punctum

Literatūra un kultūra

Stāsts – cieņas apliecinājums dzīvei

Vladimirs Kaminers

16/03/2020

 

Kādam īsti žurnālam ir šī intervija? Vispār jums tur Latvijā ir ļoti interesanti izdevumi. Man ārkārtīgi patīk Rīgas Laiks! Liekas, ka viņiem ir lielisks darbs – braukāt apkārt un sēdēt ar visādiem interesantiem cilvēkiem. Virtuves sarunas,” – tā kādā Berlīnes Prenclauerbergas apkaimes kafejnīcā sākas mana saruna ar šīs pilsētas „iemīļotāko krievu” un vienu no mūslaiku Vācijā lasītākajiem rakstniekiem, Vladimiru Kamineru (1967). Diemžēl laiks un manas visai vājās krievu un vēl vājākās vācu valodas zināšanas nav mūsu pusē, tāpēc no šīs intervijas gan diža virtuves saruna nesanāk.

Maskavā dzimušais un dzīvojušais Kaminers uz Berlīni pārcēlās 1990. gadā un ātri vien atrada savu vietu vietējās emigrantu aprindās, uzstādamies lasījumos ar komiskiem stāstiem par emigrantu dzīvi Vācijā. Lai arī vācu valoda nav viņa dzimtā, Kaminers vienmēr raksta vāciski. 2000. gadā iznāca Kaminera, visticamāk, slavenākais un vēlāk arī ekranizētais stāstu krājums Krievu disko (Russendisko), un ar tādu pašu nosaukumu norit viņa organizētās, nu jau leģendārās diskotēkas. Pēc tam Kaminers sarakstījis vēl 26 grāmatas. Pēdējā – Mīlestības apliecinājumi (Liebeserklärungen) – iznāca pērnā gada beigās, taču Kaminers pats saka, ka ap šo laiku šo krājumu jau varam uzskatīt par novecojušu. Norit darbs pie nākamā. Vācijā Kamineru zina daudzi. Katrā Berlīnes krogā varēju atrast kādu, kas no Kaminera kaut ko ir lasījis. Sastaptie vācieši vilka laukā no plauktiem savus Krievu disko un Militārās mūzikas (Militärmusik) izdevumus. Kaminera izteiktais krievu valodas akcents, kādā viņš lasa savus darbus un sniedz intervijas, šķiet, kļuvis par balsi, kādā, pēc vāciešu domām, sarunājas Kaminera stāstu varoņi – pārsvarā Vācijā dzīvojošie krievi. Pat no kādas Lejassaksijas pilsēteles avīzes mani pie brokastgalda sveica Kaminera seja – reģionālā prese pārpublicē viņa slejas no lielākajiem Vācijas laikrakstiem. Viņa viedoklī ieklausās. Latviski ir izdots viens Kaminera stāstu krājums – Reise nach Trulala jeb Ceļojums uz Tralalā, kas iznāca 2003. gadā.

Vladimirs Kaminers ir aizņemts cilvēks, kurš – gluži kā popzvaigzne, kas devusies tūrē, – teju katru janvāra dienu piedalījās lasījumos kādā no Vācijas pilsētām. Šī intervija – pēc četrus mēnešus ilgām sarunāšanām un pārrunāšanām – norit divas dienas, pirms pārvācos no Berlīnes atpakaļ uz Rīgu. Viss, kā jau šai lielpilsētai piedienas, šķiet sasteigts un notiek pēdējā brīdī, savukārt pats Kaminers uz tikšanos ieradies, pusratā atstādams šaha partiju pret māti.

Justīne Vernera

 

 

Gandrīz visi berlīnieši, kuriem stāstīju par šo interviju, jūs zina. Jūs daudz tiekaties ar saviem lasītājiem. Man ir tāda sajūta, ka jums būt rakstniekam – tas nav tikai par grāmatu rakstīšanu.

Man liekas, ka vērtīgākais, ko cilvēki var atstāt pēc sevis, ir viņu stāsti. Vai tie būtu gleznotāji, tēlnieki vai rakstnieki. Tas, ko es atstāju aiz sevis, – tās nav gleznas, tās nav arī grāmatas. Grāmata principā ir papīru kaudze. Visi tie mākslas darbi ir liecības par kādu ļoti foršu stāstu, interesantu stāstu. Un, lūk, šis stāsts – tā arī ir darbības jēga. Starp citu, ikkatra cilvēka. Neko citu aiz sevis jau nevar atstāt, izņemot stāstus. Viss pārējais ir tīrākās blēņas. Viss pārējais pazūd. Mājas sabrūk, mašīnas sabojājas, cilvēki nomirst. Un paliek atmiņas, ja kāds izstāsta interesantu stāstu, kuru nākamā paaudze pēc tam nodos tālāk.

 

Kā folkloru…

Folkloru, folkloru, jā. Tas ir tas pats. (Pauze.) Kas tā tāda folklora ir? Folklora patiesībā ir izdomājums. Mēģinājumi apgalvot, ka konkrēti stāsti pieder kādai konkrētai cilvēku grupai, kurus saista ģeogrāfiskā atrašanās vai radniecība. Mums taču ir zināms, ka tas dalījums ir izdomāts. Diena taču visiem ir viena. Un es, piemēram, mēru cilvēkus sev apkārt pēc stāstu daudzuma, kurus tie sevī nes. Un tāpēc man arī tik ļoti patīk tas Rīgas Laiks, jo viņi – ja atmetam nost tā sauktos kunstlerus, māksliniekus, kuri domā tikai par sevi un paši savām pasaulēm, neredzot apkārtējos, – atlasa cilvēkus, kuri ir pētnieki, viņiem ir tūkstošiem stāstu. Es nezinu daudz cilvēku, kuriem būtu tik daudz stāstu.

 

Un kā jūs nolēmāt, ka tas būs tas veids, kādā nodosiet zināšanas? Ka jūs rakstīsiet stāstus?

Man tas nekad nebija jāizlemj. Es vienmēr klausījos un pārstāstīju.

 

Arī kad bijāt Krievijā?

Jau no bērnudārza, protams. Par kaut ko līdzīgu runāja Pjatigorskis. Viņš sacīja, ka viena no patīkamākajām nodarbēm dzīvē ir šīs virtuves sarunas, un viņš vienmēr cer uz sarunas turpinājumu. Lūk, šī sarunas turpināšanās ir dzīves jēga, saproti? Un es uz to eju. Man ir, ko piedāvāt cilvēkiem. Man ir daudz stāstu.

 

Jo jūs daudz atradāties ceļā?

Nē. Tāpēc, ka es iemācījos šos stāstus atrast, atpazīt tos, ievākt. Tas ir tāpat kā sēņojot. Nav svarīgi, cik lielisks sēņotājs esi, – ja sēņu nav, to nav. Man nav kontroles pār saviem darbiem. Es nevaru garantēt, ka man gada beigās sanāks grāmata. Taču to, ko ir iespējams savākt, es vācu. Un man ļoti patīk ar to nodarboties.

 

Bet vai jums ir kāds kvalitātes standarts – lūk, šis stāsts ir labs, to es pierakstīšu, bet šis nav tik svarīgs? Vai viss, kas notiek, ir svarīgi?

Stāsts nevar būt labs vai slikts. Tas taču ir statistisks vērtējums. Stāsts var būt īsts vai miris. Tam ir jādzīvo pašam. Tam ir jābūt tur iekšā. Vot, paņem tā kā Mikelandželo, kurš tur kaļ savu Buratīno no marmora. Tas Buratīno tur jau ir, taču ir jāizdara pareizi. Reizēm tā ir tikai viena kustība – cak! – un parādās Buratīno. Un tālāk jau viņš dzīvo pats par sevi. Ļoti kruti. Bet reizēm viss ir tik smuki sakārtots – ievads, iztirzājums, nobeigums…

 

Bet dzīvē taču tā nenotiek.

Tad tas nestrādā, tas stāsts neelpo. Nestrādā.

 

Lai rakstītu tieši šādus stāstus, jums ir svarīgi būt Vācijā? Kāds rakstnieks, jūsuprāt, jūs būtu, ja paliktu Krievijā? Tur tomēr citas problēmas, cita sabiedrība…

Tas vispār nav svarīgi. Protams, ka tas vispār nav svarīgi. Krievijā ir arī ļoti kruti rakstnieki. Viņi var visu mūžu rakstīt par vienu un to pašu babušku, bet sanāk neticami kruti. Krievi taču pielāgojas valstij. Krievija, kā saka vācieši, nav mana erste Wahl, tā nav mana pirmā izvēle. Krievija ir interesanta, jā. Turklāt es esmu tāds cilvēks… Krievija ir interesanta varoņiem, cīnītājiem ar pūķiem, trīsdesmitgadīgiem vecpuišiem, vīriešiem bez bērniem – tā es teiktu. Tādu tur ir pilns. Bet tādiem kā es – padzīvojušiem, ar deviņdesmitgadīgu māti…  Tas nav priekš manis.

 

Berlīnes krievi kaut kā atšķiras no Krievijas krieviem?

Krievi parasti pielāgojas apkārtējai videi. Šeit ir ļoti daudz krievu, kuriem jau ir bijusi pieredze citās valstīs, viņi ir atvērti cilvēki. Es Berlīnē ierados no slēgtas valsts, no Padomju Savienības, ceļot nedrīkstēja. Tas, starp citu, bija mans pirmais ārzemju ceļojums – deviņdesmitajos gados, kad ierados Berlīnē no Maskavas. Līdz tam es nekur nebiju bijis. Vienkārši nekur. Tas ir, Padomju Savienības ietvaros mēs, protams, ceļojām daudz. Taču aiz šī padomju universa robežām doties nebija ļauts. Bet pēdējos gados Berlīnē ierodas daudz cilvēku, kuri pirms tam dzīvojuši Amerikā, Austrālijā, citās valstīs. Vai atgriezušies Krievijā – šajā jaunajā Krievijā, par kuru es maz zinu. Deviņdesmito, divtūkstošo gadu Krievijā. Viņiem ir kaut kādi darījumi, kaut kāds bizness. Protams, ka viņi ir citādāki.

 

Bet jūs esat krievu vai vācu rakstnieks?

Vācu, protams. Es nekad neesmu krieviski rakstījis. Kad es aizbraucu, man bija divdesmit trīs gadi. Man toreiz bija citas intereses. Un vispār man Krievijā nebija jēgas kaut ko pierakstīt uz papīra. Papīrs bija paredzēts cita tipa tekstiem. Atceros, ka, kad gāju uz frizētavu – tieši par šo šodien runāju ar māti – uzgaidāmajā telpā uz galdiņa atradās brošūras ar Ļeņina un Marksa tekstiem. Maksāja trīs kapeikas, divas kapeikas. Gaidot uz frizieri, varēji izlasīt par valsts revolūciju. Respektīvi, papīrs bija paredzēts kaut kādiem ideoloģiskiem uzdevumiem. Protams, ka tolaik inteliģencei ļoti patika aizrauties ar samizdatu, ar rakstāmmašīnu Ērika, kas taisīja septiņpadsmit kopijas. Septiņpadsmit kopijas uz 250 miljoniem iedzīvotāju – tas, protams, neko nenozīmēja. Tāpēc mums nekā uz papīra nebija. Man bija Trīs musketieri ukraiņu valodā. Bet arī no tiem iznāca divdesmit kilogrami makulatūras.

 

Vai Berlīnes krieviem nav nostalģijas pēc Padomju Savienības? Vai viņi tomēr skatās nākotnē un par tiem laikiem nedomā?

Es domāju, ka ikvienam, kas ir uzaudzis, socializējies Padomju Savienībā, ir šī nostalģija. Jo cilvēkam patīk vienmēr domāt par kaut kādiem citiem laikiem, citu valdību. Par kaut kādu dream country, Traumland – sapņu zemi. Taču, tā kā šīs traumlandes patiesībā nav, bet nākotnē nonākt nav iespējams, protams, ka viņi domā par pagātni. Un to tur arī atrod. Jo tā jau ir noslēgta vēsture, nekādas Savienības vairs nav. Es pats ar to pastāvīgi nodarbojos savās grāmatās – Padomju Savienībā var iztēloties visu iespējamo. Tāda, kādu es to aprakstu, tā arī paliks. To, kā bija patiesībā, neviens pateikt nevar.

 

Pagājušajā gadā iznāca Sergeja Lozņicas dokumentālā filma par 9. maija svinībām tepat Berlīnē, Treptovas parkā. Pirmizrādē Briselē Lozņica teica: „Nevaru saprast, kā tas ir iespējams, – Berlīne, 21. gadsimts, bet šādas svinības.” Es to filmu noskatījos, un man gan nekas nelikās nesaprotams – tie cilvēki svin tā, it kā viņi paši būtu tajā karā piedalījušies. Vai Otrais pasaules karš krievu apziņā vēl ir dzīvs?

Padomju laikos Krievijā visām svinībām bija tāds karnevāla raksturs. Maskarāde. Nekas nebija pa īstam. Veterāni nebija īsti, iemesls arī apšaubāms. Bet prieks taču bija patiess. Tā bija ļoti specifiska padomju šizofrēnija. Tas, ko cilvēki domāja, tas, ko rakstīja oficiāli, un tas, ko viņi darīja realitātē, – tās bija pilnīgi atšķirīgas lietas. Respektīvi, viņi varbūt oficiāli svinēja 1. maiju, internacionālisma, strādnieku svētkus, taču realitātē viņi svinēja kaut ko savu, ļoti privātu. Un nekāda sakara ar strādniekiem no citām zemēm tam nebija. Jo vairāk laika paiet un jo vairāk es par to rakstu un domāju, jo vairāk es saprotu, cik īpaša pasaule tā bija. Eksperiments, kura līdz tam nekur citur pasaulē nebija, – man tā vismaz gribētos sacīt. Kā Ļetovs savulaik ļoti pareizi dziedāja par krievu eksperimentiem. Lai nu ko, bet eksperimentēt krieviem padodas. Cilvēki principā ir ļoti mīksti. Pēc skata tādi – ohohoho! – bravūrīgi, bet patiesībā ar viņiem var darīt visu, kas ienāk prātā. Pat ar komunistiem. Īsti viņi nebūs. Taču viņi var radīt iespaidu. Tas ir masu skats. Ne viena, bet miljona aktieru teātris. Formāli viņiem ļoti labi padodas. Manuprāt, tur darbojas Staņislavska sistēma, kad tu nevis kļūsti par kādu, bet gan ieej lomā. Tu iejūties komunista ādā. Un viņi kļuva par komunistiem. Piemēram, vācieši šajā ziņā nav tik elastīgi, tik mīksti. Protams, ka arī te ir cilvēki, kuri bija viss – gan fašisti, gan komunisti, gan ateisti, gan kapitālisti, bet tagad viņi ir pensionāri. Taču viņi to visu dara, neieliekot tajā sirdi. Saproti, viņi to drīzāk dara pienākuma pēc. Uzreiz redzams, ka viņi nav par to iedegušies. Bet krievi ir aizrautīgi. Ne velti Gogolis Mirušajās dvēselēs vaicā: „Kurp nesies savā nevaldāmajā trijjūgā, Māte Krievija?” Un traucas. Kurp – tas nav svarīgi. Svarīgi, kā. Jābūt ātrumam.

 

Jūs šeit esat jau trīsdesmit gadu, bet jums joprojām prasa viedokli par Krieviju. Vai jūs pats jūtaties kā eksperts Krievijas jautājumos?

Vajag, vajag. Kā vāciski saka, tā ir mana Pflichtbewusstsein – pienākuma apziņa. Reizēm es domāju: labāk lai prasa man, nevis kādam citam. Es vienmēr cenšos visus samierināt un paskaidrot. Visus saprast un pieņemt. Tas, ka visu ir žēl par to, kas notika, – ka pasaule tik skarbi sadalījās pēc Aukstā kara beigām arhaikā un modernitātē… Arhaikas un modernajiem cilvēkiem nav par ko citam ar citu parunāt, viņiem nav pat kopīgu tēmu. Modernie cilvēki man šķiet diezgan vientuļi, bet par arhaikas cilvēkiem man nav saprotams, kurš viņus baros. Šķiet, ka tieši viņiem vajadzētu nodarboties ar mākslu: dziedāt, rakstīt. Patiesību sakot, darīt to, kas krieviem vienmēr ir izdevies. Vismaz manā paaudzē visi spēlēja mūzikas instrumentus. Meitenes – klavieres, puiši – ģitāras. Viņiem patika tas trieciens. Dot pa stīgām, sist pa bungām. Līdzīgi kā mednieki, kas dzinās pakaļ mamutam. Taču, iztrūkstot mamutam, viņi pārslēdzās uz mūzikas instrumentiem. Un viņiem labi izdevās. Mūzika ir labs veids, kādā pildīt vingrinājumus.

 

Mūzika jums ir svarīga, vai ne? Kaut kur lasīju, ka pielīdzināt savus stāstus rokenrolam.

Jo rokenrols ir viegla mūzika. Ar to es biju domājis, ka par traumām un traģēdijām cenšos rakstīt priecīgi. Jo jāiemācās par tām pasmieties. Ja tikai raudāsi, tas ir strupceļš. Bet mūzika – tas vispār nav mans lauciņš. Absolūti. Mūzika mani iesaldē. Neesmu spējīgs ne ar ko nodarboties, ja skan mūzika. Mūzika taču ir ļoti emocionāla parādība. Man reizēm to ir grūti klausīties.

 

Bet Russendisko..

Russendisko, jā. Reizēm tur iznāk kaut kas interesants. Es tagad tieši meklēju krievu elektrosvingu. Elektrosvings tagad ir ļoti moderns – tas ir divdesmito gadu svings, bet ar bītu. Jābūt krieviem arī kaut kam tādam. Labu jauno repu meklēju. Jo viņiem tekstos kaut kādas atziņas parādās.

 

Man šķiet, ka vācu sabiedrības apziņā Vladimirs Kaminers ir sava veida brends. Ir grāmatas, ir „krievu diskotēkas”, ir rubrikas presē, taču personāžs visu laiku ir viens un tas pats.

Protams, ka es visu laiku esmu viens un tas pats cilvēks. Nedrīkst visu laiku nodarboties tikai ar kaut ko vienu. Man tas viss ir mēģinājums izstāstīt stāstu. Es to cenšos izstāstīt, piemēram, filmās. Es uzņemu daudz dokumentālo filmu televīzijai. Es cenšos parādīt kaut kādas vietas un cilvēkus, kuri ar kaut ko ir interesanti, taču nav spējuši atrast savu ceļu uz ekrānu. Vēl es nodarbojos ar podkāstiem radio. Tajos es cenšos runāt par mūsdienu Vāciju. Podkāsts saucas Traumland DeutschlandSapņu zeme Vācija. Visi Vāciju lamā, izsmej, lai gan tā patiesībā ir ļoti laba valsts. Liela un mierīga.

 

Jūs janvārī daudz tikāties ar saviem lasītājiem. Vai ir kādas atšķirības tajā, kā jūs uztver lasītāji Berlīnē un citās Vācijas pilsētās?

Protams, ir atšķirības, jo īpaši mazajās pilsētās. Jo tālāk no civilizācijas centra, jo laipnāki un atvērtāki ir cilvēki. Viņiem mana atbraukšana ir lieli svētki.

 

Un jums…

Man tie ir jauni stāsti. Ideālajā variantā es no katras pilsētas pārvedu jaunus stāstus. Reizi pāris nedēļās kaut kas interesants notiek.

 

Vai lasītājs jums ir svarīgs?

Protams, turklāt daudz svarīgāks par grāmatām, pēc visiem parametriem. Tie ir lasījumi, tas ir tiešais kontakts, saruna. Tā principā ir tā pati virtuves saruna, par kuru rakstījis Pjatigorskis.

 

Vai esat domājis par to, ka jūsu humoram ir kāda konkrēta funkcija? Reiz intervēju kādu igauņu dzejnieku, un viņš atzinās, ka nevar ciest humoru, jo, ja to neizmanto pareizi, tas ir kā pornogrāfija – smiekli smieklu pēc. Ka ir jāzina, kāpēc to dari.

Paklau, ļoti nopietns dzejnieks. Humors taču ir vienīgās zāles pret ilgām un splīnu.

 

Humors ir zāles…

Jā, humors ārstē cilvēkus. Turklāt pavisam reāli. Ar mani regulāri sazinās cilvēki, kuri saka: lūk, lasīju slimnīcā, reanimācijas palātā. Nesen saņēmu vēstuli no trakonama. Viņi tur speciāli lasa stāstus no manām grāmatām. Kad cilvēki smejas, viņi uz kādu laiciņu nomierinās.

 

Tad svarīgs ir pats smieklu moments, ne tik ļoti tas, kas ir rakstīts?

Tas, kas notiek pasaulē, ir šausmīgi. Taču vienlaikus tas ir arī smieklīgi. Ja noņem šausmas un atstāj tikai to smieklu daļu, tad arī paliek pornogrāfija, par kuru runāja tas igauņu dzejnieks. Taču, ja patur tikai šausmas… Dot cilvēkiem iespēju par to pasmieties ir veids, kādā pārvarēt to cilvēcisko strupceļu. Cilvēks taču ir šausmīgi emocionāls. Viņš iznīcina visu gluži kā vīruss, sliktāk nekā vīruss. Cilvēks ir vīruss.

 

Un visas jūsu grāmatas ir dokumentālas?

Nu, bet vai mūsu dzīve ir dokumentāla vai mākslinieciska? Atšķirība starp grāmatu un dzīvi slēpjas faktā, ka dzīve vienmēr turpinās, bet grāmata beidzas, teiksim, 311. lappusē. Bet dzīve turpinās, un tā allaž atspēko to, kas ir bijis iepriekš. Viss lūzt, viss bojājas vai pārtop par kaut ko citu. Un ne vienmēr veidā, kādā to ir vēlējušies protagonisti. Bet stāsts ir cieņas apliecinājums dzīvei. Tai piešķir kaut kādu noteiktu formu, ir sākums un beigas. Tas ir kā cildens salūts. Turklāt raķetes lido nevis dažādos virzienos, bet vienā. Tā ir daļa patiesības. Tur nav visa patiesība, visu patiesību jau nemaz nav iespējams aptvert. Tā ir daļa patiesības, kas parāda visu stāstu jaunā, interesantā gaismā.

 

Un kā jūs jūtaties par to, ka rakstāt vāciski? Vai reizēm nav sajūtas, ka trūkst kādu rīku, lai pilnībā uz papīra uzliktu to, kas ir prātā?

Netrūkst. Visticamāk, ja es rakstītu krieviski, tukšums būtu tukšāks. Es rakstītu biezākas grāmatas, teikumi būtu garāki. Man liekas, ka rakstīt svešvalodā ir labs paškontroles treniņš. Aug atbildība, tu skaties uz katru teikumu, cik precīzs tas ir. Tagad vispār ir lieliski. Mani bērni ir izauguši, un tekstus, par kuriem es šaubos, es dodu pārlasīt savai meitai, lai viņa pasaka, vai viss ir saprotams. Tagad viņa Humboltu Universitātē studē gender studies – dzimtes studijas. Tāpēc viņai ir ļoti saasināta sajūta par seksismu un rasismu. Patiesībā mēs visi kaut kādā mērā esam seksisti un rasisti, tikai mēs to bieži vien nejūtam. Tas nenozīmē, ka esam slikti cilvēki, – viss nāk no sociālās vides, un mēs vienkārši nezinām, kā darīt lietas citādāk. Un tajā Humboltu Universitātē māca, kā var ar to cīnīties. Ar cilvēkiem par to ir jārunā. Un mana meita ar to nodarbojas un katrā stāstā kaut ko atrod. Mēs ar to cīnāmies, mēģinām tikt galā. Man tas arī ir jaunums, man ir atvērušās acis. Varbūt tas nav pats sliktākais, kas dzīvē ir, taču ar to ir jātiek galā.

 

Vai tagad rakstāt nākamo grāmatu?

Mhm. Un tieši par to – par bērnu pieaugšanu. Manai meitai ir 23 gadi, bet dēlam – 21. Viņi ir pavisam citi cilvēki, pavisam cita pasaule. Ar savām vērtībām, saviem priekšstatiem par to, kas ir pareizi un kas ir svarīgi. Tas ir ļoti interesanti. Es rakstu grāmatu par pieaugušajiem bērniem un vecākiem, kas krīt atpakaļ bērnībā. Viņi sāk mainīties vietām.

 

Un jūs kā autors jūtat, ka esat audzis? Ka arī jūsu literatūra pieaug?

Jā diemžēl. Protams, tur ir lielas lamatas. Pienāk brīdis, kad liekas, ka jau esi par visu uzrakstījis un nav nekā, kā dēļ būtu vērts atkal tērēt tinti, ja izsakāmies metaforiski. Viss ir uzrakstīts, viss ir pateikts. Ka pēc trīsdesmit grāmatām nav nekā tāda, kas būtu obligāti jāpavēsta cilvēkiem. Tāpēc nedrīkst aizmirst humora lomu. Par visu var tikai pasmieties. Taču tas ir jādara ar nopietnu seju. Lūk, krievi arī ne visai mīl humoru. Viņiem nepatīk ironija. Krievijā tā šobrīd ir ļoti aktuāla tēma – cilvēkiem nepatīk postmodernais, ironizēšana. Krieviem ir tāds teiciens: „Kas armijā dienējis, tas cirkā nesmejas.” Un viņiem liekas, ka tas ir cirks. Lai gan patiesībā tā ir tā pati armija. Vienkārši Krievijā atšķirība starp cirku un armiju ir minimāla.

 

Domāju, ka jūsu gadījums ir diezgan neparasts, – dzīvojam Instagram, attēlu laikmetā. Taču jūs lasa – un lasa daudz. Vai literatūras funkcijas ir mainījušās?

Vācijā vienmēr literatūra ir tādi romāni par izdomātu personāžu privāto dzīvi. Un tur ir daudz aprakstīts, trīsdesmit lappušu garumā, kā sieviete, allaž pusmūžā, skatās pa logu vai guļ dīvānā – tā vai šitā viņa ir apgūlusies. Es grāmatnīcā pašķirstīju dažas tādas grāmatas. Šķiet, ka literatūra ir par visām varītēm kaut kādā veidā jānogalina, lai to visu lasītu. Visticamāk, tas, ko rakstu es, vispār nav nekāda literatūra, bet jāsauc kādā citā vārdā. Turklāt vienmēr viņi raksta tā, it kā tas būtu kādas televīzijas pārraides apraksts, scenārijs. „Viņa piegāja pie loga un paraudzījās uz ielu. Pilēja smalks lietus.” Nē, drīzāk „Līst smalks lietus”. Visam ir jābūt tagadnes formā. Nu, līst tas lietus. Ja to noņem, kvalitāte nekādā ziņā nemainās. Bet es vienmēr pārbaudu, izsveru. Visu, ko var svītrot, es svītroju. Stāstam taču jākustas uz priekšu. Bieži vien tie ir lieli gabali, kas jādzēš, bet reizēm trūkst puses stāsta. Un mani tas nežēlīgi tracina. Nākas gaidīt, kad pie manis atnāks. Paiet pusgads, gads, un brīdī, kad jau esmu gatavs publicēt tādu, kāds tas ir, pēkšņi atnāk pārējais. Tas ir ļoti specifiski – līdzīgi kā sēņojot vai makšķerējot. Vienalga, cik labs makšķernieks esi, – iespējams, tu zini visu, bet, ja zivs nav, tad zivs nav.

Dalies ar šo rakstu