punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Telpiskākā no laika formām

Dens Dimiņš

15/01/2020

 

Par Anda Surgunta dzejoļu krājumu Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm (Orbīta, 2019)

 

Par Anda Surgunta (1984–2018) dzeju nav viegli uzrakstīt ko racionāli sakārtojošu, tik pārmalīgi plūstošs, nevaldāmi enerģisks un piņķerīgi sarežģīts ir viņa atstātais mantojums, kura liela daļa lasāma nesen Orbītas bibliotēkā iznākušajā krājumā. Šķiet, tā nav zemes zīmē sacerēta dzeja, bet drīzāk kaut kas eņģeliski savrupināts no matērijas pasaules, kuru apdzīvo mūsu ķermeņi (kā tās bezvēsts pazudušo skumjas, kuras, „riņķojot ap mēnesi, noskata mūsu elektrificētos pūžņus”, pilsētas). Te noteikti operatīvs ir īpašs jušanas mods, dzeja „mēnessēdzīgajiem // kurus saucošo dievu balsis // ir tik liegas un smalkas, ka ikdienas šķebinošo dzīru dunoņas apslāpētas // tās saklausāmas tikai slīgušajiem miegā” (49. lpp.), der salīdzinājums ar Veņičkas īpašo robežstāvokli, kura laikā noris sarunas ar Kunga eņģeļiem.1

Mēs varam nejauši pētīt atsevišķus vārdus Surgunta dzejoļkonstrukcijās, virpināt tos uz tēlu skaistuma, cildenuma un skaniskās harmonijas ass,2 varam domāt tos arī dialoģiskumā, kur liriskā balss visai nepieluncīgi, spuraini runā ar dzejas tēliem, arī lasītājiem. Šis varonis it kā kapitulē pašā sākumā, viņš ir „bezspēcībai neatņemams”, tikai ekipējums lielākas varas rokās. Tomēr tam ir apskaidrības mirkļi, asredzība, kas ļauj rādīt ceļu aklajiem.

Krājums sastāv no kopas Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm, kurā ir astoņas dažāda garuma dzejkopas, kam seko atsevišķa ārpuskopas zdzeja ar hronoloģiski sakārtotiem tekstiem (2003–2018), ko pārtrauc ar Māri Melderi līdzautorībā sacerētie teksti 20 veidi kā pārplēst urīnpūsli. Krājumu noslēdz redaktora Arta Ostupa pēcvārds. Tāpat kā Surgunta laikabiedra Kikōnes (1984–2006) dzejā, arī šai krājumā ir pa kādam krieviski rakstītam tekstam (Kikōnem vairāk, kā arī ir panti lotgoliski). Abu poētu tekstos palaikam ir līdzīgi paņēmieni, piemēram, Surgunta epigrāfs „viss mainās panta rei paliek” un Kikōnes „laiki mainās bet nekas nemainās” (arnis), arī formas eksperimenti, tēli un motīvi, tomēr ir arī atšķirības tonalitātē un izteiksmē. Kikōne ir radikāli murgaināks, kurpretim Surgunta vārsmās ir jūtama rotaļīga kārtība, secīgums, īpaši tas sakāms par titulkopas dzeju.

Savdabīga ir Surgunta valoda. Krievu valodas domtelpas klātbūtne ne tikai krievu tekstos, bet arī citētos krievismos (suka, kafejušņiks, huj s nim, nahuj, ļečīt, da bļeģ, urla, čp, jebal, pohuj, vokzal jaroslavskij, zapojā, reļigiozno ozabočennije urļiķi, kvartirniks, cirkači) un kalkos (noiet no prāta), kas papildina un paspilgtina dzejiskās ekspresijas potenciālu.

Sintakse vietām ir ļoti idiosinkrātiska, tāpat arī leksika. Jau pirmajā dzejolī teikums „hronists domāts piedot” izritinās ārpus ierastā valodas lietojuma linearitātes (domāts, lai). Atgriezeniskums vietumis pausts ar neatgriezeniskām formām (atcerēt, satikt), vārdi sastopami sarunvalodas nozīmēs (jebšu ‘vai’, vairāk ‘vairs’, vairāk x ‘x-āk’, nez cik reizes ‘nez cik reižu’, ta ‘tad’, dažādu sugu virsnieki, ātomsēnes, atvilknes), nestandarta latīņu valoda (premortem ‘prae morte’). Surgunts izmanto savdabīgu grafēmiku (x ‘ks’, pārsvarā tikai mazo burtu lietojums, kas atgādina ebreju, gruzīnu, arābu tekstus), viņa rakstos trūkst interpunkcijas, kas ļauj dzeju lasīt savā īpašā ritmā. Ir dzejoļi vispār bez vārdiem (61. lpp.: bez vārdiem, tikai pīkstiena vai rūkoņas grafisks attēlojums) vai ar neatšifrējumiem burtu blīvējumiem (189. lpp., mirušā režisora kāzuss), kam ir metakomunikatīva funkcija. Dzejnieks rada jaunvārdus (momentāriji, verga murras, esamēt, agonēt), aktualizē vecvārdus (saziedušas maizes vātis, promup) vai pārdefinē esošus vārdus (ap-robežots ‘norobežots’). Retoriski paņēmieni arī daiļo Surgunta izteiksmi ne pa jokam: minēšu hiperbatu (141. lpp.) dzejoļa pēdējās trīs rindās („atcerēšos tikai ka jāievēro ieteiktās diennakts devas // apnikuma tulkojumu un pārteikšanās vingrinājumu // ironisku grēksūdžu un pusmiega ņurdu”), oksimoronu (piemīlīgi atņirdz zobus) kā arī dažādos atkārtojumus un arhaisko ritmu. Īpašs paņēmiens ir nepabeigti teikumi bez jebkāda grafiska marķējuma, piemēram, „lūpas neievainosies linos mirkdamas // kad tu” (28. lpp.), kā arī izteikumi, kas „kontaminējas”, saplūst, pāriet no viena otrā: „putni kam knābīšos dziesmas dziesmas kliedzot sarautu // balss saišu dziesmas” (64. lpp.). Šīs vietas nudien atgādina nesen iznākušā Kabrē romāna Es atzīstos stilu.

Neierastās konstrukcijas un valodas traktējums izsit mūs no komforta zonas, aicinot domāt ārpus kastes, domāt plašāk, brīvāk. Šai ziņā Surgunta dzeja noteikti ir ļoti vērtīgs pienesums latvju valodas paplašināšanā un atsvabināšanā no akadēmiskas literārpareizības žņaugiem.

Par nožēlošanu jāteic, ka Surgunta izdevums nevar lepoties ar pietiekami rūpīgu filoloģisku/tekstoloģisku aparātu, piemēram, nav skaidrs, vai atsevišķu vārdu formas ir autora stila iezīme vai manuskripta pārrakstīšanas laikā iezagušās kļūdas, piemēram, liriskums (87. lpp.) varētu atskaņoties ar iriskumu, kas sasaucas ar pāris rindiņas augstāk lasāmo irību, bet tekstā lasāms iriksums (?), tāpat manīsim kontekstā manīsim sfēru pilsonības adreses biežāk nekā grimases (130. lpp.) īsti neiederas, bet atslēgu kauli [..] salūzt vietā (173. lpp.) drošvien būtu jālasa atslēgu kauli (..) salūst.

Surgunta dzeja ir iepriecinoši bagātinoša ar blīvu atsauču un alūziju drēbi, kas atsauc atmiņā dažādus pasaules kultūras mantojuma slāņus (bībele, dalailama, aisti, apustulis Pāvils = evaņgēlists no tarsas, kārlis xvi, kenedijs, hannibals, Mihails Gorbačovs), filozofi (kants, dekarts, markss, eņgelis = Engelss(?), seneka, nīče), literāti (prusta cepumiņi, Bekets = sagaidītais godo, Mirča Eliade = mūžīgā atgriešanās, Kārlis Skalbe = ziemeļmeitas, Ojārs Vācietis = zirgs [..] cirks, Tomass = and death shall have no dominion, edgars po, ginsbergs, dante, čehovs, poruks, hemingvejs, safo, ēriks ādamsons, rainis, aspāzija (sic!), kafka, josifs brodskis, rilke, virdžīnija vulfa, jānis rokpelnis, rihards bargais, bodlērs – pēdējais ne tikai pieminējuma priekšmets, bet dzejoļa tēls, ar ko uz pusēm notiesāt izgrieztu sirdi (182. lpp.)), māksla (matisa deja, šagāls, munka madonna, džeksons polloks), [post]sovjetismi (vana tallinn), popkultūras zīmes (sonic youth), metonīmiskas fizikas formulas (mc2), antīkā senatne un mīti (afrodīte, narciss, lēte, troja, mnēmosine, mūzas, nereīdas), valodas (vācu, angļu, latīņu, grieķu), dažādas ģeolokācijas (gibraltārs, maskačka, kēnigsberga, rumānija, roma, vezuvs, ukraina, egeja jūra, beringa šaurums, ousas upe (kurā noslīcinājās Virdžīnija Vulfa) un adreses (puškina 1, centrāltirgus gaļas paviljons). Jāteic, ka šo zīmju klātbūtne un meklēšana ir aizraujoša rotaļa, lasot Surguntu. Tīri subjektīvi rodas sajūta, ka mēs varbūt esam lasījuši vienu un to pašu autoru (sk. augstāk) tekstus un tie mūs it kā no iekšpuses glauda, ieprogrammē, noskaņo un formveido, kas nebūt nav pārsteidzoši, ņemot vērā tomēr salīdzinoši ierobežoto tekstu apjomu, kas bērnībā bija (ir) pieejams latviešu valodā, kurā, jādomā, esam lasījuši visvairāk. Bet bagātīga nav tikai Surgunta valoda – pēc dzejas krājuma lasīšanas atmiņā slejas spilgti, it kā vienkārši, bet ļoti ietilpīgi tēli, piemēram, lausku sadzelta piere, bērna smiekli vjetnamas mīnu laukā, kā arī dažādi esības robežstāvokļi („tā vispār nebija pludmale // kur viņš sēdēja // tā bija lietas otra puse // otrs vaigs” (102. lpp.), „kad pie pāvzilās jūras snigs” (196. lpp.), „elpa aizraujas aiz spoguļa nabas saites attālumā // mirušajai mātei atglaužot matus” (44. lpp.).

Jāpiekrīt pēcvārda autoram redaktoram Artim Ostupam, ka Surgunta dzeja vietumis iemieso muzikālu improvizāciju kā estētisku ideālu, piemēram, „sadzītās pēdas mēnessērdzīgo sirojumos pēc siltuma // spirta pietūkušo ādu vaska muzeju figūru uzpūtīgās // ekspozīcijās un saziedušas maizes vātis glāstus alkstošu // mūķeņu sviedros saraustītu elpu vilcienu vagonešu // nevienmērīgā kustībā [..]” (177. lpp.) blīvā teksta aliterāciju un asonanšu skanējums it kā izšķīdina nozīmes, tuvojoties tīrai mūzikai.

Īsos vārdos Surguntam izdodas ielikt ļoti plašu saturu, piemēram, filozofiskajā dzejolī (102. lpp.), kurā apofātiski (un bez jautājumzīmes) izskan jautājums, kā runāt par būtisko, vai mēs vispār to spējam, kur (un kāpēc, priekš kam) noris un turpinās mūsu daudzos vārdos sauktā, daudzveidīgā esība, esotne, esme, būtme, irība, esence? Atbildes nav, vieta ir tikai hipotēzēm.

Lielos vilcienos rodas sajūta, ka Surgunta dzeja, spoža un mirdzoša savā pasaulīgās atrautības godībā, ir autora skatījums uz laika darbu, kas ir pārtapšana („par ko pārtaps tas viss kad tu atskatīsies un jautāsi kāpēc” (52. lpp.)), bet atkāpšanās no laikaguns šķīstošās pārveides, izskatās, ir iespējama tikai „telpiskākajā no laika formām” – vientulībā, kur, šķiet, ir bijis un palicis arī Dzejnieks, vien ārēji šķietamās „bezsatura burtu vijumos vientulību apņemošā klusuma notīs”, kuru saturs un mūzika ir jānolasa katram pašam, „savās dobajās iekšās”.

  1. Jerofejevs V. Maskava–Gailīši. Rīga: Liepnieks un Rītups, 2007. 10.–11. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Sk. par estētiku agrīnās Bizantijas tekstos: Averincevs S. Cilvēks un vārds. Rīga: Atklātais sabiedriskais fonds „Intelekts”, 1998. 30.–32. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu