— Pirmā diena Rīgā

 

Tramvajs brauca pa Aspazijas bulvāri, Anna sēdēja pie loga, Monika iebakstīja Annai ar elkoni.

– Muti aizver!

Monika bija sena Annas draudzene, abas laukos dzīvoja kaimiņos, līdz Monika pārcēlās uz Rīgu. Pa šiem gadiem Monika bija kļuvusi par īstu rīdzinieci.

Anna Rīgā bija bijusi tikai bērnībā, kad visa skola brauca uz mūzikas lektoriju. No tā brauciena Anna neko daudz neatcerējās, visspilgtāk atmiņā bija palikusi pustumša zāle, kur oda pēc naftalīna, un zaļsarkani izgaismota skatuve, pa kuru lēkāja un dziedāja resni vīri ar rūķu cepurītēm galvās. No pašas Rīgas viņa atcerējās tikai tumšas, dubļainas ielas; bija vēls rudens vakars, smidzināja sīks, pretīgs lietus, kas paspēja samērcēt Annas plāno pusmētelīti, kamēr klase ar skolotāju priekšgalā virtenē aizlaipoja no dzelzceļa stacijas līdz koncertzālei. Tur bija auksts, vēl nebija sākuši kurināt, Anna drebinājās visu pusotru stundu. Pārbraukusi mājās, nesaslima. Māte uzreiz iebaroja viņai upeņu tēju ar medu.

Šodienas Rīga bija tīra, gaiša, skaista… Bija pavasaris, pilsētu apspīdēja saule. Kārtīgi ģērbušies cilvēki, daudziem pie krūtīm piespraudīte – Latvijas karodziņš.

Tramvajs nobremzēja, Anna paskatījās – te pieturas nebija. Vienā pusē Vecrīga, otrā – Brīvības piemineklis. Viss pilns ar cilvēkiem, tāpēc arī tramvajs apstājās.

Monika piecēlās, izrāva Annu no sēdekļa.

– Ejam skatīties!

– Ar visu čemodānu?

– Rīgā nezog! Atstāj, pie kura staba gribi, neviens neņems.

Monika paķēra Annas čemodānu, pieklauvēja pie vadītāja kabīnes stikla. Tramvaja durvis atvērās.

Viņas izkāpa un tūlīt pat iekļuva burzmā. Monika vienā rokā turēja Annas čemodānu, ar otru vilka Annu sev līdzi. Anna sajutās dīvaini. Seju ņirboņa, spraukšanās starp svešiem cilvēkiem, pūļa šalkoņa – tas viss reizē biedēja un patīkami satrauca. Viņas ar grūtībām izstūmās līdz pašam piemineklim, kura piekājē bija ešafots. Cilvēki dziedāja himnu.

– Nenokavējām! – Monika priecīgi iesaucās, nolika Annas čemodānu zemē un apskāva viņu. – Tūlīt tu redzēsi, lauciniec!

Uz ešafota stāvēja melnā ietērpies, stalts vīrietis. Uz apmetņa zaigoja zeltains auseklītis, pie sāniem makstī garš zobens. Divi citi, aiz rokām satvēruši linaudekla maisā ietērptu trešo, uzstiepa viņu uz paaugstinājuma. Piestūma pie pamatīga malkas kluča, nogrūda uz ceļiem, piespieda galvu pie nobrūnējušā celma. Melnā tērpies vīrietis izvilka no maksts zobenu. Upuris tā arī palika uz ceļiem, noliecis galvu.

– Tas ir Alvils, – sajūsmināti iečukstēja Annai ausī Monika. – Es viņu pazīstu!

Alvils atvēzējās, zobens nomirdzēja saules staros, sekoja cirtiens, galva nokrita no ešafota un, atstājusi asiņainu švīku, pieripoja pie Annas kājām.

Anna iekliedzās.

– Muļķe, tas uz laimi! – Monika spēcīgi iebakstīja viņai sānos.

Anna aizvēra acis. Viņai sareiba galva.

Monika parāva Annu aiz rokas.

– Kas ar tevi? Tev slikti?

Anna atjēdzās.

– Ejam prom, – viņa sacīja.

– Dumjā lauciniece! Labi, ejam.

Monika atkal vilka Annu cauri sajūsminātajam pūlim, kurš jau sāka izklīst.

Viņas aizgāja līdz tramvaja pieturai, sagaidīja, iekāpa un aizbrauca līdz Monikas dzīvoklim.

– Šī būs tava istaba, – Monika sacīja un atvēra durvis uz nelielu, bet saulainu istabiņu. Anna iegāja, nolika čemodānu uz grīdas. Skapis, gulta, galds. Pieticīgi, bet viss it kā ir. Neko vairāk viņai nevajadzēja.

– Man patīk, – Anna sacīja.

– Priecājies par to, kas ir. Īres cenas pilsētā drausmīgas. Tagad visi grib dzīvot Rīgā.

– Paldies, – sacīja Anna. – Ja nebūtu tevis, es nezinātu, ko darīt.

– Liecies mierā, – sacīja Monika. –  Kafiju gribi?

Anna gribēja. Viņas sēdēja virtuvē un dzēra kafiju. Annai garšoja. Juta, kā pāriet šoks no redzētā pie Brīvības pieminekļa.

– Kur tu mācīsies? – Monika jautāja.

– Gribēju uz filologiem.

– Muļķe, – sacīja Monika. – Filologi ir nekam nederīgi antiņi. Būtu nu gājusi uz vēsturniekiem. Tur ir perspektīva. Tagad, kad atklāj īsto vēsturi, katram darba pilnas rokas. Bet filologs… ķēpājas ar valodu, kas, kas, protams, ir jāuzlabo, bet nu…

– Vai varbūt uz filozofiem.

– Tur arī var. Filozofus tagad tīra. Mums ir nepieciešama jauna filozofija, valsts interesēm atbilstoša. Fakultāti izmēza, tur tagad jauni, perspektīvi pasniedzēji.

– Nekādi nevaru izdomāt, – sacīja Anna. – Bet ko tu tagad dari?

– Man pieder frizētava. Griežu matus vīriešiem. Mode, kad vīrieši grieza matus vīriešiem, vairs nav modē. Tagad viss nostājies savā vietā. Zini? Uz manu frizētavu nāk pats Alvils.

Anna noskurinājās.

– Kā tu vari viņam griezt matus?

– Tas ir cienījams amats, – Monika sacīja.

– Savādi tagad jums te, Rīgā, – Anna teica. – Nebiju varējusi iedomāties.

– Nemuldi, lauciniec, – teica Monika. – Viss attīstās, dzīve iet uz labo pusi. Ja ir pareizā politika, arī dzīve kļūst pareiza. Tu to laukos nejuti?

– Pie mums joprojām nav darba.

– Jums tur sliņķi un žūpas dzīvo. Normāli cilvēki vienmēr prot atrast darbu.

– Tu esi dzīvojusi laukos?

– Pat netaisos, – Monika teica. – Man patīk Rīgā. Kopš te nav imigrantu, Rīga ir brīnišķīga. Gribi vēl kafiju?

– Nē, – sacīja Anna. – Bet… Es agri cēlos, tikai brokastis esmu ēdusi…

Monika piecēlās.

– Ejam uz krogu. Es zinu labu vietu.

– Man nav tik daudz naudas, – sacīja Anna. – Bet es labprāt kaut ko pagatavotu.

– Es maksāju, – sacīja Monika.

Viņas gāja pa Barona ielu, nogriezās uz Lāčplēša ielu, pēc tam devās tālāk pa kājāmgājēju Tērbatas ielu. Anna redzēja – viss bija tīrs un sakopts, visur zaļoja koki, uz Barona ielas skaisti apstādījumi, pretimnākošie cilvēki smaidīgi, Anna neredzēja nevienu drūmu seju. Annai patika. Pēkšņi viņa sajuta pilsētu, sajuta ar visām porām, pilsētas starojums iespiedās viņā līdz pašiem dziļumiem, Anna saprata, ka tagad Rīga ir arī viņas pilsēta, un sajutās laimīga. Bailes no nepazīstamā, kas urdījās viņas dvēselē, garo ceļu šurpbraucot, pagaisa kā nebijušas. Viss, kam bija jābūt tik svešam un nepierastam, bija piesaistošs un nomierinošs.

Restorāniņš bija maziņš, ar gluži neuzkrītošu izkārtni. Iekšā omulīgi, nedaudz galdiņu, teju visi aizņemti. Monika pamāja ar roku oficiantam, tas piesteidzās un aizveda viņas pie stūrī ieslēpta, ar miniatūriem bērziem norobežota galdiņa. Viņas apsēdās. Tūlīt pat atnesa ēdienkarti.

– Ko tu dzersi? – Monika noprasīja.

– Ābolu sulu.

– Es par vīniem jautāju. Kāds tavs mīļākais? Te ir burvīga izvēle.

Anna papurināja galvu.

– Es vispār nedzeru.

Monika iepleta acis.

– Cik tev gadu?

– Astoņpadsmit.

– Tu neesi normāla, mīļā. Bet mēs to labosim. Iesācējam šis šardonē būs tieši laikā.

– Bet es tiešām nedzeru, – Anna iebilda.

– Nemaz nerunā, – Monika sacīja. – Pirmā diena Rīgā, un nedzersi. Tas nekam neder.

Anna šķirstīja ēdienkarti. Nolika. Izvēlējās cūkgaļas karbonādi. Vismaz zināja, kā tai būtu jāgaršo. Monika paņēma grūbu putru ar garnelēm. Viņām atnesa vīnu, oficiants salēja glāzēs. Monika pacēla glāzi:

— Par tevi! Lai tev veicas!

Anna pielika glāzi pie lūpām. Uzmanīgi iemalkoja. Nebija nemaz tik slikti. Mazliet skābens, ar tādu kā ogu piegaršu. Anna iedzēra vēl malku. Jā, nebija slikti. 

Ēdienu atnesa ļoti ātri. Anna ķērās pie karbonādes, bija tiešām izbadējusies. Monika skatījās uz Annu un smaidīja. Pati savas grūbas ēda lēnām un izgaršojot. Anna savu porciju notiesāja zibenīgi. Viņas iedzēra vēl vīnu. Anna sāka atslābt, visu ķermeni pārņēma patīkama miera sajūta. Viņām atnesa saldējumu, kādu Anna savu mūžu nebija ēdusi.

Monika pēkšņi pielēca kājās un sāka māt kādam ar roku.

Pie viņu galdiņa pienāca vīrietis.

– Alvil, sēdies pie mums! – Monika starodama sacīja.

Anna aizrijās. Tas bija vīrietis no ešafota, vīrietis ar zobenu, vīrietis, kurš nocirta galvu. Bende. Viņam vairs nebija melnā apmetņa ar auseklīti, bet gan džinsi un džemperis tautiskos rakstos.

Alvils apsēdās brīvajā krēslā. Paskatījās uz Annu.

– Tā ir Anna, – Monika sacīja. – Viņa pirmo dienu Rīgā. Viņa tevi redzēja.

– Es arī jūs redzēju, – sacīja Alvils. Viņam bija zilas jo zilas acis un plati jo plati pleci. –  Jūs stāvējāt pašā priekšā.

Anna neatbildēja, viņai kamols bija iespiedies kaklā.

– Paruna vēsta – pie kura kājām atripo galva, tam uzsmaida laime, – sacīja Alvils. – Es jūs apskaužu. Jums uzsmaidīja laime. Jums jābūt priecīgai, bet jūs izskatāties skumja.

– Viņa ir nobijusies, Alvil, –  Monika teica. – Viņa ir lauku meitene, kurai svešas Rīgas paražas. Bet nekas. Ar laiku pieradīs.

Anna pārmetoši paskatījās uz Moniku.

– Jā, jā, – Monika sacīja. – Viss būs labi.

Pienāca oficiants, Alvils pasūtīja vīna pudeli. Anna sēdēja, nepaceldama acis. Brīnišķīgā atslābuma sajūta kaut kur bija pazudusi. Oficiants atnesa vīnu un trešo glāzi, Alvils salēja glāzēs.

– Par tevi, Alvil, – sacīja Monika, paceldama glāzi. – Lai zobens nekad nesarūs!

Anna nepakustējās. Monika pieskandināja viņas glāzei.

– Anna!

Anna paņēma glāzi. Visi trīs saskandināja. Anna izdzēra glāzi tukšu. Viņa sajutās noreibusi, vīns ielīgoja smadzenēs kā silts jo silts atbrīvojošs vilnis. Pati negribot, Anna sajutās droša.

– Kas tas par darbu – cirst galvas cilvēkiem?

Alvils iesmējās.

– Tas ir godpilns pienākums.

– Tas ir kaunpilns pienākums, – sacīja Anna.

– Tas ir godpilns valsts amats, – sacīja Monika. – Anna, nepiesienies Alvilam.

– Tas bija noziedznieks? – Anna jautāja.

– Tas bija valsts nodevējs, – Alvils sacīja. – Tā, lūk, meitenes. Labāk iedzersim. – Viņš papildināja Monikas un savu glāzi un piepildīja Annas tukšo glāzi.

Anna paķēra glāzi un iedzēra. Viņai patika reibums, kas tagad bija viņu pārņēmis. Viņa bija Rīgā, viņai bija laba mājvieta, laba draudzene, Rīga bija viņu sagaidījusi atplestām rokām. Vienīgi Alvils… Alvils arī vairs nešķita tik briesmīgs. Viņš tik jauki smaidīja, un zilās acis nebūt nebija saltas. Kā gan cilvēks ar tik siltu skatienu var cirst nost galvas? To Anna nesaprata.

– Ja apzinās, ka dara labu un nepieciešamu darbu, tad nav grūti, – Alvils  teica.

– Tā ir, – Monika apstiprināja.

Anna vairs īsti nezināja, ko teikt. Virpināja rokās glāzi, iedzēra malku. Bija viegli jo viegli.

– Meitenes, braucam pie manis? – Alvils sacīja. – Paklausīsimies mūziku. Es jums pagatavošu mīdijas.

– Braucam, – Monika piekrita. – Anna, braucam?

– Braucam, – Anna sacīja un izdzēra glāzi tukšu.

Viņi iesēdās Alvila mašīnā. Monika priekšā, blakus Alvilam, Anna aizmugurē. Mašīna bija liela un lepna, smaržoja pēc ādas un vēl kaut kā nenosakāma, Anna smaržu neatpazina, tomēr viņai tā patika.

Tālu nebija jābrauc, līdz Vecrīgai. Cauri barjerai viņus izlaida bez liekas runāšanas, šķiet, Alvila mašīnu te labi pazina. Pie barjeras stāvošais armijnieks atdeva godu.

Māja bija tikko restaurēta, ar eņģelīšiem virs parādes durvīm. Viņi uzbrauca ar liftu ceturtajā stāvā, un Alvils atvēra neaizslēgtās durvis.

Anna nobrīnījās.

– Jūs durvis neslēdzat ciet?

– Rīgā nezog. – Alvils pateica to, ko Anna jau bija dzirdējusi no Monikas.

– Mums gan laukos zog, – Anna sacīja. – Visādi klīst visapkārt.

– Tiek gatavots jauns likumprojekts, – Alvils sacīja. – Drīz jums tur būs tāpat kā Rīgā. Zemnieku pašpārvalde nav uzdevumu augstumos.

– Nesaprotu, kāpēc, – sacīja Monika. – Valsts robeža ir viena. Robežsardze viena. No kurienes tie mērkaķi rodas?

– Zemnieku pašpārvaldi drīz likvidēs, – sacīja Alvils.

Gaitenis bija milzīgs, arī viesistaba, kurā Alvils ieveda meitenes, bija milzīga. Pie sienas karājās vairāki zobeni, lielāki un mazāki.

– Jūtieties kā mājās, –  sacīja Alvils un piegāja pie bāra. – Ko meitenēm piedāvāt? Konjaku? Lauku dzidro?

Monika šaubījās.

– Pēc vīna?

– No vieglāka uz stiprāku drīkst, –  Alvils sacīja. – Nedrīkst no stiprāka uz vājāku.

– Tad man lauku dzidro, – teica Monika.

– Es laikam neko, – Anna teica un apsēdās uz milzīga dīvāna. Viņai acīs mazliet miglojās.

– Nē, nē, – Alvils teica. – Glāzīte lauku dzidrā būs tieši reizē. Anna, es zinu, ko saku. Jums nekaitēs.

Alvils salēja mazās glāzītēs dzērienu, pienesa Monikai, pienesa Annai. Anna šaubīdamās paņēma glāzīti, pielika pie deguna, pasmaržoja. Smaržoja pēc pavasara pļavas, ziediem, siena… Viss kopā, neizprotamā smaržu buķetē, kas Annai nezin kāpēc atgādināja bērnību.

– Priekā! – Alvils izsaucās.

Anna dzēra lauku dzidro pa mazam malciņam. Dzēriens bija tiešām garšīgs, ķermeni uzreiz pārņēma patīkams siltums.

Alvils ar Moniku aizgāja uz virtuvi gatavot mīdijas, Anna palika sēžam uz dīvāna. Vēroja milzīgo viesistabu. Piecēlās, aizgāja līdz zobeniem pie sienas. Istaba mazliet sašūpojās. Anna nobrīnījās. Pacēla roku, pieskārās vienam zobenam, pielika pirkstu asmenim, mazliet pavilka. Izsprāga asins lāsīte. Anna iebāza pirkstu mutē, izvilka – asinis joprojām tecēja. Anna gāja meklēt virtuvi, atrada, iegāja, turēdama ievainoto pirkstu izstieptu. Alvils tobrīd bēra mīdijas uz pannas, Monika smalcināja ķiplokus.

– Man vajadzētu plāksteri, – sacīja Anna. Alvils pagriezās, strauji pienāca, apskatīja pirkstu.

– Pielīdi pie zobeniem, ko? Kāpēc jūs visas bāžat pirkstus pie zobeniem?

Alvils izvilka no virtuves plaukta aptieciņu, sameklēja plāksteri, uzlīmēja to Annas pirkstam.

– Kārtībā?

– Kārtībā, – Anna nočukstēja. Virtuve sagriezās. Alvils saķēra Annu. Viņam bija spēcīgas rokas.

– Anna, tev viss labi?

– Man vajag tualeti, – Anna nočukstēja.

Alvils aizveda Annu līdz tualetei. Tā bija izlīmēta melnām flīzēm, pods zaigoja koši balts. Anna paspēja noliekties pār podu. Ceļos sakņupusi, izvirda no sevis visu sliktumu. Vilcinājās piecelties, nezin kāpēc sagrāba kauna sajūta. Bet viņai bija kļuvis manāmi vieglāk. Pasaule ap viņu vairs nevirpuļoja. Anna piecēlās, pie izlietnes noskaloja seju, paskatījās spogulī. Viņa bija bāla jo bāla. Vajadzēja uzkrāsoties, bet somiņa bija palikusi uz dīvāna. Anna aizgāja uz viesistabu, gribēja paņemt somiņu, bet spēki viņu bija atstājuši. Anna apsēdās, pievēra acis. Tā bija labāk, nekā kājās stāvot. Tā bija ļoti labi…

…Anna atvēra acis. Neapjēdza, kur atrodas. Sveša istaba. Logā spīdēja saule. Izskatījās pēc rīta. Viņa gulēja gultā. Lielā gultā ar baldahīnu. Kaila. Kāpēc kaila? Viņa paskatījās un ieraudzīja savus apģērba gabalus mētājamies pa grīdu. Piecēlās gultā pussēdus un teju iekliedzās — tik drausmīgi iesāpējās galva. Mute bija izkaltusi. Viņa uzmanīgi izkāpa no gultas, nostājās uz kājām. Galvā dunēja un, šķita, kaut kas dega milzu liesmām. Sāpēja kājstarpe. Kaut kā viņa apģērbās, izgāja no istabas gaitenī. Milzīgs dzīvoklis. Iegāja viesistabā, kur pie sienas karājās zobeni. Atcerējās – Monika. Restorāniņš. Alvils. Alvila dzīvoklis. Zobeni. Sagrieztais pirksts. Tālāk neziņa, tumsa. Absolūtais vakuums. Kosmiskais tukšums. Viņa paskatījās uz savu pirkstu ar plāksteri. Iegāja virtuvē. Nekur neviena cilvēka. Viņa paskatījās arī tualetē un vannasistabā. Dzīvoklis bija tukšs.

Viņa atcerējās, no kurienes Alvils vakar bija izvilcis aptieciņu. Atvēra plauktu, paņēma aptieciņas kastīti, parakņājās. Nevienu no zālēm nepazina. Beidzot atrada ibuprofēnu. Iedzēra tableti, un tad uz virtuves galda ieraudzīja papīra lapiņu. Piegāja un izlasīja.

Anna, tu esi brīnišķīga. Man diemžēl jāskrien. Paņem pati virtuvē brokastīm ko vien vēlies. Būšu atpakaļ vakarā. Paldies par visu! Alvils.

Nometa papīru. Aizgāja uz guļamistabu. Norāva segu. Uz palaga vīdēja asiņu traipi.

Anna izgāja no dzīvokļa. Ar liftu nebrauca, nokāpa pa kāpnēm. Izgāja uz ielas. Pavasara saulē apžilba acis. Spirgts jo spirgts gaiss.

Garām gāja smaidīgi cilvēki.