punctum

Literatūra un kultūra

Kariešu patoloģija

Pavlina Marvina

10/04/2020

 

Pavlina Marvina (Παυλίνα Μάρβιν, 1987) ir grieķu dzejniece. Viņas debijas krājumā Stāsti no visas manas pasaules (Ιστορίες απ’ όλον τον κόσμο μου, 2017) valoda darbināta gan aprakstošā, gan alegoriskā un citādi apvērstā veidā, dažkārt viena teksta ietvaros. Viņas dzejoļi formas un satura ziņā ir liecība par dažādām tradīcijām, kuras izdzīvo un pēta jaunie grieķu dzejnieki, un tos ir prieks lasīt un tulkot. Par krājumu dzejniece 2018. gadā saņēmusi Grieķijas Rakstnieku biedrības Jaņa Varveri balvu spilgtākās debijas kategorijā.

Pateicos Denam Dimiņam, ar kuru vairākus no šiem tekstiem Jaungrieķu literatūras lasījumos LU Humanitāro zinātņu fakultātē lasījām kopīgi.

Atdzejotājs

 

Kariešu patoloģija

Divi riteņi
viens mazs viegls
otrs liels smags
pašā vasaras svelmē
vilka karieti.
Kaut tie sīvi pūlējās
mazais ritenis nomuka
kariete saplīsa.
Bērēs
visi runāja
par ačgārnību
par nesamērību.
Es it nemaz neiebildu.
Bet kā
neikdienišķs
un humāns
ārsts
es tomēr visiem noteicu
lai šodien pat
atved savas karietes
uz kardiogrammu
uz rentgenu.

 

Annas Ebeleres aizstāvības runa Augustas pilsētā 1669. gada janvārī*

Es iznīcināju ebrejus,
es noslaktēju kurdus [..]
es izdrāzu mazus bērnus, kaut tie lūdzās žēlastību [..]
manis dēļ visi pameta ballīti.

Sāra Keina, Psihoze 4:48

Jums pastāstīšu, godājamo tiesnesi,
cik zīdaiņu es esmu izvārījusi
jā pieņemu es apsūdzību katru
līdz nāvei priecājos par nāvi ātru

jo gadiem ilgi „trūcīga un neauglīga
un nedrāzta” es biju saukta „nelaimīgā”
līdz sapratu: par sāpēm spēšu smieties
kad Sātans manī ietrieks mīlas mietu

sabatā: lai kļūstu pazīstama ragana,
jupis rāvis, maleficium, ļaunā acs –
tāpat, kaut esmu smirdīgs kanibāls,
ar pesteļiem jūs dzīšu gultā kur nāks gals

bet asinis, lūk, jūsu godība,
kas apkārt manām ciskām svaigas lejas,
tās pieder jums, no jūsu bērniem iegūtas

tiem plukatām kas viņdien mani izsmēja.
vairs nesmaida to stulbās sejas,
un slīkstot manās asinīs jums arī nāvē jādodas

 

*1669. gada janvārī Augustas varas iestādes apcietināja Annu Ebeleri par kādas nedēļnieces slepkavību. Ziņām izplatoties, pret viņu tika vērstas arvien jaunas apsūdzības slepkavībā. Kāda sieviete zvērēja, ka tā ir indējusi viņas bērnu un tāpēc bērna āda palikusi sausa. Kāds cits bērns vairs nevarēja baroties no krūts un nomira badā, savukārt vēl citās mājās kāda zīdaiņa miesa pārklājās ar izsitumiem, no kuriem tas arī nomira. Visos gadījumos Ebelere bija salīgta par vienīgo vecmāti. Ebeleri sešas reizes nopratināja, piedraudot ar spīdzināšanu, un viņa atzinās visos noziegumos. 1669. gada 23. martā viņai izpildīja nāvessodu pakarot. Līķi sadedzināja. Viņai bija 67 gadi.

 

Ukraiņu stāsts

Ar Valteru iepazināmies nejauši un turpmāk uzturējām saziņu, kas ar laiku vērtās ciešāka. Viņš dzīvoja ar ģimeni skaistā Zaporižjas lauku īpašumā, kaut kad ap 15. gadsimtu, un es – Kijevā, tumšā 15. stāva dzīvoklī, 1984. gadā. Ilgu laiku mums bija visai sekmīgas attāluma attiecības. Sazinājāmies galvenokārt ar putnu un pudeļu starpniecību. Vienreiz viņam izdevās izdabūt savu balsi pa manas izlietnes krānu, bet es, par varas makti, reiz iemurmināju viņa skurstenī. Kad palaimējās, mēs viens otram devām izcilus padomus, tik precīzus, ka nebija īsti svarīgi, ja tie nekad neieradās pilnībā un laikus. Aizmiegot vienmēr domāju par viņu. Un viņš mostoties – par mani. Pēcpusdienās mēs mēdzām gandrīz vai kopā iedzert – es drusciņ Šarlotas liķiera, un viņš iesala viskiju, vismaz četrus mēriņus. Es viņam palīdzēju nebīties nākotnes, un viņš man tik detalizēti stāstīja par savu tagadni, ka man bija vienreizēja iespēja precīzi rekonstruēt pagātnes notikumus. Valters, mans dārgais noslēpums. Kaut arī neiedotie skūpsti sākumā nebija no svara, sūtījumi, kā tas vienmēr gadās, pamazām sāka sajukt. Noformulēju precīzu jautājumu par lēņiem, atbildi saņēmu par lauku zupas sastāvdaļām. Pūce turpināja vakaros nākt, bet tukšiem nagiem, un tā šķita visai tukla un mazkustīga. Drīz arī gadījās lielākais pārpratums. Pudele manā vannā un ziņa, rakstīta ar ogli: „Tu mani nemīli.” Pudele miltu maisā, un ziņa ar lētu acu zīmuli: „Tu mani nemīli.” Debesis un zeme saprata pirmās un pārstāja nēsāt ziņas. Es kļuvu par izcilu vēsturnieku. Es aizmirsu – bez bēdām vai priekiem. Pagājušnedēļ mani izsauca, lai atšifrēju kādu viduslaiku rokrakstu. Man teica, runa ir par kāda dzirnavnieka kalendāru. Pēdējie vārdi: „Es tā arī nesapratu, Gaļina. Jau bijām mijuši gredzenus un tūlīt, tūlīt būtu apprecējušies.” Atbildīgajam arheologam steigšus uzrakstīju, ka atradu tikai ienākumu uzskaites aprēķinus. Bez nekādas nozīmes.

 

Tējnīcas

Sieviete ar brīnišķo vārdu Darina Peļendova vēroja viņu un vēroja arī nedaudz dubļainos gulbjus upē, ar skaidru prātu domāja, ka pēc pāris gadiem šīs kāzu kleitas vietā noteikti nēsās citu, ērtāku. Un tad Basuo viņai kaut ko pajautās, vienalga ko, pietiks, ka tas būs kas brīnumaināks par viņas vārdu, – viņš kvēli iegribēs kaut ko atriebīgu, bet arī neparastu un iespaidīgu, piemēram, lai Darina, protams, tā, nevis tagadējā vecuma Darina Peļendova, ar ķermeni, tikai ķermeni nobalansē divdesmit četras japāņu tējnīcas ar karstu ūdeni, vienu par katru kopdzīves gadu. Darina noteikti paraudās, taču ļoti nedaudz, un vēlāk teiks „kāpēc”. Basuo, nedaudz noguris, atbildēs, ka viņam vienkārši apnicis dzert tēju čehu manierē, un viņa pasmaidīs un noteikti, bet bezcerīgi konstatēs, ka tādas čehu tējas dzeršanas manieres nav.

To iedomājusies, viņa pabāza roku zem krekla un piepildīja plaukstu ar viņa vēdera karsto ādu. Un teica viņam, lai cik ļoti viņš viņu mīlētu, reiz viņš gribēs atgriezties atpakaļ tēvzemē. Viņi apklusa, un Darina ierunājās, sakot, ka tad viņa zemē būs nonākusi demokrātija un nevienam nevajadzēs ķeizarvalsts dārznieku, bet tik labs dārznieks kā Basuo varētu būt tikai ķeizaram. Un kādu nakti, kad Tokijas centrālajā laukumā jaunieši vienādi uzpucēti sacentīsies par labākā Elvisa titulu, viņš no sava balkona, labi noslēpies mazo augu aizsegā un mēģinot sakoncentrēties uz mazāko tasīti, gribēs izrunāt viņas vārdu, Darina Peļendova, skaidrs, ka čehu izrunā, un kurš zina, kas tad notiks.

 

Ierastais

Pēc mīlas mēs atgriezāmies pie katras nākotnes ausmas ierastajām lietām. Es atkal pārvērtos tavā pazīstamajā, slimīgajā, izplūkātajā pāvā, un tu puskails lepni izlīdi pa logu, steigšus mani apsedzis ar savām biksēm. Gulta izpletās satraucoši daudz tādam putnam, kas jau tāpat jūt nepanesamu vientulību, un griesti kļuva par trīsstūrveida frontonu. No tā tumšās virsotnes, it kā nekas nebūtu atgadījies, parādījās izcili skaists, grūts taurenis. Trīsstūra vidū lepni pavicinājis spārnus ar satriecoši elegantām kustībām, kas izcēla manu jau tā smagnējo melanholiju, kundziņš sāka mest apļus virs manas mazās galvas, ieturot to pašu neaizmirstamo stilu. Uz dažām sekundes simtdaļām tas apstājās manā degungalā un, uzmetis man sērīgu skatienu, nočukstēja: „Cik vieglprātīgi iemīlējāties, manu putniņ!” Tad tas priecīgs paplivināja spārnus, joprojām ietīts savos augstumos, un, saceļot nakts un putekļu vērpetes, atkal pazuda gaisā, līdz sātam baudījis mīlu, – skaistulis, pilnībā nobriedis manu griestu trīsstūra augšpasaulē laist savus melnos, iedomīgos bērnus.

 

No grieķu valodas atdzejojis Lauris Veips

Dalies ar šo rakstu