— Mazi un attāli priekšmeti

 

Ēriks Bergkvists (Erik Bergqvist, 1970) ir zviedru dzejnieks, atdzejotājs, esejists un mūziķis. Dzimis un uzaudzis Zviedrijas pilsētā Karlstādē, studējis literatūru, muzikoloģiju, mākslas vēsturi, angļu valodu un filozofiju. Vairāk nekā desmit gadu raksta kritikas zviedru un somu laikrakstiem, ir bijis redaktors Zaļajai sērijai, kurā iznāk ārzemju literatūra zviedru valodā, tostarp arī Knuta Skujenieka un Liānas Langas dzejas izlases. Ērikam ir divas popmūzikas grupas Scatter un Schaum un viņam interesē entomoloģija – zinātne par kukaiņiem. Ēriks Bergkvists piedalījās pasākumu sērijas Pasaules literatūras vakari Zviedrijai veltītajā pasākumā, kas norisinājās šā gada 30. jūlijā un kur viņš uzstājās kopā ar dzejniekiem Juri Kronbergu un Arti Ostupu. Pasākumu sēriju finansiāli atbalsta VKKF, tā tiek realizēta sadarbībā ar Ventspils Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju. Ērika Bergkvista dalību pasākumā finansiāli atbalstīja Nordic Culture Point.

Elvīra Bloma

 

NAKTĪ LIETUS auga augumā, un viņš saprata,
ka ir ceļojumā. Mosties no augoša lietus,
dienasgaismā nedzirdētas krāsas,
un kādu minūti saprast, ka esi ceļojumā, –
tās tavas vienīgās mājas. Plēksnes vējā, tumsa,
atmiņa. Sviedri kā atgādinājums par pieskārienu.
Diakritiskā sapnī kāds bija saburtojis viņa īsto vārdu,
kurš arī bija bezrobežu aukslējas. Tajā skrūvējās iekšā
ieliņa ar daudziem vimpeļiem un koriandra un
cilvēka smaržu, un trešajā stāvā bija istaba ar
logu pavērtu naktij, tās augošais lietus slēpa
ielas klaigas un zīmes, tur trūkās kāds no nemierīga,
lūdzoša attēla, sava īstā vārda, un kādu minūti
saprata, ka ir ceļojumā, ka visaptverošā krāsa
ir augošs meklējošs izzūdošs lietus

 

Mazi un attāli priekšmeti

Pulverizēti.
Šad un tad ar saldenu garšu.

Slīd prom no sev iedalītajām vietām.
Atdarina kārtību, neizdibināmi smaidot.

Ģībst. Pārraida nepareizu formu.
Nosaukumi streipuļo.

Pārāk neklausīgi, lai būtu zināšana.

Bet, ja to nav, nav arī šaubu, nav pat
sen mirušo zvaigžņu stostīgās vizmas.

 

Sama

Zvans nolaižas lejā. Kuģi atgriežas
vai aizdodas prom. Ķirzaka uz mūra
pārbauda pret neesošo savu zibenšautras mēli.
Nesu maisiņu ar papriku lēni pa ieliņu
augšup. Visas krāsas paliecas mazliet uz priekšu
bet neko nesaka. Varbūt šis nekustīgums
noris Andromedas galaktikā, kura,
kā runā, esot ceļā pie mums. Lai saplūstu
un pazustu kā sekundes kazas
smadzenēs.

 

VASARA GANDRĪZ garām nekustīgajā gandrīz
tumšajā gaismā mirdz jāņogas izliekti
spoguļi kur izkropļotā vasara lēni
griežas ap sevi Vai katra jāņoga atspoguļo
pati savu mirstošo vasaru vai vienu un to pašu? Varbūt
gan neskaitāmās gan šo vienu Visu lietu substance atrodas
ārpus vasaras vai arī ir tik nedzirdēti viltīgi
vasarā slēpta ka par šo slēpšanos aizmirst
un tāpēc kļuvusi neredzama Atšķirību klasteri
pārmaiņas ir tā nemainīgā substance kas līdzīga
tikai sev pašai Rokas kļūst lipīgi sārtas un pa virtuvi
klejo tā smarža kas lūdz tev iejūgt pūķi un doties
stāvākas grūtākas pasakas virzienā

 

CIK SARŪSĒJUSI pasaule. Pušu. Nē austoša
pilna acu, sieviešu acu, to sieviešu, kuras
uz ielas apstājas pussolī – kā viņas pieskaras lietām
ar savām citādajām rokām; ziemas smarža
pārcelšanās ar laivu mīklaini ačgārni latīņu
domgraudi gliemeži vīnā – žēlīgi vai nodevības
drudzī tās liek savām balsīm kāpt klausīties
augšup pa gaismas režģi pēc kura sniedzos
kad nevaru gulēt negribu mosties bet mostos
un dzirdu, caur durvju secinājumu vientuļu
istabu pagrieztu pret dievtukšām parādībām, Bahs

 

Uzticība

Lauki, sniegs. Viss tuvu, vatēts, varbūt
nosapņots. Putni ir šaubīgas parādības, saule
neredzēta šņāc, un kaut kur tālumā rej suns
tikai tāpēc, ka tas ir suns laukos, sniegā. Pie zāģa
autokrāvējs bakstās gar koka paleti: uz visiem laikiem.
Dīvainākais, ka tas viss var tā vienkārši notikt. Ceļš man priekšā
aiz un zem manis, lietu latentais augstums un sirds;
apziņas veltīgie mēģinājumi noskaidrot pašai
sevi. Aizsapņojies skolasbērns satrūkstas, kad
sveicinu. Atceros šādus ziemas gājienus no skolas:
nepielūdzama, slapjcimdaina, puņķaina garlaicība. Tu
gāji blakām kaut kādai esencei, pienākumu un spēka
prombūtnei, kādam mūžīgam miegam; dziļi asinīs dziedāja miegs.
Tomēr, bet varbūt tieši tādēļ, tu tā aizrāvies ar sniegkociņu
un ledus-bumbu kārtošanu – laika nebija un
un mājās kāds ar laiku sāka uztraukties. Tas mani
veidojis, bet kā. Esmu redzēts, no attālas mājas sniegā;
no kaut kā cita, te, pēcpusdienas pelēcībā, kas robežas izdzēš:
pasaule, kad neesmu, bet ir mans nodzīvotais laiks.
Attēls te izdziest, un es esmu apstājies. Sniegs, kā jau teicu,
lauki. Tagad neviena putna, neviena skolasbērna. Ar katru
skatienu arvien plānāka gaisma.

 

Estremadura

Veltīts A. S.

Plašums ir nevarīgs, tik ļoti tas plašums. Attālums
jaušams ar rūpīgi grozāmām gammām un

krāsām pie esības galējās redutes. Pauguri
ar korķozoliem, ar buļļiem – bet ar to arī beidzas

visas līdzības ar bērnības Ziemassvētkiem. Tomēr
mani kas izsenis meklēdams meklē. Tu iedod man attēlu

kur esi septiņgadīga flamenko princese.
Un neviens stikliņš neiekrīt pareizā vietā. Un tomēr

tie krīt un piezemējas pasaulē, ar tādu kā
neapstrīdamu, vienkāršu kadenci: telpa kur es sev

par brīnumu ietilpstu un priekšmeti tomēr vēl
attēlo esošo. Ciemata sensenais soda stabs. Kāds

nedabiski zaļš un mīksts audziņš, kas
ložņājot stiepjas pa taku pa kuru ejam

uz cietokšņa drupām. Un košajā zilgmē viļņojas
milzīgas elipses: kāds ducis buitres, bet daži no viņiem

nolaižas zemāk, redz mūs un gaida. Mājas smarža,
mūsu džemperi, te kurināts ar kādu savādi

smaržīgu malku – tālu tumsā tā aizlavās, man stāsta
ka esmu jau kādreiz te bijis

pārlaidis skatienu tieši šiem slīpajiem kārniņiem
tieši šai gaismas plašajai ainavai ar tumšzaļiem augstumiem

rakstījis varbūt dzejoli par tavu zemi. Nevarīga ir
dzeja, arī tā, pret, kā lai saka

tagadnes tukšuma mājokli, klātbūtnes vēju kad esam
aizceļojuši tālu viens no otra.

 

Hromatiski

Lēkt, tas ir zvaigznes darbs. Lietas
stāv, rokas uz muguras un
tikai saņem. Nes sevī tumsu kā
sulu vai zināšanu. Daži dodas prom
ar divriteni pa vasaras reprīzi.

Ausmot, tas ir zvaigznes darbs. Ēnas
pielien tuvāk pie lietām, bet nekad
nesasniegs mērķi. Norise mirst, pārtop
krāsā, skan kā kareivji, kad tie
atver muti un aizver acis.

Krēslot, tas ir zvaigznes darbs. Lietas
aizelsušās, steigdamās plūksnainas, buldurē
savus vārdus un piepeši aizmieg: vienkāršas
formas bez saskarsmes ar citām
formām. Virs mums zvaigznes it visur.

 

Sepolia

Koki burā stundas ārpusē, metro
skrējienam zibošas ēnas. Liktenis
atsaukts vai šķīdināts spektrā
          bez šņācoša bezdibeņa

Viss nemanāmi nogrimst nākamā
virsmā: misēkļi, izdedži. Vārdiem tuva
rudens druva: norūdīs viela tikpat kā
          bez vibrato

 

Pegazs

Mūsu īpašais zirgs. Kur to vadīs
ganībās, kā tas vēdīs, ko tas ēdīs.
Vai zinās asinis savas – un, ja tā:
vai nāksies tam zviedzot aicināt
vai mērkt savu mūli
Hellespontā vai Tūlē

 

No zviedru valodas atdzejojis Juris Kronbergs