— Kā cilvēki citur stājas rindās?

 

Festivāla Prozas lasījumi ietvaros Rīgā viesojas japāņu māksliniece Mako Išidzuka (Mako Ishizuka), kas ISSP galerijā piedāvās aplūkot divus darbus – personisku instalāciju Grāmatplaukts (2015/2019) un uz galerijas loga spoguļrakstā zīmētu „domu karti” – diagrammas veidā rakstītu eseju Pārgatavošanās un bojāšanās (2014/2019), kas veltīta vārdu tulkošanai un interpretācijai dažādās valodās. Māksliniece ir dzimusi Japānā, bet šobrīd visvairāk dzīvo un strādā Zviedrijā. Išidzuka runā piecās valodās un ir ilgāku laiku dzīvojusi Nīderlandē, Francijā, Brazīlijā, Itālijā un citviet, nupat atklājusi izstādi Dienvidāfrikā un tālāk dosies uz Krieviju. Personiskā ikdienas dzīves ritma pielāgošana pasaules attālumiem ir kļuvusi par viņas mākslas darbu centrālo tēmu. Māksliniece krāj pārvietošanās procesa iespaidus – emocijas, pārpratumus, dažādi tulkojamus un izprotamus kultūras un valodas jēdzienus, ar kuriem viņai kā „svešiniecei” nākas sastapties jaunajos kontekstos. Sestdien, 7. decembrī, plkst. 19.30 ISSP galerijā notiks viņas izstādes atklāšana un kuratores Ingas Lāces saruna ar mākslinieci.

Santa Remere

 

Vai tu esi japāniete?

Atkarībā no tā, kas ir japāņa definīcija. Ja tu domā pasi, tad jā – man ir Japānas pase. Kad esmu ārzemēs, cilvēki domā, ka es pārstāvu Japānu vai ka mans uzdevums ir pārstāvēt Japānu, bet man nešķiet, ka esmu īstais cilvēks, kam to pārstāvēt. Kāds ir standarta japānis? Arī pirms divdesmit gadiem, kad es vēl dzīvoju Japānā, man nešķita, ka es būtu standarta japāniete. Tagad, kad atgriežos Japānā, man liekas, ka mani vairs neuzskata par japānieti. Ne jau tāpēc, ka esmu izceļojusi, es vienkārši atšķiros – mana gaita, mana stāja, kaut vai tas, kā es iepērkos veikalā. Cilvēki vēl pirms iepazīšanās mēdz man jautāt – vai tu esi vai neesi japāniete? Tātad mana uzvedība vairs nav īsti japāniska, un vienīgais veids, kā es varu pierādīt, ka esmu japāniete, ir mana pase.

 

Cik sen tu ceļo un dzīvo citās valstīs?

Divdesmito gadsimtu pavadīju Japānā, divdesmit pirmo – citās valstīs.

 

Kas tev deva impulsu aizbraukt?

Tu domā, kādi bija iemesli? Man tad laikam ir jāpastāsta par savu ģimeni – man ir trīs onkuļi no mātes puses, kas dzīvo un strādā dažādās valstīs. Kad es piedzimu, viens no viņiem jau dzīvoja Etiopijā, otrs – Taivānā, trešais – Kuveitā un Abū Dabī. Es bieži jautāju mammai: kāpēc visi mani brālēni un māsīcas dzīvo citur, bet mēs – Japānā? Es nejutu nekādus ierobežojumus vai aizspriedumus pret dzīvošanu citās zemēs. Turklāt es dzīvoju Kobē, kas reiz bija viena no lielākajām Āzijas ostām. Tur ir daudz ārzemnieku, arī manā sākumskolas klasē gāja viena somu meitene, ar kuru sacentāmies zīmēšanā, un vēl viena draudzene bija pa pusei francūziete. Tāpat pēc Otrā pasaules kara Japānā dzīvo daudz ķīniešu un korejiešu, kas saglabājuši savu tautību, šķiet, līdzīgi kā šeit pie jums krievu tautības iedzīvotāji.

Es nolēmu doties prom no Japānas, jo mani vecāki neatbalstīja manu izvēli studēt mākslas skolā. Tā arī pateica – ja tu vēlies studēt mākslu, tad maksā pati savus rēķinus. Un Japānā, kā zināms, studentiem vecāki parasti apmaksā studijas, jo tās ir daudz dārgākas nekā Eiropā. Cilvēki kļūst neatkarīgi no vecākiem tikai pēc universitātes beigšanas. Līdz ar to es sākumā iestājos augstskolā, kas maniem vecākiem likās pieņemama, es studēju humanitārās zinātnes – kultūru, filozofiju un socioloģiju. Es strādāju dažādus gadījuma darbus, taču ar to nepietika mākslas studijām. Tad es trīs gadus nostrādāju nacionālajā universitātē kā pētniecības asistente, un man izdevās iekrāt naudu, lai varētu studēt mākslu. Šajā laikā es sagatavoju savu portfolio un iemācījos valodas. Tātad galvenie iemesli bija atstāt ģimeni un studēt mākslu, kā arī mana interese par svešām kultūrām.

 

Un uz kurieni tu aizbrauci?

Uz Amsterdamu.

 

Un – kā?

Ak! Pilnīga brīvība. Daudzi droši vien uzreiz iedomājas – o, Amsterdama, tātad vieglās narkotikas un izklaides! Bet tās mani sevišķi neinteresēja. Es vienkārši jutos ļoti, ļoti atvieglota, tikusi vaļā no pienākuma sloga, darot to, kas no manis tiek sagaidīts. Es biju mācījusies elitārā skolā, starp cilvēkiem, kas gatavojās ārstu, juristu karjerai un kuri pēc tam devās studēt uz Todai un Kjodai (Tokijas un Kioto universitātes). Es vienmēr biju jutusies kā melnā avs viņu vidū. Amsterdamā es varēju vairs nedomāt par tik daudzām lietām. Manā jaunajā skolā visi bija galīgi traki – es iestājos Amsterdamas skolā, kur nemaz neuzņem astoņpadsmitgadīgos. Viņi uzņem cilvēkus, kas jau ir par kaut ko kļuvuši, kaut kādā ziņā īpaši. Nevis bagāti un ar statusu, bet sava rakstura dēļ.

 

Tā bija Gerita Rītvelda akadēmija?

Jā, un visi tur bija traki! Skarbi tā teikt, bet cilvēki bija daudz egoistiskāki. Man kā atbraucējai no Japānas bija mazliet grūti pierast, kad apkārt ir tik daudz pašpārliecinātu individuālistu. Es savā ziņā biju augusi siltumnīcas apstākļos – vienmēr vienā rajonā ar noteiktas klases cilvēkiem. Man nebija pazīstamas šīs atšķirīgās vērtības un atšķirīgās ētikas. Es biju šokā, un man bija ļoti jautri. Es iepazinos ar kādu holandiešu ģimeni, kas jau pēc nedēļas man piedāvāja apmesties pie viņiem. Es tur nodzīvoju trīs gadus līdz skolas beigšanai – ģimenē ar diviem maziem bērniem.

 

Nokļūt Rītvelda akadēmijā – tā ir liela brīvība arī Eiropas studentiem, visur cilvēki nav tik atvērti un brīvdomīgi.

 Japānā nav pieņemts izlaist studiju gadu, un man šķita, ka es jau esmu par vecu, lai studētu, bet Rītveldā mani pieņēma pirmajā kursā, brīvā virziena nodaļā – tas nozīmēja, ka man netiek dotas nekādas norādes vai nodarbības, tikai telpa, kurā darīt savu darbu. Es nezināju, ko iesākt, sākumā skatījos, ko dara citi. Bet, tā kā nebija striktas programmas, tad es varēju nestresot un izbaudīt brīnišķīgo ģimenes dzīvi holandiešu mājā. Es vienkārši baudīju iespēju dzīvot citu dzīvi.

 

Kad es tevi pirmo reizi satiku un iepazinos ar taviem darbiem, man prātā palicis kāds darbs par maldīšanos Somijā – kā tu meklē ceļu pēc nenoteiktiem orientieriem vai tamlīdzīgi.

Tu laikam domā projektu Somijā, kur es centos iet pa pēdām kādam, kas bija bijis šajā pilsētā. Man bija tikai fotogrāfijas no dažādām vietām, ko šis cilvēks bija fotografējis, un es centos atrast šīs vietas, neizmantojot nekādu citu informāciju.

 

Tev izdevās?

Jā, atradu diezgan daudzas, bet citas bija tikai līdzīgas meklētajām.

 

Dažādu pilsētu karšu tēma ir motīvs, kas atkārojas tavos darbos. Tu centies atklāt vietas atšķirīgā veidā.

Man vienkārši patīk iet – fiziski staigāt. Ir daudz dažādu pārvietošanās veidu – riteņi, autobuss, vilciens, lidmašīnas, metro. Man šausmīgi nepatīk metro, es nespēju to pieņemt – ieiet pazemē un nezināt, kur tu atrodies. Ejot es vienmēr zinu, kur es esmu, arī attiecībā pret sauli. Ejot no šejienes uz turieni (rāda gaisā iedomātus punktus – S. R.), es varu jebkurā vietā apstāties, bet, braucot ar autobusu, – ne. Es varu arī novirzīties, apmest līkumu, rīkoties, sekojot sajūtai, es varu pamanīt kaut ko interesantu un sākt ar to spēlēties. Es rakstīju savu maģistra darbu par staigāšanu – par to, kā pastaigas ietekmē domāšanas procesu. Es ļoti bieži dodos pastaigās bez īpaša mērķa, vienkārši staigāju un domāju. Sanāk, ka es iznesu savu mākslinieka studiju ārpus telpām, un varu strādāt studijā, atrodoties jebkurā pilsētā.

 

Prozas lasījumos Rīgā tu ISSP galerijas logā zīmē karti, ko pati dēvē par savu domu karti. Kā vārdi ienāk tavā pilsētas kartē? Kā rakstīšana savienojas ar staigāšanu?

„Domu karte” nav darba nosaukums, bet drīzāk tehnika. Stāstu, prozas rakstīšana ir lineārs ceļš no augšas uz leju (ar pirkstiem attēlo vertikālo japāņu rakstību – S. R.). Nē, šādi! (izlabo sevi un rāda rietumnieku rakstību no kreisās uz labo – S. R.) Vienmēr noteikts virziens un kārtība. Bet, rakstot domu karti, tā iet visos virzienos – uz vienu, otru, trešo pusi, es varu atcerēties kaut ko pa vidu un pārlēkt no vienas domas uz citu, atkal atcerēties kaut ko un atgriezties atpakaļ (zīmē gaisā diagrammu, kurā savienojas dažādi elementi). Tā nav parastā rakstīšanas kārtība, bet tā daudz labāk atspoguļo manu domu gaitu. Es nespēju domāt lineāri, man ir ļoti grūti rakstīt noteiktā kārtībā. Tāpēc savas domas vai projektu ieceres vienmēr pierakstu diagrammās.

Man patīk sasaistīt dažādas lietas, atklāt saistību starp attāliem elementiem. Varbūt šie divi punkti atrodas ļoti tālu, bet es attīstu citu virzienu un – tinnnkš! Es atrodu starp tiem kaut ko vienojošu, un tas mani iepriecina. Es veidoju šīs kartes tad, kad apstrādāju domas, un tās atspoguļo manu domāšanas procesu. Ja mani ir iedvesmojusi kāda lekcija, man galvā paliek atslēgvārdi, un es sāku ceļojumu, nododos ruminācijai. Es izdalu atsevišķus vārdus, vizualizēju tos, skatos un attīstu nākamo domu atkarībā no tā, ko esmu jau uzrakstījusi – tas ir kā sarunāties pašai ar sevi. Es izmantoju papīru kā sarunu biedru. Šobrīd es sēžu un sarunājos ar tevi, bet studijā man neviena nav, tad  es sarunājos ar savu pierakstu burtnīcu. Šī burtnīca ir kā mans ārējais cietais disks (rāda smalkās diagrammās pierakstītu kladīti – S. R.) – es atrodu vārdnīcā vārdu, pielieku savu komentāru, pēc tam komentāra komentāru. Tas ir dialogs pašai ar sevi – ar to, kas es biju pirms divām dienām.

 

Bet kā tu sāki savas kartes rakstīt uz logiem?

Cilvēki bieži izrādīja interesi par manu pierakstu burtnīcu. Viens franču kuratoru pāris prasīja, vai nevēlos kaut ko izstādīt no tās. Es tolaik tās nesaucu par domu kartēm, tā vienkārši bija mana personīgā piezīmju grāmatiņa praktiskām vajadzībām. Pēc tam man atkal palūdza kaut ko no dienasgrāmatas parādīt Amsterdamas galerijā, un tā es sāku zīmēt šīs kartes publiski, un cilvēki uz tām reaģēja. Amsterdamā cilvēki ļoti viegli uzsāk sarunas ar svešiniekiem, viņi vienkārši sarunājas savā starpā, tāpēc tur bija viegli veidot šo publisko/privāto dialogu. Tajā brīdī domu kartes zīmēšana kļuva par performanci. Es gan to nesaucu par performanci – tā ir zīmējuma instalācija, bet tā kaut kādā veidā ir kļuvusi par performanci.

 

Vai ideja par zīmēšanu logā nav kaut kas tieši Nīderlandei raksturīgs? Viņiem parasti ir lieli viesistabas logi bez aizkariem, lai garāmgājēji varētu tajās ieskatīties, un tas simboliski nozīmē, ka sabiedrībā nav nekas slēpjams. Kas laikam ir saistīts ar kalvinisma reliģiju.

Pilnīgi noteikti, es esmu arī veidojusi darbus, kas veltīti tieši publiskā un privātā jautājumam.

 

Vai tas nav ļoti atšķirīgi no Japānas? Man šķiet, japāņu mājām nav lielu logu.

Tradicionālajās mājās ir gan: tai ir dārzs, pret kuru ir atvērtas durvis – visa siena kā viens liels logs, bet aiz tā ir koridors un nākamā telpa nodalīta ar bīdāmu aizslietni. Tādā ziņā mums ir lieli logi, tomēr mājas ir atdalītas ar koku rindām…

 

Tu domā dzīvžogu?

Jā, japāniski to sauc „ike-gaki” – dzīvā robeža.

 

Kad tu runāji par strukturēto tekstu, kas lasāms taisnās līnijās, es atcerējos, ka japāņu valodu ir pieņemts uzskatīt par vizuālu valodu, jo liela nozīme ir tam, kā izskatās rakstu zīmes, kamēr eiropiešu valodās svarīga ir skaņa. Haiku parasti tiek novērtēts arī to izskats, ne tikai skanējums un nozīme. Tas rada sarežģītu uzdevumu tulkotājam. Tā kā esi augusi Japānā, tu, iespējams, pievērs vairāk uzmanību teksta izskatam, kamēr es uzreiz pievēršos saturam.

Gan hiraganas, gan katakanas alfabēts ir veidots no ķīniešu rakstu zīmēm, un japāņu rakstībā izmantotās kandži zīmes burtiski ir piktogrammas, tāpēc sanāk, ka teksts japāņu valodā ir arī zīmējums. Lai uzrakstītu „mēness”, tu zīmē mēnesi, lai uzrakstītu „koks”, tu zīmē koku. Japāņu rakstībai noteikti ir vairāk vizuālu īpašību nekā alfabētam.

 

Man vienmēr šķitis, ka vizuālo detaļu pamanīšana ir japāņiem raksturīga īpašība.

Man ir ļoti grūti nodalīt, kas ir mana personīgā īpašība un kas ir japāņu īpašība. Esmu ilgi dzīvojusi ārzemēs, un katra vieta ir ietekmējusi to, kā es skatos uz lietām. Man liekas neiespējami sevi identificēt ar kādu valsti, pat akcents pielīp katrā nākamajā dzīvesvietā. Ir daudzi imigranti, kas pārcēlušies tikai no vienas valsts uz otru, bet es pārvietojos visu laiku, nesot līdzi visu to, kas man pielipis. Bet savā ziņā arī daudz ko pazaudēju no pagātnes, es ikdienā nerunāju japāņu valodā.

 

Man dzīvošana ārzemēs ir palīdzējusi labāk iepazīt sevi un tieši vairāk apzināties savu kultūru, kas uz vietas nebija iespējams. Sastopoties ar pārpratumiem, grūtībām, jautājumiem, nācās konstatēt, ka pastāv kultūratšķirības, un uzzināt šo to par savu identitāti. Vai tev ir sanācis līdzīgi atklāt sevī kādas japāņu iezīmes?

Dažas it kā sīkas lietas. Piemēram, es gribu novilkt apavus, ieejot svešā mājā. Tāpat vēlme, lai pilsēta būtu tīra un sakopta. Vēl es pamanīju atšķirīgu nostāju vārda brīvības jautājumos. Līdz šī gada Aiči triennāles protestiem Japānā par vārda brīvību sevišķi nemēdza runāt. Un Parīzes Charlie Hebdo gadījumā es jutu, ka vairāk pieslienos japāņu viedoklim, – eiropieši runāja par to, ka viņiem ir tiesības zīmēt Allāha karikatūru, bet japāņu vidē populārāks bija viedoklis, ka citiem nav tiesību apvainot kāda dievu… Tas nekādā veidā neattaisno slepkavības, bet tomēr man šķita, ka otra cilvēka ticību nedrīkst apvainot.

 

Tu brīvprātīgi slaucīji Monmartras ielas – ne tikai savu pagalmu, bet arī apkārtni, tā man šķiet japāniska rīcība. Greenbird ir japāņu brīvprātīgo organizācija, kas slauka citas pasaules pilsētas. Tāpat japāņu futbola fani savāca stadionā visus atkritumus pēc zaudējuma 2014. gada pasaules čempionātā. Vai tava vēlme tīrīt Parīzi bija mākslinieciska intervence vai normāla ikdienas sastāvdaļa?

Tīrīšana nebija domāta kā mākslas process, bet tad atkal – māksla man ir ikdienas dzīves trupinājums. Parasti cilvēki sāk jautāt – vai šis ir tavs jaunais projekts? Mans portfolio un CV sevišķi neatšķiras no ikdienas rutīnas darbībām. Tīrīšana šķita vienkārši normāla rīcība – ja tev nepatīk, ka iela, pa kuru tu katru dienu ej, ir netīra, tu to notīri… Varbūt tas ir saistīts ar attīrīšanos. Man liekas, ka vietai ir jābūt tīrai, lai tajā varētu ienākt labie gari.

 

 Tu praktizē sintoismu?

Es ar to uzaugu. Japānā dzīvojošie neapzināti praktizē sinotismu, tas ietekmē domāšanas veidu. Tāpat daudzi praktizē budismu, arī es noskaitu lūgšanu, kad eju garām budistu altārim, kurā atrodas mani senču gari. Es desmit gadus mācījos kristiešu skolā, un no šīs reliģijas iemācījos tikai to, ka ir jākalpo sabiedrības labā. Tā patiesībā varēja būt jebkuras reliģijas skola – Japānā kristietība ir pielāgota japāņu izpratnei. Man nebija grūti saprast ideju, ka ir jāpalīdz citiem. Mēs gājām uz bāreņu namiem, gatavojām ēdienu tiem, kam tā trūkst, apmeklējām cilvēkus, kas ir izolēti pansionātos. Tas man radīja labu iespaidu par kristietību.

 

Vai tev līdz šim ir bijusi kāda saistība ar Baltijas valstīm?

Nē. Šobrīd esmu staigājusi pa Rīgu desmit minūtes, un es nekad iepriekš nemeklēju informāciju un negatavojos, ierodoties jaunā vietā. Apzināti.

 

Un ko tu darīsi rīt – mēģināsi kaut ko atrast vai pazust?

Man rīt jāsāk strādāt pie kartes zīmēšanas. Taču man šeit nav bijusi parastā ikdienas dzīve. Tāpēc jāmēģina to iepazīt caur redzēto ielās, caur sastaptajiem cilvēkiem. Es neiešu aplūkot vēstures pieminekļus, es iešu uz veikalu – paskatīšos, kā plauktos izkārtoti produkti, kādi ir kasieri, kā cilvēki stāv rindās, kā viņi sveicinās un norēķinās par pirkumiem. Tās ir vietas, kur es vēroju sabiedrību un kaut ko iemācos par vietējo mentalitāti un kultūru.

 

Tas ir ļoti subjektīvs vērojums?

Jā. Objektīvo daļu ir izdarījuši citi. Kā ārzemniece es varu redzēto interpretēt pa savam. Un kā māksliniece es varu to sagremot pa savam. Zinātniekiem jānonāk pie loģiska sprieduma, mākslinieks drīkst sekot savai sajūtai. Kā māksliniecei man ir šāda pilnvara. Manuprāt.