punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Panta biezums

Ivars Šteinbergs

04/02/2020

 

Par Toma Treiberga dzejoļu krājumu Biezoknis (Neputns, 2019)

 

Lai arī pirmajā lasījumā Toma Treiberga jaunākā dzejas krājuma darbi var šķist aizplīvuroti vai neskaidri, ievietojot Biezokni autora līdzšinējās literārās darbības kontekstā, iezīmējas loģiska poētikas attīstība. Gaismas apstākļi (2012) bija nodeva jaunības piedzīvojumiem – pirmajiem patstāvīgajiem ceļojumiem, pirmajai nozīmīgajai šķiršanās pieredzei, bērnībai nomalē, pilsētas iespaidiem. Tajā dominēja vienkārša izteiksme un ikdienišķajā realitātē balstīti tēli un detaļas (vilciens, saldējums, lakata bārkstis…). Savukārt Drudzī (2015) izspēlētais pieaugšanas stāsts, lai arī joprojām operēja ar ikdienišķām situācijām, ieviesa neierastāku tēlainību (delfīni, zemeslode, grūstošas ēkas…) – līdz ar pieaugšanu bija plašinājies redzeslauks. Tagad – Biezoknī – dzejas varonis ir nonācis tādā brieduma pakāpē, kurā būtiska ir savas mirstības apjausma, un tas pieprasa jaunu valodu, jaunu veidu, kādā runāt par aktuālajiem pārdzīvojumiem. Iznākumā grāmata attālinās no ikdienības tēlošanas, ir spiesta izvēlēties mulsinošāku izteiksmi un tādējādi ievērojami atšķiras no priekštecēm.

Grāmatā daudzviet sastopami sirreāli tēli: 13. lappusē stāv „Suns – pakaļkājās,/ Ar avīzi padusē”, 41. lappusē kāds vīrs „sazaroja”, lai uz viņa rokām nosēstos „akmens putni”, bet citur absurda izjūtu rada apzināti aloģismi, piemēram, „šī bija visīsākā nakts./ Un pēc tās – visīsākā/ diena. Tad – vēl īsāka nakts” (16. lpp.). Jaunas rakstības meklējumi aprakstīti arī 30. lappuses dzejolī: „Atsakies saprast un tieši caur šo brīdi nonāc pie jaunas valodas, savādāka apvāršņa, miglas.” Lūk, miglainums kā uzstādījums caurvij grāmatu un ļauj Biezokni uztvert kā mēģinājumu pateikt kaut „ko ļoti svarīgu” (5. lpp.) par stāvokli, par kuru ir grūti runāt, – eksaltācijas un izmisuma brīdi, kurā apzināmies savas dzīves pārejošumu.

Kā vēsta grāmatas priekšpēdējais dzejolis, „Dzīvība ir zivs, izvilkta no ūdens” (151. lpp.), proti, posts un aizmirstība ir tikai laika jautājums. Ja lietojam līdzīgu metaforu, dzejas varonis ir kā ar aizturētu elpu iegremdējies iznīcībā, tādēļ dzīvo nemitīgās ļaunā priekšnojautās: viņš jūt, „ka notiks kaut kas/ slikts” (27. lpp.), pierastas parādības viņu brīdina „par tuvajām briesmām” (149. lpp.), un pat gaisma „aiziet kā ārsts,/ tikko pateicis sliktas ziņas” (5. lpp.). Par cilvēka nepastāvību kā būtisku motīvu liecina daudzās vārsmas, kas veltītas nāvei. 81. lappusē „nāve ir universitāte,/ kurā uzņem bez iestājeksāmeniem”, 143. lappusē „Pār lauku tuvojas Nāve ar portfeli rokā”, bet 27. lappusē dzejas varonis „kā sapieris” cenšas atrast vadiņu, ko pārkniebt, lai atbrīvotos no nāves bailēm, bet atskārš, „ka tāda,/ iespējams, nemaz/ nav”.

Būtu sagaidāms, ka bailēm, tumsai un izmisumam tiek pretnostatīta cerību, gaismu un prieku sniedzošā daba, taču Biezoknī tā tēlota niansētāk. Šeit daba ir vienlaikus gan patvērums, gan kaut kas draudīgs: „acu priekšā biezoknis./ Gan ziedošs, vītņojošs gar bāliem/ maigiem stilbiem,/ gan dzeloņains un asu zaru cauradīts” (72. lpp.). Jāpiebilst, ka arī pats krājums veidots kā sava veida biezoknis – starp dzejoļiem ievietotas kolāžas un fotogrāfijas, liekot grāmatai biezumā pārsniegt 150 lappuses, no kurām dzeja aizņem aptuveni piektdaļu. Domājams, mākslinieces Evijas Pintānes iecere bijusi skubināt lasītājus vilkt paralēles starp krājuma dzejoļiem un gaismas stariem, kas spraucas cauri meža biežņai. Šāds fiziskais veidols ir viena no grāmatas lielākajām veiksmēm – noformējums neuzbāzīgi papildina daudzviet piesauktos dabas tēlus un padara Biezokni par vienu no pagājušā gada skaistākajām grāmatām.

Tomēr grāmatas tekstam diemžēl ne vienmēr izdodas pacelties līdz vizuālā aspekta kvalitātei. Pirmkārt, ir dzejoļi, kuru retoriskie paņēmieni liek gaidīt, ka tiks pavēstīts kas ārkārtīgi nozīmīgs, taču lasītājam atklāts pārāk maz, lai radītu iecerēto nozīmīguma iespaidu, un rezultātā dzejoļa pārnopietnais tonis neatmaksājas. Piemēram, darbs 115. lappusē atkārto jautājumu „un tad/ kas bija tad”, lai beigās noslēgtos ar rindām par izdzisušu spuldzi, palikšanu tumsā un vēl vienu jautājuma atkārtojumu. Protams, šāds atrisinājums norāda uz jautājuma mūžīgu turpināšanos, bet vienlaikus tas nesniedz nevienu pavedienu, kas paskaidrotu, kādēļ šāds jautājums vispār ir būtisks. Parasti atkārtojuma figūras dzejoļos nostrādā, kad viena un tā paša vārdu savienojuma nozīme dzejoļa gaitā izmainās, iegūstot kādu vispārcilvēcisku šķautni, taču šeit tā paliek nemainīga.

Otrkārt, krājums cieš no momentiem, kuros „dziļdomības un aizkustinājuma nolūkos izmantota banalitāte”,1) par ko autoram jau aizrādīts citur. Daži piemēri: „pasaulei vairs nebija spēka,/ [..] klusā/ sēcošā balsī viņa čerkstēja:/ „Es jūs lūdzu…” (131. lpp.), „Cik viegli ir izvēlēties nebūt./ Jau daudz grūtāk/ ir nolemt būt” (125. lpp.), „ziedi mūs./ Padarīja nejūtīgus./ Un tieši tāpēc./ Vēl vairāk spējīgus./ Just.” (85. lpp.). Tāpat vairākās vietās bez ironijas lietotas mirušas metaforas un novazāti tēli, piemēram, „tad debesīs/ parādījās gājputni” (115. lpp.), „priecīgs kā rīts/ kurš uzvarējis nakti” (112. lpp.) vai „peļķē atradu sevi” (95. lpp.), „nāve smejas sejā” (81. lpp.) u. c. Nepalīdz arī formāli izplūduši, neveikli vai liekvārdīgi formulējumi, piemēram, „šajā ainā kā vienīgais tēls attopos es viens” (143. lpp.) vai  „Spoguļi vairs nerādīs/ savus attēlus tiem, kuri/ tiem nostāsies pretī” (137. lpp.), vai „Tālumā atskan baznīcas zvans – tik dobji,/ it kā kāds viens sistu pa sienu blakus istabā” (49. lpp.). Īsāk sakot, Biezokņa brīvais pants nereti ir pārāk brīvs, pārāk vaļīgs – pretēji nepieciešamajam blīvumam jeb „biezumam”.

No formāliem paņēmieniem, kas Biezokņa pantiem varētu piešķirt papildu dimensijas, minami rindu lauzumi, kaut gan arī to lietojums nešķiet mērķtiecīgs (kāds tas ir, piemēram, Edvīna Raupa dzejā). Piemēram, rindās „tecināja siekalu/ upes” (130. lpp.) sākumā tiek izlasīts „tecināja siekalu” un tikai pēc tam – „tecināja siekalu upes”, tādējādi pārnesumam radot jaunas nozīmes. Kā eksperiments, kas tiecas pasvītrot emociju kāpinājumu, dažviet norisinās valodas brucināšana – gramatisko attiecību nojaukšana vai pēkšņi izlaidumi, piemēram, „Mēs reti dabūnam kaut ko gatavotu,/ parasti tās ir tikai, sirdsmīļais, vai tu atnāksi?” (51. lpp.) vai arī 82. lappuses dzejolis, kas noslēdzas ar rindu „vadītāja vietā sēdēja”, nedarot zināmu, kas tieši tur sēdēja.

Intervijā Latvijas Radio 3 autors stāsta, ka viens no grāmatas mērķiem bijis attaisnot brīvo pantu jeb parādīt, ka dzeja, no kuras izravētas atskaņas – šis „reliktais sarkofāgs”2) –, spēj būt pašpietiekama. Šāds mērķis liekas pietiekami intriģējošs, bet nešķiet, ka tas būtu pilnībā sasniegts. Biezokņa brīžiem nesavāktais verlibrs nepārliecina, ka tas spēj pastāvēt bez rūpīga darba ar teksta skanisko dimensiju. Iespējams, grāmatai stingras formas būtu tieši nākušas par labu, kaut gan tā ir tikai spekulācija. Lai nu kā, pat ja tehnika nav tikusi līdzi, Biezoknis parāda, kā gadu laikā ir mainījusies Treiberga darbu tēlainība, un šīs izmaiņas, manuprāt, ir saistošas. Tas savukārt ļauj ar interesi raudzīties nākotnē un gaidīt nākamos dzejnieka daiļrades pavērsienus.

  1. Ostups A. Latviešu dzeja pēc postmodernisma: jauna apropriācijas ētika? Punctum. Pieejams tiešsaistē: http://www.punctummagazine.lv/2017/04/24/latviesu-dzeja-pec-postmodernisma-jauna-apropriacijas-etika/ (Skatīts 26.01.2020.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Eņģelis D. Toms Treibergs: Biezoknis ir apstādinātais laiks, kurā nav progresa klātbūtnes. LR3. Pieejams tiešsaistē: https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/pa-celjam-ar-klasiku/toms-treibergs-biezoknis-ir-apstadinatais-laiks-kura-nav-progres.a125013/ (Skatīts 26.01.2020.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu