— RJŪNOSKE

 

Trīs latviešu rakstnieki Inese Zandere, Pauls Bankovskis un Andris Kuprišs uzrakstījuši stāstus šīgada teātra festivāla Homo Novus izrādei Heterotopija Rīgā (organizatori – Latvijas Jaunā teātra institūts, režisors – Akira Takajama) par japāņu militārā atašeja Makoto Onoderas un viņa dzīvesbiedres Juriko Onoderas Rīgā pavadītajiem gadiem 20. gadsimta 30. gados. Stāsti nupat lasīti festivāla Prozas lasījumi 2019 pasākumā Japāņu stāstu vēstnieki 7. decembrī. Punctum piedāvā visu trīs autoru stāstu publikācijas.

 

„Un kā tas beidzās?” jautāja Vilems, kad bija atkorķējis šampanieša pudeli un jau lēja dzērienu manā glāzē.

„Viņš izdarīja pašnāvību,” es teicu.

„Nošāvās? Es droši vien nošautos. Tā laikam vienīgā cilvēka cienīga nāve. Ja runājam par pašnāvību. Atvaino, tas skan diezgan baisi. Nezinu, kāpēc vispār par to sāku runāt.”

„Nē, viņš pārdozēja zāles. Barbiturātus. Bet viss bija rūpīgi izplānots. Visi varianti kārtīgi izsvērti. Tai skaitā arī nošaušanās. Lai gan nezinu to droši,” es teicu, kamēr vēroju, kā cēlās burbulīši.

„Un cik viņam bija gadu?” jautāja Vilems.

Tad mēs kādu brīdi nerunājām. Es aizdomājos, vai varētu nošauties ar ieroci, kuru man izsniedza dienestā. Tas bija mazkalibra revolveris. Man ieteica to nēsāt līdzi, bet es vienmēr atradu iemeslu to atstāt mājās.

„Vai viņš bija slavens rakstnieks?”

„Jā,” es teicu. „Uz nāves brīdi diezgan slavens.”

„Es jautāju, jo tiešām pirmo reizi dzirdu viņa uzvārdu.” Vilems piecēlās no klubkrēsla, lai aizvilktu aizkarus. Bija tas diennakts brīdis, kad ārā vēl nebija tik tumšs, lai slēgtu istabas apgaismojumu, bet ne tik gaišs, lai pilsētas gaismas pietiktu arī plašajam dzīvoklim.

„Neesmu pārliecināts, vai viņš ir pārtulkots kādā no lielajām Rietumu valodām. Iespējams, kaut kas ir pieejams franciski, bet krieviski noteikti nav,” es teicu. „Es sāku par viņu runāt, jo šonakt redzēju sapni. Drīkstu tev izstāstīt?” es pacēlu acis, lai redzētu, vai Vilems sniedz atļauju. Viņš pat neskatījās man virsū. Es nekad nevarēju saprast, ko viņa sejas izteiksmes nozīmē. Es uztvēru šo žestu trūkumu par atļauju.

„Es biju Tokijā, bet, iespējams, Osakā. Lai kur tas arī būtu, sapnī bija sajūta, ka esmu mājās, lai gan nepazinu ne mēbeles, ne iekārtojumu. Un tomēr dīvainā kārtā jutos omulīgi un droši. Tad ienāca apkalpe un pavēstīja, ka pie manis ieradies kāds ciemiņš. Es teicu, lai aicina viņu iekšā. Ciemiņš bija kāds sens skolasbiedrs, kuru nebiju saticis vismaz divdesmit gadu. Lai gan biju priecīgs viņu redzēt, kaut kas man viņa ārienē un uzvedībā šķita aizdomīgs. Kaut kas viltīgs. It kā viņš zinātu par mani kaut ko, ko nezina ne tikai citi cilvēki, bet es pats to tikko nojaušu. Viņš paklanījās, bet es jautāju, kā varu viņam pakalpot. Ciemiņš neatbildēja, bet sāka lēniem soļiem apstaigāt istabu, kamēr es paliku stāvam un vērojam viņa kustības. Tad viņš apstājās, pagriezās un teica, ka ir atnācis pēc parāda. Es jautāju, par kādu parādu ir runa, bet pie sevis es zināju, tas ir, sapnī man bija sajūta, ka es zinu, par kuru parādu ir runa, taču tagad, kad esmu nomodā un tev to stāstu, es nezinu. Saproti?”

Vilems smaidīja. „Man tā patīk, kad tu man kaut ko stāsti,” viņš tikai teica.

„Tātad es zināju, par kuru parādu ir runa, taču izlikos nezinām, tāpēc uzdevu ciemiņam šādu jautājumu.” Es vēroju, kā pa aizkaru spraugu istabā sūcas dienas pēdējās paliekas.

„Viņš pateica?”

„Jā,” es teicu.

„Un ko viņš teica?” tagad Vilems skatījās man tieši virsū.

„Viņš teica, ka atnācis pēc algas par ilgo kalpošanu man. Viņš esot man kalpojis daudzus gadus, taču joprojām nav sagaidījis nekādu atalgojumu par savu darbu. Es ļoti sadusmojos, bet arī nobijos. Es jau teicu, ka zināju, par ko ciemiņš runā, vēl pirms viņš bija paspējis atvērt muti. Man šķita, ja turpināšu izlikties, ka nesaprotu, par ko viņš runā, ciemiņš aizies prom. Tā mēs stāvējām un klusējām. Tad es teicu: „Naudas man nav!”, bet viņš atbildēja, ka naudu viņš negrib un tāpat ar to nepietiktu. Es gribēju jautāt, ar ko es varētu atlīdzināt parādu, taču neatļāvos. It kā zinādams, ko vēlos jautāt, viņš pasteidzās pirmais un teica: „Par kalpošanu jāmaksā ar kalpošanu.” Nākamajā brīdī attapos kādā citā vietā, kādā krogā vai restorānā, tas bija pavisam pilns, visi galdi aizņemti, tabakas dūmu mākoņi. Lai gan bija daudz cilvēku, es sēdēju viens pie liela galda. Pie visiem citiem galdiem drūzmējās cilvēki, pa seši, pa septiņi cilvēki pie katra galda, un tad, kad pie mana galda kāds nāca lūgt atļauju piebiedroties, es viņus raidīju prom, teikdams, ka es kādu gaidu, lai gan tagad nevaru pateikt, ko tieši es gaidīju. Un tā es tur sēdēju un gaidīju, un gaidīju, un jutos neērti, ka viens pats aizņemu tik lielu galdu, kad citiem cilvēkiem ir jāstāv kājās. Tālāk bija vēl kaut kas, bet to es neatceros.”

„Interesanti,” domīgi teica Vilems un sniedzās piepildīt manu glāzi, bet es uzliku tai virsū plaukstu, parādīdams, ka vairāk nevēlos.

„Nē, interesanti ir kas cits!” es pateicu krietni skaļāk nekā biju domājis. „Tai grāmatā, kuru pieminēju, ir stāsts par kādu jaunu zemnieku, kurš ierodas Osakā meklēt darbu. Viņš uzmeklē kādu ierēdni un lūdz, lai tas viņam sameklē darbu, kas viņam palīdzēs kļūt nemirstīgam. Ierēdnis ir nesapratnē un sūta puisi prom. Taču jaunais zemnieks ir neatlaidīgs. Viņš uzstāj. Viņš draud. Beigās ierēdnis padodas un nosūta puisi pie vietējā dziednieka. Taču arī dziednieks nezina, kā puisim palīdzēt. Viņš vispār nesaprot, ko viņš grib. „Ko nozīmē – tu gribi kļūt par nemirstīgo?” Bet puisis neatstājas. Viņš grib tādu darbu, kas viņu padarīs nemirstīgu.”

Es sajutu izsalkumu. Juriko bija solījusi mums piebiedroties ap septiņiem, taču jau bija krietni pāri astoņiem.

„Kas notika tālāk?” es dzirdēju Vilema balsi.

„Dziednieks paņēma viņu darbā. Nē, tur bija citādi. Arī dziednieks gribēja sūtīt zemnieku prom, taču iejaucās dziednieka sieva un teica, ka pastāstīs puisim, kā kļūt nemirstīgam, bet tikai tad, kad viņš būs nokalpojis viņiem divdesmit gadu.”

„Divdesmit gadu?”

„Jā, divdesmit gadu, sākot ar šo dienu.”

„Un kurā gadā tas bija?”

„Es nezinu, tur nebija teikts. Sen.”

„Jā, tik sen, kad Osaka un Tallina bija vienā kontinentā,” smaidīja Vilems.

„Vārdu sakot, puisis sāka kalpot un cītigi darīja savu darbu labi. Visus divdesmit gadus. Un pienāk diena, kad tie gadi ir pagājuši un viņš ir gatavs saņemt savu algu – noslēpumu, kuru dziednieka sieva solīja nodot šim parastajam zemniekam.”

„Atvainojiet, ka kavēju,” teica Juriko. No viņas mēteļa uz paklāja pilēja ūdens.

„Ārā līst?” es jautāju.

„Jā,” teica Juriko.

„Vai iesim?” teica Vilems.

„Jā,” teicu es un piecēlos.

„Ārā līst,” teica Juriko.

„Tad es paķeršu līdzi mēteli,” teica Vilems.

Mēs izgājām uz ielas. Sākām soļot uz upes pusi.

„Es atcerējos vēl ko,” es ieminējos. Juriko pagriezās pret mani. „Es Vilemam izstāstīju sapni.”

„To, kuru redzēji šonakt?”

„Jā, to pašu. Vilem, tur bija vēl kas. Man šķiet, tas puisis uz beigām bija pārtapis par eiropieti.”

„Kurš puisis?”

„Tas mans skolasbiedrs. Viņš joprojām bija mans biedrs, bet tad es sapratu, ka viņš ir eiropietis, nevis japānis.”

„Hmm,” teica Vilems. „Un kā tas beidzās?”

„Kas?”

„Stāsts. Viņš kļuva par nemirstīgo?”

„Protams.”

Kad krustojumā nogriezāmies uz Elizabetes ielas, iedegās ielas apgaismojums un pilsēta vairs neizskatījās tik skumja. Juriko kaut ko stāstīja Vilemam. Pareizticīgo katedrāle aicināja dievlūdzējus. Man bija sajūta, ka šodien biju aizmirsis izdarīt kādu svarīgu darbu, taču nevarēju atcerēties, ko tieši.