— Karantīnas dzeja

 

Eduards Aivars

 

MARTA ĪDAS ŠOREIZ NENESA NĀVI VALDNIEKIEM
Tas nav arī mēris, un mēs neesam Itālijā, tikai tuvu
Vai Uhaņā, kur nebija iemūrēto, iemetinātie gan
Vienalga, mūsu prāts nav tukls
Un ētika nav tikai kontūra
Īpaši, kad nepulcējamies dievkalpojumos
Un vasaras olimpiskās spēles tiek atliktas
Šovakar ir kā pavasara olimpiskajās spēlēs
Kad lietuviešiem un igauņiem jau ir, mums nav
Tikai ne medaļu, bet mirušo

30.03.2020.

 

Ivars Šteinbergs

 

Fantāzija

Kad pienāca pasaules gals, beidzot noderēja mana humanitārā izglītība. Inženieri un ekonomisti vazājās pa ielām kā zombiji, kamēr mani algoja mazie un vidējie uzņēmumi, lai es vadītu viņiem pasākumus. Atmaksājās publiskās runas kursi un daiļrunāšanas konkursi, retorikas vingrinājumi spoguļa priekšā nebija veltīgi. Cik noderīga cilvēces norietam izrādījās pieredze teātra pulciņā, cik vajadzīgas – debašu kluba dotās zināšanas! Mediķi un matemātiķi stājās bezdarbniekos, veikalos izpirka rīsus un makaronus, bet man lika stāties uz skatuves, lai deklamēju Hamletu. Kāds meistardarbs ir cilvēks, es teicu, cik dižens prātā, cik bezgalīgs spējās… Beidzot liku lietā logopēda ieteikumus, drūmās naktis, kurās izgudroju pats savus mēles mežģus. Slīkstot likstās, drīkst līksmot; slīkstot likstās, drīkst līksmot, es apļoju lūpas aizkulisēs, skaloju kaklu ar kumelīšu tēju. Viens, viens, var mani dzirdēt? Labvakar, dārgie, lūdzu, nāciet, nāciet, priekšā vēl ir vieta, esiet sveicināti armagedona ballē, jūsu pēdējās vakariņās. Mana runa ir tīra un balta kā galdauts, visas parazītvārdu nezāles izravētas, manas valodas robežas ir manas pasaules robežas, nekādi „vot” un „tipa” nepiesmērē dārgo latvju mēli. Purpursārtās liesmās nodeg blokmājas, grand zelta ugunīm cauraustās debesis. Zelta nauda krājas manā kontā.

 

Inga Gaile

 

kad es pamostos

kad es pamostos
pamostos
pam pam ostos
ostas gaiši zilas
dzeltena sviesta bumba saule
un pumpuri ir tik neapturami šai rītā
kad es pamostos un
cigaretes ir pavasara sveces
un dzeltenais koks sāk runāt
kad es pamostos
trauki joprojām ir netīri
ēst jāgatavo trīs reizes dienā
reizēm četras
un trubu tīrāmais līdzeklis nedarbojas
ūdens piesmeļas izlietnē un
ar visiem vīrusiem rotājies pārkāpj tās malu
kad es pamostos
ziedi peld pa istabas grīdu un smiekli ir zelta putekšņi
kāds šķauda, bet pirms brīža jau zvanīja ārste
izstāstīja ko darīt
kad es pamostos viss ir nekārtīgs burzguļains priecīgs
putekļi un zirnekļi rīko
un beidzot var dzīvot
beidzot var sākt viņi dzīvot

kad es pamostos palaga glāsts savieno mani ar tirkīzzilo bibliotēku
kurā es stāvu un skatos uz grāmatu ornamentu
kā cilvēks
kurš nocelts no ledus gabala mirklī
kad tas jau ir ūdens

kad es pamostos
visiem ir iesnas
nav skaidrs un zināms
bet saule atdod mums sevi
ko uzlikt uz maizes

un tu
es nezinu
es vienkārši
domāju varbūt
ka tā ir tuvāk

 

Elvīra Bloma

 

***

draugs jokojoties atver manu plaukstu un iespļauj
tas nav smieklīgi
no mājas izejam naktīs
ārpuslaika betona gruveši kā nespēja koncentrēties – dzeltens reibonis
tikai daudz sāpīgāk
gaismas skūpsti betonam – gaistoši pirkstu nospiedumi
visapkārt klajš un kurš gan spēj paciest klajumu
tik stiegru klajumu
ir cilvēki tad vēl ir arī
nagi
uzkrāsoti sagatavoti skauģiem – bruņas nagi ir bruņas
un kā var gaidīt ka kaut kas ies no rokas ja nav nagi
mati nekrāsoti – bez krāsas kā spilvens
zem pārvalka
apziņa nav melna straume bet atvērta tilpne
tikko
pienāca paziņojums ka nesāp
starp citu
bet vajag vēl un vēl
un diena var atkal būt
plaukstas locītava

 

Raimonds Ķirķis

 

Einaratīna

Piecos no rīta, acis beidzot atrāvis no peinta, Einārs Pelšs apāva krosa botas un devās skriet.

Līdz saullēktam vēl stunda un ceturksnis. Preiļu privātmāju rajonā par dzīvību liecināja vien sētnieka gājums pēc slotas un liekšķeres, ar kuru savākt trīs izsmēķus pie domes ēkas. Viņš nīgri noskatījās Pelša plandošajā hūdijā, kurš nedziestoši nesa Edmontonas Oilers vārdu pasaulē.

Nokļuvis pie līķu dīķa, Pelšs piestāja, lai sasaitētu kurpju šņores, uzriktēja brilles uz deguna un, visbeidzot, sirdīgi nospļāvās. Sekoja dziļš, neko neizsakošs skats ainavā. Viņš turpināja ceļu, izmezdams vairākus lokus pa parku.

Sagurušās kājas jau nesa mājup, tomēr iztukšotā konceptuālista sirds prasīja iedvesmu: viņš nogriezās kādā deviņdesmitajos asfaltētā ielā, vēl citā, šoreiz pa kreisi, tad 100 metrus tālāk jau bija redzama no sarkaniem silikāta ķieģeļiem sakrauta nenosakāmas funkcijas celtne.

Pelšs piestāja, un garaiņi vēlās pa muti. Viņš noraudzījās, kā Kooperatīvas ielas 8 ēkas pievārtē atveras portāls. Tās žilbinoši zaļajā ejā parādījās Kārļa Vērdiņa galva ar T. S. Eliota shall i part my hair behind matu sakārtojumu. „Tā fakinā lūka jau kārtējo reizi bija tik debili šaura, nesaprotu, nafig nevar paplest,” galva nepazīstami nervozā balsī nobēra un turpināja kodīt lūpas, „ in-person classes at WashU are cancelled, spring break is extended, undergraduates are sent away from their dorms, all events are cancelled. Viņi domā, ka es te mājās sēdēt atbraucu? Sasodītie amerikāņi, ne šiem normālas vistas filejas, ne mātes padomiņa.”

Pelšs saniknoti kaut ko šņāca un, tā arī ne vārda nepateicis, skrēja mājup. Līdzko bija norāvis piesvīdušo kārtu, viņš piesēda pie kompīša, atvēra feisbuku un neatgriezeniski izdzēsa savu profilu. Pagāja mirkļi, līdz viņš nomierinājās un apjauta radītos zaudējumus. Saule aizsāka loku. Viņš ietērpās pidžamā, ielikās cisās un pirms miega nodomāja:

„Tomēr es vēl pavērošu,
Kādu padomu tev došu.
Un viņš pēkšņi samanīja,
Ka viņš tūlīt pamanīja.”

 

Einārs Pelšs

 

Pandēmijas dienasgrāmata

Vienīgā atšķirība

agrāk periodiski uznira doma:
varbūt uz rīgu aizbraukt?
tur forši cilvēki daži. ai, slinkums!

nu viss tāpat,
tik atruna –
ā, tagad tak nedrīkst.

 

Agruokeņ serialā

nūsavierūs reigys laika diskuseju par nuoveigom
baiļam – puiši centās tak es ņikuo nasaprotu
tik zaudieju čuķ ņi stuņdi dzeivis laika

es i poc dreiž pīsadaļeiš tīšsaistī „vyss byus labi”
par tū ka vyss byus labi
ar smaidu i napamatuotom cereibom

(lasejumim izraudzeiti pusmyuža i vacuoka godaguojuma ļauds –
tyvuokeņ riska grupai „vaŗāja veļ padzeivuot”
bet gon jau vyss byus labi

 

Kad mums bija daži gadi

un sērga jau bija iekasējusi nodevu
(izslēgusi apgaismojumu) –
mēness nometa bīnu un dziedāja blūzu:
„o, mani ex sekotāji, o, memi memi blū!

rūpes nu prom! vai ne tā?
ļausim pagātnē mirgot acīm
un šī nakts tur senāk būs mūsu,
ob-la-dī, ob-la-dā!”

19. covid

 

Dirsīsziņas

Pirms pandēmijas

(_!_) – dirsa
(__!__) – resnā dirsa
(!) – sīkā dirsa
–> (_!_) ej dirst

(_!_) –> kā no dirsas
(_*_) – gemorojs
(_0_) – daudz cietusī
(_х_) – bučo manu dirsu

 

Pandēmijas laikā

(_mēs_) – esam dirsā
{——-O——-} esam pamatīgā dirsā

 

Pēc pandēmijas

(_=_) kāda dirsā starpība?
(_!_)(___!___)(_!_)(__!__) – esam kinoteātrī

 

Juris Kronbergs

 

Quarantena
jeb Piezīmes Koronavīrusa ballītes laikā

Es palieku savā vietā, jūs palieciet savās.
Mūsu teļos ir mūsu nākotne.
Kārlis Ulmanis

1

Es mēģinu aprast
jaunās darbistabas astoņu mēnešu
kārtību (vecajā pēc 30 gadiem orientējos vienīgi
virsējos papīru slāņos)
Mēģinu saprast kura piezīmju grāmata
kurā kastē kas tajā slēpjas
vai tā vispār vēl ir
vai palika kādā Stokholmas
atkritumu tvertnē
vai es vispār te esmu vai paliku tur
kopā ar sava mūža liekajām lietām
Pārlasu vecus dzejoļu uzmetumus:
skices kaut kam „lielam”

Kastes ir kādas divdesmit
piezīmju grāmatu tajās nezin cik
vecākajai ir 54 gadi
tātad piezīmju grāmata labākajos gados

 

2

Pateicos mūsu Vīrusa ballītes
karalim un karalienei
– K kungam un K jaunkundzei –
par pavēli palikt savā vietā
(pagātnes drupās ir mana nākotne)

 

3

Te uz grīdas noslīd papīra loksne
ar dažām nesenām rindām:

2020. gada janvāris

apnicīgs nebeidzams rudens
pa retai reizei
tāda kā ziemas imitācija:
ejam pa Skanstes ielu
gar nedaudz apsnigušo
bīčvoleja treniņlaukumu

pie apvāršņa pavīd
Covid-19

 

4

Paskatos pa logu
Pasaule plešas kā mozaīka
pār eņģeļa galvu

Rīts. Kāds ar milzīgu digitālu pildspalvu sūc indi
no Zemes plaušām