— Vīruss

 

Armins Keomegi (Armin Kõomägi, dz. 1969) ir igauņu rakstnieks un veiksmīgs uzņēmējs. Rakstīt sācis relatīvi vēlu (debijas grāmata iznāca 2003. gadā), igauņu literatūrā ienesis jaunas tēmas un skatpunktus. Uzmundrinošais stāsts Vīruss sarakstīts 2020. gada 15. martā.

 

Kopš iepriekšējā vispasaules vīrusa uzliesmojuma nebija pagājis ne gads, kad globālās preses pirmajās lapās pēkšņi uzsprāga jauna bumba. Kas tad nu, cilvēki izmisumā sauca pret debesīm. Vai neesam jau dabūjuši pietiekamu mācību? Cik var?

Sākumā saglabājās vārga cerība, ka darīšana varētu būt tikai ar sensāciju izslāpušo mediju perversu humoru un tūlīt tūlīt ekrānos parādīsies uzticami ārsti baltos virssvārkos, kas jaunās pandēmijas iespēju apgāzīs. Taču – nekā. Lieta ar katru dienu kļuva arvien nopietnāka. Dziļā nomāktība, no kuras ar lielām pūlēm bija izdevies atbrīvoties tikai pavisam nesen, piepeši sēdēja uz dīvāna visās viesistabās kā nīstams viesis, kas netaisās aiziet laikā.

Tāpat kā iepriekšējā, arī šī vīrusa uzvaras gājiens sākās Ķīnas Tautas Republikā. Kas šķita visai neiespējami, ņemot vērā, ka pēc iepriekšējā uzliesmojuma pasaules lielākā valsts būtībā tika pilnībā dezinficēta. Šīs reizes epicentrs bija Šanhaja, pareizāk sakot, tās zoodārzs, kur kāds veterinārs bija patvaļīgi secējis pirms diviem gadsimtiem pasaulē nākušu milzu bruņurupuci.

Pasaule, Ķīnu ieskaitot, trīcēja baisu ziņu gaidās. Dievs ar tiem sikspārņiem, bet bruņurupucis, kura baciļi nāk no 19. gadsimta, šķita kas derdzīgs. Ar instinktīvu netīksmi tika atzīts, ka pār cilvēci nolaidies lāsts. Vairs nebija nekādas starpības, vai lāstam ir reliģioza vai bioloģiska izcelsme. Mēs esam pakaļā. Vienalga, vai tu pārvietojoties izmanto Ferrari vai ratiņkrēslu, mēs esam pakaļā. Šāda bezcerīga izmisuma pārņemta, starptautiskā sabiedrība saguma savu mazo un lielo ekrānu priekšā, gatava pieņemt visgraujošākās ziņas, uz kādām fantāzija vispār ir spējīga.

Taču, savādi gan, pirmās lielākās ziņas satrieca tāpēc, ka bija pilnīgi negaidītas. Divās diennaktīs saslietā slimnīcā bija ieslodzīti desmit tūkstoši pacientu, taču nedēļas laikā neviens no tiem nebija izlaidis garu. Raugoties kameras braucienā pa puskilometru garo palātu starp nepārtraukti klepojošiem un šķaudošiem, augstās temperatūras dēļ trīcošiem pacientiem, situācija šķita nereāla. Kad pēc dažām dienām noskaidrojās, ka visi astoņdesmitgadīgie pacienti piepeši kā pēc burvja mājiena ir atlabuši (ja neskaita mazu, tīkamu krekšķīti) un, aiz veselības vai plīsdami, prasās uz mājām, apmulsumam vairs nebija ne gala, ne malas. Slimie, kuru radi jau bija paspējuši pasūtīt piemiņas plāksnes, smaidīja kamerā, un viņu sejas bija ziedošas un spirgtas. Ko tas, pie velna, nozīmē? Nevis vienkārši vīruss, bet tāds, kas vēl uzdrīkstas ņirgāties par saimniekorganismu. Preteklība kubā.

Laiku velti netērējot, brīnumainā kārtā atlabušie vecie cilvēki tika deportēti uz augsto tehnoloģiju laboratoriju, kur viņus izmeklēja no priekšas un pakaļas ar vēl nepieredzētu pamatīgumu un visdziļāko zinātnisko skepsi.

Un tad jaunās ziņas bija klāt. Ekrānā parādījās baltā virssvārkā tērpts profesors ar šķībām acīm un bez emocijām. Noklepojās. Pareizāk sakot, klepoja, turklāt visai gari.

„Tātad,” profesors sāka, kad bija noslaucījis seju un mazliet pavārstījis muti. „Šanhajas vīruss, kura pirmie simptomi līdzinās smagai gripai, iekļūst cilvēka šūnās, kur tas…”

Šajā vietā visi aizturēja elpu. Doma, ka kāds ielaužas mūsu šūnās, lika sagriezties nāves baiļu un pasaules gala indīgajam virpulim. Ļaudis padevīgi norīstījās, daudzi aptaisījās kā brīdi pirms giljotīnas krišanas.

„…ierosina onkoģenēzi…”

Kungs dievs! Apžēlojieties, apžēlojieties taču!

„…kas stimulē telomēru aktīvo sintēzi tādā daudzumā, ka…”

Palīgā, mēs esam pazuduši! Mūs nosintezēs, tās ir beigas!

„…likvidējas šūnas normālie novecošanas kontrolmehānismi, un tā rezultātā…”

Fak! Labāk nogaliniet mani, es to nepārdzīvošu. Nē!

„…cilvēka šūna kļūst nemirstīga.”

Ko?

Nākamajā dienā visas pasaules televizoros tika drillēts viens un tas pats ziņas sižets, kurā Ķīnas komunistiskās partijas priekšsēdētājs, prezidents Sji, pieiet pie večuka slimnīcas gultā, ar dramatisku kustību norauj sev no sejas higiēnisko masku un skauj pacientu ar ilgu un pamatīgu empātiju, līdz pēdējais beidzot iešķauda prezidentam sejā.

Pasaule apjukumā klusēja. Video tika tīts uz priekšu un atpakaļ desmit miljardus reižu, gāžot visus rekordus.

Aiznākamajā dienā ēterā tika palaista Krievijas prezidenta Putina teleuzstāšanās; viņš laipni uzaicināja ciemos savu Ķīnas amata brāli, lai, savstarpēji apskaujoties, atzīmētu abu valstu mūžīgo draudzību. Pāris dienās līdzīgus uzaicinājumus izteica vairākums pasaules līderu. Arī tie, kas bija pieraduši uz Ķīnu noraudzīties tikai no droša attāluma.

Pagāja vēl viena šaubu pilna diena, pēc kuras internetā parādījās pirmais konjunktūru taustošais ceļojuma piedāvājums. Protams, tas nepalika vienīgais. Ņujorka–Šanhaja, Londona–Šanhaja, Parīze–Šanhaja, Frankfurte–Šanhaja, Dubaja–Šanhaja, Maskava–Šanhaja, Tokija–Šanhaja utt., utt. Pat Rīga–Šanhaja ar starpnosēšanos Nursultanā. Ārkārtīgi izdevīgas biļešu cenas! Ceļojums, kas pārvērtīs tavu dzīvi līdz bezgalībai!

Lidojumi tika pārbukoti. Bangkoka, Buenosairesa un Sidneja piepeši vairs neinteresēja nevienu. Gaisa telpa virs Viduszemes mudžēja no lidaparātiem, šosejas nosprostojās, uz sliežu ceļiem taurēja garumā izstiepti vilcieni, kuru lokomotīves dūrās priekšbraucēja pakaļgalā. Privātajā restorānvagonā svīda Ziemeļkorejas priekšsēdētājs Kims, turēdams rokā satelīttelefonu un pieprasīdams Ķīnas amata brālim steidzamu tikšanos, lai apspriestu drošības situāciju Korejas pussalā, kur veselu gadu nekas nebija noticis.

Kad bija pagājis mēnesis, Pasaules Banka palielināja globālās ekonomikas izaugsmes prognozes līdz AAA+++ līmenim. Biržās augstumos uzbrāzās pat tās akcijas, kas pirms kāda laika bija draudējušas izputēt. Neliels izņēmums bija higiēnisko sejas masku ražotāja, starptautiska konglomerāta, bankrots.

Reklāmindustrijas naratīvos atgriezās nostalģiska bezrūpība. Vesels un priecīgs baltās rases veco ļaužu pāris sēž ķīniešu restorānā un stumj vaigos liellopa gaļu. Pēc sātīgās maltītes abi aizdedz bezfiltra cigaretes, atkorķē viskija pudeli. Eat, smoke, drink – love Shanghai!

Mēs esam tā vērti, kauca apskurbusī pasaule. Mēs esam tik daudz cietuši! Tagad pietiks! Tas, kurš laimīgi bija ticis pie vīrusa, braši metās dejā, stūma vaigos visu, ko sirds iekāroja, bet skaidrības brīžos veidoja ilgtermiņa plānus nākamajiem gadsimtiem.

Debesis aizklājošais ceļošanas trakums drīz aprima. Bija taču skaidrs, ka infekcijas iegūšanai nav obligāti doties garā un neērtā ceļojumā. Tā vietā ej, nopērc pudeli labāka vīna un iegriezies pie kāda laimīga paziņas, kas nupat pārbraucis no Šanhajas. Bet nav vērts raizēties arī tad, ja uzspiestā sociālā pienākuma dēļ daudzi no šiem paziņām kļuvuši izvairīgi. Dodies vien uz kādu labi apmeklētu vietu – koncertu, izstādes atklāšanu vai futenes maču – un turi vaļā acis un ausis. Kolīdz kāds ieklepojas, lavies klāt un ļauj sevi aprasināt ar glābjošo vīrusu kā svētīto ūdeni.

Šajā eiforijā vairumam garām paslīdēja TV ziņu sižets, kurā augsts Ķīnas ierēdnis, kārtīgi izklepojies, paziņoja, ka pēdējos pāris mēnešos dabiskā mirstība ir kritusies tik radikāli zemu, ka tas destabilizē populācijas atražošanas normatīvos kritērijus. Tā rezultātā komunistiskās partijas vadība ir spiesta apsvērt zināmu pasākumu paketes pieņemšanu. Pretējā gadījumā valsts iedzīvotāju skaits drīz pārsniegs divu miljardu robežu, un tas atnesīs līdzi plašas negatīvas sekas gandrīz visās dzīves sfērās.

Taču ballīte turpinājās. Skaļruņi dunēja, ausis bija kļuvušas kurlas pret garlaicīgajām ziņām. Bija pienācis ilgi gaidītais prieks, kura vārdā tūkstošiem paaudžu cietušas un atdevušas dzīvību. Rokas nost no vīrusa – demokrātisko cilvēktiesību glābēja! Kad ANO ģenerālsekretārs (khe-khe, kā citādi) uzstājās ar brīdinājumu, ka iedzīvotāju skaits drīz sasniegs divpadsmit miljardus un tas izraisīs humanitāro katastrofu, visi vienprātīgi pārslēdza TV kanālu.

Onkoģenēze, telomēri un mūžīgās šūnas bija ieradušās uz palikšanu. Love Shanghai!

 No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga