mainīja Otrais pasaules karš (1939–1945), kura laikā pilsētu pameta vācbaltieši un fiziski tika iznīcināta vietējā ebreju kopiena, bet neskaitāmus latviešu tautības kuldīdzniekus represēja padomju režīms, kā arī daudzi pameta Latviju, dodoties uz Rietumiem.

Kuldīgas vecie kapi, kurus pirms 40 gadiem pārveidoja par parku, ir spēcīgs šīs multikulturālās pagātnes simbols. Gluži tāpat kā pilsētas dzīvo sabiedrība, arī Kuldīgas vecie kapi bija sadalīti vairākās atsevišķās daļās, ņemot vērā etnisko un reliģisko piederību. 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma pieminekļi simbolizē laiku pilsētas dzīvē, kad tā ir visstraujāk attīstījusies, un kapos apglabātie cienījamie pilsētnieki ir bijuši tie, kas to ir veidojuši tādu, kādu mēs to pazīstam šodien. Tie ir pilsētas rātskungi, tirgotāji, arhitekti, ārsti, karavīri un skolotāji.

Tā nav bijusi tikai Kuldīgas problēma – saprast, ko darīt ar 18.–19. gadsimta kapsētām; ir radusies plaisa starp cilvēkiem, kuri dzīvo šodien, un tiem, kuri bija pilsētas politiskā, intelektuālā un ekonomiskā elite pirms 100 un 200 gadiem. Visu sarežģī tas, ka līdz pat 20. gadsimta sākumam Kuldīgā un citās Latvijas pilsētās šie ļaudis savā vairākumā nebija latvieši. 20. gadsimtā pārtrūka pēctecība starp kapos apbedītajiem un viņu dzīvajiem pēctečiem – daudzi vācbaltiešu pēcteči pēc Pirmā pasaules kara vai arī 1939. gadā pameta Latviju, Kuldīgas ebreju kopiena tika iznīcināta holokaustā, kā arī daudzi šajos kapos apbedīto latviešu pēcteči Otrā pasaules kara laikā tika represēti vai devās bēgļu gaitās uz Rietumiem.

Vecie pilsētas kapi nav tikai multikulturālās pagātnes simbols – tie arī liecina par šodienas pilsētnieku sarežģītajām attiecībām ar pagātni. Kuldīgā Vecos kapus, līdzīgi kā citās Latvijas pilsētās, ar buldozeriem nostumjot nost lielāko daļu apbedījumu, pārveidoja 20. gadsimta 70. gados. Katrā kapu daļā tika atstāta tikai nelielu daļa no 18., 19. un 20. gadsimta sākumā veidotajiem kapu pieminekļiem – pāris vācbaltiešu pieminekļi, vairāk par desmit ebreju kapakmeņiem, pāris latviešu un krievu apbedījumi. Kapi kļuva par parku, pieminekļi – par zuduša laikmeta vēstnešiem. Iespējams, kapu nolīdzināšana bija padomju varas mēģinājums aizslaucīt buržuāziskā laikmeta atliekas, bet iespējams arī, ka bija pienācis laiks mirušos pabīdīt malā, tāpat kā to bija darījuši ļaudis Rietumeiropā reformācijas laikā un 18. gadsimta beigās.

Tagad šajā parkā par pieminekļiem vairāk izceļas tā izveides laikā uzliktās betona un metāla lampas, kuras vairākas desmitgades jau nedarbojas, ir sašķiebušās un daļēji iegrimušas zemē tāpat kā kapakmeņi. Dzīvie iet cauri kapu parkam un viņus, lai gan viņi Kuldīgā ir dzimuši un auguši, varbūt pat skolā mācījušies kaut ko par pilsētas vēsturi, ar kapos reiz apbedītajiem nekas vairs nesaista.

Arī te, tāpat kā citās ar Kuldīgas pagātni saistītās vietās, rodas sajūta, ka esi vietā, kur dzīvajiem ir maz nojausmas par to, kas šeit ir bijis, par ļaudīm, kas šeit guļ, viņu likteņiem un nozīmi pilsētas dzīvē. Nav paskaidrojumu, nav vietas, kur uzzināt, kur esi atnācis. Kuldīgas vecajos kapos jūties kā vietā, kurā pagātne ir izdzēsta, tās nav, bet tajā pašā laikā klātesoša mistiskā gaisotne kā romantisma laikmeta gleznotāja Kaspara Dāvida Frīdriha (Caspar David Friedrich, 1774–1840) gleznā Klostera kapsēta sniegā, kurā veci, sašķiebušies kapakmeņi rada sajūtu, ka laiks ir apstājies un pagātne vienmēr ir bijusi drupas.

Aizmiršana ir atcerēšanās

Mana personīgā trīs nedēļu Kuldīgas pieredze, kurā iekļāvās rīta peldes Ventas rumbā, vēlas vakara pastaigas pa Liepājas ielu un izdevusies izvairīšanās no pilsētas svētkiem, man sākotnēji lika Kuldīgu nodēvēt par melanholijas galvaspilsētu. Kuldīgā es sajutu pilsētas izstarotas nepārvaramas ilgas pēc zudušā, un mēģinājumi rekonstruēt vai restaurēt pagātnes paliekas šeit šķiet kā cīņa pret nenovēršamo. Tajā pašā laikā pagātnes noskaņa un skaistā daba – Eiropā platākais ūdenskritums – ir pilsētas vienīgais acīmredzamais resurss, ar kuru sev piesaistīt uzmanību, tūristu interesi un arī investīcijas. Tomēr šeit rodas sajūta, ka Kuldīgā pagātne ir produkts, ar kura palīdzību pilsētas tēlu „pārdot”. Pagātne tās vecu māju, šauru ieliņu un skaistas dabas formā šeit kļūst par atmosfēras radītāju un ēsmu, lai liktu kādam Kuldīgā palikt divas trīs naktis un „atstāt naudu” pilsētas ekonomikā. Dažbrīd pat šķiet, ka Kuldīgai, gluži tāpat kā citām vēsturiskām pilsētām, ir savas pagātnes ķīlnieki – ir vēlēšanās attīstīties, bet, atsakoties no dažādiem ar pagātni saistīties simboliem, ir bail zaudēt savu identitāti.

Kuldīgā kā pilsētā nav redzama refleksija par pagātni, mēģinājumi par pagātni runāt, ar pagātnes sarežģītajām epizodēm provocēt  ne vien svešiniekus, bet arī tos, kas pilsētā dzīvo sen. Pilsētas memoriālā telpa ir palikusi tāda kā 1990. gadā, vien ar dažiem izņēmumiem kā, piemēram, piemiņas zīme padomju terora upuriem pie bijušās VDK ēkas Pētera ielā un holokausta atceres plāksne pie bijušās sinagogas. Latvija šobrīd piedzīvo vēsturiskās atmiņas pētniecības un aktualizēšanas bumu,⁵ kura ietvaros Rīgā pēdējā desmitgadē ir bijušas vairākas privātas iniciatīvas, kas pilsētas telpā ir fiziski iezīmējušas vietas, no kurām uz Sibīriju 1941. gadā izveda rīdziniekus vai kur tika slēpti ebreji holokausta laikā. Kuldīgai nav jāseko Rīgai vai kādas citas pilsētas piemēram.

Lai radītu apjausmu par pagājušo, nav jādara daudz. Kuldīgas pilsētas bibliotēkā – bijušās ebreju sinagogas ēkā – par pilsētas ebreju vēsturi un iznīcināto kopienu liek atcerēties necils grāmatu plaukts pirmajā stāvā, pašā tālākajā bibliotēkas stūrī. Šajā plauktā ir pāris desmiti grāmatu par Latvijas ebreju un holokausta vēsturi. Simbolisku nozīmi šim grāmatu plauktam piešķir atrašanās vieta – plaukts atrodas pie bijušās sinagogas austrumu sienas, nozīmīgākajā lūgšanu nama vietā, kur glabāja svēto rakstu ruļļus.

Pagātnes atcerēšanās un aizmiršana ir divas parādības, kas ir tuvas viena otrai. Aizmiršana, jauša vai nejauša, var izraisīt vēlmi atcerēties, un otrādi – pārāk daudz atmiņu, ja tās ir pārāk klātesošas tagadnē, var likt vēlēties aizmirst pagātni. Kuldīgā pagātne ir svarīga tās taustāmajā, fiziskajā formā, bet īstu, personisku stāstu par kuldīdzniekiem pagātnē ne pilsētas muzejā, ne arī pilsētas telpā ieraudzīt nevar. Par Kuldīgas ārējo, kultūrvēsturisko čaulu ir rakstīts daudz, bet patiesībā šī pilsēta ir neatklāta pērle.

Raksts tapis Kirila Kobrina un Ilzes Supes Kuldīgā organizētā rakstnieku rezidencē 2016. gada vasarā. Rakstnieku rezidence tika īstenota ar Kuldīgas mākslinieku rezidences, Kuldīgas novada pašvaldības un VKKF atbalstu.

1. Teleports. Autori Gļebs Panteļejevs un Andris Veidemanis, 2013.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Mielava R. Vai vajadzīgs jauns simbols? Brīvā Latvija. 2013. Nr. 5. 10. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. 1905. gada revolūcijas piemineklis. Tēlnieces Lea Novožeņeca, Līvija Rezevska, 1956.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Piemineklis 1919. gada terora upuriem tā sauktajā Gotlība sētā. Tēlniece Līvija Rezevska, 1976.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Pēdējais karš: atmiņa un traumas komunikācija. 2., papild. izd. Red. M. Kaprāns, V. Zelče. Rīga: Mansards, LU Sociālo un politisko pētījumu institūts, 2011; Kaprāns M. u. c. Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā: atmiņu politika un publiskā telpa. Rīga: Mansards, 2012; Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā. Red. M. Kaprāns, G. Strenga, N. Bekmans-Dīrkess. Rīga: Zelta Grauds, 2016.  (atpakaļ uz rakstu)