punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pasaule ir lieliska vieta

Lorenss Fērlingeti

07/02/2020

 

Nesen nejauši atklājās, ka laukos, kurus saucu par saviem, aug 200-250 gadus vecas priedes. Nesen nejauši atklāju, ka amerikāņu dzejnieks, gleznotājs, leģendārās Sanfrancisko izdevniecības City Lights un tikpat leģendārās tāda paša nosaukuma grāmatnīcas īpašnieks Lorenss Fērlingeti ir tikai uz pusi jaunāks. 2019. gada 24. martā viņš nosvinēja (un tas nav pārspīlēti teikts) savu 100. dzimšanas dienu. Zem loga viņam serenādi dziedājis geju koris, dāvināta milzīga torte, protams, ar 100 svecītēm, bet viņš pats sev uzdāvinājis grāmatu – Faber & Faber izdevniecībā iznācis viņa pusautobiogrāfiskais darbs Little Boy (Mazais zēns). Pie tām priedēm man allaž gribas aizstaigāt, Little Boy nopirku Briseles lieliskajā grāmatnīcā Tropismes un ar baudu izlasīju, un tad nolēmu, ka par Fērlingeti jāatgādina arī latviešu lasītājiem. Līdz šim man nācies sastapties tikai ar Imanta Ziedoņa veiktajiem atdzejojumiem krājumā Visiem, visiem jums Amerikas vārdā (1980), taču tajos ir diezgan daudz dažādu pārpratumu, un tie lasās pārāk gludi un „ziedoniski”.

Kaut gan Fērlingeti mēdz piepulcēt bīta paaudzes dzejniekiem, viņš pats sevi par tādu neuzskata. Tomēr cieša saikne pastāv, jo City Lights izdotas daudzu bīta dzejnieku grāmatas, un lielu popularitāti Fērlingeti izpelnījās 1958. gadā, kad viņu arestēja par Alena Ginsberga slavenās poēmas Kauciens publicēšanu. Sekoja gara tiesas prāva, kurā Fērlingeti uzvarēja, un šī uzvara bija labs precedents, kas palīdzēja „vārda brīvības” aizstāvjiem citās līdzīgās prāvās.

Fērlingeti pazīstamākais krājums ir A Coney Island of the Mind (1958) (Konijailenda ir pazīstams izpriecu parks Bruklinā; tātad nosaukumu varētu tulkot kā Prāta (Apziņas?) izpriecu parks), kas tulkots daudzās valodās. Arī lielākā daļa šeit publicēto dzejoļu ir no šī krājuma, kuram raksturīgi spilgti vizuāli tēli un kas apliecina arī Fērlingeti mīlestību pret tolaik Vidusjūras pilsētai līdzīgo Sanfrancisko un tās īpašajiem ļaudīm un riebumu pret plēsonīgo kapitālismu, lielajām, cilvēkam nedraudzīgajām korporācijām, totalitārismu un karu.

Runā, ka tad, kad izplatījušās baumas, ka Fērlingeti uzrakstījis darbu, kas ir pa pusei fikcija, pa pusei autobiogrāfija, pieteikušies daudzi izdevēji, taču ieraugot, ka darba forma atgādina džeza improvizāciju (gandrīz kā Keruakam), viņu kāre apdzisusi. Galu galā grāmatu izdeva Faber & Faber – tā pati izdevniecība, kuras kontā starp daudziem citiem ir arī T. S. Eliota darbu publikācijas. Eliotu Fērlingeti uzskata par savu pirmo skolotāju dzejā.

Atdzejotāja

 

Dzejoļi no krājuma A Coney Island of the Mind (Prāta izpriecu parks), Ņujorka: New Directions, 1958

 

1

            Tālu virs ostmalas
                                     kas pilna nedrīvētām mājām
starp stīviem baltiem skursteņiem
                                    uz jumta nostieptām veļas auklām
            sieviete līmē buras
                                    vējam
sprauzdama savus rīta palagus
                                    ar koka knaģiem
                        Ai jaukā zīdītāja
                                                tās gandrīz kailās krūtis
            met tvirtas ēnas
                                    kad viņa pastiepjas
lai beidzot pakārtu beidzamo no saviem
                                    tik balti nomazgātajiem grēkiem
            taču tas ir mikli maigs
                                    un apvijas tai apkārt
            piekļaudamies ādai
                                    Un tā nu notverta ar augšupceltām rokām
            viņa atmet galvu
                                    neskanīgos smieklos
un ar neapzinātu žestu
                                    sapurina zeltainos matus
kamēr nesasniedzamos jūras klajos
                                    starp plīvojošajiem baltajiem līķautiem
            vīd žilbinošie kuģi
                                    uz valstību kas nāks

 

7

Ko viņa varēja sacīt fantastiskajam mīļlācītim
un ko viņa varēja sacīt brālim
un ko viņa varēja sacīt
                                    kaķim ar nākotnes kājām
un ko viņa varēja sacīt mātei
pēc tās reizes kad viņa atgūlās ziedoša
                                    starp cukurgailīšu puķēm
            tajā kaistošajā upes krastā
                        kur papardes pašķīra viņas mīlnieka
                                    elpas lauzītais gaiss
            un putni sajuka prātā
                                    un metās lejā no kokiem
lai nogaršotu zemē vēl gluži karsto
                                    izšļakstīto spermas sēklu

 

8

  Todien Zelta vārtu parkā
                                    vīrs un sieva gāja kopā
    pāri plašajai pļavai
                                    kas bija pasaules pļava
Viņam bija zaļi bikšturi
                                    un vienā rokā apbružāta flauta
   bet sievai bija vīnogu ķekars
                                    un viņa tās dalīja pa vienai
                                       dažādām vāverēm
                                                            it kā katra oga
                                                būtu mazs joks

  Un tad viņi abi tuvojās
                                    pāri plašajai pļavai
kas bija pasaules pļava
                                      un tad
            ļoti mierīgā vietā, kur sapņoja koki
          kas šķita gaidījuši tik ilgi
                                                uz viņiem
             viņi nosēdās zālē
                                    neskatīdamies viens uz otru
               un ēda apelsīnus
                    neskatīdamies viens uz otru
                                               un mizas viņi meta
             grozā, kuru laikam bija
                                    paņēmuši līdzi tieši šim nolūkam
                        neskatīdamies viens uz otru

  Un tad
            viņš novilka kreklu un apakškreklu
     bet atstāja cepuri
                            šķībi galvā
                                                un neteikdams ne vārda
        aizmiga ar to galvā
                                    Un viņa sieva tur vienkārši sēdēja skatīdamās
uz putniem kas lidinājās
  sasaukdamies savā starpā
                        rāmajā gaisā
 it kā tie šaubītos par eksistenci
                                    vai lūkotu atcerēties ko aizmirstu

Bet tad visbeidzot
            arī viņa nogūlās zemē
                                    gulēja skatīdamās augšup uz neko
       taču pirksti spaidīja veco flautu
                                                kuru nespēlēja neviens
         un beidzot viņa paskatījās
                         uz vīru
bez kādas īpašas izteiksmes
                        vienīgi pilnu
      drausmīgas depresijas

 

14

Neļauj tam zirgam
                        apēst to vijoli
  sauca Šagāla māte
                        Taču viņš
            turpināja vien
                        gleznot

Un kļuva slavens

Un turpināja vien gleznot
                                    Zirgu ar vijoli mutē
Un kad viņš to bija pabeidzis
viņš uzlēca zirgā
                        un aizauļoja projām
            vijoli vicinot

Un tad zemu paklanījies viņš to atdeva
pirmajam kailajam pliknim ko sastapa ceļā

Un tas bija bez saspringuma un
                                    noteikumiem

 

15

Pastāvīgi riskēdams ar absurdu
                                                un nāvi
            kad uzstājas
                                    virs klausītāju
                                                            galvām

dzejnieks kā akrobāts
                        pa atskaņām uzkāpj
                                                uz pašradītās augstās virves
un balansēdams uz acu mirkļiem
                                                virs seju jūras
            viņš tausta ceļu
                                    uz dienas otro pusi
izpildīdams entrechat palēcienus
                        un veiklus kāju trikus
un citas teatrālas izdarības
                        un to visu  ne mirkli nepieņemdams
            to kas nav
                        par to kas tas varētu būt

Jo viņš ir superreālists
                        kas spiests pieņemt
            nospriegotu patiesību
                        iekams veikt nākamo kustību vai soli
šķietamajā virzībā
                        uz vēl augstāku laktu
kur Daile stāv un gaida
                        līdz ar gravitāciju
                                    lai sāktu savu lēcienu par spīti nāvei

 Un viņš
            šis mazais čārlijčapliniņš
                                    kas vai nu notvers vai nenotvers
            tās skaisto mūžīgo veidolu
                                    kas izpletis kājas un rokas
                        planē esības tukšajā gaisā

 

18

                        Izbijies
                                    pats no savas balss skaņas
   un no putniem
                        kas dzied uz kailiem vadiem
 svētdienas miegā redzu
                        kā galēju visādus grēciniekus un tītarus
skaļus suņus ar asiem beigtiem pupiem
                        un melnus bruņiniekus dzelzs uzvalkos
            ar Bruksu etiķetēm
                        un šleperatslēgām bikšu staklē


  un ar penis erectus kā ar šķēpu
                                                es galēju vecas kundzes
            padarot tās vēlreiz jaunas
un ar sava maigi līganā zobena skārienu
            atrodot tām viņu jaunības
                        balvas un galvas
                                                ak jā
                                                            miega glaimojošajos māņos
            mēs nākam mēs uzvaram visur
                                                            taču kamēr tas notiek
reālais standartlaiks turpina tikšķēt
                                    un jaunizcepti bēbji ar reāliem zobiem
            aprij mūsu fantastiski
                                    izfikcijoto nākotni

 

24

Mēs pietupstam mīlestības krastā
            starp Pikaso mandolīnām piedzītām ar smiltīm
                        un apraktām kaķpēdiņām kas nepazīst sfinksu
                                    starp sviestmaižu papīriem
                                                beigtu krabju spīlēm
                                                            un jūraszvaigžņu rakstiem

Mēs pietupstam mīlestības krastā
            starp liedagā izsviestām nārām
                        viņu brēcošiem bēbjiem un plikpauriem vīriem
                                    un mājās drāztiem koka dzīvnieciņiem
                                                kam saldējumkociņu kājas
                                                            kas nespēj staigāt vai mīlēt
                                                                        izņemot maltītes dēļ

Mēs pietupstam uz mīlestības sliekšņa
            un esam tik droši kā tikai skvoteri var būt
                        starp sāļā sekspaisuma
                                                            pamestajām peļķēm
                        un saldām sēklas tērcēm
                                                            un sašļukušiem pinčiem
            smilts maigā miesā raktiem

Un tomēr smejamies
            un tomēr skrienam mēs
                        un tomēr metamies
                                                mēs mīlas laivās iekšā
                        bet ir daudz dziļāk
                                                ir vēl daudz vēlāk
                                                                        nekā mums šķiet
                        un viss iet uz grunti mums
                                                un glābējriņķi pieviļ
Un dzeram mēs un noslīkstam

 

Dzejoļi no krājuma City Lights Pocket Poets Anthology (City Lights kabatas dzejnieku antoloģija), Sanfrancisko: City Lights Books, 1995

 

21

            Debesis
                        bija tikai uz pusi tik tālas
dzejas vakarā
                        klausoties svelošajās frāzēs
kad dzirdēju, kā dzejniekam
                            iestājas atskaņu erekcija
            un tad viņš novērsās
                            un šķita samulsis
            „Jebkurš dzīvnieks” viņš beidzot teica
             „Pēc kopošanās ir bēdīgs”
  Taču mīlnieki pēdējā rindā
                          šķita pilnīgi aizmirsušies
                        un gluži priecīgi

 

25

            Pasaule ir lieliska vieta
                                                kur piedzimt
ja nebēdā ka būt laimīgam
                        nav nemaz vienmēr
                                                tik labi
            ja tev nekaitē kāda kripata elles
                        laiku pa laikam
            tieši tad, kad viss šķiet uz goda
                                    jo pat tie tur debesīs
                        nedzied
                                                visu laiku

            Pasaule ir lieliska vieta
                                                kur piedzimt
ja nebēdā kad daži cilvēki mirst
                                                visu laiku
            vai varbūt tikai cieš badu
                                                laiku pa laikam
            kas nav nemaz tik slikti
                                                ja tas neesi tu

O, pasaule ir lieliska vieta
                                                kur piedzimt
            ja tevi diez ko netraucē
                                                daži miruši prāti
            augstos posteņos
                                    vai arī pārītis bumbu
             laiku pa laikam
                                    jūsu augšup vērstajās sejās
vai vēl daža laba nepareizība
                                    kam pakļauta
mūsu Firmas Zīmju sabiedrība
ar saviem ievērojamiem vīriem
                        un saviem nevērojamiem vīriem
                                                 un saviem priesteriem
                        un citiem policistiem
                                                un savām dažādajām segregācijām
un kongresa izmeklēšanām
                                                  un citiem aizcietējumiem
            kam pakļauta
                        mūsu muļķīgā miesa

Jā, pasaule ir pati labākā vieta
                                                tādām lietām
            kā prieka ainas
                                    un mīlēšanās ainas
un skumjām ainām
            un klusu dziesmu dungošanai un iedvesmas gūšanai
            un staigāšanai apkārt
                                    visu aplūkojot
                                                            un puķes pasmaržojot
            un statuju knaibīšanai
                                    un pat domāšanai
                                                            un cilvēku skūpstīšanai un
                        bērnu taisīšanai un bikšu valkāšanai
                                                            un cepuru vicināšanai un
                                    dejošanai
                                                un iešanai peldēties upēs
                                    piknikos
                                       vasaras vidū
                        un vispār
                                      uzdzīvošanai


 bet tieši tam visam pa vidu
                                    ierodas smaidošais

līķu izvadītājs

 

Dzejolis no krājuma San Francisco Poems (Sanfrancisko dzejoļi), Sanfrancisko: City Lights Foundation, 2001

 

Mainīgā gaisma

Sanfrancisko mainīgā gaisma
            nav jūsu Austrumkrasta gaisma
                        vai jūsu
                                    Parīzes pērļainā gaisma

Sanfrancisko gaisma
                        ir jūras gaisma
                                    salas gaisma

Un gaisma no miglas
                        kas ietin pakalnus
            ieklīstot naktī
                        caur Zelta vārtiem
                                    lai nogultu pāri pilsētai ausmā

Un tad rāmajos vēlajos rītos
   kad migla nodedzināta
            saule krāso mājas baltas
                                    ar Grieķijas gaismas jūru
                        ar asām un tīrām ēnām
                           līdz pilsēta izskatās tā
                                    it kā būtu svaigi nokrāsota
Bet četros pēcpusdienā saceļas vējš
                                    un pārslauka kalnus
Un tad ir agrā vakara gaismas plīvurs
Un tad raupjš buraudekls
                        kad jaunās nakts migla
                                                ieplūst vāliem
Un šajā gaismas ielejā
                                    pilsēta dreifē
                                                            uz okeāna virsmas

 

No angļu valodas atdzejojusi Ieva Lešinska

Dalies ar šo rakstu