— Māksla domāt uz priekšu

 

Māksliniece Vivianna Maria Staņislavska pirms četriem gadiem saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu Jaunaudze par spilgtāko debiju bērnu literatūrā un grāmatu mākslā, bet šogad Zelta ābeles konkursā tika nominētas divas viņas ilustrētas grāmatas: Heli Lāksonenas Soul. Burkans. Undens (Pētergailis, 2019) un Ineses Paklones Es picas brālēnu cepu (Pētergailis, 2019). Māksliniece, kuras rokrakstu jau atpazīst gan bērnu, gan pieaugušo auditorija, šobrīd ilustrē savu astoto grāmatu, turpina izzināt ilustrācijas tehnikas un meklēt tajā savu vietu. Ar šo interviju Punctum uzsāk interviju sēriju ar grāmatu māksliniekiem.

Santa Remere

 

Ko tev kā ilustratorei nozīmē nominācija Zelta ābeles balvai?

Man tas bija liels pārsteigums, es nekad līdz šim neesmu bijusi izvirzīta Zelta ābeles balvai, bet šogad uzreiz ar divām grāmatām. Es gan daudz nesekoju balvu procesam, jo visu laiku kaut kas jādara, jāstrādā, kaut kur jābūt. Nav laika apsēsties un izjust to kā īpašu brīdi, varu tikai konstatēt – o, ir novērtēts! Bet tad jau atkal jāskrien tālāk.

 

Tu ilustrē grāmatas, piedalies feminisma mākslas izstādēs, taisi komiksus, plakātus, uz skatuves radi tiešsaistes gleznojumus LeNeSOna bērnu simfoniskās mūzikas koncertos. Kādas vēl darbības jomas es nenosaucu?

Vēl es animēju. Pirms diviem gadiem iemēģināju roku kā animatore pie filmas Saule brauca debesīs, un no šīs pieredzes arī sapratu, cik grūti ir animēt citu cilvēku tēlus. Tas bija liels klupšanas akmens man pašai, īpaši, ja salīdzināju sevi ar citiem animatoriem. Bet citādi ar animāciju vairāk nodarbojos pie saviem projektiem.

 

Kā praksē izpaužas animatora darbs – vai tā ir darbadiena no deviņiem līdz pieciem?

Tas ir katram individuāli. Mums iedod uzdevumus, kas jāpaveic noteiktā laikā, pasaka, cik sekundēs kam jānotiek, un iedod tēlu, kuram jāizdomā, kā viņš kustēsies, ja nav noteikts, kā viņš kustēsies – lēni vai strauji. Un tad noteiktā laikā tas ir jāpaveic. Veidojot šo filmu, daudzi sēdēja uz vietas, strādāja no deviņiem līdz pieciem, bet citi mājās – kā es. Mēs animējām ar roku – ļoti paveicās, ka kāds vēl ir gatavs uzņemties tādu klasiskās animācijas projektu, ņemot vērā, ka pārsvarā visi mūsdienās strādā ar datoriem.

 

Kā tu organizē savu darba dienu?

Tās atšķiras. Parasti, kad nav jābrauc uz Rīgu uz tikšanos vai lekcijām, es pamostos, paēdu, pastrādāju, mazliet prokrastinēju pa vidam. Šonedēļ strādāju pie vienas izdevniecības Liels un mazs bērnu grāmatas. Parasti es strādāju normālā tempā, bet šoreiz darbs ir ievilcies, jo es izmēģinu jaunu tehniku – akrilu –, un tas ir sarežģītāk nekā akvarelis un tuša. Pašlaik es aktīvi cenšos pabeigt šo projektu. Un vēl jau man ir arī mazie tekošie darbiņi – plakāti, disku vāciņi, animēti klipiņi, kurus cenšos pagūt pa vakariem, tie nekad nebeidzas.

 

Cik grāmatu tu būsi jau ilustrējusi, ieskaitot pašreizējo projektu?

Man to nav daudz, bet visas nosaukt neatceros. Šķiet, bija divas Ievas Samauskas grāmatas, Lijas Brīdakas dzejoļu krājums, viens Bikibuks, Heli Lāksonenas  grāmata, Ineses Paklones grāmata. Iespējams, šobrīd strādāju pie astotās.

 

Kas no visa tu esi visvairāk? Ilustratore?

Jā.

 

Kā šīs grāmatas pie tevis nokļūst? Vai ir kāds noteikts grāmatu tips, kuru piedāvā tieši tev?

Ievas Samauskas Skaļā klase pie manis nonāca, pateicoties māksliniecei Elīnai Brasliņai, kura mani ieteica šim darbam. Viņa piedāvāja sazināties ar izdevēju, par ko liels paldies viņai. Pateicoties tam, ka izdevās sevi pierādīt ar šo pirmo grāmatu – tā ieguva Baltvilka balvu Jaunaudze par debiju bērnu literatūrā –, varēja notikt turpmākais. Studijās pie Rūtas Briedes un Jura Petraškeviča es varēju pilnveidoties un saprast, kas man sanāk labāk, kas sliktāk, un tad sekoja citi darbi – pateicoties visiem lielajiem projektiem, ko Rūta atrod un noorganizē, iesaistot tajos studentus.

Savu „nišu” šobrīd vēl līdz galam laikam neapzinos. Vismaz man pašai ir tāda sajūta, bet es nezinu, protams, kā no malas izskatās. Īpaši tagad, izmēģinot jaunu tehniku – akrilu, ar kuru arī rokraksts izskatās citādāk nekā iepriekšējos darbos. Man ir sajūta, ka visu laiku ir iespēja kaut ko pamainīt, pamēģināt, saprast, vai tas ir virziens, kurā doties vai ne. Man pašai šķiet, ka es vēl meklēju savu rokrakstu.

 

No malas izskatās, ka Heli Lāksonenas grāmata precīzi atbilst priekšstatam arī par tevi: feministiskas, drosmīgas, provokatīvas dzejnieces grāmata, kas reizē ir koķeti mīlīga un mazliet bērnišķīga.

Šī grāmata man nāca pārsteidzoši ātri un viegli. To man piedāvāja izdevēja, kurai šķita, ka manas ilustrācijas varētu piestāvēt. Es izlasīju, un man tā ļoti patika, daudz smējos, par dažiem dzejoļiem ieraudājos pie sevis. Sākumā bija runa, ka piezīmēšu dažus sīkus elementus pie dzejoļiem, bet man gribējās mazliet trakāku un bagātāku ilustrāciju. Parasti pieaugušo grāmatas ir tādas pelēkas un mierīgas, norādot uz to, ka domātas pieaugušajiem. Bet šī dzeja ir tik traka, ka es nespēju to taisīt pelēku. Es priecājos, ka izdevēji piekrita idejai, ka vākam izmantošu divus asus pantoņus – oranžo un zilo. Man ļoti patīk strādāt ar pantoņiem, jo tas atgādina sietspiedes tehniku, kas ir viena no manām mīļākajām grafikas tehnikām, tāpat kā linogriezums. Katru toni tu drukā atsevišķi un bieži vien mini, kāds varētu būt paredzamais efekts, kad tie pāriet pāri, zini, kādus toņus izvēlēties – košākus vai mazāk košus – un kāds efekts veidosies pa vidu. Var spēlēties ar toņiem tādā veidā, kā to neļauj parastā CMYK druka, kurai ir noteikts realizējamais spektrs. Ja liek pašu košāko rozā, tas ne vienmēr tāds arī būs, bet, liekot pantoni, tu zini pēc kataloga, kādam tam jābūt un tādu tu vari arī dabūt. Un tad ir prieks redzēt, ka tie toņi tiešām ir koši un piesātināti.

 

Vai grāmatā redzamais sievietes tēls veidojas tikai no teksta, vai tajā ienāk kaut kas arī no tavas personības?

Viss sākās ar to, ka es uzzīmēju pašus elementus – mākoni, čiekuru, kastani  – un pēc tam sapratu, ka vajadzīgs arī cilvēka tēls, un likās pašsaprotami, ka tā ir sieviete, kas dzīvojas pa grāmatu, jo Heli ir dzejniecE, es – ilustratorE, un dzejā aprakstīta tieši sievietes pieredze.

 

Un kā ar Picas brālēnu?

Tas bija mazliet grūtāks izaicinājums, jo grāmatu bija paredzēts zīmēt ar zīmuļiem. Lasot es to redzēju kā jaunu puiku, kas paņem papīru un švīkā, bet, parunājot ar autori, sapratu, ka viņa redz tādu kārtīgu Rīgu – stipru, ar torņiem, flīzītēm, foršu, dekoratīvu. Es mēģināju visus šos iespaidus sajaukt, un rezultātā varbūt ir sanācis mazliet tumšāk, bet varbūt tā arī vajag, jo Rīga jau nav baigi gaišā. Par tehniku runājot, tur nav pantoņa, bet es izmantoju līdzīgu principu – uzzīmēju kaut ko melnbaltu,  tad ar datoru iekrāsoju, liekot dažādas kārtas un mēģinot uzburt ilustrāciju ar dažādiem krāsu līmeņiem.

 

Kāds visbiežāk tev ir sadarbības modelis ar autoru?

Katra reize ir diezgan unikāla, piemēram, par Skaļo klasi mēs daudz sarakstījāmies – es sūtu skici, autore man pretī: „Es zinu, ko tur vēl varētu pielikt.” Nevis mainīt, bet likt vēl kādu daļu klāt. Mums sanāca vienai otru papildināt. Tā bija forša pieredze, un arī rezultāts sanāca labs. Ar Heli savukārt man vispār nebija kontakta – tur es varēju darīt, kā man labpatīk. Strādājot pie Picas brālēna, mēs daudz kontaktējāmies ar autori, un bija specifiskākas vēlmes. Godīgi sakot, man katra pieredze patīk – pamēģināt gan ar autoru, gan bez, gan ar izdevēju un māksliniecisko redaktoru –, un man pagaidām nav mīļākā veida. Katrs pienes kaut ko jaunu.

 

Varbūt ir kāds autors, ar kuru tu gribētu būt komandā? Vai grāmata, kuru tu būtu gribējusi ilustrēt?

Nevaru iedomāties… Palaikam jau ienāk prātā „cik forši būtu bijis to ilustrēt!”, bet šīs domas sevišķi neturas galvā. Varbūt iemesls ir tas, ka man ļoti patīk jau ilustrētas grāmatas. Vismīļākie man ir Mumini, tieši Muminu komiksi, ko es no bērnības atceros, un vēl visu veidu animācijas filmas – arī par Muminiem, čehu Kurmītis, jebkas no japāņu Ghibli studijas filmām – tas bija atklājums pēc Disneja filmām, kurās ir labie un ļaunie, – es nevarēju saprast, kāpēc kāds skaitās ļauns vai labs! Tad Hajao Mijadzaki filmās vienmēr visam ir kāds iemesls – gan labajiem ir ēnas puses, gan ļaunie kaut ko dara ar nolūku, piemēram, tāpēc, ka šobrīd grib nopelnīt. Tas man atvēra acis, ka var darīt arī šādi.

Laikam visvairāk tomēr gribētos ilustrēt pašai savu stāstu vai kopīgi radītu ar kādu autori. Idejas it kā ir un daži uzmetumi arī, bet tad jau redzēs, kā vējš iegriezīsies pēc maģistra darba beigšanas. Ja tā padomā, arī būdama maza, pārsvarā zīmēju savus izdomātos tēlus un komiksus, bet šobrīd tas droši vien arī būtu vislielākais izaicinājums.

 

No vienas puses, tu ilustrē bērnu grāmatas, no otras – feminisma mākslas izstādē tu piedalījies ar darbu Porno un intimitāte, kura dēļ tajā netika ielaisti bērni. Kā tu sevī savieno šīs dažādās radošās izpausmes?

Porno un intimitāte tapa, pateicoties ļoti godīgām sarunām ar draugiem. Mums bieži sarunas aizklīst līdz tam, kas mūs visvairāk bērnībā vai jaunībā ir ietekmējis, un tā es nonācu pie ļoti svarīga secinājuma, ka mana paaudze ir izaugusi ar internetu, kas ļoti tiešā veidā ir ietekmējis mūsu skatu uz intīmo pasauli un seksuālajām attiecībām. Es vēlējos par šo tēmu parunāt vizuālā darbā, un tā tas aizgāja – es daudz par to lasīju, skatījos, lai saprastu, kuri varētu būt galvenie punkti, lielākās atšķirības, kas ietekmējušas jauniešus, un secināju, ka pornogrāfijas industrija ir daudz plašāka, nekā man bija šķitis. Tas darbs gan tapa, vairāk balstoties uz to, ko redzam, nevis to, kas notiek aizkulisēs, kur ir daudz problēmu ar cilvēku tirdzniecību un kas ir šīs industrijas ļoti tumšā puse. Bet to es neapskatu šajā darbā – tā ir jau cita plaša tēma, par kuru runāt. Es galvenokārt balstījos uz to, ko var atrast bez maksas, kā pirmo meklējumu, lai gan, protams, ja sāk meklēt un iedziļināties, var atrast arī diezgan ētisku un estētisku pornogrāfiju. Man pēc sarunām bija skaidrs, ka tam parasti ir jānotiek ātri, un tu bieži ņem pirmo, ko atrodi, – tas tad arī ir tas īstais. Un, paļaujoties uz pirmo meklējumu, es tad arī veidoju darbus, lai radītu kaut kādu dialogu. Daudzi man pēc tam rakstīja: „Nu, kā tu tā vari – par tādu tēmu, tavs vārds tagad zem tādiem darbiem.” Es uz to atbildu: „Bet ko tu pats domā par pornogrāfiju?” „Ā, nu, es nebiju par to domājis…” Tā arī veidojas šis dialogs – vienkārši sākot runāt par to. Kāds cits savukārt teica: „Mans draugs bija aizgājis uz izstādi un pēc tam visu dienu par to runāja – ka pats nebija ieraudzījis, ka lietas, ko viņš dara ikdienā, nāk no tā, ko ir redzējis jaunībā internetā”.

 

Savā ziņā arī tas var būt dialogs ar bērniem vai jauniešiem, jo bērni ir dažāda vecuma. Tad varbūt tā ir tava niša – runāt par sociāli reālistiskām tēmām bērniem saprotamā veidā?

Varbūt. Mēs ar Ilianu Veinbergu kopā izveidojām arī zīnus par šo tēmu, un man bija liels prieks, kad kāda mamma tos paņēma savam dēlam, sakot: „Lai viņš zina, ko skatās, un zina, kā tas atšķiras no reālās dzīves.”

 

Kuri latviešu mākslinieki tevi ir ietekmējuši vai iedvesmojuši?

Pavisam noteikti Juris Petraškevičs, jo, tieši pateicoties viņa ilustrācijas kursam akadēmijā, es nolēmu pievērsties ilustrācijai. Vienmēr patīk ar viņu parunāt un tas, kā viņš komentē darbus: „Tu esi izdarījusi labi, bet padomā, kā būtu, ja pamēģinātu vēl tā vai tā”. Šīs sarunas iedvesmo domāt uz priekšu. Es pabeidzu Rozīšus kā animators, un pirmā doma bija, ka tas es arī esmu, tikai vēl pabeigšu Mākslas akadēmijas grafiķus, lai saprastu vairāk par tēlu veidošanu. Bet akadēmijā jau sapratu, ka viss ir plašāk un citādāk, un arī stājmāksla ir forša. Kādu laiku gribēju būt stājmāksliniece un komiksu māksliniece, bet tad nāca ilustrācija, un es sapratu, ka tieši tas man visvairāk patīk, jo ir jāuztaisa darbs, kas izskatās labi gan pats par sevi, gan papildina tekstu. Tā ir vesela grāmatiņa, kurā stāsts iet uz priekšu, un sanāk vesels storyboard. Ilustrācija apvieno visu, kas man patīk un ir svarīgs, un to man gribas darīt. 

Otra autoritāte noteikti ir Rūta Briede, jo viņa [Mākslas] akadēmijā ir tā, kas liek darīt un nebaidīties, un neapstāties. Tas ir ļoti vajadzīgs, jo nevar visu laiku tikai sēdēt un domāt, veidojot ilustrāciju, vajag arī zīmēt. No latviešu ilustratoriem man ļoti patīk Elīnas Brasliņas, Anetes Meleces un Anitas Rupeikas darbi.

 

Un no pasaules māksliniekiem?

Mani vairāk uzrunā to autoru darbi, par kuriem es zinu, ka pati nevarētu tā uztaisīt, piemēram, Šons Tans, kuram ir ļoti izjusti ar zīmulīti zīmēti hiperreālistiski darbi, bet tajā pašā laikā tajos ir šausmīgi daudz fantāzijas elementu – tā, ka tu notici, ka šāda pasaule patiešām eksistē. Tie ir pilnīgi sirreāli! Vēl arī vācu ilustrators ATAK – man liekas, es no viņa iedvesmojos strādāt ar akrilu. Viņam ir tādi mazliet traki un ekspresīvi tie darbi. Man patīk, ka viņš nebaidās ilustrācijās attēlot arī kaut ko netipiskāku. Piemēram, viņam ir viena grāmata ar mīlīgiem šausmu stāstiem, kur meitenīte skrien un viņai pakaļ dzenas bite un dur ar asmeni – viss ir asinīs. Mazliet briesmīgas, bet tik labi ilustrētas grāmatas. Un cilvēkiem patīk tādas lietas, viņi pērk tādas arī saviem bērniem. Tas arī šķiet iedvesmojoši, ka nav vienmēr jātiecas pēc viena standarta, ka var arī mazliet paārdīties. Jo ikdienā bērni redz arī daudz šausmīgākas lietas – kaut vai pieturās, kur cilvēki lamājas, spļaudās. Es no savas bērnības atceros arī mētelīšu virinātājus. Ir it kā neomulīgi, bet tu saproti, ka daudzi tam iet cauri. Un, ja tu rādi tikai pozitīvās multfilmas un grāmatiņas, tad sanāk negodīgi – vai tas vispār neveido nepareizu pasauli bērna acīs – ka visam ir jābūt labi, bet nav. 

 

Un kādai ir jābūt grāmatai, kas tiek novērtēta ar Zelta ābeles balvu?

Tādai, kuru ir patīkami turēt rokās, kuru negribas palaist vaļā, kuru negribas atstāt uz galda, bet gan turēt blakus uz naktsgaldiņa. Ir jābūt patīkami to lasīt, tai jābūt ļoti labi samaketētai, harmoniskai, un, galvenais, tai ir jābūt grāmatai, kas kaut kādā veidā papildina tavu redzesloku un ko tu neaizmirsti uzreiz pēc izlasīšanas.

 

Foto: Krista Saberova