— Laipni lūgts vēriens

 

Par Ingas Gailes romānu Skaistās (Dienas Grāmata, 2019)

 

Vai recenziju var iesākt jau tad, kad grāmata vēl ir tikai pusē? Pārtraukta lasīšana par pārtraukto dzimumaktu, pārtrauktām mēnešreizēm bada un nespēka dēļ, pārtrauktā dzīve kara dēļ, pārtrauktā nāve koncentrācijas nometnē, pārtrauktās sarunas ar Dievu – no mazākā līdz lielākam. Ārkārtīgi piesātināts veids, kā skatīties uz sievietes vēsturi (herstory) divu totalitāro varu krustugunīs. To var sajust jau grāmatas vidū, tieši tur pat vislabāk.

Tas gan nav stāsts par karsto vai auksto karu, bet drīzāk to mazāk ievērotām sekām, nemitīgo aizmuguri, atjaunotajām un neatjaunotajām „drupām” nacistiskajā Vācijā, Rāvensbrukas un Buhenvaldes koncentrācijas nometnēs, bordelī un lēģerī, bagātā vācu muižā un psihiatrijas ārsta galvā, alkoholiķos un vecā meža būdiņā izsūtītajos, Dānijas mājīgumā un bērnudārzā, kolhoza brigadieres istabiņā ar grēka draudzeni, Rīgas kafejnīcā ar vīnu un steiku, dzīvoklī un slimnīcā 20. gadsimta pirmajā pusē un beigās.

Jādomā, ka intriģējošākā Skaisto daļa ir pirmā, kas nosaukta galvenās varones vārdā – Violeta. Violeta ir koncentrācijas nometnes iemītniece, kuras pasaulē Gaile ielūkojas vien nedaudzās, bet pietiekami piesātinātās apakšnodaļās: ja kāda ir izbēgusi, citām nākas ciest; ja kāda mirst, citas noskatās un tikai mīlestība vai cilvēkmīlestība spēj modināt vēlmi glābt; gluži kā neizbēgamais ļaunums, objektīvais liktenis un nosacītais glābējs šeit darbojas ārsts kolaboracionists Kārlis Vilks no Gailes romāna Stikli (Dienas Grāmata, 2016), kurš liecina par nometnes iemītniekiem domātā bordeļa ierīkošanu, par skaistākām un vārgākām ieslodzītajām, par uzraudzēm un suņiem, – viņš risina sarunas ar kolēģiem par eigēniku un liek just līdzi savai vīrišķīgajai nolemtībai.

Un tad grāmatas vidū es saprotu, ka gadās nedēļas, kad totalitārisms ikdienas literatūrā ienāk tik ļoti, ka izjūtas pret to pat notrulinās, tas, liekas, kļūst par daļu no mūsdienām: latviski iznāk Heteres Morisas Aušvicas tetovētājs, veikalos atlaide Džonatala Litela Labvēlīgajām, tiek gatavots Ričarda Pļavnieka monogrāfijas Apsūdzības pret Viktoru Arāju tulkojums, lasu Džeka Fērvezera dokumentālo romānu The Volunteer, Inga Gaile saraksta Skaistās… It kā 21. gadsimtā aprakstītās nacisma reālijas būtu netīšām ieradušās vienkopus un censtos dzīves ballītes svinētājiem kaut ko paziņot par šodienu, aktualizēties zvērību piemiņā. Par šo vēstures posmu, upuriem, varoņiem un antivaroņiem var uzrakstīt tik dažādi, pilnīgi atšķirīgi un tāpēc jo īpaši pilnīgi nesaistīti. Vismākslinieciskāk un tāpēc jo sarežģītāk no visiem iepriekš minētājiem ir sanācis tieši Ingai Gailei, kura atgādina tradicionālo, varbūt vecmodīgo literatūras lomu – tēlot un apskalot, uzburt un pārtraukt, uzdot jautājumus par to, kas vispār ir radīšana un, piemēram, proza vai dzeja, vēsture vai ārprāts.

Šo dialogu ar nepārtrauktiem jautājumiem (kas ir jūtas? kas ir normālība? kas ir vēsture? kas ir sieviete? kas ir Dievs? kas ir romāns?) un nemitīgi uzrādītām atbildēm Inga Gaile bija sākusi risināt jau pirmajā savā lielajā darbā – romānā Stikli, kuru es uzskatu par vienu no oriģinālākajiem un patstāvīgākajiem sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts. Stiklos iesākās stāsts par kāda korporeļa izvaroto Magdalēnu, kuras sašķobījies prāts kļūst sabiedrībai nepieņemams, un tāpēc viņa tiek ievietota Strenču psihiatriskajā slimnīcā un no viņas atsakās vecāki. Magdas intīmo pasauli uz laiku piepilda ārsts Kārlis Vilks, viņu kopīgo bērnu pieņem Kārļa māte Ilze, līdzās ir arī Pirmā pasaules kara invalīds Mārtiņš, „nepareizās” mīlas pārņemtā Lidija u. c. Stiklu laiks ir brīdis pirms Otrā pasaules kara, kad Vadonis Latvijā ar savu autoritāro ēnu un aicinājumiem audzēt veselīgu valsti nomaskē daudz nopietnāku draudu tuvošanos Eiropā. Autore nenosoda nacionālismu vai patriotismu, vīrieša tiesības mīlēt vai neirotiskas sievietes vēlmi tikt mīlētai, bet skeptiski liek pārvērtēt šo ideju pārvēršanos darbos. Stikli priecē ar savu viengabalainību – Gaile nav mēģinājusi saskaldīt varoņu likteņus, lai darītu lasītājam zināmu to, ka monolītā romāna pasaule var kļūt arī par viņa/viņas pasauli.

Nedaudz cita stratēģija tiek lietota Skaistajās. Te vairs nav tik aktuāli cilvēku likteņi vai sāpes kā stikla lauskas, šeit drīzāk ir lielāki vēstures atšķēlumi, kas tverti atsevišķās situācijās, notikumos, dažādos vēstures un laiktepas kontekstos. Pār tekstu sāk valdīt hronoloģijas dekors, gadi, kas iezīmē katru nodaļu un kāpina intrigu par gaidāmo, un spilgti izgaismotās romāna varones, kas sadala darbu trijās nodaļās, – ja Violeta ir veltījums nacisma upuriem, autores nodeva Latvijai mazāk zināmajai represiju vēsturei, tad Magdalēna un Duks ir domātas, lai noslēgtu romāna Stikli iespējamo nepabeigtību, atrisinātu iesākto: Ilze un Lidija atgriežas no gulaga; Mārtiņš nodzeras; Magdalēnai ārkārtīgi patīk arī precēti vīrieši un piedzimst ne tikai Karls, bet arī Mārīte; savukārt Lidijai joprojām patīk sievietes, īpaši kolhoza brigadiere Ilma. Sievietes un mātes stāsts, protams, ir antididaktisks, Gaile nekad nesniedz sociālo lomu receptes, un tas dara viņas tekstus īpaši neparedzamus. Savukārt līdzsvara labad romāna daļas apvieno vīrietis, viņa uzdrošināšanās glābt, bēgt, atstāt un izvēlēties. Gluži kā vēsturē (history) pieņemts. Kārlis Vilks projicē vainas apziņu – sākumā uz Magdalēnu, tad uz nacisma upuri Violetu, tad laikam arī uz meitu Meiplu, tomēr neesmu droša, vai viņa vietā nevarēja būt gluži jauns varonis, kuram nebūtu tik sižetiski noturīga saikne ar konkrēto Magdalēnu vai Latviju vispār.

Skaistās ir ambiciozs darbs ar plašu vērienu, un tāpēc tas nedaudz mulsina – no nacistu koncentrācijas nometnēm lasītājs aši vien nonāk padomju okupētajā Latvijā pēc Staļina, Hruščova un Brežņeva un pat 1995. gadā. Savukārt likteņstāsti aizved no represīvās atlases upuriem līdz slēpjamai kvīru mīlestībai padomju laikos un diezgan atklātai transseksualitātei atjaunotajā Latvijā. Kā jau var nojaust – šī varenā vēstures ceļojuma varones tad arī ir skaistās, lai gan viņas ir pāri un ārpus šī jēdziena parastās nozīmes, jo autore acīmredzot vēlējusies būt ironiska (varbūt apspēlē arī Džonatana Litela Labvēlīgo mitoloģisko piegaršu – amerikāņu autora „labvēlīgās” ir atriebes dieves Erīnijas). Rezultātā lasītājs, ļoti labi iepazinies ar Kārli Vilku un Magdalēnu Cīruli (lai gan viņas apziņas dzīles paliek noslēpumainas), ieraudzījis Violetas upura projekciju ar izmaiņām un samierinājies ar citādo arī represīvās sistēmas ietvaros, tomēr katrā jauniegūtajā varonī atklāj nedaudz mazāk nianšu, nekā gribētos. Nodaļas Duks galvenā varone paliek neatklāta, pat abstrakta – romāna noslēgums atklāj vienīgi Magdalēnas dzīvesstāsta ciklu. Uz to var skatīties arī ar apbrīnu – lai paceltu neliela romāna līmenī kaut vai vienu Latvijas vēstures virskārtu, ir nepieciešams smalks un pārdomāts plāns, pašam autoram pazīstami varoņi un, pats galvenais, – jaunas tēmas. Ja ņem vērā uzdevuma smaguma pakāpi, Inga Gaile ir darījusi praktiski visu iespējamo, lai lasītājam nebūtu garlaicīgi.

Svarīgs aspekts Gailes romānā ir arī nemitīgie retoriskie jautājumi Dievam. Kur viņš atrodas visu pasaules zvērību laikā? Kāpēc viņš nepalīdz? Visi romāna varoņi (pat tie, kas sevi uzskata par ateistiem) cer uz Dieva atbildēm, skan arī lūgšanas, bet Viņš klusē. Negribētos to dēvēt par ateistisku romānu, jo drīzāk tas ir Ingas Gailes daiļrades agnosticisms. Tas ir dabisks process, ja visa pasaules literatūra ir par ceļu un par attiecībām (labām, sliktām, nekādām) ar augstākiem spēkiem. Tā ir simpātiska latviešu literatūras pozīcija, kas Ingas Gailes darbos vēl vairāk paplašina un vispārina taisnvirziena vēstures uztveri.