punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mēs dzīvojam izdomātā pasaulē

Ilmārs Šlāpins

11/02/2020

 

Punctum turpina eseju sēriju par dažādiem aspektiem zinātniskās fantastikas žanrā. Šai tēmai ir veltīta Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde Nenorunātās tikšanās, kas līdz 23. februārim ir skatāma izstāžu zālē Arsenāls.

 

Man šķiet, es labi atceros to brīdi bērnībā, kad vecāku, skolas un televizora sniegtās zināšanas aizvien straujāk sāka sašaurināt manis iztēloto pasauļu iespējas, sažņaudzoties ap vienīgo iespējamo un „īsto” pasaules modeli. Mācību grāmatu un skolotāju izlikto atzīmju kategoriskums šīs pasaules robežas nostiprināja vēl vairāk un nepieļāva pat domu, ka varētu eksistēt vēl kāds cits pastāvošo lietu un to attiecību skaidrojums. Līdz tam es dzīvoju laimīgā ilūzijā, ka pasaule, ko es redzu sev apkārt, var arī neeksistēt vispār. Es ik pa brīdim izdomāju kādu skaidrojumu tam vai citam notikumam un savām bailēm par to, ka šo pasauli ir izdomājuši un radījuši kādi citi, – radījuši, lai mani apmānītu. Es pieļāvu, ka vecāki no rīta nevis dodas uz darbu, bet paliek tur ārpusē, pieplakuši dzīvokļa logiem vai novērošanas spraugām, lai vērotu, ko es daru un kā reaģēju uz to vai citu lietu. Viņiem nav nekāda cita „darba” kā vien nodrošināt to, lai es neuzzinu, „kā viss ir patiesībā”. Bet tur, aiz viņiem, eksistēja kaut kāda pilnīgi cita, man neatļauta zināšanu un pieredzes sfēra. Citiem vārdiem sakot, mana pasaule sastāvēja no vairākiem slāņiem. Pilnīgi droši es varēju uzticēties tikai savam ķermenim un ar to tuvā kontaktā nonākušajām apkārtējās vides detaļām. Ārpus šīs zonas bija nākamā, kuru es vairs nekontrolēju, taču spēju iedomāties. Vēl tālāk varēja atrasties kāds cits slānis, kuru nekontrolēja tie, kas novēroja un kontrolēja mani. Par šiem tālākajiem slāņiem man nebija ne mazākā priekšstata, tāpēc tur varēja atrasties un notikt jebkas.

Ar laiku, kļūstot pieaugušākam, mana pārliecība par iespējamo pasauļu bezgalīgo skaitu sabruka, atduroties pret sabiedrības un izglītības sistēmas necaursitamajiem argumentiem. Vēl kādu laiku es apstulbis skatījos uz ģeometrijas skolotājas nodiktētajiem teorēmu pierādījumiem un cēlu roku, lai lūgtu paskaidrot, kā tieši iespējams pierādīt to, ka šis pierādījums darbojas un ir īsts, bet fizikas stundās nespēju noticēt, ka iekšdedzes dzinēja darbības principus paskaidrojošā shēma patiešām parāda to, kāpēc mašīnas motors griežas, nevis iesprūst vai uzsprāgst uz vietas. Drīz vien skolotāju izmisums un nepielūdzamā atzīmju sistēma man pierādīja, ka uzdot šādus jautājumus nav jēgas, – pasaule ir iekārtota tā, kā tā iekārtota, un apšaubīt to var tikai trakie vai pretvalstiski noskaņotie. Es raudzījos apkārt un novēroju, ka citi skolēni nemaz nealkst uzdot jautājumus par to, kā tad patiesībā ir. Par kaut ko līdzīgu runā Aspazija, savā atmiņu grāmatā No atzīšanas koka (1919) rakstot, ka bērnībā saņemt atbildes uz jautājumiem nemaz neesot gribējusi: „Man jāsaka, ka es vispār nepiederēju pie tiem bērniem, kuri mēdz daudz jautāt par katru lietu. Mani arī neapmierināja, kad es dabūju izskaidrojumu, jo man tad bij, it kā iespaids mazinātos un izgaistu. Tas iznāca citāds, nekā es to biju iedomājusies, un bieži man tad uzmācās tāds neapzināms žēlums.”

Nojausmu par to, ka patiesībā pasaule varētu būt savādāka, nē, pareizāk būtu teikt – prieku par to, ka šādu nojausmu ir iespējams cilāt, es atguvu, iepazīstot tā dēvētās zinātniskās fantastikas literatūru. Sāku ar Žilu Vernu un Herbertu Velsu, tad atklāju Kobo Abi un Reju Bredberiju. Klasiskās fantastikas paņēmiens – iztēloties, kas varētu notikt nākotnē, – bija tikai tāda iesildīšanās, pirms ķerties pie bīstamākiem domu eksperimentiem. Jau kopš Džonatana Svifta laikiem rakstnieku fantāziju stimulēja ceļojumu pieredze – sastopot otrā pasaules malā pavisam citu dabu, zvērus un pavisam savādākus cilvēkus, ceļinieki atklāja, ka viņu priekšstati par pasauli nav pilnīgi. Iztēlē pamainot kādu realitātes detaļu, var iedomāties pasauli vai sabiedrību ar krietni mainītu uzbūvi. Tiesa, Svifta gadījumā liliputu, milžu vai runājošo zirgu kultūras bija tikai alegorijas, ar kuru palīdzību tika kritizēta Anglijas sabiedrība, taču šādi domas eksperimenti stimulēja pavisam jauna veida literatūras un mākslas attīstību. Tā vietā, lai aprakstītu zināmo, rakstnieki ķērās pie hipotētiskām situācijām, uzdodot gan pavisam vienkāršus, gan izsmalcinātākus jautājumus. Kas varētu būt noticis pagātnē, ja notikumu gaita kādā brīdī aizietu citu ceļu? Kāda būtu bijusi PSRS, ja pie varas būtu ticis Trockis, nevis Staļins? Kas notiktu, ja karā uzvarētu Hitlers? Kāda izskatītos mūsu pasaule šobrīd, ja cilvēce dzīvotu zem ūdens kā zivis? Kāda būtu dzīvība uz Zemes, ja tā riņķotu ap dubultzvaigzni? Kāds būtu cilvēks, ja viņš dzīvotu mūžīgi? Kas notiktu, ja mums būtu nevis divi dzimumi, bet pieci? Kādas veidotos attiecības mūsu sabiedrībā, ja divdzimumu vairošanās notiktu, nododot ģenētisko materiālu nevis seksuāla akta brīdī, bet tāpat kā vīrusu infekciju – ar odu vai ērču starpniecību? Vai mēs pamanītu atšķirību, ja matēriju veidotu nevis atomi un molekulas, bet tīrs neitrīno lauks? Tieši šis pēdējais motīvs bija izmantots Staņislava Lema romānā Solaris un sasaucās ar manu bērnišķīgo priekšstatu par mākslīgi radītu realitāti, kuras mērķis ir apmānīt mūs visus, – astronauta mirušās sievas kopija no viņa atmiņām bija izveidota kā mulāža, kaut kas līdzīgs mājai, kuras ķieģeli ir uzzīmēti uz vienlaidus betona sienas.

Vēlāk es sapratu, ka ne tikai fantasti, bet arī tie paši nopietnie zinātnieki, kas aprakstījuši zināmo un garlaicīgo pasaules modeli, patiesībā neko līdz galam nezina un turpina eksperimentēt ar citiem iespējamo pasauļu variantiem. Pateicoties datoru ienākšanai zinātnē, viņiem bija radusies iespēja daudz ātrāk un efektīvāk modelēt un salīdzināt dažādu pasauļu simulācijas, vērojot, kā tās rodas, attīstās un iet bojā. Sākumā šīs datorsimulācijas bija pavisam primitīvas un sastāvēja no bināriem, decimāliem vai vēl kādiem ciparu kodiem, taču, iekļaujot tajās aizvien lielāku detalizāciju un iespējamo ietekmju avotus, šīs pasaules apauga ar pavisam reālistisku „ādu”. Iespēju literārā veidā no nulles uzbūvēt veselu pasauli ar tās vēsturi, civilizāciju, valodām un reliģijām spoži realizēja Džons Ronalds Rūels Tolkīns, un maisam ar dažādu stilu un intelekta līmeņu fantāzijas mākslu gals bija vaļā. Ideju par to, kā radīt jaunas pasaules jeb „universus”, kas darbotos savu stingri definētu likumu ietvaros, piepildīja komiksu autori, bet kolektīvi uzkrātā pieredze par domas eksperimentiem un pasauļu aprakstiem literatūrā un zinātnē savienojumā ar kino un datorgrafikas piedāvātajām iespējām novedusi pie krāšņa fantāzijas filmu un seriālu biruma.

Mūsdienu skatītājs jau ir pieradis, ka mākslas darba uztvere pieprasa no skatītāja spēju domāt jaunradītu nosacījumu ietvaros. Datorspēļu realitāte pieradināja mūs līdzdarboties izdomātu pasauļu sistēmās ar savām koordinātu sistēmām – sākot ar citām ētiskajām normām un beidzot ar atšķirīgām gravitācijas konstantēm. Robeža starp „reālo” un „nosacīto” kļuvusi tik izplūdusi vai pat nesvarīga, ka „fake news” un „deepfake” video ienāk mūsu ikdienā kā reāla informācijas plūsmas sastāvdaļa. Tā, piemēram, ieraugot klipu, kurā Donalds Tramps saka to, ko viņš nav teicis, mēs varam apzināties, ka tas nav patiess, taču uztveram to kā reālu un „laikojamu” kolektīvās saziņas līdzekli.

Filozofijā šai problēmai (vai tās neesamībai) uzmanība tikusi pievērsta jau sen. Viljams Džeimss savā darbā Plurālistiskais visums (1909) apgalvo, ka pretruna starp monismu un plurālismu izzūd bez pēdām, tiklīdz to sākam analizēt. Ja eksistē tikai viena pasaule, tad tā ietver sevī neskaitāmus kontrastējošus aspektus, bet, ja eksistē daudzas pasaules, to kopums veido vienu Visumu. Viena pasaule var tikt uztverta kā daudzas, bet daudzas var tikt aplūkotas kā viena – viss atkarīgs no mūsu redzespunkta. Viņam piebalso Nelsons Gudmens savā lekciju ciklā Pasauļu radīšanas paņēmieni (1978) – izteikumi „Saule vienmēr kustas” un „Saule vienmēr ir nekustīga” var tikt uzskatīti par vienlīdz patiesiem, lai arī ir savstarpēji pretrunīgi. Mēs nevaram apgalvot, ka šie izteikumi apraksta katrs savu alternatīvu pasauli, jo varam pierādīt tos, aplūkojot katru savā koordinātu sistēmā. Ja skolas solā mums bija vieglāk pieņemt, ka koordinātu sistēma ir „īstāka” par notikumiem, kas tajā norisinās, tad dzīvē mēs redzam to, ka koordinātas ir tikai notikumu apraksta veids, kam nav nekā kopīga ar tajās novietotajiem objektiem.

Pamanot to, kā dažādas robežsituācijas, kurās cilvēka domāšanu iespaido vai samulsina vispārzināmu pasaules uzbūves principu un vēstures faktu apšaubīšana, par jaunu un daudzveidīgu daiļrades žanru izvērsusies „alternatīvās patiesības” tekstu un video ražošana. Alternatīvajai vēsturei veltīti grāmatu sējumi pierāda, ka Viduslaiku nav bijis, alternatīvā kosmoloģija pierāda to, ka Zeme ir plakana. Internetā var atrast rūpīgu aprēķinu, faktu un videoliecību apkopojumus, kas apgalvo, ka Saule ir mākslīgs objekts tepat Zemes orbītā, ka Mēness neeksistē vai arī ir izdobts un tajā mīt citplanētieši, kas vada notiekošo uz mūsu planētas. Daži no šādu sižetu autoriem cenšas saglabāt nopietnu vai biedējošu sejas izteiksmi, citi atklāti spēlējas ar noteiktu zinātnisku vai pseidozinātnisku paņēmienu krājumu, lai uzdotu skatītāju apziņu kutinošus jautājumus. Bet varbūt Zemei ir virtuļa forma? Vai mēs tad varētu pierādīt, ka tā nav? Kāpēc pirms gadu tūkstošiem vai simtiem celtu ēku un metāla konstrukciju kvalitāte ir tāda, kādu mūsu dienās nespējam atkārtot? Varbūt mūsu vēsturē ir kāds pārrāvums un civilizācija patiesībā degradējusies? Ja mēs tik daudz ko par pasauli un vēsturi nezinām, varbūt eksistē kaut kas tāds, ko no mums slēpj? Kas tas varētu būt?

Konkrēts pierādījums tam, ka ar šāda veida mākslu iespējams neslikti nopelnīt, ir mēģinājums izkrāpt naudu, izsūtot spama e-pastus ne vairs ar Nigērijas prinča bēdu stāstu, bet gan ar vēstījumu par afrikāņu astronautu Abaču Tundi, kurš 1989. gadā piedalījies padomju kosmonautu misijā Sojuz-8T un nelaimīgā kārtā palicis tur aizmirsts pēc PSRS sabrukuma. Viņa algas kontā pa šo laiku uzkrājies pamatīgs kapitāls 15 miljonu dolāru apmērā, taču nepieciešama jūsu palīdzība, lai 3 miljonus pārskaitītu glābšanas misijas organizēšanai. Nu, un tā tālāk. Fantāzija, literatūra, māksla un izdomāta nauda savijas aizvien jaunu pasauļu radīšanas mudžeklī, kurā pazūd ne tikai nošķīrums „īsts un izdomāts”, bet zaudē jēgu arī robeža starp „dzīvi” un „mākslu”.

Dalies ar šo rakstu