— Valdis Āboliņš – latviešu trimdinieks un kreisais internacionālists

 

Par grāmatu Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā (sastādītāja Ieva Astahovska sadarbībā ar Antru Priedi, dizains – Aleksejs Muraško, izdevis Latvijas Laikmetīgais mākslas centrs, 2019).

 

1964. gada 20. jūlijā Jozefs Boiss dabūja asiņainu degunu. Kāds students, kura bikses viņa performaces laikā Āhenes Tehniskās universitātes pārpildītajā aulā saēda sālsskābes šļakatas, dusmās ar dūri iebelza fluksus māksliniekam pa degunu. Fluxus Jaunās mākslas festivāla performance drīzāk nejauši sakrita ar 20. gadadienu kopš neveiksmīgā atentāta pret Hitleru. Šajā dienā aktīvi piedalījās pirms četriem gadiem Jurģa Mačūna dibinātās Fluxus kustības elite, tostarp Eriks Andersens, Stenlijs Brauns, Henings Kristiansens, Robērs Filjū, Ludvigs Gozevics, Arturs Kepke, Tomass Šmits, Bens Votjē, Volfs Fostels un Emets Viljamss. Šo avangarda mākslas tikšanos organizēja un dalībniekus saaicināja arhitektūras students un studentu padomes kultūras referents Valdis Āboliņš. Kopš kāda Džona Keidža un Mersa Kaningema koncerta, kuru četrus gadus iepriekš Ķelnē bija apmeklējis Āboliņš, radās viņa interese par avangarda mākslu. 

1939. gadā Liepājā dzimušā Āboliņa ģimene 1944. gadā, bēgdama no Sarkanās armijas no Latvijas uz Vāciju, apmetās Ķelnē. Āboliņam bija bezvalstnieka statuss, viņš bija viens no t. s. „pārvietotajām personām” un  aktīvi iesaistījās latviešu trimdas aprindās, neatbalstot tur valdošo romantismu un antikomunismu. Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) nacistu laikam raksturīgais antikomunisms bija saglabājies. Aukstā kara laikā VFR tas izpaudās kā neatņemama sastāvdaļa saiknei ar Rietumiem. Valdis Āboliņš to nepieņēma, bet gluži pretēji izrādīja interesi par Frankfurtes skolu un neortodoksāliem kreisajiem. Āhenes augstskolas Studentu pašpārvaldē viņš arī turpmāk organizēja kultūras programmu, konfrontējot studentus ar popārtu, kritisko reālismu un Vīnes akcionistiem. Lai izaicinātu iespējamās robežas, Ginters Bruss tematizēja cilvēka eksistenci starp dzimšanu un nāvi pārgalvīgās akcijās, pielietodams visu veidu ķermeņa izdalījumus, tādējādi spēcīgi saasinādams buržuāziskās sabiedrības kauna izjūtu. 

1966.–1967. gadā Valdis Āboliņš līdzdibinātājā Āhenes galerijā organizēja hepeningus, koncertus un izstādes ar Hansu Pēteri Alvermani, Krisu Reineki, Jērgu Immendorfu u. c.

No 1975. gada līdz pat savai nāvei 1984. gada aprīlī Āboliņš bija Jaunās tēlotājmākslas biedrības (neue Gesellschaft für bildende Kunst) vadītājs Rietumberlīnē un iesaistījās kultūras apmaiņā starp Latviju un Rietumberlīni. Viņam rūpēja pārrobežu kontakti starp progresīvajiem un avangarda māksliniekiem, kurus viņš palīdzēja organizēt. Viņa aizgādībā notika nozīmīga izstāde par agrīno padomju avangardu, kuru iedvesmoja Oktobra revolūcija. Pateicoties Valdim Āboliņam, gleznotājai Maijai Tabakai izdevās pieteikties un iegūt Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta (DAAD) stipendiju un rezidenci Betānijas mākslinieku namā Rietumberlīnē, kur viņa satikās ar Volfu Fostelu un rakstnieci Ginku Šteinvaksi un iemūžināja viņus abus gleznās.

 

2019. gadā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs Rīgā šai spožajai un gandrīz aizmirstajai personībai veltīja īpaši apjomīgu bilingvālu grāmatu. Droši vien Jaunās tēlotājmākslas biedrības (nGbK) piecdesmit gadu pastāvēšanas vēsturē visinteresantākā vadītāja personība mākslas apvienības dalībniekiem vēl no jauna jāapzina. Valdis Āboliņš pilsētas aiz mūra kreisi noskaņotajā vidē, ko raksturoja māksla, politika, avangards un panku kultūra, piesaistīja uzmanību kaut vai tikai ar savu apģērbu. Neatkarīgi no tā, vai viņš bija toreizējā nGbK birojā, Hardenbergas ielā 9, vernisāžās un pankroka koncertos SO36 Kreicbergā vai agrā rīta stundā Cafe M, Golca ielā Šenebergā, Valdis Āboliņš vienmēr bija tērpies trīsdaļīgā pelēkā uzvalkā ar melnu platmalu hūti galvā. Ar bohēmas šiku viņš izcēlās uz populārā panku frizūru un saplīsušu džinsu dreskoda fona. Viņam vienmēr bija līdzi vīriešu rokassomiņa ar Schwarzer Krauser cigarešu tabaku, papīrs un nagu šķēres, lai nolīdzinātu uztīto cigareti. Āboliņu, kurš labi panesa alkoholu, varēja sastapt it visur. Viņš talantīgi iemūžināja kultūras vidi komiksos un sūtīja meilārta darbus ar dadaistu iedvesmotiem tekstiem. 1969. gadā viņš apsveikuma kartītē kādam trimdas latviešu draugam ironiskā agitpropagandas stilā novēlēja „reakcijai – stingru kreiso dūri!”.

Īpaši aktīva apmaiņa Āboliņam bija ne tikai ar latviešu intelektuāļu un mākslinieku kopienu Latvijā un ārpus tās, bet arī ar gleznotāju Dīteru Mazuru, kurš, lai atbalstītu sandīnistus, uzturējās Nikaragvā.

Redaktore Ieva Astahovska sadarbībā ar Antru Priedi, apzinādamas vēstuļu, tekstu un zīmējumu arhīvu, izklāstījušas šā gandrīz piemirstā cilvēka dzīvi un darbus. Vairākos rakstos draugi un domubiedri atceras izcilo un ietekmīgo personību. Bijusī Braunšveigas Mākslas universitātes direktore Barbara Štraka nosauc Āboliņu par savu mentoru un atceras sadarbību ar viņu nGbK Reālisma studijā. Pēc Štrakas teiktā, daudzās mākslas izstādes ar PSRS un Latvijas mākslinieku darbiem nebūtu iespējamas, ja nebūtu Valda Āboliņa iniciatīvas.

Maruta Šmite, trimdas latviete, ietekmīgās, kreisi noskaņotās izdevniecības Elefanten Press līdzdibinātāja, pazina Valdi jau sešdesmitajos gados un atmiņās viņam velta aizkustinošus vārdus. Ar lepnumu viņa stāsta, kā palīdzējusi Āboliņam kļūt par nGbK vadītāju, pretojoties apvienības citu kreiso partiju pretestībai. Valdis Āboliņš ir no jauna atklāta intelektuāla personība, kura, no vienas puses, ļoti saistīta ar savu latvisko izcelsmi un kultūru, bet vienlaikus savos uzskatos bija absolūts kreisā spārna internacionālists.

 

No vācu valodas tulkojusi Inta Tiļļa