— Graustošanās

 

Otesa Mošfega (Ottessa Moshfegh, 1981) ir amerikāņu autore, publicēti divi viņas romāni un viens garstāsts, kā arī stāstu krājums Nostalģija pēc citas pasaules (Homesick for Another World, Penguin, 2017). Gan garajā prozā, gan stāstos autores stils ir grotesks, nepatīkamām, jutekliskām detaļām piesātināts. Daļai no stāstu varoņiem šo „nostalģiju pēc citas pasaules” ir izraisījusi grūtību un pretrunu pilnā ķermeniskā esamība. Var jau vienkārši teikt, ka Mošfegas varoņi ir frīki, bet var arī aiziet ar lukturi uz Centrāltirgu pameklēt normālu cilvēku.

Tulkotājs

 

Pietika paskatīties – vīnogu limonādes traipi uz bērnu T krekliem, pa lēto izbalināti mati, slikti zobi –, lai saprastu, ka Alnas iedzīvotāji ir nabadzīgi. Daži, saulē apdeguši un notetovēti, mēdza pulcēties 4. lielceļa apstāšanās joslās un balsot mašīnas vienā vai otrā virzienā, bet es ne reizi neiedomājos apstāties un paķert kādu līdzi. Biju viena pati, turklāt sieviete. Turklāt es negribēju piespiedus sarunāties, iepazīties un uzklausīt viņu stāstus. Alnas iedzīvotāji man labāk patika kā ainavas daļa. Mežonīgi pusaudži, klibi vīrieši, gados jaunas mātes, bērni, izkaisīti pa uzkarsušo betonu kā pilsētas slinkās žurkas un baloži. No tālienes vēroju, kā viņi pulcējas un izklīst, pa pusei nokāruši galvas – nedz cēli, nedz bēdu sagrauzti. Šīs pilsētas draņķīgums nomierināja kā veca melnbalta filma. Iztēlojieties tukšu ielu ar salūzušu mašīnu, ietves malā pamestu izrūsējušu trīsriteni, krunkainu vecu kundzi, kura kasās, laistīdama pelēkbrūno mauriņu ar sažņaugtā dūrē perversi savērpušos šļūteni. Nodrupušas ietves. Tur būdama, iejutos arī es un miju Steitstrītas Gas Plus benzīntanka sīknaudas šķīvī atstātos penijus, it kā pāris centi varētu izšķirt manu likteni.

Mājās dzīvoju drausmīgu dzīvi, mācot angļu valodu vidusskolēniem, un mans bijušais vīrs tikai reizēm laikā samaksāja alimentus. Taču pēc Alnas standartiem es biju bagāta. Tur man piederēja vasaras māja, kuru gandrīz par velti nopirku no bankas, noklātu ar tīmekļiem un noplukušām tapetēm. Tā bija pusotra stāva vasarnīca ar skatu uz Omekas upi, duļķainu pieteku par Alnu platībā divreiz lielākam ezeram. Nekustamā īpašuma nodokļi bija niecīgi. Dzīves dārdzība bija izsmiekla vērta. Pusaudži pilsētas sendviču bodē mani atcerējās, jo biju atstājusi dzeramnaudā 50 centus, kurus viņi gribēja izdot. Citādi es nesocializējos. Biju iepazinusies ar dažiem kaimiņiem, pārsvarā vientuļām mātēm, kuru pusaugu bērni smēķēja un ratiņos pa grants piebraucamajiem ceļiem stumdīja paši savus mazuļus. Vīrietim ielas pretējā pusē bija gara bārda ar misiņa krāsas plankumiem no smēķēšanas. „Čau, kaimiņien,” viņš mēdza nosēkt, kad sastapu viņu staidzinām suni. Taču nekad nelikās, ka es dzīvotu kādam kaimiņos. Alnā es biju tikai viešņa. Alnā es graustoju. Tas man bija skaidrs.

Klārks nodrošināja nepārtrauktu plūsmu ar studentēm, kas dzīvoja mājā mācību gada laikā. Viņš pasniedza programmēšanu desmit jūdzes attālajā Pitvilas arodkoledžā. Es maksāju, lai viņš pieskata manu mitekli. Reizēm sāka šķist, ka viņš prasa par daudz, izgudrojot problēmas un tēriņus, lai uzaudzētu ikmēneša rēķinu. Taču man bija vienalga. Tas bija tā sirdsmiera vērts. Ja kaut kas nogāja greizi – sasala caurules, īre nepienāca laikus –, Klārks tika galā. Kā palika auksts, viņš aizlīmēja logus. Viņš salaboja pilošu krānu, īssavienojumu, salūzušu pakāpienu. Un man bija prieks, ka ne reizi nevajadzēja ielaisties darīšanās ar īrniekiem. Katru vasaru, kad ierados Alnā, māja bija mainījusies – gaisā jaunas smaržas, uz matračiem mēnešreižu traipi, pa virtuves leti izšļakstīti bekona tauki, uz vannasistabas spoguļa skropstu tušas gabaliņš kā saplacināta muša. Pārsvarā šīs paliekas man netraucēja. Īrnieki atturēja klaidoņus no vietas, kas no septembra līdz jūnijam būtu bijis neapdzīvots patvērums. Alnas ielu cilvēki bija bēdīgi slaveni ar to, ka iemitinājās, kur vien var, un atteicās doties prom, it sevišķi pa ziemu, kas Alnā ir nāvējoša.

Nebija nekādu gleznainu pārgājienu maršrutu un muzeju, uz kuriem aiziet, nekādu ekskursiju gida pavadībā, nekādu vēstures pieminekļu. Atšķirībā no turienes, kur vasaroja mana māsa, Alnā nebija naivās mākslas galerijas, senlietu bodes un smalkas konditorejas. Kafiju varēja nopirkt tikai Gas Plus un virtuļu bodē. Palaikam es aizbraucu uz Pitvilu noskatīties kādu filmu par diviem dolāriem. Un dažkārt uz 4. lielceļa grezno iepirkšanās centru, kur varēja redzēt pasaules resnākos cilvēkus braukājam apkārt dūcošos elektriskajos ratiņkrēslos un velkam līdzi milzīgus iepirkumu ratus, pilnus ar burgeru gaļu, kūku maisījumu, augu eļļas pudelēm un spilvena lieluma čipsu pakām. Es tur pirku tikai tādus sīkumus kā kukaiņu aerosolu un baterijas, tīru apakšveļu, kad man nebija pa prātam mazgāt drēbes, un dažreiz pa kādam saldējumam uz kociņa.

No pirmdienas līdz piektdienai pieturējos pie vasaras diētas, proti, pēdu gara sendviča. Puse pa dienu, otra – vakariņās. Sendvičus pirku centra sviestmaižu bodē, ap stūri no autobusu stacijas, kur uzkalnā krustojas Riversaidas ceļš un Meinstrīta. Turpat klaiņoja vietējie, ģērbušies kā zombiji, ar vilku suņiem striķa pavadā. Pilsētā bija metamfetamīna un heroīna drudzis. Es to zināju, jo tas bija acīmredzami un, esot tur, es mēdzu niekoties gan ar vienu, gan otru. Ja nelija lietus, katru darbdienas rītu es nostaigāju divas jūdzes turp un atpakaļ pa Riversaidu. Nopirku limonādi un sendviču un parasti ieskrēju stacijas tualetē par desmit dolāriem paņemt to, ko nu tur piedāvāja – smērējošo vai nonesošo.

Nedēļas nogalēs es ieturējos ārpus mājām. Pusdienoju vai nu virtuļu bodē, kur par dolāru varēja ieķert sendviču ar olu un sieru, vai arī 122. ielas restorānā. Man patika sēdēt pie letes, pasūtīt paplāti ar ledus salātiem bagātīgā rančo garnējumā un papildināmu diētisko kolu un klausīties, kā viesmīle sveicina ierastos klientus – dūšīgus vīrus T kreklos un bikšturos, ar kreiso roku nobrūninātu kā piedegušu steiku. Pusi no tā, ko viņi runāja, es nesapratu. Sestdienās es devos uz ķīniešu bistro, kur vakariņās ēdu sautētus brokoļus un bezmaksas vīnu no pakas, vai arī uz Charlie’s Good-Time, ģimenisku bāru, kur servēja frī kartupeļus un picu. Bārs bija savienots ar spēļu automātu zāli un boulinga centru. Kad gāju ārā, ne ar vienu nerunāju. Tikai sēdēju un ēdu, un skatījos, kā cilvēki sarunājas, košļā un žestikulē.

Ar Klārku es iepazinos turpat, Good-Time. Tā bija mana pirmā vasara Alnā. Caur cigarešu dūmu un bāra virtuves tvaiku miglu viņš vienīgais izskatījās cik necik izglītots. Sākumā es gribēju viņu atšūt, jo viņš bija gandrīz plikpaurains un nēsāja kaņepes mezglu kaklarotu. Viņa rokasspiediens bija mīksts un glums. Taču viņš bija neatlaidīgs. Viņš bija laipns. Es atļāvu viņam izmaksāt alus krūku un censties mani apžilbināt ar literatūras zināšanām. Viņš teica, ka nelasa, nespēj lasīt daiļliteratūru, kas rakstīta pēc 93. gada, kad nomira Viljams Goldings. Viņš apgalvoja, ka pazīstot nozīmīga tuvējās pilsētas literatūras žurnāla galveno redaktoru. Es par tādu žurnālu nebiju dzirdējusi. „Stens,” Klārks teica. „Mēs jau sen esam pazīstami.” Es nemanīju visas viņa personības acīmredzamās kļūmes – viņa iedomību, lepnību, kaulainās, matainās rokas. Vēl joprojām atceros pazemību, kura bija nepieciešama, lai piekristu vest viņu mājās, un šķebinošo vieglumu, ar kuru pieņēmu viņa nožēlojamos pateicības un pieķeršanās apliecinājumus. Viņam mugurā bija balts pogājamais krekls un zili džinsi, brūnas ādas sandales un vienā ausī mazs zelta riņķu auskars. Kad izģērbāmies augšējā stāva tukšās guļamistabas tumsā, viņa ģenitālijas man iebelza pa seju kā dūre, kamēr biju pieliekusies zem slīpajiem griestiem. Pēc tam viņš teica, ka esmu „īsta sieviete”, lai ko tas nozīmētu, pajautāja, vai man ir bērni, un pašūpoja galvu. „Protams, ka nav,” viņš teica, auklēdams manu iegurni. Mani pirksti slīdēja caur viņa mīkstajiem, retināties sākušajiem matiem.

Pāris nākamās nedēļas viņš palīdzēja noslīpēt virtuves letes, noņemt tapetes, krāsot, berzt, salabot veco krāsni. Vakaros viņš masēja manu muguru, kamēr skatījāmies Gas Plus iznomātus video. Viņam patika pūst man ausī, tas laikam bija kāds vidusskolas triks. Pārsvarā runājām par māju, kas tur jāizdara un kā. Lietas sāka rādīties nopietnas, kad viņš sarunāja draugu ar kravas mašīnu, lai palīdzētu atvest Pitvilas lietoto preču bodē par grašiem pirktās mēbeles. Māsa to būtu dēvējusi par „noplukušu šiku”, lai gan mani tas neuztrauca. Alnā neviens mani nenosodīja. Varēju darīt, ko gribu.

Ar sendviču diētu un autobusu stacijas zombijiem mani iepazīstināja Klārks. Kādu rītu viņš pastiepa mazā pirkstiņa nagu. „Iešņauc,” viņš teica. Tā manta uzreiz pārklāja seksu un romantiku ar tumšu un bezjēdzīgu plīvuru. Tā aizmigloja visas mūsu „jūtas vienam pret otru”, kā Klārks bija aprakstījis mūsu savstarpējo sapratni. Pēc šī pirmā blieziena mēs vairs negulējām kopā, tomēr vēl pāris nedēļas pavadījām viens ar otru, skrubinādami sendvičus un šņaukdami zombiju mantu. Atkarībā no konkrētās mantas dienas pavadījām, tīrīdami vai atslēgušies trauslajā klūdziņu zvilnī, vai uz lieveņa, plānos spilvenos ar skatu uz Omeku. Tovasar, dienā, kad taisījos atpakaļ uz pilsētu, mums bija svešādas atvadas. Mēs pat apskāvāmies un tā. Es raudāju, nevēlēdamās pamest narkotiskās pēcpusdienas, savu brīvību. Klārks piedāvāja uzturēt māju kārtībā, kamēr būšu prom, atrast īrniekus, būt par „īpašuma menedžeri”, kā viņš to nodēvēja. Parasti man nepatīk pieturēties pie kaut kā nenoslēgta, taču es izdarīju izņēmumu. Ja nodegtu māja, pārsprāgtu caurules vai klaidoņi ko pasāktu, Klārks dotu man ziņu.

***

Kopš manas pirmās vasaras Alnā bija pagājuši seši gadi, un mainījies nebija gandrīz nekas. Pilsēta vēl joprojām bija pilna ar jauniešiem, kas dauzīja draņķīgas mašīnas, bet stāvvietās mētājas netīri pamperi. Uz ceļazīmēm, uz tukšu veikalu aizziepētajām vitrīnām un uz viscaur dēļiem apsistā, jau sen liesmu pārogļotā un lietus deformētā Dairy Queen bija sapūsti smailiji ar krustiņiem acu vietā. Un zombiji, protams, vēl joprojām apdzīvoja Alnas ēnaino, tukšo centra uzkalni. Viņi sēdēja uz ietves malas, sakumpuši, galvu klanīdami, un rakņājās pa miskastēm, meklēdami labojamas vai pārdodamas mantas. Bieži redzēju viņus steidzīgi soļojam augšā lejā pa Meinstrītas pakalniem – padusē pasisti tosteri un televizori, rēgainie viepļi nosmērēti ar Alnas netīrumiem, un vesela netīrumu sliede aiz viņiem. Ja reiz viņi pamestu Alnu – satīrītu un dotos prom –, vietas burvība izzustu. Pirmdienās, trešdienās un piektdienās – man likās, ka trīsreiz nedēļā ir saprātīgs intervāls, – es apmeklēju stacijas tualeti, turēdama gatavībā desmit dolāru banknoti.

Neviens nekad neuzdeva jautājumus. Galvenais zombijs vienkārši padeva manu mazo gabaliņu, mazo dārgakmeni, seju paslēpis zem skrandainā džempera kapuces, sviedriem pilot no zoda un plakšķot pret tualetes netīrajām flīzēm. Dienas piedāvājumā netika ievērota nekāda regularitāte. Bet katru reizi, kad, tikusi mājās, izmēģināju, ko man bija iedevuši, tā vienmēr bija pareizā manta. Tā vienmēr bija atklāsme. Zombiji nekad neaizveda mani tur, kur negribēju.

Vienu lietu par zombijiem Klārks nekad nesaprata – viņu pārdabisko brīnumu. Viņš pārlieku uztraucās par paša saprātu, lai saprastu kopainu. Viņš domāja, ka narkotikām, kuras pirkām stacijas tualetē, bija jāpaplašina viņa prāts, it kā, atslēdzot tajā kādas durvis, viņš satiks pats savu garu – brillēs un krosenēs ģērbtu mirdzošu citplanētieti, kas uz pirkstgala griež planētu Zeme. Klārks bija idiots. Katru vasaru mēs vienu vai divas reizes satikāmies. Es viņu vedu vakariņot uz Pitvilu, lai pateiktos par mājas pieskatīšanu, un klausījos viņa gaušanos par pērnās ziemas sūrumu, koledžas stāvokli, budžeta apcirpšanu, vietvaru, suņa veselību. Viņš pārāk bieži citēja Šekspīru. Viņš izmantoja frāzi „tā dzīvē gadās”, lai izklausītos dziļš un noraizējies. Tā perfekti ilustrēja viņa slinkumu. Tomēr es viņu neienīdu. Pāris reizes mēs pat mēģinājām atsaukt atmiņā to dīvaino vientulības un pieejamības kombināciju, lai kāda nu tā būtu bijusi, kuru bijām atraduši tajā pirmajā Alnas vasarā, taču kāda ķermeņa daļa mūs mūžam pievīla – dažkārt viņējā, dažkārt mana. Šī pieredze darīja pazemīgu. Laiks gāja uz priekšu, es paliku veca, „pusmūža”, kā mēdza teikt mana māsa. Nevarēja noslēpt patiesību: es taisījos uz miršanu. Es par to domāju katru rītu, kad gāju mājās no stacijas tualetes ar mazu, folijā ietītu narkotiku pikuci, iebāztu haki krāsas ieloču šortu kabatā blakus plūksnām un monētām.

Mācību gada laikā man pietrūka Alnas. Man pietrūka zombiju. Vērtējot sacerējumus, sēžot personāla sanāksmēs, es vēlējos, kaut tā vietā sēdētu uz lieveņa, vērtos Omekā un pārcilātu nesvarīgas tēmas – mazos putnus un to, kur viņi atrada tārpus, ar kuriem barot mazulīšus. Brūno toņu pārejas, ūdenim apskalojot akmeņus. Kā no augstākajiem koku zariem krita un ķērās vīteņi, gāzdamies spējajā, putojošajā straumē. Kad lielpilsēta bija apsnigusi, mani kauli bija kā ledus un plaušās dūra sasalis gaiss, es teicu sev, ka vasarā iešu peldēties uz ezeru un pa īstam nosauļošos. Laiskošos, tā teikt. Man bija peldkostīms, taču tas bija savēlies un izstiepies, un pēdējoreiz, kad to uzvilku – pirms pāris gadiem māsas baseina ballītē –, jutos nošļukusi un uzblīdusi kā mana māte. Gurnu vasarraibumi, kas reiz bija jauka liecība par veselību un vieglprātību, tagad bija kā netīrumu traipi vai mazi kukaiņi, kurus centos noskrāpēt nost. Vēlāk māsa parādīja man foto, izceļot, cik plakanas palikušas manas krūtis.

„Izdari pāris šitos,” viņa teica, vicinādama elkoņus pa gaisu savā nerūsējošā tērauda virtuvē. Tā bija vēl viena lieta, kas man Alnā patika. Jūnijā tur iekārtojusies, varēju ignorēt māsas telefona zvanus, sakot, ka savienojums slikts. Man vajadzēja no viņas atpūsties. Viņai bija pārāk liela ietekme uz mani. Vienīgais, kas viņai patika, bija apspriest lietas un saukt tās īstajos vārdos. Tas bija viņas jājamzirdziņš. „Melasma,” viņa teica, norādot uz manu augšlūpu. „Tā to sauc.”

Kādu rītu ceļā no sendviču bodes un autobusu stacijas uz mājām es gāju garām pagalma utenim. Tur bija ierastās grabažas: beisbola cepures, plastmasas galda piederumi un zīdaiņu drēbes, salocītas mazos, uz notraipītiem puķu palagiem izklātos kubiņos. Alnā pagalma uteņos bija atrodamas tikai kioska grāmatas mīkstos vākos un pavārgrāmatas mikroviļņu krāsnij. Bet tur man tāpat nepatika lasīt. Man trūka pacietības. Todien mani piesaistīja gara, pelēka metāla saules lampa. Uz pamatnei pielipināta papīra līmlentes gabala bija sarkans uzraksts, kas vēstīja: trīs dolāri. Man bija vienalga, vai tā strādā. Ja ne, mēģinājumi to salabot mani nodarbinātu vismaz vienu pēcpusdienu. Tas bija tā vērts.

„Kam jāmaksā?” es jautāju uz ieejas trepēm sēdošajam klukstu baram. Viņām visām bija vienāda garuma plāni, brūni mati, vienādi samiegtas acis, uzblīdušas sejas un rīkles kā vardēm. Viņu ķermeņi bija ļoti resni, krūtis nokarājušās balstījās pret ceļgaliem. Viņas norādīja uz matriarhu, milzīgu sievieti, kas bija apsēdusies uz klavieru krēsliņa liela oša ēnā. Viņas kreisā acs bija aizpampusi, nodauzīta melna, dzeltena un zila. Es iedevu viņai naudu. Viņas roka bija sīciņa un tukla kā lellei, nagi nokrāsoti spilgti sarkani. Viņa iebāza banknoti novalkātās kokvilnas kleitas kabatā, izvilka no mutes sūkājamo un pasmaidīja, atsegdama – ne bez naidīguma druskas – savu vienīgo, apakšējo zobu rindu, sapuvušu līdz saknēm, līdzīgu zīdaiņa zobiem. Gan jau viņa bija aptuveni mana vecuma, taču izskatījās pēc sievietes, kurai aiz muguras simt ciešanu gadi – bez mīlestības, bez pārvērtībām, bez prieka. Tikai pusfabrikāti un slikta televīzija, neglīti, nicīgi vīrieši, kas ar čīkstoņu apmeklē piesmakušas istabas, lai izmantotu viņas dzemdi un nesatricināmo stāvu. Kāds no tuklajiem pēcnācējiem drīz pārņems viņas troni, es iedomājos, un pārvaldīs ģimenes nožēlojamo dzīvi, šo jauno sieviešu pukstošajām sirdīm iemiesojot tīru bezjēdzību. Varētu iedomāties, ka viņām būtu jāsajūk prātā, tur sēžot, ar katru izelpu dvakojot nāvei pretī. Tomēr viņas bija par stulbu neprātam. „Bagātā kuce,” iztēlojos māti nodomājam, kad viņa ieslidināja sūkājamo atpakaļ mutē. Es stiepu lampu pa ielu, domādama, kā viņas miesa apsēžoties izplešas uz visām pusēm. Prātoju, kā tas būtu – ļaut sev palaisties? Es ļoti vēlējos tikt mājās un attaisīt mazo veiksmīti manā kabatā. Ja lampa tiešām strādātu, es paņemtu to līdzi uz pilsētu. Gaisma pa ziemu mani mierinātu un vakaros attīrītu manu netīro pilsētas dvēseli.

Nav tā, ka man būtu trūcis cieņas pret Alnas ļaudīm. Man vienkārši negribējās ar viņiem kontaktēties. Biju nogurusi. Viss, ko darīju pa mācību gadu, bija cīnīšanās ar stulbumu un nezināšanu. Tas ir tas, par ko skolotājiem maksā algu. Man pašai nav skaidrs, kā es nonācu pie Dikensa pasniegšanas četrpadsmitgadniekiem. Reiz man bija ilūzija, ka es apprecēšos un negaidīti atradīšu vēl kādu aicinājumu bez pazemojošās nepieciešamības pelnīt iztiku. Māksla, sabiedriskais darbs, bērni – kaut kas uz to pusi. Katrreiz, kad izlaiduma klases skolnieki prasīja parakstīt gadagrāmatu, es ierakstīju „Lai veicas!” un vēros uz priekšu, domādama par visu gudrību, kuru es varētu sniegt, bet nesniedzu. Uz izlaidumu mēdzu izdzert pāris Benadryl sirdsmieram un vērot apkārt slīdošās pušķainās cepures, visus tos idiotiskos sit pieci. Es paspiedu pāris rokas, aizbraucu mājās, iekrāvu mašīnā appelējušas vasaras drēbes un kasti gāzēta ūdens un tad pa piecām stundām aizbraucu uz Alnu.

Kad todien ar lampu tiku mājās, priekšpagalmā ar muguru pret mani stāvēja kāda meitene. Viņa šķita skatāmies augšā uz logiem, turēdama roku virs galvas, lai aizsegtu saulesgaismu. Nekad iepriekš neviens nebija nācis manā pagalmā. Visā laikā, kuru biju pavadījusi Alnā, neviens, izņemot Klārku, nebija pat klauvējis pie manām durvīm. Es noliku lampu blakus mašīnai un nokrekšķinājos.

Kad meitene pagriezās, pamanīju, ka viņa ir stāvoklī. Viņas garā, melnā bezpiedurkņu krekla bērna izcilnis veidoja telti. Citādi viņa bija tieva, kaulaina jaunā māmiņa, kādas necieta mana māsa. Viņas legingi bija violetā pasteļtonī, mati – blondi un īsi kā zēnam. Viņa tuvojās, ar rokām balstot krustus, saulesgaismā miedzot acis un mēģinot smaidīt.

„Vai šī ir jūsu māja?” viņa jautāja. Kad viņa pietuvojās, man šķita, ka sajūtu rožu smaržas. Izvirzīta dzimumzīme uz viņas vaiga laistījās sviedros. Es sakrustoju rokas.

„Jā,” es izstostīju. „Tā ir mana māja. Esmu īpašniece.” Nodomāju, ka viņa ir kāda bijusī īrniece. Terija, Maksīna, Dženifera vai Džila, vai kā nu viņas sauc. Varbūt viņa mājā kaut ko aizmirsusi. Tās meitenes visu laiku kaut ko aizmirsa – matu suku, matadatu, tukšas cepumu kārbas, tamponus zāļu skapītī, apakšveļu un kādu zeķi starp veļasmašīnu un žāvētāju. Es priecīgi izlietoju viņu vaniļas un ziedu smaržas ziepes, kuras rotāja mati un nagu iegrebti asi pusmēneši. „Kā varu palīdzēt?”

Tagad meitene grūtniece bija nostājusies manā priekšā ar starojošu vaigu. Viņa pavērās uz saules lampu. Viņa pacēla roku un pamāja sveicienu. Otrā rokā viņa turēja flaijeru žūksni.

„Esmu mājkalpotāja,” viņa teica. „Gribēju jums iedot šos.”

Viņa pasniedza man flaijeri. Tā bija miglaina rokrakstā rakstītas reklāmas kopija ar vārdu, telefona numuru un garu pakalpojumu sarakstu. „Mazgāju drēbes. Slauku un mazgāju grīdas. Piekārtoju. Tīru putekļus. Sūcu ar putekļusūcēju,” es lasīju balsī. Lapas malās viņa bija ievilkusi zvaigznītes. Lejā, blakus rindiņai „Jautājiet par auklītes pakalpojumiem”, bija iezīmēta smaidīga sejiņa. Viņas stundas likme bija zem tās, ko nopelna ātrās ēdināšanas iestādē. Es apsvēru viņai to pateikt, taču neizdarīju. Atkal pacēlu no zemes lampu.

„Vai jums palīdzēt?” viņa jautāja. Es ignorēju viņas nosauļotās, izstieptās rokas un ļāvu nākt sev līdzi pāri pagalmam. „Patiesībā jau pagājušgad tīrīju jūsu māju,” viņa teica. „Laikam pēc tam, kad bijāt devusies prom, pirms ievācās studenti.”

Klārks man nebija teicis, ka algo tīrītājus.

„Tātad jūs pazīstat Klārku,” es teicu, izvilkdama atslēgas.

„Jā,” viņa teica. „Es viņu pazīstu.”

Man neienāca pat prātā domāt, ka Klārks varētu būt vainojams viņas grūtniecībā. Viņam tas nebija iekšā. Pat ar mani viņš bija dedzīgi nodevies savai šiko prezervatīvu markai. Taču mani urdīja doma par to, kā viņš lūr uz šo meiteni, skaitīdams naudu, lai samaksātu par manas drazas tīrīšanu. Nabadzīte. Priekš Alnas viņa bija izskatīga, turklāt izturīga, kā varēja manīt pēc pleciem. Tie nebija izteikti plati, taču stūraini un stingri gan, ar jaušamiem muskuļiem kā pusaugu puikam. Viņa noteikti domāja, ka esmu veca un neglīta. Laikam biju viņas mātes vecumā. Es cīnījos ar saules lampu, līdz uzkāpām pāris pakāpienus uz durvīm.

„Klārkam vajadzētu jūs algot arī pirms manas ierašanās,” es teicu, atverot durvis un noliekot lampu uz zemes. „Vannasistaba uz manu atbraukšanu ir sevišķi netīra.”

„Parasti ar šādu māju tieku galā pa stundu vai divām,” viņa teica, vēl joprojām stāvēdama ārā, pie sliekšņa. „Taču ar visu šito bēbja lietu es palieku arvien lēnāka.” Viņa parādīja uz vēderu un paskatījās uz mani, it kā meklēdama kādu nebūt līdzjūtību. Viņas acis bija skaidras un zilas, taču nogurušas, ar maisiņiem. Viņa runāja zemajā, neritmiskajā Alnas izloksnē. Varbūt viņai uz krustiem bija uztetovēts pūķis vai velns, vai Playboy zaķītis uz pavēderes, kas nu ir grūtniecības jeb, viņas vārdiem, „bēbja lietas” izstaipīta un pārveidota. Es pētīju viņas seju, kamēr viņa lūkojās pār manu plecu aptumšotajā mājā.

„Vēlaties iztīrīt tagad?” viņai jautāju.

„Labs ir.”

Un tad, par spīti informācijai, kuru tikko biju izlasījusi flaijerī, es pajautāju: „Cik jūs prasāt?”

Viņa strauji paraustīja kailos plecus, atslēgas kauliem uzzibot saules gaismā. „Dešuks?”

„Par visu māju?”

Viņa atkal paraustīja plecus.

„Nāciet iekšā,” es teicu, paturot vaļā durvis.

„Man tikai vēl jāpiezvana mammai.”

Es norādīju uz telefonu, kas stāvēja pie sienas, blakus ledusskapim, un noskatījos, kā viņa gāzelēdamies aizsoļo man garām. Viņa nolika flaijerus uz letes. Viņas vēders bija milzīgs, gandrīz gatavs sprāgt. „Kas tā par māti, kura ļauj savai grūtajai pusaugu meitai klīst apkārt svelmainā karstumā?” es brīnījos. Taču es zināju atbildi. Alnā tā bija ierasts.

Meitenei garāmejot, cieši ielūkojos viņas sejā, smalkajās porās, uzrautajā deguntiņā, violetajā, eļļainajā meikapā, kas kļuva tumšāks pie smago plakstiņu krokas. Viņa uzgrieza numuru un pacēla krekla apkakli, lai noslaucītu no pieres sviedrus. Es atvēru skapīti zem izlietnes un norādīju uz tīrīšanas līdzekļiem. Viņa pamāja. „Čau, mammu,” viņa teica, aizgriežoties un aptinot telefona vadu ap savu tievo plaukstas locītavu.

Es atstāju viņu, ielīdu midzeņa istabā, attinu sendviču uz galda un atskrūvēju limonādi. Es biju pieaugusi. Varēju sēdēt uz dīvāna un ēst sendviču. Man nebija jāzvana mātei. Nebija pat jātīra pašai sava māja. Es klausījos meitenes sarunā. „Viss kārtībā, mammu. Nē, neuztraucies,” viņa teica. „Uz vakariņām būšu mājās.” Kad viņa nolika klausuli, dzirdēju, kā viņa grabinās pa aerosolu un tīrīšanas līdzekļu spaini zem izlietnes.

„Noteikti esi izsalkusi,” es teicu, lūkodamās uz viņas šaurajām potītēm, kad viņa spraucās man garām cauri midzenim. Izstiepu pusi sendviča.

„Iztikšu,” viņa atbildēja. Vienu viņas roku nospieda spainis, bet ar otru viņa vilka līdzi slotu. „Sākšu ar augšstāvu,” viņa teica un vilka mantas augšā pa kāpnēm. Viņas seja bija nosvērta un nopietna, krasi izliektais vēders spiedās pret priekšpusē jau sviedru aptumšoto kreklu. Es košļāju un skatījos, kā viņa pazūd augšā pa kāpnēm. No sendviča sāniem ārā spiedās kapāti salāti. Marinēta halapenjo šķēle piezemējās uz cietās koka grīdas. Atstāju to turpat un priecīgi ēdu. Kad televizors bija izslēgts, mājā bija nāvīgs klusums. Dzirdēju, kā tualetē nolaiž ūdeni, kā meitene pamīšus sten un elpo, kā rokas birste ritmiski skrāpē vannasistabas flīzes. Es ietinu un noliku nostāk vakariņām paredzēto sendviča pusi.

Tad es izvilku savus zombiju putekļus. Iedomājos, ka varētu tos vienkārši izmēģināt, lai redzētu, ko zombiji man paredzējuši tai dienai, uzmest žiglu skatu tam, kas mani sagaida. Beigās, kad meitene būs prom, būtu jauki ieiet dušā, izstaigāt tīro māju – klusu un svaigu – un halātā apsēsties pie kafijas galdiņa ar sarullētu dolāra banknoti. Es ļautu dvēselei lidot, lai kur mani tā manta sūtītu, līdz satumstu un es atcerētos par sendviču un pasauli tur, lejā. Man saskrēja siekalas no domas vien. Man sasvīda plaukstas. Tā bija labākā daļa, šis mirklis, brīnuma jautas. Taču, kad attinu foliju un noņēmu plastmasas iesaiņojumu, atradu nevis maģisku pulveri, bet gan miglainu sviesta krāsas kristālu čupiņu. Smagā manta, es nodomāju, degdama nepacietībā.

Augšā atskanēja skaļš blīkšķis. Es noliku mantu uz galda un klausījos.

„Viss kārtībā?” es iebļāvos, vēl joprojām skatīdamās uz kristāliem.

„Jā, man viss kārtībā,” meitene atbildēja. Lēnām atsākās rokas birstes skaņas.

Ko tie kristāli nozīmēja? Iepriekš tie bija parādījušies tikai vienreiz, tajā pirmajā Alnas vasarā kopā ar Klārku. Vēl nebiju pieradusi pie zombijiem, vēl joprojām baidījos no viņiem. Pastaiga ar Klārku pa Riversaidu bija nervus kutinoša. Autobusu stacija jau vairākas desmitgades bija slēgta – soliņi ar mākslīga koka apdari, vecs limonādes automāts, tukši logi, izbalējušas reklāmas, kurās Lācis Smoukijs strostē smēķētājus un Hilsaidas baznīca piedāvā dienas aprūpi un prasa ziedojumus. Šur un tur skeitbordoja daži pusaudži, ar biedējošu rīboņu palēkdamies un ar klaboņu piezemēdamies uz vecajām biļešu lodziņu letēm. Viņā pusē bija vīriešu tualetes, sasniedzamas pa īsu, grafiti noklātu ķieģeļu sienu labirintu. Tur bija apmetušies pāris zombiji, kas sēdēja uz izlietnēm un tupēja uz grīdas. Viņu vilku suņi elsoja, piesieti pie caurules sienā. Galvenais zombijs sēdēja kabīnē ar pavērtām durvīm. Viņš klusu paņēma mūsu naudu un pretī iedeva labumus. Viņa pirksti bija milzīgi, sasprēgājuši, sarkani, pa plaukstu vijās melnas rievas, nagi bija biezi un dzelteni. Paslēpu seju aiz matiem un sarāvusies aizlavījos aiz Klārka, maskēdamās ar viltus iztapību. Viņi visu manīja. Taču es joprojām neko nesapratu. Es biju svešiniece. Nezināju viņu paražas. Laikam ejot, protams, sāku justies komfortablāk. Un tad, kad vairs nebija iesaistīts Klārks, biju spiesta iet vienatnē. Zombiji reti pacēla skatienu augstāk par manu vidukli. Viņiem bija stingra, piezemējoša, dzīvnieciska maniere. Katru reizi, kad satiku viņus tualetē, šķita, ka ieeju kaila, it kā es būtu pilgrims, kas dodas pie svētā. Es ziedoju desmit dolārus un saņēmu svētību.

Kad man un Klārkam pirms tiem daudzajiem gadiem bija parādījušies kristāli, jutos pagodināta, pat saviļņota. Man tas līdzinājās iniciācijas rituāla noslēgumam, sava veida sakramentam. Taču, kad Klārks ieraudzīja kristālus, viņš aiztina foliju ciet un iebāza mantu džinsu priekškabatā.

„Ko tu ar to darīsi, Klārk?” es jautāju.

„Nolaidīšu savas mājas podā,” viņš sniedza ģeniālu atbildi.

Visas tās tizlās pieķeršanās paliekas, kas manī vēl bija aizķērušās pret Klārku, tajā brīdī tika sadragātas – bija skaidrs, ka viņš cenšas mani apkrāpt. Laikam jau tie kristāli iedarbojās, paglābdami mani no patiesas pieķeršanās šim vīrietim. Tāda bija zombiju maģiskā gudrība.

„Kas vainas manai mājai? Nolaid podā šeit,” es uzstāju.

„Jā, es to varētu nolaist šeit,” viņš nomurmināja.

„Tad nolaid.” Taču Klārks vienkārši sēdēja, glaudīdams bārdu un vērdamies televizorā, it kā Vila un Greisas sākuma titri būtu viņu nohipnotizējuši, it kā viņš būtu kļuvis par vienu no zombijiem.

„Khm.”

„Kas?” viņš jautāja.

„Atdod,” es teicu, ar elkoni iesizdama viņam pa ceļiem.

„Šitais tev izpūdēs smadzenes,” viņš nočukstēja. „Tici man.”

Viņš piecēlās, galvu kasīdams, viņa paduse bija matains žurku midzenis, baltām dezodoranta pārsliņām pārkaisīts. „Iešu mājās,” viņš teica. „Esmu noguris.”

Es ļāvu viņam iet. Es nestrīdējos. Viņš mēģināja uz atvadām mani noskūpstīt, bet es aizgriezos. Dienas atlikušo daļu pavadīju televizora priekšā – sanīkusi, sadusmojusies, apjukusi. Mēģināju uzkāpt augšā un tualetē nokasīt atlikušās tapetes, taču tas neko nedeva. Nākamajā rītā pati aizgāju pie zombijiem un dabūju to, ko parasti. Kad Klārks pēcpusdienā piezvanīja, teicu, ka man vajag kādu laiku pabūt vienai. Es šņaucu maģiskos pulverus, kamēr viņš izšļupstēja atvainošanos, kas izklausījās tāpat kā visi citi viņa tizlie paziņojumi – muļķīgi neliekuļota.

***

Iztīrījusi guļamistabu, meitene lēnām slampāja lejā pa kāpnēm. Es gulēju dīvānā, lasīdama tīņu žurnālu, kuru bija atstājusi kāda no īrniecēm. Skatījos uz rakstiem, kuri vēstīja, kā „izdzīvot savus sapņus”, „tapt pilnīgi neatkarīgai” un „nopelnīt vairāk $$$”. Neesmu droša, ko tieši grasījos darīt ar kristāliem. Biju redzējusi filmas ar cilvēkiem, kuri ar mazām stikla pīpītēm smēķē kreku. Domāju, ka varētu kaut ko uzmeistarot, taču baidījos visu sabojāt. Iedomājos par iespēju kristālus izšķīdināt zāļu tējā kā cukurgraudus vai samalt kā jūras sāli un iemaisīt konservētu tomātu zupā. Taču nebiju droša, ka šādi manta iedarbosies. Un ja iedarbotos? Man tāpat bija dzīve pilsētā. Bija noteiktas dzīves īstenības, kurām stāties pretī. Īsta aizmirstība nebija man pa spēkam. Es vienkārši gribēju atvaļinājumu. Tāpēc man bija zināmas šaubas.

Šo visu pārdomādama, virpināju folijas mazo ligzdiņu starp pirkstiem un skatījos uz žurnālu. Kad dzirdēju nočīkstam kāpnes, piecēlos sēdus un ieliku mantu atpakaļ šortu kabatā.

„Augšā ir karsts,” dzirdēju meiteni sakām.

Viņa nāca lejā pa trepēm. Margu starpā parādījās viņas skaistās, spīdīgās potītes. Viņa bija atlocījusi legingus virs ceļgaliem, kas bija apsārtuši no rāpošanas pa grīdu. Kad kļuva redzami viņas gurni, pamanīju melnu asins traipu uz stakles. Izskatījās, viņa nenojauš, ka asiņo – laikam nevarēja saredzēt asinis aiz vēdera kalna. Kāpjot lejā, vienā rokā viņai bija spainis, ar otru viņa turējās pie margām.

„Bļin,” viņa pusceļā atģidās. „Aizmirsu slotu.”

„Es savākšu,” es teicu, aizverot žurnālu.

„Bļin,” viņa atkārtoja, noliekot spaini un rokām apņemot seju. „Apdullu.”

„Es atnesīšu ūdens glāzi,” piedāvāju. Es nepratu apieties ar asinīm.

„Viss labi,” meitene teica, atspiezdamās pret grāmatplauktu. „Drusku apreibu.” Viņa pagriezās, atspiedās pret sienu un teica: „Uff.”

Piecēlos kājās, uzsitot pa kabatu, lai pārliecinātos, ka folijas bumbiņa ir drošībā. Virtuvē es pagaidīju, līdz no krāna sāk tecēt auksts ūdens. Izņēmu ledu no ledusskapja, no trauku žāvētāja paņēmu glāzi.

„Man tiešām viss kārtībā,” meitene teica.

Iemetu glāzē ledu. Ūdens pārklātie kubiņi ieplaisāja. „Redzi,” meitene turpināja, „tu neko neesi zaudējusi.”

„Ko?” es atkliedzu. Taču es viņu lieliski dzirdēju.

„Tu neko neesi zaudējusi,” viņa pateica skaļāk. „Mamma saka, ka bērniņš ir svētība, taču es neesmu droša.” Man sašļuka dūša – laikam viņas naivuma dēļ. Viņai nebija ne jausmas, ko dzīve grasās nodarīt.

„Bērniņš izmainīs tavu pasauli,” es teicu, ejot atpakaļ uz midzeni. Viņa bija saliekusies ar seju pret ventilatoru. Paskatījos uz asins traipu, kas pletās pa viņas stilbiem. „Manai māsai ir meita,” es teicu. „Viņa atteicās no karjeras un tā tālāk.” Es padevu meitenei glāzi. Viņa uzslēja sevi stāvus, ilgi dzēra, nolika glāzi uz televizora un nopūtās. „Meitene vai puika?”

„Puika,” viņa teica, viegli nosarkdama.

„Tev tiešām viss kārtībā?”

Viņa pamāja.

Brīdi stāvēju, skatīdamās, kā viņa tīra. Šur un tur piepalīdzēju, pārbīdot mēbeles, lai viņa varētu nomazgāt grīdu. Man likās, ka viņai viss ir kārtībā. „Kā man patīk Matrikss!” viņa teica, kārtodama  videokasešu plauktus. „Dievinu vecas filmas.” Viņa ar dūri izpurināja putekļus no dīvāna spilveniem. Sakrāva žurnālus uz sāna plaukta. Iztaisnoja ierāmēto plakātu ar Monē Ūdensrozēm. Viņas acis bija nemainīgi skaidras un zilas zem biezajiem, lāsumainajiem plakstiņiem. Es uzkāpu augšā pēc slotas, tad pagāju nostāk uz virtuvi, noliku tīros traukus un nomazgāju netīros. Noliku sendviča vakariņām paredzēto pusi un ar švammi pārbraucu letei. Iznesu atkritumus.

Ārā kaimiņi no dārza šļūtenes pildīja bērnu baseinu. Es pamāju.

„Mārvins ir miris,” kāda no sievietēm drūmi noteica.

„Kas ir Mārvins?” es pajautāju.

Viņa pagriezās pret savu māsu vai māti – man nebija ne jausmas – un izbolīja acis.

Klārks bija pieķēdējis atkritumu spaiņu vākus pie plastmasas rokturiem. Kaut kāda iemesla dēļ Alnas iedzīvotājiem patika zagt vākus un mest Omekā. Klārks teica, ka tas ir viens no viņu vasaras hobijiem. Kad presēju iekšā atkritumus, grūtā meitene atgrūda vaļā bīdāmās durvis un ar piepūli nokāpa pa kāpnēm. Vienu roku viņa turēja zem vēdera, otras rokas plaukstu – sejas priekšā. Kad viņa pamanīja mani un kaimiņus, viņa pagrieza plaukstu otrādi. To klāja asinis.

„Vai, mīļumiņ!” iekliedzās viena no sievietēm, atlaizdama šļūteni.

„Kaut kas nav labi,” apdullusī meitene izstostīja.

„Nu, mīļumiņ, kas notika? Tu nokriti? Tu savainojies?” sievietes jautāja. Meitene notvēra manu skatienu, kamēr sievietes viņu apstāja no visām pusēm. Uzliku vāku uz miskastes un noskatījos, kā sievietes ved meiteni pa dubļaino zāli. Viņas lika tai apsēsties dārza zvilnī, ēnā. Kāda no viņām iegāja iekšā izsaukt palīdzību. Iegāju atpakaļ mājā, savācu meitenes flaijerus un paņēmu no maka divdesmit dolārus. Kad atkal iznācu, viņa vaidēja. Padevu naudu, un meitene sagrāba manu delnu, nosmērēja to ar asinīm un saspieda, bļaudama ar sāpēs sažņaugtu seju.

„Turies, mīļumiņ,” teica kaimiņiene, skatīdamās uz mani ar sarauktu pieri. Viņas resnās rokas glāstīja meitenes gludo, sviedraino pieri. „Tūlīt tev palīdzēs.”

***

Tovakar, kad bija aizbraukusi ātrā palīdzība, es aizgāju uz Omeku. Pietupusies upes malā, nomazgāju asinis no rokas. Izņēmu kristālus un ļāvu tiem ar plunkšķi iekrist ātrajā straumē. Izmetu saburzīto foliju vējā un skatījos, kā tā piezemējas uz virsmas un aizpeld. Paskatījos uz bālajām, mākoņu klātajām debesīm, uz vārnām, kas meta riņķus, tad nolaidās uz pūstošas atkritumu ligzdas pretējā krastā. Es apsēdos uz sasiluša akmens un ļāvu saulei sildīt kaulus. Mani gurni bija izvērsti, baltā āda savilkusies un apdegusi. Tur bija jauks, vēss vējiņš. Caur kokiem bija dzirdami satiksmes trokšņi, bija jūtams zemains dubļu smārds. Straume ritmiski sita tukšu kolas bundžu pret akmeni. Manai kājai pārlēca krupis.

Vēlāk tai vakarā es izvilku saules lampu uz ietves, domādama, ka varbūt zombiji to pievāks. Nākamajā rītā tā bija turpat, kur stāvējusi, tāpēc ievilku to atpakaļ iekšā. Gāju pa Riversaidu. Dabūju, ko vajadzēja. Gāju atpakaļ mājās.

 

No angļu valodas tulkojis Lauris Veips