— Rudens fleitu vien saklausot

 

Piedāvājam krievu dzejas klasikas versijas par rudeni.

 

Vladimirs Solovjovs (1853–1900)

 

Dzejnieks un krauķi
Īss. Bet skumjš stāsts

RUDENS

Pa rudenī nopļauto labības lauku
Klīst, barību meklējot, badīgi krauķi.
Es arīdzan staigāju, ainavā raugos
Un augstprātīgs noskatos prastajos krauķos…

ZIEMA

Pūš ledaini vēji, nav tīrumos krauķu,
Es kambarī saceru dzejoli jauku.

PAVASARIS

Glauž debesis zemi, un ziedonis valda,
Šurp atlido krauķi, bet es – jau uz galda.

1894. g. oktobris

 

Nikolajs Burļuks (1890–1920)

 

Pazīmes

Kā tagadiņ lai nepateic,
Ka rēnā rudens taustekļi
Tik maigi glāsta zirnekli,
Pirms slēpto pienākumu veic.
Kā tagadiņ lai nenovīst
Šīs puķes, zāle dīgusī,
Ja vienaldzīgā debesī
Prom mākoņi tik viegli klīst.
Kā tagad runāt neizbeidz
Lai lūpas asrām slacītās,
Ja pats tu vilcināties sāc,
Pirms slēpto pienākumu veic.

 

Vjačeslavs Ivanovs (1866–1949)

 

Burvīgais rudens

Burvīgais Rudens
Dzenā bālganās lapas:
„Lidojiet projām
Pie Aīda ēnām,
Kas mūžīgi raud
Par neilgo dzīvi!
Laidieties prom
No ganībām,
kas jaunu ziedoni gaida!”

Nolaižas nakts,
Un no melnajām debesīm
Nāves ganībās
Salti noraugās
Mūžīgās zvaigznes.

Svētlaimīgs tas,
Kura spārnus
Diženais gars
No nāves ganībām ceļ
Brīvē uz liesmainām tālēm!
Sēd izredzētais
Mūžības troņos –
Un ar debesu gariem,
Stingā mirdzumā valdot,
Skalojas eona viļņos
Ap cerību,vēlmju
Un šķiršanās salu,
Kur dzīve
Vien mirklis.

 

Mihails Kuzmins (1872–1936)

 

***

Šī zemes dzīve ir tik mainīga,
Reiz savāds klusums māc,
Bet tajā slēpta stunda laimīga,
Kad nomierinās prāts.
No debess kāpnēm raugās domīgi
Šurp mūsu eņģelis,
Kur rudens saulē zelta dūmaka
Starp koku stumbriem viz.
Tad atkal kumeļš līksmi iezviegsies
Un, piešiem piecērtot,
Pa nebrauktajiem ceļiem aiztrauksies,
Mūs tālēs aiznesot.
Bet nemulsti pēc katras stāšanās,
Mans maigais, maigais draugs,
Tad samocītas izrunāšanās
Mums svētkus neizjauks.
Un īstenosies viss, kā paredzēts,
Mūs Vedējs aizvedīs.
Par visu laicīgo, kas pazaudēts
Līs medus debesīs.

1913

 

Nikolajs Gumiļovs (1886–1921)

 

Ceļinieks

Ceļiniek, tālu no dzimtenes
Esi bez naudas un draugiem,
Nedzirdi saldo mūziku –
Mātes valodu dzimto.

Tomēr daba tik burvīga,
Arī te radīsi laimi.
Putnu gaviles zarainēs –
Vai tad šī valoda sveša?

Rudens fleitu vien saklausot,
Cikāžu čirkstošās skaņas,
Tikai ieraugot mākoni,
Līdzīgi drakonam slīdam,

Jautīsi visas bezgalās
Tevī mītošās skumjas,
Lidosi domās uz dzimteni,
Aizsedzis acis ar roku.

1918

 

Osips Mandelštams (1891–1938)

 

Zelta monēta

Augu dienu riju rudens gaisu,
Satraucies un noskumis man skats;
Vakariņot laiks, un zelta zvaigznes
Manā makā tumšajā vēl žvadz!

Pārguris no dzeltenīgā smoga,
Nokāpu kaut kādā pagrabā,
Agrāk neredzēju tāda kroga –
Zaņķis tāds, ka šausmas sagrāba!

Japāņi un ierēdneļu banda,
Svešas bagātības kasieri…
Cilvēks červoncus aiz letes čamda –
Visi pārdzērušies pļēguri.

Nāku klāt un laipni lūdzu viņu:
Vai jūs varētu man izmainīt,
Tikai nedodiet man papīriņus –
Man tie trīnīši uz nerviem krīt!

Šajā žūpu barā ko lai daru?
Žēlīgs Dievs, kā šeitan nonācu?
Ja pie jums patiešām griezties varu –
Izmainiet man zelta monētu!

 

Aleksandrs Tufanovs (1877–1943)

 

Rudens sniegpulkstenīte

Snou šaile šūt šipiš snou
Snouišip nīp neičar snē
Saule līdz pat pavasarim
Sniega baltā villainē

Snāsnō snūsnē snī
Snouison snūsnē snūz
Tā kā mūķenes bez saules
Zīlītes un priedes stingst

Snūz snippet snoumajav soul
Sōsombar sājt intaim spring

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs