— Sarkanais mersedess

 

Stāsts no Baibas Zīles pirmā stāstu krājuma Aukstākā ziema simt piecdesmit gados (Zvaigzne ABC, 2020)

 

Pagājušajā naktī sapnī redzēju, ka T. miris. Nesapratu, kādos apstākļos un kādēļ, taču tas bija noticis – viņš bija miris. Es to vienkārši zināju, apskaidrība par viņa nāvi apņēma mana sapņa pasauli kā maigs un silts tīkls, kā mierinošs apskāviens. „Viņš nomira,” es teicu kādam sapņa draugam, un mēs abi smaidījām. Mēs jutāmies atviegloti. Tā, it kā viņa nāves neizbēgamība vienmēr būtu viļņojusi gaisā starp mums, un tagad beidzot šis jautājums tika atrisināts. Tad sapnī sākās cits stāsts: veca pilsēta ar šaurām ieliņām un veikalu, kurā pārdeva retus mūzikas ierakstus. Taču varbūt tas vairs nebija šīs nakts sapnis, bet palicis no aizvakardienas.

Pēc pamošanās sapni aizmirsu un atcerējos tikai pēcpusdienā, kad stāvēju pie luksofora un domāju par darbu.

„T. ir miris,” pēkšņi sev teicu. Lai gan tas patiesībā nebija noticis, es tikai sapņoju. Bet varbūt tomēr bija? Vai arī es to kaut kādā veidā zināju?

 

Ar T. biju satikusies īsu laiku, mēs pārstājām kontaktēties pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad apprecējos. Mēs kopā nepavadījām daudz laika, un vispār es par T. neko daudz neatcerējos. Vai viņš bija gara auguma? Laikam ne īpaši, tuvāk vidējam, drīzāk gaišiem nekā tumšiem matiem – tagad tie noteikti jau sirmi. Toreiz bija nedaudz apaļīgs. Kas zina, tagad tuklums progresējis vai arī – tieši otrādi – pusmūža krīzes iespaidā T. drastiski pievērsies sportam un diētai. Diez saglabājis laulību? (T. bija precējies, kad mēs šad tad tikāmies manā nelielajā miteklī.) Vai ir bērni? Varbūt viņš dzīvo citā valstī? Izniris no nebūtības, T. pēkšņi par sevi atgādināja ar tūkstoš jautājumiem, kas galīgi nebija būtiski. Arī pats T. man neko nenozīmēja nedz šobrīd, nedz bija spēlējis svarīgu lomu, kad satikāmies. Tā bija vienkārša dēka – viena no tādām, kurā kaislība ātri uzvirmo un tikpat strauji apdziest. Pat piemirsies, kāpēc vispār biju ar viņu satikusies. Laikam vienkārši aiz garlaicības un tādēļ, ka T. bija ārzemnieks, – viņa akcents piešķīra mūsu nenopietnajām attiecībām eksotiski erotisku šarmu.

Ak nē, tas nebija galvenais. Noteicošais bija spēks (tagad atcerējos), kas piesaistīja un izcēla viņu starp maniem iepriekšējiem mīļākajiem, – spēks, kas robežojās ar ievainojamību, kuru nedrīkst atklāt nevienam, pat ne vistuvākajam draugam. Jo, tiklīdz to izdarīsi, tiks nojauktas robežas un pazudīs vienīgais drošais patvērums dvēselei, kas tad būs vērojama visā tās neaizsargātajā kailumā. Domāju, tāda īpašība piemīt daudziem vīriešiem, ieskaitot manu vīru, bet viņi to meistarīgi slēpj. T. atļāvās nolikt malā šīs bruņas, protams, ne jau tieši un visu laiku. Arī viņš pārsvarā tēloja mačo, tikai kaislības brīžos man atklādams savu vājumu tik aizkustinošā veidā, kā neviens cits iepriekš nebija darījis, un šī atbruņošanās paradoksālā kārtā piešķīra T. noslēpumainu pievilcību. Jā, jā, tieši tāpēc – noformulēju sev, joprojām stāvēdama krustojumā, – es atcerējos šo vīrieti tāpēc, ka viņš bija absolūti godīgi svešs un vienlaikus man tuvs.

 

Tātad viņš bija miris. Nē, tas jau tikai sapnis. Kāpēc lai viņš atstātu šo pasauli? Jauns, veselīgs vīrietis apmēram manā vecumā – nepilni četrdesmit gadi –, veiksmīgs uzņēmējs, vīrs un droši vien patlaban arī tēvs. Noteikti dzīvoja laimīgi savā mājā, dzēra iecienīto Gran Reserva rumu ar citām mīļākajām un baudīja dzīvi.

Atvēru Google un ierakstīju meklētāja logā viņa vārdu. Kaut arī tas bija diezgan parasts vārds un gatavojos neskaitāmiem ierakstiem, man izsniedza tikai norādes uz kāda slavena astoņdesmitgadīga gleznotāja mājaslapu. Facebook piedāvāja tikai trīs T. Pirmais bija students ar milzīgām brillēm no kādas mazpilsētas. Otrajā vīrietis skūpstīja sievieti saulrietā, un tas pilnīgi noteikti nebija īstais T. – viņš varēja atļauties būt ievainojams, bet nemūžam neiekristu banāla sentimenta un patētikas lamatās. Trešajam, ūsainam makšķerniekam ar milzīgu zivi rokās, starp vārdu un uzvārdu atradās vēl viens man zināmajam T. nepiederošs burts. Izņemot šo trijotni un gleznotāja mājaslapu, internetā nekā nebija – ne LinkedIn, ne tviterī, ne citur, kur cerēju atrast kaut ko viņa uzņēmējdarbības sakarā, jo mūsu dēkas laikā T. piederēja sava firma. Pavadīju apmēram stundu, rakņājoties pa internetu, taču nekā, nulle, nada. It kā viņš nekad nebūtu eksistējis.

 

Labi, es sev teicu. Cilvēks vienkārši nerēgojas sociālajos tīklos. Iespējams, apvienojis savu biznesu ar kādu citu vai arī emigrējis. Un galu galā – kāpēc man par viņu jāuztraucas? Nāve taču bija tikai sapnī. Labāk pievērsīšos darbam un aizsūtīšu e-pastu kolēģim, ar kuru nepatika sarakstīties. Šodien tas bija jāizdara.

 

Pabeigusi ilgi vilcināto vēstuli, beidzot pirmo reizi šīs dienas laikā izjutu gandarījumu. Ienāca prātā doma, ka tas ir iemesls aiziet uz bāru. Parasti viena nekur neeju, taču šonedēļ vīrs bija izbraucis un Sanita skolēnu brīvdienas vadīja laukos. Kādēļ gan neatļaut sev nelielu vājību un neaiziet uz Zigzagu – vietu, kur mēs reizēm gājām kopā ar Andu. Jā, vajag piezvanīt Andai. Taču jau doma, ka vajadzēs ar kādu runāt vismaz pāris stundu, uzdzina nogurumu.

Izrādījās, ka Zigzagā notiek korporatīva ballīte. Pie durvīm kā vecajos laikos stāvēja šveicars, turēdams rokās sudrabotu paplāti. Uz tās greznojās šampanieša glāzes. Pa virpuļdurvīm iekšā iespurdza pāris sieviešu minikleitās. Blakus Zigzagam atradās viens cits diezgan noplucis bārs. Tur iekšā, cik nu pa logu bija saskatāms, daži vīrieši dzēra alu un televizors draudīgi mirkšķināja savu vientuļo ciklopa aci. Nogriezos ap stūri, meklēdama vietu, kur savulaik ar Andu patvērāmies līdzīgā situācijā, taču nevarēju atrast un pēkšņi attapos divas ielas tālāk pie Di Lillo – ieskrietuves, kur pirmo reizi satiku T.

 

Atvieglojums. Jā, atkal sajutu atvieglojumu gluži kā sapnī, uzzinājusi, ka T. miris. Sapnī pastāvošo neizbēgamību tagad bija papildinājusi vēl viena tāda pati, saistīta ar T. Devos iekšā un pasūtīju vīnu.

Pie letes sēdošais vīrietis dzēra alu. Nevis kā T., kurš ņēma galvenokārt rumu ar kolu. Vīrietis arī citādi neatgādināja T. – viņš bija garš un izskatīgs, turpretī T., kā jau minēju, vidēja auguma, nedaudz patukls, viņā pat bija kaut kas pretīgs, un tas liecināja, ka nav labs cilvēks. Taču kādā ziņā viņš nebija labs? Varbūt darbojās intuitīva nojauta, ka viņš drīz mirs? Nu nē, tagad jau maldījos abstraktā labirintā, nokļuvusi tur taisnā ceļā no sapņa. T. man nebija šķitis labs cilvēks tāpēc, ka vienkārši tāds nebija – dažus apvij šī nelielā, bet jūtamā destruktīvā ļaunuma aura. Steidzīgi jātiek vaļā no domām par T. nāvi.

Vīrietim pie bāra bija zelta pulkstenis, un viņš izskatījās pēc tāda, kas dzīvos mūžīgi.

„Sveiki!” viņš teica.

„Labdien!” atsaucos pārsteigta, jo viņš nelikās tāds, kurš uzrunā sievietes bāros. Lai gan arī es, cerams, neizskatījos pēc piedzīvojumu meklētājas.

„Es ļoti atvainojos, bet tur, ārpusē, ir noparkots sarkans mersedess. Tas nav jūsējais gadījumā?”

„Nē. Es nupat ierados.”

„Tā jau domāju. Mašīna ir aizšķērsojusi iebrauktuvi, un bārmenis tikko visiem jautāja. Atvainojiet.”

„Nekas.”

Es palūkojos pa logu. Sāka līņāt, taču skaidri varēja saskatīt, ka no abām pusēm krūmiem apstādītā iebrauktuve ir brīva. Nekāda mersedesa.

„Man liekas, tas jau aizbraucis.”

„Nē, taču. Re, tur!”

Vīrietis pamāja krūmu virzienā.

Es neko neredzēju. Iespējams, mašīna atradās uz ielas, bet tik un tā būtu saskatāma, jo krūmi, šķiet, tūjas, bija zemi, un mersedess, kā viņš apgalvoja, sarkans. Palūkojos uz savu blakussēdētāju vērīgāk. Ļoti pieklājīgs, labi ģērbies un dārgās kurpēs – es vienmēr paskatos uz vīriešu apaviem –, arī skatiens tiešs un skaidrs. Ap viņu pilnīgi noteikti nevirmoja ļaunuma aura. Kāpēc tad viņš mēģināja ar mani šādā dīvainā veidā flirtēt? Iespējams, sen nebiju apmeklējusi bārus viena, un tur pulcējas dīvaini ļaudis.

„Skaidrs.”

Novērsusies sāku skatīties telefonā, izlikdamās tur kaut ko drudžaini meklējam. Tad iztukšoju savu vīna glāzi, samaksāju un devos prom. Ideja vienatnē iedzert bija bezgala muļķīga – tāda pati kā gūglēt par T. un domāt, ka viņš ir miris.

Nākamajā naktī gulēju bez sapņiem. Varbūt kāds bija, taču aizmirsās uzreiz pēc pamošanās, jo celties vajadzēja ap sešiem, – trešdienās no rītiem mani gaidīja franču valodas kursi. Katrreiz, taisīdamās uz mācību centru, nolādēju savu muļķīgo Jaungada solījumu apgūt šo valodu, taču bija par vēlu atteikties.

Ar franču vārdiņu mākoni galvā un milzīgu kafijas krūzi rokā pusaizmigusi apsēdos pie galda un secināju, ka iepriekšējā vakarā nebiju izslēgusi datoru. Uz ekrāna pamīšus darba lapām joprojām rēgojās T. meklējumi. Brīdi sajutu asu vainas apziņu. Ne jau tāpēc, ka, dzīdama pirms daudziem gadiem pazudušā T. pēdas un gribēdama uzzināt, kas ar viņu noticis, būtu netieši krāpusi vīru, nē. Šodien, lūkodamās uz pētītajām vietnēm, sapratu, ka patiesībā vēlējos, lai T. būtu miris. Jā, ko tur slēpt, sapnī jutos atvieglota un laimīga, ka T. bija pagalam, tādā veidā aizslaucījis manu pagātni projām uz visiem laikiem (bet es taču nekaunējos no pagātnes…), un fakts, ka internetā par viņu nebija nekādu ziņu, tikai vēlreiz apstiprināja manu teoriju. Kad devos uz bāru, kur mēs bieži gājām, un redzēju, ka viņa tur nav, tas bija nenoliedzams pierādījums, ka viņš vairs neeksistē. Protams, bija dīvaini cerēt, ka T. arī vairāk nekā pēc desmit gadiem joprojām būs sastopams šajā dzertuvē. Taču kaut kādā veidā Di Lillo pastāvēja ārpus parastās laiktelpas, un biju diezgan cieši pārliecināta, ka, ieradusies tur, nokļūšu desmit gadus senā pagātnē.

Atcerējos kādu gadījumu. Reiz draudzējos ar vīrieti, kuru sauca Klāss. Viņš nebija mans mīļākais – gandrīz sešdesmit gadus vecs –, mēs kopā gājām uz teātri, kuram Klāss bija mecenāts. Mūsu draudzība bija absolūti tīra un nevainīga (vismaz no manas puses), bet tad iepazinos ar savu nākamo vīru, sāku apmeklēt izrādes ar viņu, un Klāss no manas dzīves pazuda. To sekmēja arī pārvākšanās uz citu rajonu – iepriekš dzīvojām ar Klāsu kaimiņos un šad tad vienkārši saskrējāmies uz ielas vai veikalā.

Nesen biju iegriezusies savā vecajā rajonā, lai nopirktu Sanitai mazām meitenēm tagad modē nākušo melno lelli. Rotaļlietu veikals atradās netālu no manas bijušās mājas, un, ejot tai garām, sajutu vieglu nostalģiju un tādu kā nelielu kaunu, atceroties sevi jaunībā un toreiz sastrādātās muļķības. Un, iziedama no veikala, es ieraudzīju… protams, Klāsu! Viņš stāvēja uz ielas stūra, uzgriezis man muguru, un runāja ar kādu sievieti. Kļuvis vecāks, mati gandrīz pilnībā sirmi, taču tas nepārprotami bija viņš – ģērbies gluži kā toreiz zilos džinsos un žaketē (Klāsam patika jauneklīgs stils), nebrīnītos, ja zem žaketes būtu pavilkts T krekls ar kādas populāras grupas attēlu.

Mana pirmā reakcija bija pieskriet klāt, sarokoties, iespējams, pat apskaut un iztaujāt, kā viņam pa visiem šiem gadiem gājis. Varbūt mēs pēc tam dotos uz stūra kafejnīcu kā savulaik un paņemtu lielo kapučīno. Vai pat kādu kokteili – šodien nebiju pie stūres. Varbūt mēs runātos stundām ilgi kā pirms gadiem, kad pēc pirmizrādēm šādi pavadījām vakarus. Jau iztēlojos Klāsa seju iemirdzamies priecīgā pārsteigumā, mani ieraugot, un tad…

Un tad es paspēru soli atpakaļ. Pēc iespējas klusāk, drošības pēc aizlikusi sejai priekšā lelli, šķērsoju krustojumu. Klāss nevarēja mani redzēt, stāvēdams ar muguru pret ietvi. Taču, ja pagrieztos… Pagriezies viņš atkal iekļūtu manā dzīvē, iznirtu no tās dzīles kā spoks, kurš pārvietojas cauri laikmetiem. Nevajadzīgas frāzes: „atceries, kā toreiz…” un „ko dara…?”, „tu taču joprojām apmeklē teātri…”, „vai, meitiņa, cik tas ir jauki!”. Es jau dzirdēju tās skanam, un pagātnes gados absolūti noslaucītais fons atdzīvojās. Iespēja kaut kādā veidā reanimēt bijušo tuvību līdzinājās gāzelīgam zombija mēģinājumam iztrausties no kapa. Nē, tikai ne to! Gandrīz skriešus metos projām, par laimi, ceļa gabals līdz tramvaja pieturai nebija liels. Es vairs negribēju neko zināt ne par Klāsu, ne par šo rajonu, ne par sevi pirms desmit gadiem. Tas viss izzudis, aizgājis, nekad nebija pastāvējis un dzīvoja tikai kādu citu cilvēku atmiņās, ne manējās. Es atmiņām neticēju, atmiņas bija meli, kurus mānīgā laika straume pārvērta apšaubāmā patiesībā.

 

Jā, tieši tā, es tām neticēju un neticēju arī T. – ka viņš vispār ir bijis. Ja es tam ticētu un joprojām domātu par T. un citām lietām, kas ar mani reiz notikušas, tad taču varētu sajukt prātā. Droši vien zemapziņas vēlmē aizmirst, izdzēst pagātni piedzima uzmācīgā doma, ka T. miris. Nu, lūk, – kad beidzot rasts izskaidrojums, var mest mieru bezmērķīgajām darbībām. Nomierinājusies aizvēru visas interneta lapas un pieķēros aktuāla projekta darba dokumentam. Laimīgā kārtā šis projekts deva gandarījumu, un es atslēdzos no domām par T.

Par spīti agrajam rītam un nogurdinošajai franču valodas stundai, pabeidzu rakstīt dokumentu daudz ātrāk, nekā biju cerējusi, un varēju doties agrās pusdienās. Kopš rīta nebiju neko ēdusi un jutos pamatīgi izsalkusi. Tā kā biju diezgan daudz izdarījusi, nospriedu, ka esmu pelnījusi kārtīgu mielastu Oskarā – jaunatklātā vietiņā ar labām zupām pusdienu piedāvājumos.

Šķērsojot ielu Oskara virzienā, pēkšņi kāda sieviete mani negaidīti strauji parāva aiz žaketes piedurknes. Ar tādu spēku, ka gandrīz nogāzos.

„Atvainojiet?!”

„Jūs esat traka?”

„Jūs esat traka, meitenīt!! Vai tad jūs to tiešām neredzējāt?”

„Neredzēju – ko?”

„Sarkano mersedesu! Gandrīz zem riteņiem palīdāt.”

Piebildusi kaut ko par ceļu satiksmes negadījumā bojā gājušo māsīcu, svešā, galvu purinādama, pazuda blakus ieliņā.

Labu laiku stāvēju uz ietves, neizpratnē sastingusi. Vakar bārā, šodien te uz ielas… Aizmiglotām smadzenēm, agrās celšanās joprojām apdullināta un arī ļoti izsalkusi. Kāds brīnums, ka slāju, apkārt neskatīdamās. Tomēr, pat izklaidīga būdama, es vienalga pamanītu sarkanu mersedesu – tik uzkrītoša krāsa! – tuvojamies. Iespējams, tam nebija nekādas saistības ar manu saskaldīto uzmanību. Visticamāk, svešā sieviete nemaz neteica „sarkanais mersedess”, viņa vispār nepieminēja mašīnas marku vai krāsu. Šokā par mata tiesu no negadījuma, godīgi sakot, es īsti neklausījos, ko man saka.

* * *

Pēcpusdiena bija diezgan aizņemta, un tad vēl piezvanīja Irēna, sena draudzene. Ar viņu man bija samērā saspringtas attiecības. Diezgan cieši turējāmies kopā skolā un vēlāk universitātē, bet tad apprecējāmies, un mūsu dzīves sāka ritēt dažādos virzienos. Irēna iekārtojās darbā lielā farmācijas uzņēmumā citā pilsētā un tagad runāja tikai par pārdošanu un klientiem. Vienmēr, kad ar viņu kontaktējos, jutu, ka viņa mēģina man kaut ko pierādīt. Vai saproti, cik tas viss ir svarīgi? Taču es esmu cilvēks, kurš vismazāk par visu pasaulē grib, lai viņam kaut ko pierāda. Tieši pretēji, viņa uzstāja: tu esi cilvēks, kuram vajag kaut ko pierādīt. Tu vienkārši to neredzi! Tas noveda pie attālināšanās un tālāk arī pie kā-pagāja-tavas-pēdējās-brīvdienas-ak-ļoti-jauki attiecībām. Tomēr laiku pa laikam senais maigums starp mums atgriezās un, ņemot vērā attālumu, šīs jūtu izpausmes šķita pat vērtīgākas nekā jaunībā. Tad – tajās retajās reizēs, kad atkal jutāmies tuvas kā savulaik, – viņa iezaigojās kā dārgums: dimants, kurš paslēpts zem tablešu un mārketinga kampaņu plīvura.

Šī bija viena no tādām dienām. Mēs nerunājām daudz par bērniem un sīkām lietām. Viņa izstāstīja smieklīgu atgadījumu: domājusi, ka apzagta, bet kaimiņš vienkārši bija sajaucis iepirkumu maisiņus. Es jutu, ka īpašā unikālā saite, kas pastāvēja tikai starp mani un Irēnu, ir dzīva. Šie mazie tuvības mirkļi izdaiļoja ikdienu, un mana sirds pielija ar siltumu un slepenu prieku. Irēna nebija mirusi kā T. un nebija spoks kā Klāss. Viņa bija dzīva un joprojām mana draudzene. Te pagātne turpināja dzīvot savā bērnā – tagadnē, un, iespējams, arī nākotne eksistēja, un pasaule nedraudēja sabrukt tuvāko dienu laikā.

 

Saņēmu ziņu no vīra, ka viņš atgriežas, kas arī bija lieliski, jo trīs dienu prombūtnes laikā jutos noilgojusies. Aizgāju no darba nedaudz agrāk un pa ceļam uz mājām ieskrēju veikalā, lai nopirktu produktus vīra iecienītajam sautējumam.

Viņš jau bija pārnācis mājās. Mazliet noguris, bet apmierināts, kā vienmēr pēc saviem darījumu braucieniem, sēdēja pie televizora un skatījās ziņas. Pienācu apskaut un pamanīju, ka viņa mati burtiski pil.

„Tu esi viscaur slapjš!”

„Jā, iebraucot mūsu ielā, briesmīgi lija, bet taksis nevarēja apstāties pie mājas, jo tieši uz stūra viens noparkojis sarkanu mersi. Dažiem cilvēkiem pilnīgi pajāt uz pārējiem.”

„Kāds sarkanais mersis?”

„Nu tas tur uz stūra.”

Es neuzdrošinājās paskatīties ārā.

 

Nākamajā dienā pateicu vīram, ka man tikšanās ar Andu, un uzreiz pēc darba devos uz Di Lillo, kur sarkanais mersedess bija parādījies pirmo reizi. Manī gruzdēja slepena cerība, ka tur atkal redzēšu vīrieti ar dārgo pulksteni, jo šķita, ka viņš kaut kādā veidā piedalās šajā neizprotamajā sazvērestībā. Bet, protams, viņa tur nebija, pie bāra sēdēja tūristu bars, un neviens nepieminēja sarkano mersedesu. Izdzēru trīs glāzes vīna, juzdamās atvieglota, ka dīvainais automobilis pazudis no manas dzīves.

 

Tas par sevi atgādināja pēc trim dienām, kad, notikušo laimīgi aizmirsusi un jau pievērsusies citām lietām, gāju uz darbu. Pa priekšu soļoja divas sievietes, un viena negaidot iesaucās:

„Paskaties, kāds koši sarkans mersedess! Vai nav smukulītis?”

„Wow!” otra jūsmīgi atsaucās. „Man bija līdzīgs, tikai…”

Es lēnām noskaitīju līdz trīs. Uzmanīgi paskatījos apkārt, cerot – es tiešām cerēju – ieraudzīt daudzināto mašīnu. Varbūt šis bija cits, reālais mersedess un es to beidzot saskatīšu?

 

Varbūt tas slēpās kaut kur aiz stūra un es auto ne-redzēju, jo skatījos citā leņķī? Tomēr ne. Visas trīs stāvējām blakus, un pirmā jūsmotāja rādīja uz kaut ko, kas atradās man tieši priekšā, kas bija vieglāks par gaisu, maigāks par pieskārienu, tas spilgti vizuļoja visā savā neredzamajā sarkanajā skaistumā, kam es nespēju tuvoties. Uz vienu sekundes daļu man šķita, ka redzu sarkanas gaismas atblāzmu, bet tas bija tikai luksofora atspulgs peļķē.

 

Tovakar rūpīgi izskatīju tālruņa numurus, pieļaujot iespēju, ka esmu saglabājusi T. koordinātas, iespējams, pat iešifrējot viņu zem cita vārda. Nekas neatradās. Pēdējo desmit gadu laikā vairākas reizes mainot telefona aparātu, T. numurs kādā dzīves posmā bija pazudis. Viņa draugi? Nevienu no tiem nepazinu, biju satikusi T. tajā pašā Di Lillo, un ārpus tikšanās reizēm manā dzīvoklī mēs nekur kopā negājām. Viņš parādījās manā dzīvē no zila gaisa un tieši tāpat arī pazuda – it kā nekad nebūtu pastāvējis. Mēģināju atcerēties seju un smaržu, cenšoties iztēloties viņu sev līdzās. Skūpsti, glāsti? Nē, nekas neatgriezās. Taču man bija jācenšas. Bija jāmēģina kaut ko darīt, vairāk jāpiepūlas, kaut vai izceļot no atmiņas kādu sarunu fragmentu, pieskārienu, žestu, mīlas nopūtu. Biju pārliecināta: ja es noticētu, ka T. ir dzīvs, es varētu, tāpat kā visi pārējie, saskatīt sarkano mersedesu, kurš pārvietojās pa pilsētu kā krāsainas gaismas bulta.