— Lietus ūdens

 

Līst. Taņa pamostas no šausmīgi skaista sapņa. Nekad agrāk viņai tik šausmīgi skaisti sapņi nav rādījušies. Viņa pamostas nosalusi. Acis kādu brīdi tura ciet, kā dažkārt lūdzēji tura ciet lūgšanās sakļautās plaukstas, bet šausmīgi skaistais sapnis vairs neturas kopā, viņa vēl mēģina to izstaigāt kā steigā pamestu māju, kur haotiski mētājas nevienam vairs nevajadzīgi priekšmeti. Zobubirste uz palodzes, it kā kāds būtu tīrījis zobus, skatīdamies stikla atspulgā un skalodams muti lietū, istabas kaktā iemucis auskars, vienīgā liecība, ka mājā dzīvojusi sieviete, plastmasas maisiņiem piestumta atvilktne, metāla skrūve uz ārdurvju sliekšņa, it kā kāds būtu būvējis māju un pazaudējis savienojuma vietu, bet varbūt tā tur atstāta ar nolūku, lai neviena cita dzīve vairs netiktu iekšā. Mājas tumšākajā stūrī noskaņojušās klavieres, kurām ļoti ilgi pietrūcis svaiga gaisa. Iemītnieku mitrā, smagā elpa tās bija padarījusi mēmas, bet varbūt tur jau sen neviens vairs nedzirdēja mūziku, un mūzika pameta cilvēkus ātrāk nekā viņi māju.

Taņa atver acis. Mēģina nekustēties, lai sapnis neaizmūk prom. Ziemas gaisma kņudina acis, viņa pakustina nosalušās pēdas, tad pavelk tās zem segas. Zem segas ir silti. Karsti. Viņa nekustas, skatās griestos un izbauda nosapņoto siltumu, kurš brīnumainā kārtā palicis arī viņas nomoda ķermenī. Sapnī Taņa redzēja Migelu. Viņa spēcīgās rokas un karsto ķermeni, un ikreiz, kad Taņa gribēja viņu apskaut, Migels pārvērtās svelmainā tuksnesī, iekusa tajā, kamēr Taņa uz viņu skatījās un stāvēja smilšu vētras pašā vidū. Viņai nebija bail. Viņai bija silti. Pirmo reizi mūžā nebija auksti. Par Migelu Taņa nevienam nestāsta. Par Migelu zināja tikai viņas mamma. Ja arī Taņa kādam tagad izstāstītu savu sapni par Migelu, neviens viņai neticētu. Neviens jau tādai mīlestībai netic, arī Taņa dažkārt šaubās. Kad Taņa reiz kādā sarunā ar kaimiņieni ieminējās par Migelu, kaimiņiene uzreiz jautāja pēc bildēm, bet Taņa savu mīlestību nevar parādīt. Saruna aprāvās, jo Taņai trūka lietisko pierādījumu, tāpēc kaimiņiene sāka stāstīt par savu jauno aizraušanos, parādīja abu kopīgās bildes, kuras pārsvarā bija uzņemtas atsevišķi, jo vīrietis dzīvojot citā vietā, tikai šad tad atbrauc ciemos. – Ko jūs darāt, kad viņš atbrauc ciemos? – Taņa reiz kautrīgi pajautāja. Kaimiņiene pasmaidīja, aizdedzināja cigareti, pievēra acis. Viņas plakstiņi pēkšņi kļuva mīksti, maigi, rokas glaudīja viena otru, izpūta cigarešu dūmus, un no dūmu mutuļiem viņai gandrīz sanāca izpūst septiņus olimpiskos riņķus. Ak, tad tā izskatās mīlestība. Septiņi gaistoši olimpiskie riņķi, izgaišanas sacensības, nodomāja Taņa. – Nu, kā, viņš atbrauc, es parasti viņu sagaidu pieturā ar lukturīti, tu jau zini, cik tā mūsu vilciena pietura meža malā ir neomulīga, viņš izkāpj, mēs sasveicināmies un ejam caur mežu pie manis, iedzeram… Un tad jau, nu, tu pati visu saproti! – tā kaimiņiene teica. Bet Taņa nesaprot. Iztēlojas, kā viņi abi tajā tumsā iet caur mežu, kā gaidīšana viņus abus padarījusi nepacietīgus, vārdi kļuvuši neveikli, viņš tur viņas sasvīdušo plaukstu, viņa izliekas, ka viņai bail no tumsas, viņš mierina, viņi abi kaut kur steidzas, kamēr virs galvas dzirksteļo elektrība no elektrības līnijas vadiem. Un varbūt tā dzirksteļo arī viņu rokas, kad viņi pieskaras viens otram, Taņa nodomā un palūdz kaimiņienei cigareti. Kaimiņienes plakstiņi atkal ir atseguši skaidras acis, zem acīm viņa ievēro tumšus lokus, it kā tos būtu iezīmējis bezmiegs, vai arī viņa vienkārši aizmirsusi nomazgāt skropstu tušu, un to izpludinājis slapjais sniegs un ilgošanās. Varbūt vīrietis vairs nebrauc ciemos, domā Taņa, un dīvainas skumjas pārpludina Taņu kā duļķains ūdens akvareli.

Taņa izkāpj no gultas. Raugās apkārt. Sapnis izgaist; lai to mēģinātu atsaukt, Taņai vajadzētu spēcīgi sasprindzināties, bet viņa nogurst un palaiž sapni vaļā. Vajadzētu izmest veco, bezkrāsaino televizoru, kuru abas ar mammu skatījās Taņas bērnībā. Mamma to gribēja aizvest uz metāllūžņiem, bet Taņa neļāva, viņa uz tā turēja istabas puķes, bet tās vienmēr iznīka, nokalta. Taņa nesaprot, kāpēc. Tieši mazajā bezkrāsu televizorā Taņa ieraudzīja Migelu. Svelmainās vasaras pēcpusdienās pēc darbiem viņas abas skatījās latīņamerikāņu seriālus. Taņa atceras, abas mazliet sarka, kad ekrānā parādījās Migels. Spēcīgs, mežonīgs vīrietis. Mamma teica, ka tas ir viņas sapņu vīrietis, bet Taņa klusēja, lai mamma domā, ka viņai viņš nepatīk. Taņa mēdza iztēloties viņa ādas nokrāsas, matu toni, pieskārienu stiprumu. Seriālā viņš patika visām, izņemot vienu. Taņa mēdza iztēloties sevi tās aktrises vietā, kurai viņš nepatika, bet seriāla pēdējā sērijā abi tāpat apprecējās.

Taņa nesaprot, kāpēc kopš mammas nāves mājās parādījušās tik daudzas lietas. Atceras, ka mammai nemaz tik daudz lietu nebija. Drēbju kaudzes, palagi, segas, dzijas kamoli, katli, pannas, krēsli, putekļu pilnas grāmatas, visādi krāmi, kurus Taņa agrāk nebija ievērojusi. Lietu ieskauta, viņa jūtas kā apmaldījusies, kā tas nomukušais sievietes auskars sapnī, kuru neviens vairs nemeklē. Kaimiņiene ieteica visu sadedzināt, jo tā darot ar mirušo lietām, viss ir jāatdod atpakaļ gaisam. Viss ir jāatdod atpakaļ Dievam, Taņa gribēja kaimiņieni izlabot, bet gaiss izklausījās ticamāk. Pašķīrusi lietu kaudzi, Taņa mēģina atbrīvot ceļu līdz virtuvei, bet tad ievēro gaišzilo adīkli. Tas bija pēdējais, ko mamma bija turējusi rokās, abus nepabeigtos ziemas cimdus. Taņa paceļ adīkli, apsēžas, viņai uznāk tāds kā vājums, nespēks. Taustās un visādi glauda zilos cimdus, tad atceras, kā aprāvās mammas elpa un valdziņu ritms. Kad viņa tonakt ienāca istabā, mamma izskatījās mierīga, šķita, ka viņa, griestos skatīdamās, salīdzina gaišzilo cimdu krāsu ar debesīm un ka tonim ir jābūt precīzam kā skaidrām debesīm bez mākoņiem. Mamma aizgāja tumšā, lietainā naktī, varbūt lauzīdama galvu par to, kā uzadīt lietu. Taņa tura rokās abus cimdus, piespiež krūtīm, kuras  pārņēmis dīvains smagums, neko tādu pirms tam nav jutusi. Bērnībā viņai patika vērot, kā darbojas cementa maisītājs, tagad viņa pati jūtas kā cementa maisītājs, kurš griežas pats sevī un čukst: „Smagi, smagi, smagi…”

Viss ir jāatdod ugunij, nevis gaisam. Un pat ne Dievam, domā Taņa un atver mammas guļamistabas durvis. Zaglīgi ieiet istabā, it kā tukšums viņu novērotu, apsēžas uz gultas. Gultas veļa ir svaiga, tā smaržo pēc veļas mīkstinātāja ar kumelīšu aromātu, uz palodzes māla krūzē sausie ziedi, kurus mamma vienmēr rudeņos nogrieza un rūpīgi glabāja visu ziemu, sausie ziedi atgādina kluso dabu, kuru ierāmējusi prombūtne. Taņa sēž un neko neaiztiek. Priekšmeti pieskaras viņai. Rūpīgi aizvērtais drēbju skapis, kuros klusē mammas kleitas, kas pēdējā laikā viņai bija par lielu, jo mamma bija sarukusi pavisam maza. Ūdens glāze, kuru viņa tā arī neizdzēra. Taņa pastiepjas pēc ūdens glāzes un izdzer tukšu. Garšo pēc sausajiem ziediem, terpentīna un mammas ceriņziedu smaržām. Viņa ūdeni rij lēni, kā cerēdama, ka tas viņā izlīs un saglabās strauji gaistošo smaržu. Glāze ir vēsa, viņa to silda abās plaukstās. Pēdas satausta mammas čības un ūdeni. Taņa paskatās uz grīdu, tā ir vienā ūdenī. Viena no mammas čībām peld zem klavierēm. To vāks ir aizvērts, mūzika tās ir atstājusi uz visiem laikiem. Klusums sāk spriesties Taņai kaklā, viņa domā par ūdeni, mēģina savaldīt skumjas, bet tās Taņu neklausa. Smeldz āda. Varbūt tā smeldz cilvēku prombūtne. Vajadzētu izraudāties, Taņa nodomā, bet asaras turas viņā kā ūdens lietus mākoņos. Arī ūdenim ir krāsa un raksturs. Taņa atceras, ka mamma mucās glabāja lietus ūdeni, kas negaisa laikā brāzās lejup pa notekcaurulēm. Pēc tam tajā mazgāja veļu. Lietus ūdenim piemita maigums, jo tas sākās debesīs. Akas ūdeni lietoja tikai ēdiena pagatavošanai. No zemes smeltais ūdens bija spēcīgs, tajā gatavotais ēdiens uzsūca zemes spēku. Taņa pieceļas no gultas, mēģina glābt mammas čības, bet ir jau par vēlu. Taņa paskatās pa logu un ar skatienu pagalma klajumā iededzina ugunskuru.

Viss ir jāatdod ugunij, nevis gaisam un pat ne Dievam. Taņa iziet no mammas guļamistabas un sameklē santehniķa telefona numuru. Jurka. Jāpiezvana Jurkam, citādi Taņa noslīks. Arī virtuve pludo, ūdens gāžas no sarūsējušajām caurulēm, kuras neviens nekad nav labojis. Taņa apģērbjas, noliek adīkli uz palodzes, piezvana Jurkam, kurš uzreiz paceļ klausuli un apsola ierasties pusstundas laikā. Jurka. Sīksts kā niedre. Taņa pazīst Jurku visu mūžu. Vienā ciemā auguši, viens egļu mežs viņus ielencis. Jurka labi sapratās ar Taņas mammu, bet Taņa mīl Migelu. Jurka ir koķetējis ar Taņu, bet Taņa Jurku nesaprot. Runādams par jūtām, Jurka vienmēr jokojas, vienmēr viņam ir anekdotes. Taņa smejas ar’, bet tie nav tie smiekli, kad divi tumsā dodas cauri mežam un starp viņu rokām dzirksteļo elektrība. Joki tuvina, bet arī attālina. Migelam ir tā strāva, kādas nav Jurkam. Jurka ir tievs kā niedre, un viss, ko viņš prot, ir labot kanalizāciju. Toties Migels ir aktieris. Taņa stāv applūdušās virtuves vidū, elektrību Jurka aizliedza ieslēgt, ka nenositas, tā nu Taņa stāv virtuves vidū, atslēgusi elektrību, un domā, cik tagad gadu varētu būt Migelam, kurš noteikti vairs nav aktieris. Varbūt viņš jau ir miris un apglabāts kaut kur Meksikā vai pazudis tuksnesī. Taņa rēķina. Sešdesmit, septiņdesmit… Kad Taņai bija desmit gadu, Migelam televizorā nevarēja būt vairāk par divdesmit. Taņa turpina rēķināt. Rēķina, rēķina, skaita, atņem, pieskaita klāt, atkal atņem, rēķina, kamēr sanāk dzīvs. Dzīvs. Dzīvs… Taņa uz mirkli atceras šausmīgi skaisto sapni, nevis tā tuksnešaino ainavu, bet gan sajūtu. To sajūtu, ka viņa ir dzīva. Taņa domā, cik dzīvs gan cilvēks var būt sapnī, un sapnī neviens neliek pierādīt mīlestību. Sapnī neviens neko nejautā. Sapnī jūt. Taņa pa logu redz, ka pagalmā iebrauc Jurka. Viņa mašīna kā vienmēr ir uz sabrukšanas robežas, viņš to labo katru dienu. Taņa nesaprot, kā viņam kaut kam tādam ir spēks, kaut ko labot katru dienu. Taņa domā par kastēm un maisiem, kur salikt mammas lietas, viņa domā par olimpiskajiem dūmu riņķiem. Viņa pazīst šo izgaišanas spēli, viņa tagad stāv laukuma vidū, pašā spēles sākumā, un ir gatava uzvarēt. Jurka ietipina virtuvē. Jurka daudz nerunā, viņš ir bruņojies ar plastmasas caurulēm un visu nepieciešamo labošanas tehniku. Vispirms jāiededzina ugunskurs, Taņa saka. Jurka saprot, Jurka neko nepārjautā. Jurka zina, kur ir malka un cirvis. Taņa ar skatienu norāda uz ziemeļu logu un klajumu aiz tā. Jurka visu saprot bez vārdiem. Kamēr Taņa smeļ ūdeni, Jurka iet pēc uguns. Taņa neatstās neko. Pat adīkli ne. Viņa paturēs sajūtu. Neko citu paturēt viņa neprot. Jurka klajuma vidū kurina uguni. Taņa aiz loga vēro, kā Jurka blakus liesmām izskatās tik sīks, bet tik spēcīgs. Taņa iedomājas par elektrību, bet sajūtu pārtrauc cementa maisītājs viņā, cements sajaucas ar ūdeni. Ūdens iesūcas smagajā zemē, padarot to miklu un neizbrienamu. Jurka atgriežas mājā un saka, ka uguns gaida. Taņu pāršalc šaubu trīsa, bet tad viņa saņemas. – Dedzināsim visu, – viņa saka. Jurka saprot, viņš nekad nešaubās un neiebilst Taņai.

Uguns gaida. Uguns rij. Uguns paņem visu, ko Taņa un Jurka tai atnes no mājas. Jurka stiepj uz ugunskuru trīs reizes smagāku kravu, nekā sver viņš pats. Taņa grib teikt, lai viņš nepārstiepjas, bet nepasaka. Māja strauji tukšojas. Katru reizi kaut ko atdodot ugunij, Taņa sajūt atvieglojumu. Jurka, tieši pretēji, izskatās arvien smagāks. Taņa stāv pie vecā televizora. Pasauc palīgā Jurku. – To nedrīkst dedzināt, – Jurka saka. – Kāpēc tad ne? – jautā Taņa. – Šitādas lietas nedeg, – atbild Jurka. Taņa skatās uz televizoru un domā par lietām, kas nedeg. Atceras, ka ilgi nespēja pierast pie krāsainā televizora. Jurka piedāvā televizoru aizvest uz metāllūžņiem, dabūšot labu naudu, un piedāvā Taņai pa nakti palikt pie viņa, jo ūdenī gulēt tak nevar. Taņa piekrīt. Taņa ir nosalusi. Strauji krēslo, uguns ir izsalkusi. Lai cik daudz viņi abi tai atdotu, tās izsalkums nerimstas, bet tikai pieņemas spēkā. Visu nedrīkst atdod ugunij, Taņa domā, kaut ko vajag atdot arī cilvēkiem. Jurka aiznes pēdējo maisu, mammas kleitas un sausos ziedus māla vāzē. – Pagaidi, ziedus atstāj, – Taņa saka. Tie šeit netraucēs, tie jau bija miruši pirms mammas. Jurka saprot, Jurka atdod ziedus Taņai. Abu plaukstas nejauši saskaras, Taņa sajūt elektrību, bet nesaprot, no kā tas, varbūt no noguruma un slapjajām kājām. Taņai pēkšņi gribas iegrimt siltumā, kā tajā šausmīgi skaistajā sapnī, kurā viņa stāvēja silta tuksneša vidū un apskāva Migelu. Apskāva uguni.

Visu nevajag atdot ugunij, kaut kas ir jāatdod cilvēkam, vēlreiz nodomā Taņa, pieliecoties pie Jurkas rokas, kurā viņš tur šķiltavas, lai aizdedzinātu savu cigareti. Māja ir tukša, abi stāv pie ugunskura un pīpē. Liesmas ir aprimušas, zeme vēl gruzd. Taņa skatās tieši ugunī, Jurka stāv aiz viņas. Taņa atceras šausmīgi skaisto sapni, bet varbūt sapnis atceras viņu. Taņa jūt Jurku aiz muguras, kurš viņu sargā no klajuma bezgalības un uguns karstuma. Taņa domā, kāpēc Jurka pats viņu neapskauj, tik kautrīgs jau viņš nemaz nav. Viņai Jurka nepatīk un viņa mēģina saprast, kāpēc tā. Seriālā tai aktrisei taču Migels arī nepatika, bet beigās viņi vienalga apprecējās. – Braucam pie tevis ar vilcienu? – jautā Taņa. – Davaj, – atbild Jurka. – Mana mašīna tāpat ir nolūzusi. Atbraukšu rīt pakaļ, tāpat tās trubas tikai gaismā varēšu salabot. Taņa caur biezajiem dūmiem skatās Jurkam acīs. Jurka pat domās kaut ko labo. Varbūt mīlestība ir skatiena salabošana, kaut kas, kas jālabo katru dienu. Viss ir jāatdod cilvēkam, pat ne ugunij, pat ne Dievam.

Viņi iet uz vilcienu. Jurka ar bateriju iet pa priekšu. Taka ir plaša un lēzena. Iet ir viegli. Jurka izgaismo katru Taņas soli, viņai nav bail. Pēkšņi Jurka saķer Taņu aiz rokas. Taņa svīst un dzird elektrības vadus sev virs galvas. – Skrienam, es jau dzirdu vilcienu! – Jurka saka. Taņa mēģina turēties līdzi, Jurka viņu velk. Pēdējā brīdī ielēkuši vilcienā, viņi aizelsušies apsēžas viens otram pretī. Taņa caur sirds dunu skatās uz Jurku. Mīlestībai ir šausmīgi skaidras acis, nodomā Taņa, un Jurka sāk stāstīt par kanalizācijas trubām. – Tur būs jāuzrok līdz pamatiem, bet es salabošu, visas trubas būs savās vietās. Kamēr Jurka stāsta, Taņa jūt, ka tuvojas lietus, kamēr Jurka stāsta, Taņu pārpludina lietus ūdens, kamēr Jurka labo viņas skatienu, Taņā līst, līst, līst.