— Grāmatu konkursa „Zelta ābele 2019” aptauja

 

Rītdien, 26. martā, plkst. 11.05 Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras Rondo Latvijas Grāmatizdevēju asociācija 27. reizi paziņos grāmatu mākslas konkursa Zelta ābele 2019 laureātus astoņās kategorijās un speciālbalvu ieguvējus. Gaidot šo notikumu, Punctum lūdza literatūras, mākslas un dizaina jomas ekspertus pastāstīt par, viņuprāt, skaistākajām grāmatām, kas izdotas pagājušajā gadā.

 

Anna Auziņa, dzejniece un literatūrzinātniece

Labam grāmatas noformējumam ir jākalpo grāmatas idejai. Tam nav jābūt paskaidrojošam vai traucējošam. Tāpēc vismīļākās 2019. gadā man bija pavisam vienkāršas grāmatas – Orbītas sērija, kuras dizaineri ir Toms Mrazauskas un Aleksejs Muraško, Raimonda Ķirķa Kartes Armanda Zelča noformējumā.

Arī tad, ja izdevums ir dārgs vai pat grezns, dizainam nevajadzētu aizēnot tekstu vai vizuālo informāciju. Ļoti skaista ir Zanes Ernštreites noformētā Montas Kromas izlase Trotuārs ar Helēnas Heinrihsones gleznu uz vāka – viss tīrs un uztverams. Pērn jaunu izdevumu piedzīvoja Fransuā Vijona Dzeja, kurā jau par klasiku kļuvušās Lilijas Dineres ilustrācijas ir skatāmas kā atsevišķi mākslas darbi, tomēr nav pašmērķīgas – tās izceļ dzejoļu noskaņu.

 

Santa Hirša, mākslas zinātniece un kritiķe

Zelta Ābeles nominācijas man nekalpo par atskaites punktu Latvijas grāmatu mākslā, jo nomināciju sarakstos ik gadu lieliski izdevumi mijas ar viduvējībām. Arī šogad dažu izdevumu iekļaušana finālā radīja neizpratni. Iespējams, ka pie vainas ir pieturēšanās pie piecām nominācijām katrā kategorijā, lai gan to savstarpējā kvalitāte krasi atšķiras – piemēram, salīdzinot dzejas un prozas grāmatas, ir acīmredzams, ka prozas izdevumos mākslinieku ieguldījums to veidotājiem nav bijis īpaši svarīgs, savukārt dzejas izdevumu vizuālā identitāte kļuvusi par neatņemamu to sastāvdaļu, dzejas motīvu un noskaņu turpinājumu. Tiesa, ne vienmēr šis turpinājums ir veiksmīgs un kopumā dzejas izdevumu dizainā vērojama vienveidība, jo sevišķi monohromi lakonisko vāku ziņā. Kā veiksmīgu izņēmumu jāuzsver mākslinieka Armanda Zelča veidotais mākslinieciskais iekārtojums Ulža Bērziņa atdzejotajam varoņeposam Dziesma par manu Sidu, kas pārsteidzošā veidā paplašina dzejas telpu gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Arī Zelča veidotais Raimonda Ķirķa dzejas krājums Kartes ir izcils piemērs tam, kā ar veiksmīga vizuālā veidola palīdzību var pastiprināt dzejas iedarbību. Mazāk izdevies šķiet Evijas Pintānes mākslinieciskais iekārtojums Toma Treiberga Biezoknim, kurā izvēlētā pieeja ilustratīvajam materiālam disonē ar atturīgo dzejas valodu – brīžiem šķiet, ka attēli tekstam uzbāžas un grāmatas formāts, izmērs, teksta salikums ir pielāgots ilustrācijām, lai gan vajadzētu būt otrādi. Šis „atmiņu klades” iespaids nevajadzīgi sentimentalizē Biezokņa noskaņas. No citu nozaru izdevumiem kā atmiņā paliekošākie labas grāmatu mākslas piemēri jāmin Alekseja Muraško veidotais dizains  grāmatai par Valdi Āboliņu, Kriša Salmaņa dizains izdevumam MAREUNROL’S. Mani priecē arī tā atraisītība un daudzveidība, kas lieliem soļiem ienākusi bērnu grāmatu laukā (Anete Melece, Lote Vilma Vītiņa, Liene Mackus, Vivianna Maria Stanislavska). Taču no Zelta Ābeles turpmākajos gados gribētu sagaidīt koncentrēšanos uz mazāku nomināciju un kategoriju skaitu, kas vairāk ļautu izcelties grāmatu mākslas izcilībām. Tāpat arī gribētu pievērst organizatoru interesi fotogrāmatu un dažādu pašizdokļu žanram, kura mākslinieciskie meklējumi noteikti pelnījuši daudz lielāku ievērību.

 

Sigita Kušnere, literatūrzinātniece, redaktore, tulkotāja

Grāmatas skaistums slēpjas saskaņā – satura un formas vienotībā. Grāmata kā priekšmets, kurā glabājas teksta noslēpums. Tas ir gluži kā galda klājums vai svētku tērps skolas sarīkojumā – var nepūlēties to radīt, bet, ja izdodas sasniegt harmoniju, – svētku (grāmatas teksta) prieks ir krietni vien lielāks. Grāmatu mākslas konkurss ir sadarbības un komandas darba svinēšana, jo teksta autoram jābūt saskaņā ar grāmatas mākslinieku, kura ieceri jāakceptē un jāspēj finansēt izdevējam, lai dzīvā sadarbībā ar tipogrāfiju un poligrāfijas materiālu piegādātājiem atrastu ideālo grāmatas radīšanas recepti.

2019. gada grāmatu klāstā apbrīnojams ir Alekseja Muraško veikums – gan dažādo risinājumu, gan radīto grāmatu tēlu kopsajūtas ziņā. No sirds priecājos par Anetes Meleces, Arta Brieža, apgāda Liels un mazs un Jelgavas tipogrāfijas sadarbībā radīto grāmatu Kiosks, kuras saturiskās, mākslinieciskās un poligrāfiskās kvalitātes novērtējuši arī citzemju izdevēji. Bet pati man tīkamākā grāmatas recepte, atskatoties uz pagājušā gada piedāvājumu, ir apgāda Neputns izdotais Toma Treiberga dzejas krājums Biezoknis, kura dizainisko risinājumu izstrādājusi māksliniece Evija Pintāne un poligrāfisko ietērpu radījusi Jelgavas tipogrāfija. Sējums precīzi ieguļ plaukstā – tieši tik asi, lai nebūtu garlaicīgi, tieši tik smagi, lai nebūtu par vieglu, tieši tik krāsaini, lai nebūtu vienmuļi. Teksti dzīvo priekšmetā, un tie kopā rada pilnskanīgu lasījuma izjūtu buķeti.

 

Anete Piņķe, dizaina kritiķe

Lielos vilcienos skaistās grāmatas par mākslu var iedalīt divās kategorijās. Pirmajā ir grāmatas, kurās skaistums ir pašmērķis. Tām ir efektīgs, spožs vai atturīgi elegants, minimālistisks dizains, kas izpildīts uz labas kvalitātes papīra. Tās lieliski izskatās interjerā un fotosesijās tiek izmantotas kā kafijas galdiņa aksesuāri. Otrajā ir grāmatas mākslas projekti. Grāmata MAREUNROL’S  (autori Una Meistere, Sergejs Timofejevs, izdevis Arterritory.com), kura dizainu veidojis mākslinieks Krišs Salmanis sadarbībā ar modes duetu MAREUNROL’S, pieder otrajai kategorijai, kaut gan sešsimt lappušu biezais izdevumus melnos auduma vākos labi izskatītos arī interjera fotosesijā.

Vienai no savām spilgtākajām kolekcijām MAREUNROL’S devuši nosaukumu Privātdetektīvs, taču viņus pašus gribas nosaukt par supermeniem, kas izglābj Latvijas modes industriju no provinciālisma lāsta. Modes stārkritiķes Diānas Pernē, arī dizainera Krisa van Ašā favorīti, vieni no retajiem latviešu izcelsmes dizaineriem, kas bijuši uz Wallpaper vāka. Arī pašmāju publikas atzīti, jo viņu izstāde Paplašinātā realitāte kļuvusi par Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja 2019. gada apmeklētāko ekspozīciju. Pernē teikusi, ka viņi ir vairāk mākslinieki nekā dizaineri. Vēl varētu teikt, ka vairāk stāstnieki nekā drēbnieki, kaut gan viņu piederību šai cunftei atgādina mazā kniepadatiņa, ar ko piestiprināti attēli grāmatas lappusēs un ar ko nobārstītas katra modes ateljē grīdas. Cepures ar dūmu efektiem, hipertrofētas galvas ar milzu parūkām un hūtēm. Tā ir mode, kas atnāk caur stāstu, caur mašīnas logu pamanīta „mistiska tipiņa” siluetu. Defilē mēle viņiem ir par šauru, un viņu lielgalvainie tēli, brīvi šķērsojot gan video, gan mūzikas teritorijas, nu arī ienākuši grāmatā, kas MAREUNROL’S modei ļoti piestāv, jo grāmata taču galvenokārt ir medijs, caur ko lasītājiem piegādāt stāstus. Šķirstīt MAREUNROL’S ir kā naktī ielavīties un ar kabatas bateriju izgaismot viņu darbnīcu, mazliet kā izspiegot to radošo asociāciju un impulsu ķēdi, kas saslēdzas viņu galvās. Tāpat kā šai modes apvienībai, kā viņi paši sevi dēvē, patīk strādāt ar augstas kvalitātes audumu, arī grāmata ir poligrāfiski izsmalcināta, un lai to iegūtu, ir jāšķiras no sešdesmit eiro. (Šķiet, pati dārgākā no visām šīgada Zelta Ābeles finālistēm.) Un, kaut arī MAREUNROL’S nepieder pirmajai skaisto grāmatu kategorijai, to noteikti būtu patīkami saņemt dāvanā.

Mākslas zinātnieces Daces Ļaviņas sastādītais izdevums Baltars (izdevniecība Neputns) pieder vēl citai skaisto grāmatu kategorijai. Tā precīzi ieguļ plauktiņā „mākslas zinātnes grāmata”, bet tās skaistums galvenokārt slēpjas skaistajā saturā. Šis izdevums ar augstas kvalitātes zinātnisko tekstu (Irēna Bužinska, Ilze Martinsone, Dace Ļaviņa un Džeremijs Hovards) un attēlu palīdzību mēģina iespējami detalizēti parādīt un izstāstīt par vienu no spilgtākajām parādībām Latvijas dizaina vēsturē – porcelāna apgleznošanas darbnīcu Baltars. Divdesmito gadu Latvija, modernisms un Art Deco, Romans Suta un Aleksandra Beļcova, mecenātisms un Francija, personiskas kaislības un politiskā propaganda. (Irēnas Bužinskas pētījums parāda, kā uz Baltars porcelāna plandījuši sarkanie karogi ar sirpi un āmuru.)

Taču kā jau izdevumos, kas ir tik piesātināti ar detalizētu informāciju, arī Baltars gadījumā dizainam nereti nākas piekāpties kāda līdz šim nepublicēta fakta vai interesanti apgleznotas vāzes priekšā, tādejādi reizēm saraibinot maketu un veidojot sērkociņa kastīšu izmēra attēlus. Tomēr savu mērķi – iespējami pilnīgi parādīt visu darbnīcā Baltars apgleznoto porcelānu – tas ir izpildījis, reizēm asprātīgi atrisinot uzdevumu sabalansēt dizainu ar informāciju, lai nenogurdinātu arī ne tik zinātniski noskaņotu lasītāju. Grāmatas dizainam palīdz arī pats Baltars – vitālie, drosmīgie, gan līdz šim neredzētie, gan jau par ikonām kļuvušie stilīgie šķīvji, kurus var servēt it visos Latvijas dizaina topos (ne velti Baltars iekļauts arī Latvijas kultūras kanonā.) Tāpat kā MAREUNROL’S, arī Baltars latviešu dizainam piebēris šķipsniņu franču atzinības jeb divas zelta medaļas 1925. gada Parīzes Expo, piedevām šajā izdevumā var uzzināt, kā viņu porcelāns nokļuva Sevras porcelāna manufaktūras muzejā Parīzē. Un arī šeit ir mazliet no detektīvstāsta, jo, lai izsekotu tik zūdoša materiāla kā porcelāns veidotiem mākslas priekšmetiem un izstāstītu stāstu, kurā darbojas tik kaislīgas personības kā Suta un Beļcova, nākas ne vien likt kopā lauskas, bet jābūt gataviem uz negaidītiem pavērsieniem.

 

Foto: Madara Gritāne