literatūra
— Pasaule ir lieliska vieta
07/02/2020
Mēs pietupstam mīlestības krastā starp Pikaso mandolīnām piedzītām ar smiltīm
Nesen nejauši atklājās, ka laukos, kurus saucu par saviem, aug 200-250 gadus vecas priedes. Nesen nejauši atklāju, ka amerikāņu dzejnieks, gleznotājs, leģendārās Sanfrancisko izdevniecības City Lights un tikpat leģendārās tāda paša nosaukuma grāmatnīcas īpašnieks Lorenss Fērlingeti ir tikai uz pusi jaunāks. 2019. gada 24. martā viņš nosvinēja (un tas nav pārspīlēti teikts) savu 100. dzimšanas dienu. Zem loga viņam serenādi dziedājis geju koris, dāvināta milzīga torte, protams, ar 100 svecītēm, bet viņš pats sev uzdāvinājis grāmatu – Faber & Faber izdevniecībā iznācis viņa pusautobiogrāfiskais darbs Little Boy (Mazais zēns). Pie tām priedēm man allaž gribas aizstaigāt, Little Boy nopirku Briseles lieliskajā grāmatnīcā Tropismes un ar baudu izlasīju, un tad nolēmu, ka par Fērlingeti jāatgādina arī latviešu lasītājiem. Līdz šim man nācies sastapties tikai ar Imanta Ziedoņa veiktajiem atdzejojumiem krājumā Visiem, visiem jums Amerikas vārdā (1980), taču tajos ir diezgan daudz dažādu pārpratumu, un tie lasās pārāk gludi un „ziedoniski”.
Kaut gan Fērlingeti mēdz piepulcēt bīta paaudzes dzejniekiem, viņš pats sevi par tādu neuzskata. Tomēr cieša saikne pastāv, jo City Lights izdotas daudzu bīta dzejnieku grāmatas, un lielu popularitāti Fērlingeti izpelnījās 1958. gadā, kad viņu arestēja par Alena Ginsberga slavenās poēmas Kauciens publicēšanu. Sekoja gara tiesas prāva, kurā Fērlingeti uzvarēja, un šī uzvara bija labs precedents, kas palīdzēja „vārda brīvības” aizstāvjiem citās līdzīgās prāvās.
Fērlingeti pazīstamākais krājums ir A Coney Island of the Mind (1958) (Konijailenda ir pazīstams izpriecu parks Bruklinā; tātad nosaukumu varētu tulkot kā Prāta (Apziņas?) izpriecu parks), kas tulkots daudzās valodās. Arī lielākā daļa šeit publicēto dzejoļu ir no šī krājuma, kuram raksturīgi spilgti vizuāli tēli un kas apliecina arī Fērlingeti mīlestību pret tolaik Vidusjūras pilsētai līdzīgo Sanfrancisko un tās īpašajiem ļaudīm un riebumu pret plēsonīgo kapitālismu, lielajām, cilvēkam nedraudzīgajām korporācijām, totalitārismu un karu.
Runā, ka tad, kad izplatījušās baumas, ka Fērlingeti uzrakstījis darbu, kas ir pa pusei fikcija, pa pusei autobiogrāfija, pieteikušies daudzi izdevēji, taču ieraugot, ka darba forma atgādina džeza improvizāciju (gandrīz kā Keruakam), viņu kāre apdzisusi. Galu galā grāmatu izdeva Faber & Faber – tā pati izdevniecība, kuras kontā starp daudziem citiem ir arī T. S. Eliota darbu publikācijas. Eliotu Fērlingeti uzskata par savu pirmo skolotāju dzejā.
Atdzejotāja
Dzejoļi no krājuma A Coney Island of the Mind (Prāta izpriecu parks), Ņujorka: New Directions, 1958
1
Tālu virs ostmalas
kas pilna nedrīvētām mājām
starp stīviem baltiem skursteņiem
uz jumta nostieptām veļas auklām
sieviete līmē buras
vējam
sprauzdama savus rīta palagus
ar koka knaģiem
Ai jaukā zīdītāja
tās gandrīz kailās krūtis
met tvirtas ēnas
kad viņa pastiepjas
lai beidzot pakārtu beidzamo no saviem
tik balti nomazgātajiem grēkiem
taču tas ir mikli maigs
un apvijas tai apkārt
piekļaudamies ādai
Un tā nu notverta ar augšupceltām rokām
viņa atmet galvu
neskanīgos smieklos
un ar neapzinātu žestu
sapurina zeltainos matus
kamēr nesasniedzamos jūras klajos
starp plīvojošajiem baltajiem līķautiem
vīd žilbinošie kuģi
uz valstību kas nāks
7
Ko viņa varēja sacīt fantastiskajam mīļlācītim
un ko viņa varēja sacīt brālim
un ko viņa varēja sacīt
kaķim ar nākotnes kājām
un ko viņa varēja sacīt mātei
pēc tās reizes kad viņa atgūlās ziedoša
starp cukurgailīšu puķēm
tajā kaistošajā upes krastā
kur papardes pašķīra viņas mīlnieka
elpas lauzītais gaiss
un putni sajuka prātā
un metās lejā no kokiem
lai nogaršotu zemē vēl gluži karsto
izšļakstīto spermas sēklu
8
Todien Zelta vārtu parkā
vīrs un sieva gāja kopā
pāri plašajai pļavai
kas bija pasaules pļava
Viņam bija zaļi bikšturi
un vienā rokā apbružāta flauta
bet sievai bija vīnogu ķekars
un viņa tās dalīja pa vienai
dažādām vāverēm
it kā katra oga
būtu mazs joks
Un tad viņi abi tuvojās
pāri plašajai pļavai
kas bija pasaules pļava
un tad
ļoti mierīgā vietā, kur sapņoja koki
kas šķita gaidījuši tik ilgi
uz viņiem
viņi nosēdās zālē
neskatīdamies viens uz otru
un ēda apelsīnus
neskatīdamies viens uz otru
un mizas viņi meta
grozā, kuru laikam bija
paņēmuši līdzi tieši šim nolūkam
neskatīdamies viens uz otru
Un tad
viņš novilka kreklu un apakškreklu
bet atstāja cepuri
šķībi galvā
un neteikdams ne vārda
aizmiga ar to galvā
Un viņa sieva tur vienkārši sēdēja skatīdamās
uz putniem kas lidinājās
sasaukdamies savā starpā
rāmajā gaisā
it kā tie šaubītos par eksistenci
vai lūkotu atcerēties ko aizmirstu
Bet tad visbeidzot
arī viņa nogūlās zemē
gulēja skatīdamās augšup uz neko
taču pirksti spaidīja veco flautu
kuru nespēlēja neviens
un beidzot viņa paskatījās
uz vīru
bez kādas īpašas izteiksmes
vienīgi pilnu
drausmīgas depresijas
14
Neļauj tam zirgam
apēst to vijoli
sauca Šagāla māte
Taču viņš
turpināja vien
gleznot
Un kļuva slavens
Un turpināja vien gleznot
Zirgu ar vijoli mutē
Un kad viņš to bija pabeidzis
viņš uzlēca zirgā
un aizauļoja projām
vijoli vicinot
Un tad zemu paklanījies viņš to atdeva
pirmajam kailajam pliknim ko sastapa ceļā
Un tas bija bez saspringuma un
noteikumiem
15
Pastāvīgi riskēdams ar absurdu
un nāvi
kad uzstājas
virs klausītāju
galvām
dzejnieks kā akrobāts
pa atskaņām uzkāpj
uz pašradītās augstās virves
un balansēdams uz acu mirkļiem
virs seju jūras
viņš tausta ceļu
uz dienas otro pusi
izpildīdams entrechat palēcienus
un veiklus kāju trikus
un citas teatrālas izdarības
un to visu ne mirkli nepieņemdams
to kas nav
par to kas tas varētu būt
Jo viņš ir superreālists
kas spiests pieņemt
nospriegotu patiesību
iekams veikt nākamo kustību vai soli
šķietamajā virzībā
uz vēl augstāku laktu
kur Daile stāv un gaida
līdz ar gravitāciju
lai sāktu savu lēcienu par spīti nāvei
Un viņš
šis mazais čārlijčapliniņš
kas vai nu notvers vai nenotvers
tās skaisto mūžīgo veidolu
kas izpletis kājas un rokas
planē esības tukšajā gaisā
18
Izbijies
pats no savas balss skaņas
un no putniem
kas dzied uz kailiem vadiem
svētdienas miegā redzu
kā galēju visādus grēciniekus un tītarus
skaļus suņus ar asiem beigtiem pupiem
un melnus bruņiniekus dzelzs uzvalkos
ar Bruksu etiķetēm
un šleperatslēgām bikšu staklē
Jā
un ar penis erectus kā ar šķēpu
es galēju vecas kundzes
padarot tās vēlreiz jaunas
un ar sava maigi līganā zobena skārienu
atrodot tām viņu jaunības
balvas un galvas
ak jā
miega glaimojošajos māņos
mēs nākam mēs uzvaram visur
taču kamēr tas notiek
reālais standartlaiks turpina tikšķēt
un jaunizcepti bēbji ar reāliem zobiem
aprij mūsu fantastiski
izfikcijoto nākotni
24
Mēs pietupstam mīlestības krastā
starp Pikaso mandolīnām piedzītām ar smiltīm
un apraktām kaķpēdiņām kas nepazīst sfinksu
starp sviestmaižu papīriem
beigtu krabju spīlēm
un jūraszvaigžņu rakstiem
Mēs pietupstam mīlestības krastā
starp liedagā izsviestām nārām
viņu brēcošiem bēbjiem un plikpauriem vīriem
un mājās drāztiem koka dzīvnieciņiem
kam saldējumkociņu kājas
kas nespēj staigāt vai mīlēt
izņemot maltītes dēļ
Mēs pietupstam uz mīlestības sliekšņa
un esam tik droši kā tikai skvoteri var būt
starp sāļā sekspaisuma
pamestajām peļķēm
un saldām sēklas tērcēm
un sašļukušiem pinčiem
smilts maigā miesā raktiem
Un tomēr smejamies
un tomēr skrienam mēs
un tomēr metamies
mēs mīlas laivās iekšā
bet ir daudz dziļāk
ir vēl daudz vēlāk
nekā mums šķiet
un viss iet uz grunti mums
un glābējriņķi pieviļ
Un dzeram mēs un noslīkstam
Dzejoļi no krājuma City Lights Pocket Poets Anthology (City Lights kabatas dzejnieku antoloģija), Sanfrancisko: City Lights Books, 1995
21
Debesis
bija tikai uz pusi tik tālas
dzejas vakarā
klausoties svelošajās frāzēs
kad dzirdēju, kā dzejniekam
iestājas atskaņu erekcija
un tad viņš novērsās
un šķita samulsis
„Jebkurš dzīvnieks” viņš beidzot teica
„Pēc kopošanās ir bēdīgs”
Taču mīlnieki pēdējā rindā
šķita pilnīgi aizmirsušies
un gluži priecīgi
25
Pasaule ir lieliska vieta
kur piedzimt
ja nebēdā ka būt laimīgam
nav nemaz vienmēr
tik labi
ja tev nekaitē kāda kripata elles
laiku pa laikam
tieši tad, kad viss šķiet uz goda
jo pat tie tur debesīs
nedzied
visu laiku
Pasaule ir lieliska vieta
kur piedzimt
ja nebēdā kad daži cilvēki mirst
visu laiku
vai varbūt tikai cieš badu
laiku pa laikam
kas nav nemaz tik slikti
ja tas neesi tu
O, pasaule ir lieliska vieta
kur piedzimt
ja tevi diez ko netraucē
daži miruši prāti
augstos posteņos
vai arī pārītis bumbu
laiku pa laikam
jūsu augšup vērstajās sejās
vai vēl daža laba nepareizība
kam pakļauta
mūsu Firmas Zīmju sabiedrība
ar saviem ievērojamiem vīriem
un saviem nevērojamiem vīriem
un saviem priesteriem
un citiem policistiem
un savām dažādajām segregācijām
un kongresa izmeklēšanām
un citiem aizcietējumiem
kam pakļauta
mūsu muļķīgā miesa
Jā, pasaule ir pati labākā vieta
tādām lietām
kā prieka ainas
un mīlēšanās ainas
un skumjām ainām
un klusu dziesmu dungošanai un iedvesmas gūšanai
un staigāšanai apkārt
visu aplūkojot
un puķes pasmaržojot
un statuju knaibīšanai
un pat domāšanai
un cilvēku skūpstīšanai un
bērnu taisīšanai un bikšu valkāšanai
un cepuru vicināšanai un
dejošanai
un iešanai peldēties upēs
piknikos
vasaras vidū
un vispār
uzdzīvošanai
Jā
bet tieši tam visam pa vidu
ierodas smaidošais
līķu izvadītājs
Dzejolis no krājuma San Francisco Poems (Sanfrancisko dzejoļi), Sanfrancisko: City Lights Foundation, 2001
Mainīgā gaisma
Sanfrancisko mainīgā gaisma
nav jūsu Austrumkrasta gaisma
vai jūsu
Parīzes pērļainā gaisma
Sanfrancisko gaisma
ir jūras gaisma
salas gaisma
Un gaisma no miglas
kas ietin pakalnus
ieklīstot naktī
caur Zelta vārtiem
lai nogultu pāri pilsētai ausmā
Un tad rāmajos vēlajos rītos
kad migla nodedzināta
saule krāso mājas baltas
ar Grieķijas gaismas jūru
ar asām un tīrām ēnām
līdz pilsēta izskatās tā
it kā būtu svaigi nokrāsota
Bet četros pēcpusdienā saceļas vējš
un pārslauka kalnus
Un tad ir agrā vakara gaismas plīvurs
Un tad raupjš buraudekls
kad jaunās nakts migla
ieplūst vāliem
Un šajā gaismas ielejā
pilsēta dreifē
uz okeāna virsmas
No angļu valodas atdzejojusi Ieva Lešinska