— Brigfleta

Bezils Bantings (Basil Bunting) (1900–1985) bija dzejnieks, kura mūža raibumu un mērogu spēja pārspēt vien viņa daiļrade. Dzīvojis Kanāriju salās, Itālijā, Amerikā un Irānā, naudu pelnījis kā mūzikas kritiķis, jūrnieks, gaisa balonu vadītājs un ne tikai. Pirmā pasaules kara laikā ticis apcietināts par atteikšanos no karadienesta. Neskatoties uz to, Otrā pasaules kara laikā dzejnieks pievienojās britu gaisa spēkiem un nodzīvoja Irānā līdz 1952. gadam, darbodamies kā tulks (un arī kā spiegs, ko viņš dzīves laikā neslēpa).

Sešdesmitos gadus un dzīves nogali Bantings pavadīja Anglijas ziemeļos, dzīvodams salīdzinoši pieticīgos apstākļos, tomēr ieguvis tā brīža jauno dzejnieku, tostarp Toma Pikarda (Tom Pickard) un Džonatana Viljamsa (Jonathan Williams), cieņu un atzinību. Bantings bija saistīts ar amerikāņu objektīvisma virzienu, kā arī bija tuvu pazīstams ar Ezru Paundu, kurš cienīja Bantinga daiļradi.

Savā daiļradē dzejnieks uzsvaru lika uz skaniskajiem, melodiskajiem, gandrīz vai muzikālajiem aspektiem, uzskatīdams, ka viņa dzeja ir vislabāk baudāma un pieredzama, tieši lasot balsī.

Atdzejotājs ir centies pārnest uz latviešu valodu apskaužamo angļu valodas skaniskumu un instrumentāciju, ko Bantings izmanto savā, iespējams, zināmākajā un atzītakajā tekstā Brigfleta (Briggflatts).

Atdzejotājs vēlas arī izteikt personisku pateicību Kormakam (Vasilijam Karasjovam) par iepazīstināšanu ar šo lielisko dzejnieku (un arī vairākiem citiem).

Atdzejotājs

Brigfleta

Lielies, mīļais tenorbulli,                                                 
trallini Ravtejas¹ madrigāli,
katrs olis savā solī
uz purva vēlo pavasari.
Uz nagu galiem danco, bulli,
melns pret maiju.
Muļķīgs un brīnišķs
trenkā ēnu ciņus no
rīta pusdienā.
Maijs uz buļļa sāna
un caur ieleju,
vagas pildās ar maiju,
bruģējot glodenes eju.

Akmeņkalis āmuru piesit
pie cīruļčirpas,
klausās, kamēr marmors pūšas,
gulda mēru
uz burta sāna,
pirkstgali vērtē,
līdz akmens burto vārdu,
nosaucot neko,
vīru anulētu.
Sāpju cīruli, kas pūlēm ceļas!
Svinīgais āmurs deklamē:
kapa vagā
viņš guļ. Mēs trūdam.

Trūdēšana triec asmeni,
kvieši stāv ekskrementos
trīcoši. Ravteja trīc.
Mēle klūp, ausis maldās
pavasara bailēs.
Berzē akmeni ar smiltīm,
slapjajam smilšakmenim raujot
raupjumu nost. Pirksti
sūrst uz beržamā akmens.
Akmeņkalis teic: akmeņi
ir nejaušībai lemti.
Neviens šeit durvis nebultē,
mīla ir tik sīva.

Akmens gluds kā āda,
auksti kā līķi viņi krauj
naktī zemu kravenieku.
Mēness sēž uz purva,
bet tomēr līs.
Zem maisiem uz akmens
divi bērni gulst,
dzird zirgu mīžam,
akmeņkali svelpjam,
jūgu murminām ilksij,
loku asij pīkstam,
rievu belžam ratam,
grauzta grants.

Garzeķe pie garzeķes, svīteris pie svītera,
galvu pie cietas rokas
viņi skūpstās lietū,
marmora gultas berzti.
Gārsdeilā,² ausma;
Hauzā, tēja no skārdenes.
Lietus rimst, maisi
tvaiko saulē, viņi sēžas augšā.
Vara-vada ūsas,
Jūras-blāzmas acis
un Baltijas baznīcas runa
deklarē: pie šādiem akmeņiem
vīri kāva Asinsāvu.³

Kvēla asins kūsā viņa mēlē
kalsnus vārdus.
Galvaskausi apcirpti dzelzs cepurēm
pulcējās ap Steinmoru.
Viņu saucieni atbalsojas kaļķakmenī,
čukst kūdrai.
Aizdrūvētie rati spiež zirgu pa kalnu lejup.
Šādā vieglā gaisā
viņi velkas un dzied,
klājot toni klaji gaisā.
Visas skaņas rāmi stājas,
ērtpuses blējiens,
spēlē paslēpes, ķīvīt.

Viņas pulsā viņu solis,
plauksta pretnostata plaukstu
līdz grāvis ir pildīts,
akmens balts kā siers
zviedz par leju.
Mezglains koks, grūti šķeļams,
sagruzd pelnos;
oktobra ābolu smarža.
Atkal ceļš,
ātrā gaitā.
Slapjāki, sildīti tie skatās,
kā masons meditē
par vārdu un laiku.

Plītenis peldina ceļu,
bullis tek un vaimanā.
Skāba rudzu putra no pavarda
ar krējumu un melno tēju,
gaļu, donu un drusku.
Viņas vecākiem esot gultā,
bērni izžauj savas drēbes.
Viņš ir atsējis viņas strīpainās
flaneļa apakšveļas lenti
pirms ganībām. Kaili
uz sarainā lupatdeķa,
viņa pirksti ķemmē
viņa vīrietības mājas jumi.

Maigas, dāsnas balsis vijās
pār kailo nakti,
vārdi, kas apstiprina un priecē
līdz rīta blāzmai.
Lietusūdeni no mucas
viņa nes un flaneli,
lai mazgātu katru viņa collu,
skūpstot oļus.
Spožā glodene daļa brīnuma.
Akmeņkalis sakustas:
vārdi!
Pildspalvas par vāru.
Ar kaltu jārada šo rakstu.

Katra dzimšana – sods,
katrs teikums – dzīve.
Vai, slacīta no ķērpjiem un ērcēm,
skrietu patiesi bumba?
Nav cerības griezties vairs.
Suņi apjūk un klīst,
kauns atsit spalvu.
Galēta mīla nedz asiņo, nedz smok,
bet piegrūž rasētāja elkoni.
Ko viņš, mainīts, var teikt
viņai, mainītai, varbūt kautai?
Sajūsma saplok. Vaina
nemainās.

Īsus vārdus grūti rast,
formas, ko grebt un mest:
Asinsāva, Jorkas karali,
Dublinas karali, Orkneju karali.
Neņem vērā asaras;
burto akmeni stāvus
virs mīlas liktas sāņis, lai
neciešamā laime nekavē
bēgšanu uz Steinmoru,
sekot
cīrulim, āmuram,
tērcēm, putnbariem
un cirvjdārdiem.

Mēsli netraipos glodenes
mozaīku. Bezelpas cīrulis
nolec ligzdot ķēzītā drazā;
Ravteja neganta, nespodra.
Vergo pie āmura, maijs kritis,
migla virs muklāja. Vainīgs par pavasari
un pavasara galu,
amputēti gadi smeldz, kad
bullis ir bifšteks, mīla – parocība.
Ir vienkāršāk mirt nekā atcerēties.
Vārdu un dienu,
plānā plāksnē cirstus,
daži mēneši iznīcina.

No angļu valodas atdzejojis Kaspars Zalāns

1. Upe Kambrijā, Anglijā. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Ieleja un apdzīvota vieta Kambrijā, Anglijā. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
3. Eriks Asinsāva (Eric Bloodaxe) – 9. un 10. gadsimta Norvēģijas un Nortambrijas valdnieks, par kura dzīvi ir nepilnīgas un pretrunīgas ziņas un kuru, iespējams, pēc gāšanas no varas un izsūtīšanas trimdā netālu no Steinmoras nonāvēja grāfs Osulfs, lai iegūtu varu pār visu Nortambriju. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)