— Kolapss

 

Toms Šinkarjuks (Tomas Šinkariukas, 1971) ir lietuviešu dramaturgs, rakstnieks un tulkotājs. Studējis angļu valodu un socioloģiju, 1991. gadā devies uz ASV, bet pēc atgriešanās Lietuvā strādājis televīzijā. Rakstīt sācis četrpadsmit gadu vecumā, izdevis vairākus lugu un stāstu krājumus, kā arī romānu Kā bērni (Kaip vaikai, 2011). Lietuvas teātros uzvestas vairākas Šinkarjuka lugas, un arī viņa prozā jūtama drāmas ietekme.

Šinkarjuks ir masveida kultūras noliedzējs, un kritiķi viņu dēvē par 20. gs. avangardistu pēcteci. Autoram raksturīga bezkompromisu pozīcija, tieša, asa valoda un drosmīgi sižeta pavērsieni. Viņa jaunradītā pasaule var šķist neordināra un pat šokējoša, taču tā tiek raksturota kā balansēšana uz robežām, nevis to pārkāpšana.

Stāsts Kolapss 2007. gadā publicēts Lietuvas Rakstnieku savienības mēnešrakstā Metai. 

Tulkotāja

 

Neprāta daba ir noslēpumaina. Reizēm tas sākas kā klusa prelūdija, bet beidzas kā kaisles caurvīts koncerts. Bena (38 gadus veca biroja klerka) gadījums bija tieši tāds. Tas iesākās maigi, bet pēc tam viņam no augšas uzbruka viss krāsaini dēmoniskais viņa pieticīgās psihes deviāciju un variāciju vilnis. Kādā maija pēcpusdienā, iedams pa ielu, viņš sagribēja pajautāt garāmgājējam, cik pulkstenis. Un pajautāja. Lai arī pulkstenis viņam bija. Pat veseli divi. Viens mobilajā tālrunī, otrs – uz rokas. Pēc dažām minūtēm viņš sagribēja pajautāt vēlreiz. „Ja nepajautāšu, būs slikti, lai arī tā ir tikai spēle.” Pusstundas laikā viņš aptaujāja piecpadsmit garāmgājējus, un visi viņu godprātīgi informēja vai arī teica, ka nezina. Spēle viņam ātri apnika. Tie visu laiku teica vienu un to pašu. Sievietes apstājās, steigā rakņājās somiņās, pieturēdamas tās ar saliektu paceltu kāju, vilka laukā telefonus, viņu mantas krita no somiņas uz ietves. Viņš katru reizi pieliecās un tās pieklājīgi pacēla. Kabatlakatiņu vai lūpu krāsu. Teica viņām: „Nepūlieties.” Bet viņas centās. Teica viņam: „Nekas, nekas, tūlīt,” – un atkal rakņājās somiņās, meklēdamas dziļi iebāzto telefonu, protams, ja nebija rokas pulksteņa. Reizēm viņas apstājās kā iemietas, it kā viņš tās būtu nohipnotizējis. Dažas pat paraudzījās viņā un uzsmaidīja, meklēdamas to viņam nevajadzīgo informāciju. Un viņš lūkojās uz sievietēm un arī smaidīja. Lūk, kāda vara viņam pār tām bija. Ar vīriešiem bija sliktāk. Daži vienkārši pagāja garām, kaut ko noburkšķēdami zem deguna. Tie bija pretīgi radījumi. Neveiksminieki un cietpauri. Tāpēc, ieraudzījis vēl vienu vīriešu dzimuma garāmgājēju, Bens piegāja klāt un pajautāja:

– Atvainojiet… cik tad nu atkal… sadedzināti zobi balti vai pulkstenis?

Reakcija viņam bija pilnīga vilšanās. Cilvēks ātri pagāja malā. Viņš pats devās tālāk un, saticis citu garāmgājēju, pajautāja:

– Cik pulkstenis… cik dirsā granātu?

Garāmgājējs viņu strauji pagrūda un teica:

– Kurva, bļaģ, tūlīt izrubīšu… – tad palūrēja uz Benu, pabiedēdams itin kā atvēzējās, nosmējās un aizgāja.

Tas bija drūmi, neperspektīvi un nožēlojami. Todien viņš lika garāmgājējus mierā. Tiesa, jau netālu no mājām pamanīja pretimnākošu pāri. Jaunu vīrieti ar meiteni. Meitene gāja atpogātā džinsu jaciņā, un caur krekliņu bija manāmas glītas krūšu formas. Benam radās nepārvarama vēlme garāmejot sagrābt viņas krūti. Tomēr neizbēgamās fiziskās briesmas, bailes no izrēķināšanās un vienkārši pieklājība viņu atturēja.

Šīs neuzdrošināšanās dēļ viņš mājās nespēja rast mieru. „Nav iespējams pārkāpt robežas, nepārkāpjot robežas,” viņš pie sevis atkārtoja.

Pēc tam visu aizmirsa, un visu nedēļu nekas nenotika. Tikai reizēm viņš skaitīja ietves plāksnes. Centās neuzkāpt uz līnijām, kur tās saskārās, dažām plāksnēm pārlēca pāri.

Saasinājums sākās, kad kolēģe darbā piedāvāja kopā aiziet uz teātri. Viņai esot divas biļetes. Viena brīva. Neviens cits no darbiniekiem uz teātri iet negribēja. Nebija laika. Viņa piedāvāja viņam. Un viņš piekrita. Laiks bija.

Tikko bija nodzisušas gaismas un iestājies klusums, viņš sajuta, ka kaut kas nav tā. Ar viņu kaut kas notiek. Uz apgaismotās skatuves jau kādu laiku stāvēja personāžs un mīklaini vērās zālē. Benam sagribējās piecelties kājās un kaut ko skaļi viņam pateikt. Piemēram: „Nāc šurp!” vai „Mesjē, jūsu iekšējā pasaule!…” Viņi sēdēja astotajā rindā malā. Viņš palūkojās uz darbabiedreni. Viņas acis bija vērstas uz skatuvi. Ko viņa tur redz? Kāpēc tur? Viņš nodūra galvu un ilgi raudzījās sev zem kājām, tumsā starp krēsliem, zaudējis apjausmu par laiku.

 

 *  *  *

Uz skatuves kaut kas ieīdējās, nožagojās, un atskanēja plaukšķis. Bens pacēla galvu. Spriežot pēc aktieru pozām un spriedzes, varonis tikko bija iesitis pliķi varonei.

Viņš sāka sekot notikumiem uz skatuves, lai arī ne visu saprata, jo izrāde bija sākusies jau sen. Dialogu un monologu laikā viņš jutās labi, taču, tikko iestājās jēpgilns klusums, viņš atkal sajuta neapslāpējamu vēlmi kaut ko iesaukties vai vismaz skaļi pakomentēt, īsi sakot, izveidot kontaktu ar aktieriem un caur viņiem arī ar visapkārt sēdošo publiku.

Kādā ainā varonis ar līgavu viesojās pie kaut kādas kundzes. Viņi dzēra tēju. Līgava sacīja: „Burvīgs pīrāgs, māmiņ.”

Bens saņēmās eksperimentam. Klusinātā, bet tomēr labi dzirdamā balsī noteica: „Pīrāgs.” Apkārtējie ļaudis pagriezās un paskatījās uz viņu. Darbabiedrene lūkojās ilgāk, tad nokāsējās un atkal pievērsa skatienu skatuvei. Tomēr Bens pamanīja, kā viņa mazliet pavirzās uz krēsla pretējo pusi un pievelk pie sevis roku, kas bija gulējusi uz balsta viņa pusē. Uz skatuves jaunā varone teica: „Tiešām, māmiņ, mums jau laiks doties.” Varonis piecēlās un teica: „Jūsu pīrāgs ir fantastisks, kundze.”

Bens sastinga. Vai viņš būtu nokļuvis kaut kādā vājprātīgo šovā, kurā bezjēdzīgi atkārto vienas un tās pašas frāzes, lai izraisītu kolektīvu neprātu?

Līgava sacīja: „Uzrakstiet man pīrāga recepti, māmiņ.”

Tas bija pēdējais piliens. Bens pielēca kājās un iekliedzās:

– Izpis māmiņu! Izpis māmiiiņuuuuu! Pisu pīrāgu!

Varoņa sejā uzradās tāds smaidiņš, it kā šis būtu apdirsies, un viņš ātri pārlaida skatienu zālei. Nebija saprotams, vai tas piederēja pie lomas vai aktieris pateicīgām acīm meklēja temperamentīgo skatītāju. Taču izrāde ritēja tālāk. Kņada ap Benu kļuva arvien stiprāka. Viņš visu dzirdēja ļoti asi un skaidri, un aina uz skatuves kļuva ārkārtīgi, pat sāpīgi spilgta. Jaunā varone sacīja: „Šovakar tik sutīgs.” Viņa nožāvājās, un šīs žāvas bija šausmīgas. Viņam šķita, ka varonis ēd savas līgavas roku, lai arī visdrīzāk tas bija tikai galants skūpsts.

Viņš skaļi nosmējās un uzspļāva gaisā. „Rūķītis liels, jo tālu aizspļāva!” viņš iesaucās zālei, neprecīzi citēdams čigānu sakāmvārdu no Merimē stāsta Karmena.

Dusmīgas, cietas rokas stiepa viņu ārā no zāles. Viņš lūkojās apkārt, ar skatienu meklēdams kolēģi, bet viņa bija pazudusi, droši vien palikusi sēdēt savā vietā. Kāds kādam lietišķi sacīja: „Salietojies narkotikas, paskaties, kādas acis…”

Primitīvi cilvēki, viņš nodomāja, tie teātra apmeklētāji…

Zāles durvis aiz muguras aizvērās. Trīs viņu izvedušie skatītāji (atkal vīrieši) izrādījās centīgi un truli (viņš necieta vīriešus). Viņi gribēja izsaukt policiju vai ātros. Ņemot palīgā visas savas diplomātiskās spējas un tādus argumentus kā pārgurums, nervu sabrukums, bezmiegs utt., viņam izdevās tos atrunāt. Viņa aizstāvības runa bija raita, izteiksmīga un gracioza, daudz skaidrāka un izsmalcinātāka nekā uz skatuves dzirdētie monologi. Trīs melnās žaketēs tērptie oligofrēni palaida viņu vaļā, acīmredzot būdami par slinku, lai iepītos liecinieku procedūrās pēc dienestu ierašanās. Tie izveda viņu uz ielas un turpat arī atstāja. Un devās atpakaļ skatīties izrādi.

Viņš pastaigājās pa krēslojošās pilsētas ielām, iegriezās bārā, iedzēra glāzi brendija, mājās atgriezās jau pēc tumsas iestāšanās. Kāpņu telpā stāvēja kaimiņu meitēns ar lecamauklu no virves. Bens apstājās.

 

BENS. Kāpēc tu tāda liela?

MEITENE. Es neesmu liela. Es esmu maza.

BENS. Liela, liela. Es esmu mazs, bet tu – liela. (Viņš sataisa jocīgu seju. Meitene nosmejas.)

BENS. Kāpēc tu te stāvi? Ko?

MEITENE (pēc pauzes). Tāpat…

BENS. Man arī patīk stāvēt. (Un viņš parāda, kā viņam patīk stāvēt. Meitene pasmaida.)

BENS. Vai aizdosi man savu lecamauklu?

Meitene papurina galvu.

 BENS. Bet man ļoti vajag.

MEITENE. Kam tev vajag?

BENS. Es gribu pakārties.

Meitene raugās viņā. Pēc tam palūkojas uz sienu un pabaksta to ar pirkstu.

MEITENE. Kāpēc?

BENS. Man lika mans priekšnieks.

MEITENE (grozās uz vienas kājas). Kur viņš dzīvo?

BENS. To es tev neteikšu.

MEITENE. Kāpēc?

Bens novēršas un kāpj pa trepēm augšup.

MEITENE (viņam pakaļ, triumfāli). Viņš dzīvo pagrabā!

 

 *  *  *

Viņš sēdēja tumšā virtuvē un vēroja, kā maize staigā pa galdu. No krāna klusām pakšķēja ūdens.

„Klusē, slapjā bārda,” viņš skaļi sacīja.

Viņš piecēlās kājās un pa tumšu koridoru aizgāja uz istabu. Gaismu neiededzis, paspaidīja TV tālvadības pulti. Izgaismojās ekrāns. Diktore vairākas reizes noplātīja muti, viņas seja nodzeltēja, acis kļuva pavisam melnas, un tajās parādījās nepārprotama izteiksme. Viņš ātri pārslēdza kanālu. Tur vīrs ar lielu Sirano de Beržeraka (vai mocekļa Hujanosova, iešāvās Benam prātā) degunu un izpuvušiem zobiem dūra īlenu kādam galvā.

Bet ne, īlens bija jau no cita kanāla. Tur rādīja kurpnieku amatnieku, un īlenu viņš dūra nevis galvā, bet zābakā.

 

BENS (pārslēgdams kanālus). Tu, Depardjē, neiztaisies par pārgudreli! Visur tu, bļaģ, lien… Tev vēl atlicis notēlot tikai Santa Klausu Izpistbārdi un mūsu Kungu Dievu — Eirokonstitucionālo Tarānu!

Komentāra uzjautrināts, viņš nosmējās un pārslēdza kanālu. Tur zaļā pļaviņā pārojās truši. Aina viņu nomierināja.

BENS. Aiziet, mazie…

Viņš apsēdās klubkrēslā un aizvēra acis. Koridorā ieskanējās tālrunis. Viņš pacēla klausuli. Zvanīja kolēģe.

KOLĒĢE. Kā tu?… Ben?

BENS. Kur tu pazudi? Es tevi meklēju. Un neatradu.

KOLĒĢE. Es tikai pēc tam… kad…

BENS. Kā izrāde? Patika?

KOLĒĢE. Klausies, Ben… Vai tu labi jūties?

BENS. Lieliski.

KOLĒĢE. Tiešām?

BENS. Neuztraucies. Viss okei.

KOLĒĢE. Bet vai… Tiešām?…

BENS. Tiešām, tiešām, viss ir lieliski.

KOLĒĢE. Bet kas tev notika?

BENS. Mani nokaitināja izrāde. Man ir alerģija pret teātri. Līdz rītam. Arlabunakti. Starp citu…

KOLĒĢE. Jā?

BENS. Tu turējies varonīgi.

KOLĒĢE. Kā to saprast, Ben?

BENS. Tā arī saprast.

Bens nolika klausuli.

BENS. Vecā sapistā kuce.

 

*   *   *

Gulēja slikti. Rīta pusē sega bija mitra no sviedriem. Viņš palīda zem dušas un smagu galvu devās uz darbu. Stūrēdams nodomāja, ka nebūtu slikti „kādu novākt”.

Kolēģi skatījās un uzvedās dīvaini, lai arī „centās neko neizrādīt”. Viņš uzreiz saprata, ka riebīgā bāba visiem izsludinājusi viņa vakardienas ekscesu. Iedams viņai garām, viņš noteica: „Paldies.” Viņa aizgriezās.

Direktors iesauca viņu pie sevis un ilgi runāja par spriedzi, nervozitāti, amata atbildību un ļoti nekorekti par „viņa noslēgto dzīvesveidu”, it kā visu par viņu zinātu un būtu tiesīgs par to runāt. Taču ar to arī viss beidzās. Tiesa, vēl vairākas nedēļas viņš arvien juta, ka viņu vēro direktora absurdā, ciklopiskā acs, it kā uz tevi slepus blenztu dirsas caurums.

Ar kolēģiem viņš arī agrāk ārpus darba darīšanām gandrīz nerunāja. Tāpēc nekādas pārmaiņas nenotika. Tikai vecajai kucei teātra mīļotājai viņš reizēm pieliekdamies pamirkšķināja, pacilāja uzacis un konfidenciāli pačukstēja: „Kad iesim uz teātri?… Kad iesim uz teātri?…”

 

*   *   *

Tā pagāja pusgads un pienāca liktenīgā diena.

Viņš stāvēja uz perona un gaidīja vilcienu. Viņa vilcienam bija jāpienāk uz 2. ceļa, bet pirms tam bija jāpabrauc garām kaut kādam ekspresim. Drīz vien tas patiešām arī parādījās tālumā, tuvodamies un nemazinādams ātrumu. Riebīga tumši sarkana preteklība.

Gaļas ekspresis tuvojās kaukdams, un visapkārt sāka krist melns sniegs, bet debesis kļuva baltas, baltas kā nāve. Apkārt lodāja kaķi un smējās, lūkodamies Benā. Tas cilvēks, parasts cilvēks garā apmetnī, stāvēja tieši viņam priekšā un lasīja avīzi, bet melnais sniegs krita uz papīra un izzuda tajā. Bens vēl gribēja pieskarties viņa plecam un palūgt paiet malā, bet tūliņ nodomāja, ka tāds pieskāriens viņam, Benam, būtu fatāls. Kaucieni pastiprinājās, un viņu pārņēma šausmas un drebuļi. Apkārt viss bija tik spilgts, tik sāpīgi spilgts, ka viņš gribēja tikai aizvērt acis. Bet nebija tiesību. Tā bija fināla avīze. Tās stūri plosīja stacijas vējš, bet priekšā, blakus sliedēm, nolādētais stulbenis aizgriezies rādīja viņam savu pakausi, savus plecus un visu siluetu, makabriski runādams, mezdams izaicinājumu caur nekustīgu, apsnigušu apmetņa muguru: Tev tas jādara, tev jādara, citādi es kļūšu neizkustināms. Mēģini vai izgaisti. Tajā mirklī, kad skrejošās lokomotīves rīkle parādījās blakus, Bens aizmiedza acis, metās uz priekšu un no visa spēka ar abām rokām pagrūda apsnigušo apmetņa muguru. Apdullinoša dunoņa, svelpjošs gaisa vilnis un šausmīgs kliedziens salējās vienā. Viņš neredzēja, negribēja redzēt, kas notiek apkārt. Tupēja uz perona grīdas sakņupis, saritinājies, no visa spēka aizmiedzis acis, embrija pozā. Viņš tik spēcīgi miedza ciet acis, tā sakoncentrēja visus, visus atlikušos spēkus acu plakstiņu muskuļos, ka šķita – nekāda vara vairs nespēs viņu izraut no tumsas, kurā viņš vēlējās palikt mūžīgi. Daudz riebīgi kliedzošu balsu. Ar ceļgaliem viņš juta skrienošu cilvēku kāju vibrāciju. Bet vēl pirms tam atskanēja neaprakstāmi, infernāli riteņu kviecieni. Vilciens bremzēja. Kāds iespēra viņam pa galvu, pēc tam nogāza uz sāna un trieca dūri sejā. Viņš neatvēra acis. Visa baisā pasaules vara bija bezspēcīga izraut viņu no tumsas. Viņu ieskāva kņada, saucieni un balsis. Vairāk sitienu nebija. Tikai vairākas rokas viņu turēja guļus uz zemes. Neviens nemēģināja atvērt viņa acis.

No lietuviešu valodas tulkojusi Inga Kaija