— Dovlatovs. Jā, ļoti smieklīgi

 

Par Sergeja Dovlatova grāmatu Zona. Cietuma uzrauga piezīmes (no krievu valodas tulkojis Vilis Kasims; Latvijas mediji, 2019)

Lai kā mums patiktu anekdotes, neviens nemīl anekdošu stāstītājus. Nu, jūs taču būsiet ievērojuši tos kaitinošos tipiņus, kas uzurpē varu ikvienās viesībās un sāk stāstīt nodrāztus jokus vai uzskata, ka publisku uzstāšanos par aizraujošu var padarīt, izstāstot kādu situācijai piemērotu anekdoti. Vēl briesmīgāki ir tie paziņas, kas uz ielas satver aiz rokas vai mēteļa pogas un saka: „Tātad – tāda anekdote…” Viņus ieraugot jau pa gabalu, pārņem vēlēšanās pāriet ielai otrā pusē vai izlikties, ka tu kaut kur izmisīgi steidzies.

Anekdošu stāstīšana ir īpaša māksla, un padomju laiks tajā izpaudās īpaši grezni. Mūsdienu pētnieki uzskata, ka šis folkloras žanrs tuvojas dabiskai nāvei, taču tā ietekme uz 20. gadsimta krievu literatūras attīstību ir interesants un analīzes vērts temats. Sergeja Dovlatova grāmatas ir pilnas ar anekdotēm, un arī viņš pats sevi ir dēvējis drīzāk par stāstnieku, nevis rakstnieku. Arī Zona. Cietuma uzrauga piezīmes, ko Viļa Kasima tulkojumā latviski izdevis apgāds Latvijas mediji, būtībā ir četrpadsmit rūpīgi noslīpētas anekdotes, ko citu no citas atdala piecpadsmit vēstules izdevējam, cenšoties to pierunāt šo grāmatu izdot.

Filozofs Igors Smirnovs krājumā Sergejs Dovlatovs: Daiļrade, personība, liktenis (Zvezda, 1999) anekdošu sakarā ir minējis šādu piemēru: 1990. gada augustā Smirnovs kopā ar Aleksandru Pjatigorski atpūtās Kiprā. Abi vīri bija apmetušies kalnu būdiņā, kādus piecpadsmit kilometrus prom no jebkādas civilizācijas, telefonu ieskaitot. Reiz viņi karstā dienā bija atgūlušies katrs savā istabā un kaut ko lasīja, kad Smirnovs pēkšņi pamanīja, ka viņam ir apstājies pulkstenis. Tā ir slikta zīme, viņš nodomāja. Tā ir noticis arī iepriekš un vienmēr tas nozīmējis, ka nevis beigusies baterija, bet gan nomiris kāds tuvinieks. Viņš strauji metās pie Pjatigorska, lai pastāstītu, kas noticis, taču pretī saņēma kaismīgu nosodījumu par šādu māņticību. Pjatigorskis nodarbojās ar apziņas teoriju un pētīja budisma filozofiju, tāpēc Smirnova pārliecību par notikušā zīmīgumu skaidroja kā kolēģa neapskaidrotās apziņas izpausmi.  Nostrostēts un nomierinājies, Smirnovs atgriezās savā istabā un atsāka lasīt. Te pēkšņi pie viņa ieskrēja Pjatigorskis, kurš bija ieskatījies savā pulkstenī un pamanījis, ka arī tas ir apstājies. Viņi abi bez liekas domāšanas ielēca mašīnā un brauca līdz tuvākajai telefona būdiņai. Smirnovs piezvanīja savai sievai Minhenē un tā viņam izstāstīja, ka nupat runājusi ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku no Ņujorkas. Esot nomiris Dovlatovs.

Šis stāsts ir tipiska anekdote, vēl vairāk – tā ir tipiski dovlatoviska anekdote, kurā piedalās reāli, stāstniekam pazīstami cilvēki, lai arī to tēli ir hipertrofējušies līdz mītisku personāžu (vai „sabiedrībā pazīstamu cilvēku”) līmenim, stāstam ir klasiskā četrdaļīgā struktūra – ekspozīcija (atpūta Kiprā), jautājums (vai kāds ir nomiris?), atbilde (blēņas, neviens nav nomiris) un pretatbilde (ir nomiris Dovlatovs). Protams, ļoti bieži kāds no šīs struktūras elementiem tiek izlaists, taču tas tiek „paturēts prātā” – stāstītājs un klausītājs (vai lasītājs) zina un pazīst šo trūkstošo posmu, un tieši šīs „slepenās zināšanas” padara anekdoti par sazvērniecisku joku. Dovlatovam vienmēr ir patikuši valodiski joki, kas satur atsauci uz kalambūru vai vārdu spēli. Spilgts piemērs ir līdz dzena koānam noreducētā anekdote par diviem rakstniekiem, kas satiekas uz ielas un viens no viņiem jautā otram: „Cik pulkstenis?” Otrs paskatās un redz, ka ir viens, taču viņš nojauš, ka tad, ja atbildēs „Čas”, saņems pretī skolniecisku atskaņu joku: „Nu, i pidaras!” Tāpēc atbild: “Pats tāds!” vai “Neteikšu!” (Šai anekdotei Dovlatova piezīmēs ir vairākas versijas.) Pirmais rakstnieks apvainojas par neizdevušos izjokošanu. Otrais uz to taisnojas: „Tu iekalambūrēji, un es arī iekalambūrēju!” Citiem vārdiem sakot, dovlatoviskai anekdotei svarīgi ir visi izlaistie posmi, arī tas, ko varoņi nodomā pie sevis, vai, pareizāk sakot, tas, ko rakstnieks un lasītājs nodomā par to, ko ir nodomājis varonis, utt.

Smirnova izstāstītajam gadījumam svarīgs ir fakts, ka mirušais nebija ne viņa, ne Pjatigorska tuvinieks, taču viņa iekļaušanās mitoloģiskās domāšanas shēmā (pulkstenis apstājiies – nomiris tuvinieks) nozīmēja nepateikto – Dovlatovs ar savu literāro darbību tapa tuvs ikvienam lasītājam. Viņš iekļāva sevi katrā savā tekstā, stāstīja par sevi, runāja ar lasītāju kā sev ļoti tuvu cilvēku. Protams, tas kaitināja. Dovlatovs bija kaitinošs, būdams izskatīgs liela auguma vīrietis, kurš patika sievietēm, stāstīja anekdotes, spēja izdzert vairāk par pārējiem un atcerēties visu, kas dzeršanas laikā noticis – tāds cilvēks bija kompānijas dvēsele un bieds. Visu mūžu viņu nepārprotami mocījis mazvērtības komplekss; noraidīts kā rakstnieks un nespēdams to aizmirst, viņš turpināja rakstīt un pārrakstīt, krāt idejas un uzmetumus, rakstīt par to, kā viņš grib būt rakstnieks, rakstīt par to, kā viņu atraida izdevēji un redaktori. Būtībā viss Dovlatova literārais mantojums ir stāsts par sapni kļūt par rakstnieku. Jau vēstulēs no armijas, ko viņš sūtīja savam tēvam, Dovlatovs rakstīja: „Bieži domāju par to, ko es darīšu pēc armijas, – tā vispār ir laba zīme, ka neesmu pagaidām neko izdomājis. Varbūt es varētu uzrakstīt aizraujošu romānu, jo es zinu dzīvi visās ieslodzījumu vietās, sākot ar vispārēja rakstura un beidzot ar stingrā režīma, zinu daudzus noziedzības pasaules atgadījumus un leģendas…  Taču pagaidām es dzīvoju, skatos, daudz ko pierakstu, ir sakrājušās divas burtnīcas. Varu par to stāstīt kā Šeherezāde, trīs gadus no vietas…”

Zonā sakrātos stāstus viņš ir centies publicēt dažādos žurnālos un krājumos, taču gala versija tika atlikta un labota ļoti ilgu laiku, fragmenti un uzmetumi dažādos ceļos nokļuva ārzemēs pa daļām un grāmatu izdeva tikai emigrācijā, uzturot leģendu par „aizliegtās literatūras” izvešanu no PSRS. Pārrakstīšana un labošana neizbēgami ietekmēja Dovlatova tekstu stilistiku, tā bija izslīpēta un pārdomāta. Runā, ka viņš ar nolūku bija uzlicis sev dažādus ierobežojumus un likumus, cenšoties padarīt tekstu nevainojamu. Viens no šādiem likumiem ir tas, ka teikumā nedrīkst būt divu vārdu, kas sāktos ar vienu un to pašu burtu. Un katram teikumam ir jābūt pabeigtam, noslēgtam mākslas darbam, kas lasītos kā aforisms vai reklāmas devīze. Tur nav vietas nekam liekam vai nejaušam. Palīgteikumi ir slikts stils.

Tulkot Dovlatovu ir grūts uzdevums, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa valoda ar visu slīpēšanu turpināja būt sarunvaloda, tā saturēja noteikta sociāla slāņa žargonu, metaforas un stilu. Viņa rakstītais savā veidā bija folklorizēts teksts ar to atšķirību, ka folklorā negludumus noslīpē gadsimtiem ilga mutvārdu tradīcija, bet Dovlatovs to darīja vienatnē, rediģējot un pārrakstot vienu un to pašu teikumu gadu no gada. Paradoksāli, protams, ka viņš kā rakstnieks vispirms tika atzīts tieši tulkotos izdevumos. Tā arī īsti neiemācījies rakstīt angliski, viņš ir tulkots un publicēts visprestižākajos un pret teksta literāro kvalitāti visprasīgākajos izdevumos, ieskaitot žurnālu The New Yorker (pirmā publikācija 1980. gada jūnijā). Dovlatovu Rietumos iepazina un iemīlēja pirmām kārtām satura, nevis formas dēļ. Un tas kaut kādā ziņā ir liktenīgs pārpratums, jo viņam pašam daudz svarīgāka bija tieši forma.

Tulkot Dovlatovu latviski ir vēl jo grūtāk tā iemesla dēļ, ka daudzās „krieviskās” teikuma konstrukcijas, izteiksmes līdzekļus un pat „sovjetisko” žargonu mēs vēl aizvien labi saprotam, bieži vien pat nepamanot to, ko valodas pūristi sauktu par „rusicismu” vai aizguvumu, no kura labāk izvairīties. Viļa Kasima tulkojums ir precīzs un lakonisks, taču neizbēgami satur minētos elementus. To lasot, mēs uzzinām par notikumiem un detaļām, taču nenolasām dovlatovisko valodas tīrību, kas viņu padarīja par unikālu un grūti atdarināmu rakstnieku krievu literatūras kontekstā. Pārprasts, manuprāt, ir arī apgāda Latvijas mediji izdevuma noformējums, kas liek gaidīt nedaudz garlaicīgus, bet dramatiskus memuārus ar skaitļiem, datumiem, dokumentālām liecībām par pagātnes šausmām. Nekā tāda šajā grāmatā nav. Arī uzlīme Lēģeru literatūras klasika īsti neatbilst patiesībai – grāmata nav nedz par Gulagu, nedz arī par staļinisma periodu. Grāmata ir par ārēji nenozīmīgiem, lai arī dramatiskiem un pat traģiskiem notikumiem „ikdienišķā” padomju stingrā režīma nometnē, kuru eksistenciālā nozīme vai jēga parādās kādā sīkā sakritībā, detaļā vai simboliskā piebildē. Citiem vārdiem sakot, tā ir grāmata par to, ko mēs varam ieraudzīt, izstāstot to, kas citādi būtu pagājis garām.

Dovlatovs savā stāstā vienmēr izmanto novērotāju – situācijas, notikuma vai telpas apraksts tiek pasniegts no kāda varoņa redzespunkta. Tieši tāpēc nozīme, kas tiek ielikta „anekdotiskajā” stilā, ir subjektīva. Taču viņš nenosoda, neatmasko, neiebaksta acī lasītājam ar kādu morāli. Bieži tiek minēts paša Dovlatova zonā atkārtotais – viņš neredz īpašu atšķirību starp pareizajiem un nepareizajiem, labajiem un sliktajiem, noziedzniekiem un viņu uzraugiem. Vienīgā atšķirība ir starp tiem, kas to pamana, un tiem, kas izliekas neko nemanām.

Lielisks piemērs tam, ko nozīmē dovlatoviskā anekdote, ir gadījums, kas aprakstīts gan Anatolija Naimana grāmatā Stāsti par Annu Ahmatovu, gan arī Sergeja Dovlatova Piezīmju grāmatiņās. Reiz Anatolijs Naimans un Josifs Brodskis viesojās pie Annas Ahmatovas. Sākuši runāt par spiritisma seansiem. Ahmatova teica, ka ir skeptiska pret visādām garu izsaukšanām. „Bet vispār,” viņa teica, „paņemiet Brokgauza vārdnīcu uz S burtu un izlasiet tur visnotaļ sakarīgo Vladimira Solovjova šķirkli Spiritisms.” Tad viņa iedeva puišiem desmit rubļus un aizsūtīja uz veikalu pēc šņabja un zacenes. Bija stiprs sals, debesis bija skaidras, pilnas zvaigžņu. Brodskis rādīja uz dažādiem zvaigznājiem un nosauca tos, bet, iespējams, tikai izlikās to pazīstam. Tad viņš jautāja Naimanam: „Bet sakiet, vai jūs varat man zinātniski izskaidrot, kāpēc ziemeļu puslodē nav redzams Dienvidu Krusts?” Naimans atbildēja: „Paņemiet Brokgauza vārdnīcu uz A burtu un izlasiet tur šķirkli Astronomija.” Brodskis nekavējoties atcirta: „Bet jūs paņemiet Brokgauza vārdnīcu uz A burtu un izlasiet tur šķirkli Astroumije.” Kalambūrs šeit ir tāds, ka „ostroumije” („asprātība”) krieviski sākas ar O, taču, tiklīdz es to iztulkoju un paskaidroju, pazūd ne tikai šī kalambūra jēga, bet arī tā smieklīgums. Starp citu, Dovlatova atstāstā Brodska jautājums ir noreducēts uz „Interesanti, bet kur tad ir Dienvidu krusts?”. Uzreiz daudz smieklīgāk, vai ne?

Literatūrzinātnieks Vladimirs Novikovs, kurš šo piemēru minēja starptautiskā konferencē Dovlatova lasījumi 1998. gadā, atzīmēja, ka tas labi ilustrē atšķirību starp pēterburgiešu un maskaviešu humora izjūtu. Maskavā, klausoties anekdoti, cilvēks sāk smieties jau pirms tās beigām, savukārt Sanktpēterburgā anekdoti noklausās, pamāj ar galvu un nopietni nosaka: „Jā, ļoti smieklīgi.”